Vecums man saistās ar izsprukšanu no nāves jaunībā.
Draudzene sāka čīkstēt par vecumu, aizrādīju - Ko tad neiestājies kādā 27-nieku klubā?
Kāds vainīgs, ja cilvēks nav praties nomirt laicīgi un tad žēlojas?
Fiziskais ķermenis nolietojas katram savās organisma vietās. Daudz ko var atjaunot - man izdevās rakstītprasmi ar roku

, kāju stiprināšana ar klasiskajiem pietupieniem

, špagats neizdevās jaunībā, tagad arī neizdodas

Draudzene dvesa par vecuma rimtumu, cits visu mūžu bijis rimts, dažs vēlētos būt rimts, bet nav iespēju.
Nedomāju, ka mans vai cita cilvēka pienākums būtu obligāti justies jaunai, kā sanāk, tā jūtos un nedomāju par to.