Kam nu nav ļoti lieli sekreti, var pastāstīt pieredzes apmaiņā par kurināšanu.
Tātad, par mani. Savā mājoklī mitināmies jau gandrīz 20 gadus. Protams, ka apkure manā pārziņā. Tā kā, būvējoties, man galvenā motivācija bija ekonomiskums it visā, - gan materiālos, gan apkures veidā, - lai jelkad vispār spētu uzbūvēt savu mitekli, tad māja mums ir neliela un izplānota tā, lai pietiek vietas visam un visiem. Apkure sākotnēji bija - malkas katls, (ilgās degšanas). Protams, ka es tolaik vispār neko nejēdzu no celtniecības un apkures, tāpēc kļūdu ir gana daudz, arī apkures sistēma, neraugoties uz to, ka tā tika atsevišķi projektēta, bija viena liela kļūda. Bet kāda bija, ar tādu bija jādzīvo. Gāzes nav, dīzeļdegvielu nevarēju pavilkt, par elektrību nerunājot. Siltumsūkņus tolaik vēl īsti neviens nepraktizēja. Malkas katlam pienākas akumulācijas tvertne, man tādas nedz projektā, nedz realitātē nebija. Un nav arī īsti vietas tādai. Tāpēc jau pirmajā gadā apkure uzgāja gaisā. Plīsa trubas. Nakts vidū, ar lielu blīkšķi (tāpēc es joprojām tāds nervozs
). Pēc tā gadījuma tika ieviestas korekcijas un vairāku pakāpju drošības sistēmas. Kaut kā tas viss strādāja, līdz katls izbeidzās pēc 7 sezonām. OK, uzliku citu, bet atkal malkas katlu, modernāku, ar mazāku jaudu. Likās, ka viss ir baigi labi, vismaz darbojās viss normāli, tikai tādas nebūšanas kā - pats sev kočegars; aukstajā laikā ātri izkuras un naktī jāpieliek malka; reizēm tomēr jūt dūmu kurtuvē; ik pa trim dienām jāvāc pelni; katru dienu no šķūņa jāpieved malka līdz kurtuvei. Paralēli vēl ierīkoju kamīnkrāsni, ko var pakurināt, kad vēl nav tik auksts un slinkums lielo krāsni topīt. 11 sezonas tādā režīmā kurināju, līdz sapratu, ka nu jau beidzot varu atļauties vēlēties ko vairāk. Un pa šo laiku arī apkures tehnika bija attīstījusies un granulu apkures katli tika piedāvāti arī tādi, kas ietilpst manā šaurajā kurtuvē.
Pagājušajā vasarā pārkārtoju apkures sistēmu, nomainīju apkures katlu uz granulnieku, nomainīju boileri un tagad dzīvoju un esmu zināmā ieilgušā šoka stāvoklī. Kāpēc? Pie apkures katla nav jāiegriežas katru dienu kā pie slima ēzeļa, kas jābaro un sūdi jāmēž. Reizi nedēļā pieber, tad pat arī izvāc pelnus. Pelni pa nedēļu tik, cik no malcinieka pa vienu dienu. Smakas nav. Trokšņa arī nav. Viss notiek automātiski. Nu, jā, būs dārgāks kurināmais, bet ne visu var naudā izmērīt. Kā viens gudrinieks teica, - ja galvenais siltuma iegūšanas motivators ir lētums - vislētāk būs istabas vidū mucā dedzināt atkritumus.
Nu lūk, tiktāl pagaidām esmu. Redzēs, ko teikšu pēc ziemas
Ja nav slinkums, padalieties ar saviem apkures stāstiņiem.
