Mana doma ir par ko citu. Man ir pilnīgi vienaldzīgi sveši bērni, neesmu arī no spiedzoši-jūsmīgajām par aktieriem vai vēsturiskām personām utml. Bez tam, visbiežāk sajūsminātā ome ieliek savu otrās pakāpes bezzobaino atvasi ar visai zemas kvalitātes bildīti. Tas pats uz kaķīšiem-sunīšiem attiecas. Sagatavot shēmu un pusgadu mocīties, lai rezultātā sanāktu visai apšaubāms un nebaudāms (dārgs!) lupatiņš - nūūūū nafig nafig.
Bet izšuvēju saitā jau tas pats, kas visur citur - re, mana puķīte, mans bērniņš, mans sunītis un nav svarīgi, ka puķīte miglaina un knapi saredzama, bērniņš ar konču nošmulējies vai vaigi no pakauša puses redzami, bet sunītis vairāk atgādina pārbarotu ''zirgadesu''. Paškritika mirusi kā suga.