Interesanta tā lieta – cilvēku uztvere un propaganda.
Izlīda no bērnības atmiņu apcirkņiem divi bērnu stāstiņi. Neatceros autorus, nemeklēšu.
Pirmais. Sērija "Bitīte", visticamākais, un tulkojums.
Par pilsoņu karu Spānijā (?) un puiku Pepi. "Zēns ar stiklu", ja nemaldos. Pēc kaujas Pepe no kādas mājas pagalma paņem stiklu, ko aizvest nabadzīgajai mātei, jo viņu mazajā, vecajā mājiņā ir tikai mazs lodziņš bez stikla. Brauc kravas mašīnā, turot stiklu klēpī. Uzlidojumā viņu nošauj.
Šis stāsts tika preparēts arī literatūras stundās (ticamākais, lasīšanā, jo pirmajās klasēs)
Paredzēts sašust kā briesmīgajā kapitālismā bija jādzīvo cilvēkiem – nabadzībā, pat bez stikla lodziņā...
Bet īstenībā stāsts par karu, marodierismu un karmu. Gāji karot, paņēmi svešu, – sods uz līdzenas vietas.
Otrs. No "Pasaules bērnu" sērijas grāmatām.
Nabadzīgs plantāciju strādnieks Brazīlijā (? vai kaut kur Dienvidamerikā) pēc darba dodas mājās pie saviem bērniem. Pa ceļam ierauga kokā dobumu un nolemj, ka tā ir papagaiļa ligzda un viņš varēs aiznest bērniem papagailīšus, jo viņi ir tik nabadzīgi, ka bērniem nav rotaļlietu. Iebāzis roku dobumā, sajūt dūrienu. No dobuma izlien nāvējoši indīga čūska. Strādnieks skatās uz savu roku, kura acīmredzami pietūkst un redz kā inde izplatās uz augšu. Viņš saprot, ka atlkušas dažas minūtes dzīves, un lai izglābtos ar mačeti nocērt sev roku, satīņā kreklā un brien mājup.
Paredzēts sašust par nabadzīgajiem un kapitālistu ekspluatētajiem strādniekiem, kuru bērniem nav pat rotaļlietu...
Bet īstenībā stāsts par dabas aizsardzību. Gribēji izpostīt putnu ligzdu, lai mazuļus atdotu bērniem par spēļmantiņām – karma ir acumirklīga un nežēlīga.
Tā vienkarši ienāca prātā. Varbūt pat saistībā ar gadžetu tēmu un to, ka jādomā par gadžetu uzplūdiem pozitīvi un pieņemoši, "neredzot" negatīvos aspektus. Cik tomēr dažādi un politiskajai vajadzībai atbilstoši var traktēt jebkuru nevainīgāko bērnu pastāstiņu, un cik vienkārši ir manipulēt ar cilvēku uztveri, ieliekot jau gatavus domāšanas paternus, pirms iedot šo pastāstiņu izlasīt (vai situāciju piedzīvot) un padomāt pašam.
Tiesa, ko es domāju pirms 45+ gadiem par šiem stāstiem, vairs neatceros. Nemelošu, ka jau padomju savienības pašā plaukumā agrā bērnībā redzēju šo alternatīvo aspektu, neatceros.
