Laba tēma.
Pavisam nesen nonācu pie secinājuma, ka esmu bērns, kurš cenšas dzīvot pieaugušā dzīvi. Un "bērns" nenozīmē muļķību, dzīvi bez pieredzes. Bērns - tas nāk no iekšām

Bieži vien valda uzskats, ka kādā noteiktā vecumā tā vairs nepiedien domāt, darīt, rīkoties.
Kādi mēs esam, kad tiekamies ar vidusskolas klases biedriem? Padsmitnieki. Ja netēlojam. Bet ui kā mēdzam tēlot. Pareizos. Dzīvot kā vajag. Kā tad vajag?
Šis pats forums. Mēs te esam diezgan prātīgos gados. Bet visai bieži mēs šeit esam kā bērni. Labā nozīmē.
Jautājums bija par pieaugšanu. Es nezinu. Šķiet, ka varētu uzskatīt, ka it kā esmu pieaugusi, bet bērns manī ir ļoti dzīvelīgs. Un man tas ļoti, ļoti patīk.
Būt pieaugušam nenozīmē nebūt bērnam. Nu kaut kā tā. Un šī ir retā reize, kad piekrītu Nārai.