Tad kad tu esi cirvis, bet gribi uzart lauku, tikai ne īsti māki, ne saproti, bet ēst gribas, tad tu iejūdz arklā bēdīgi slaveno mākslīgo intelektu. Viņš tevi vazā aiz deguna, stāsta, ka viņš zina taisnāko ceļu kā uzart lauku, iestādīt kartupeļus un uzvārīt biezputru, iesaka arklam pievienot motoru, samainīt vietām riteņus, samainīt vietām riteņus ar zirgu, nolikt arklu ar lemesi uz augšu, nolikt arklu uz zirga, zem zirga, blakus zirgam un kaimiņa ratnīcā. Iesaka nokrāsot zirgu, amputēt viņam asti, piešūt tur velosipēdu un obligāti pievienot arklam mežģīnes. Precīzāk - mežģīnes viņš pievieno pats. Un tak katrs jaunais piedāvājums ir ar birku "Šis noteikti darbosies", līdz pēc versijas divdesmit piektās pat tavam cirvja līmeņa saprātam ir skaidrs, ka tu esi sarunājies ar Zariņa Govi. Jā, jā, to pašu visiem zināmo, kas d...
Un kad tu, dzenādams to arklu pa zirgu un zirgu pa arklu, sāc saprast, kurā virzienā ir Ziemeļi, bet kurā - ēdnīca, un paskaties uz kārtējo jaunuzradīto arklu... ar izpletni... zirgu uz pakaļkājām un stopkrānu pie pautiem... aiz škrobes mēģini viņam ieskaidrot, nu jau lielajiem burtiem, ka Viņš Meklē Pazudušās Atslēgas Tur Kur Gaišāks, Nevis Tur, kur Pazuda un Lai Beidz Melst Muļķības Un Paskatās ŠEIT!!!, tad viņš beidzot atzīstas, ka cirvis ir viņš pats...
Morāle?
Nekādas.
Vienīgi - kamēr Mākslīgais intelekts būs pašreizējā līmenī, cilvēcei nekas nedraud, ja nu vienīgi izmiršana, pārāk uzticoties piedāvātajām receptēm. Tur var gadīties arī ciānkālijs kālija vietā.