Pārvācos ātri, ar ķeršanos un haosu. Beigās kaķis kategoriski atteicās atbrīvot telpas un pusstundu ķēru kaķi. Pārvadātāji lamājās.
Braucu uz Rīgu, ekonomisku apsvērumu dēļ, uz lētāko īres dzīvokli, ko varēju sameklēt 3 dienu laikā.
Panika pirms tam bija grāmatu dēļ. Pusi izmetu ārā, palika 20 kastes, 2 kastu tilpumu izmetu ārā pie 2. pārvākšanās tajā pašā īres ēkā uz citu dzīvokli, 4-5 kastu tilpumu notirgoju. Vēl kādas 12-14 kastes ir. Kopotos rakstus lielāko daļu izmetu.
It kā ir iespēja apmesties "pilī" un iekārtot bibliotēkas istabu (ēka ir bijusī muižas kalpu māja, atbraucēji to nosauc par pili, vietējie tā daļēji uzskata, domā - tur īpašumu aplūko ''kundze'', bet uz māju blenž muižas dārznieka mazmazmeita, funktierē, kā atrakstīties no kārtējā pašvaldības administratīvā protokola, zin, ka 1905. muižu nodedzināja, bet vietējie būtu šokā, ja es sāktu dziedāt ''Uz cīņu mostiet darbaļaudis'"). Bet nekārojas vairs, lai gan viens 50.- gadu grāmatskapis tomēr paliks.
Pa ceļam runāju ar kaķi kastē, lai nomierinātu.
Toreiz pārcelšanās aizēnoja citu stresu, tagad šī tēma piebremzē manas sūdzības par izdegšanas sindromu( Rīgā uzsāku karjeru ar 30 atlikušiem centiem kabatā).
Pārvedot kaķi ar to nomierinoši jārunā, lai dzird saimnieces balsi.