Mēnesis nesanāca. Divas nedēļas. Vai man tagad, ko, taisnoties, kāpēc tik dārgi sanāca?
Jā, neprasīja skolai. Jo godīgi izvērtēja, ka nav tik mazturīgi, atstājot šo iespēju reāli trūcīgām ģimenēm. Jā, nepirka kkādu sagrabējušu planšeti par 50 eur, pilnīgi pamatoti, manuprāt, uzskatot, ka darbam/mācībām vajadzīgs dators ar klaviatūru un normāla izmēra monitoru. Tāpēc iegādāja mammai citu/jaunāku datoru, bērnam atvēlot esošo. Pārkrāva informāciju, ielādēja vajadzīgās programmas. Nopirka piemērotu galdu. Ierīkoja tajā vietā papildu apgaismojumu.
Kopējais rēķins saskrēja, kāds nu saskrēja.
Jā, protams, tas jau nav tagad ārā jāmet, viss noderēs, vienalga, attālinātām mācībām vai normālām. Ieguldījums nākotnē, tā teikt. Tikai sanāca tā - neplānoti un spiestā kārtā. Turklāt, izrādās, ka šobrīd bez tā varēja arī iztikt.
Jā, par nekonsekvenci škrobe.