memuāri

[Luīze]

Paņēmu lasīt Zigmara Liepiņa memuārus "Mūzaīka". Bija interesanti. Atmiņas par bērnību Liepājā, par studiju gadiem Latvijas Konservatorijā, par grupu veidošanu un koncertbraucieniem pa bijušo psrs un ārvalstīm, par komercdarbību un izaicinājumiem pasniegtas caur savām izjūtām un interesantiem gadījumiem. Pats Liepiņš nav nekāda medusmaize un bieži saka, ko domā, īpaši neizvēloties izteicienus, bet arī neizliekas labāks nekā patiesībā ir vai bija. Iespējams, kādas situācijas apraksts no cita tās dalībnieka skatu punkta varētu būt atšķirīgs, bet tās ir Liepiņa atmiņas un viņa skatījums uz notikumiem un cilvēkiem.
Viens no aprakstītajiem notikumiem ir par to, ka LNO izīrēja telpas Igora Krutoja svinībām un kā pēc tam Tvnets zākājās. Par goda un cieņas aizskaršanu LNO vadība interneta portālu iesūdzēja tiesā. Grāmatā publicēti visu tiesas instanču lēmumi, kur katrs nākamais aizvien samazināja kompensācijas summas, un pēdējā instance nolēma, ka visi izdevumi jāsedz LNO vadībai. "...šis gadījums būtu salīdzināms ar situāciju, kad izvarota sieviete tiesā vēršas pret izvarotāju, bet tiesa saskata, ka viņa ir vainīga pavedinošas rīcības dēļ, guvusi baudu un par to vēl jāsamaksā izvarotājam..." (c)

Interesanti, ko par Zigmara Liepiņa grāmatu saka Sandra Veinberga, Raimonds Pauls, Elīna Garanča, Jānis Šipkēvics un citi?

[Leonāra]

Nebija pārāk interesanta. Un Z.L.ik pa laikam Paulam uzbrauca Pats sev baigais stārs liekas.

[nakata kngs]

Nebija pārāk interesanta. Un Z.L.ik pa laikam Paulam uzbrauca Pats sev baigais stārs liekas.

...nu, stārs ne stārs - tas ir kā uz to skatās, Zigmāram ir "Lāčplēsis", bet nedzird, ka R.Pauls būtu atdevis to Goda ordeni, ko saņēma no Krievijas 2010.gadā...tagad tas ir Negoda ordenis

[Luīze]

Miks Ozoliņš "1001 guru" **
Īsti nesauktu par memuāriem. Drīzāk tāds kā pārspriedums par savu dzīves uztveri, klāt piepinot biogrāfiskus faktus un personas. Nodaļu virsraksti vien liecina, par ko stāsts - "Es tad", "Es kā vīrietis", "Es un sievietes", "Es un vīrieši", "Es nākotnē"... es, es, es.... Pāramerikanizētais dzīves skatījums un vārdu izvēle - latviski, manuprāt, ir Kirkegors nevis Kjerkegors un puzle nevis pazls   Teksts brīžiem ir tikai lielajiem burtiem, kas vietām vēl izcelti boldā. Nu tā, lai visiem ir skaidrs, kas ir svarīgi. Visa grāmata ir pilna ar Osho citātiem un ne tikai, vispār ar daudz citātiem, lai lasītājam ir skaidrs, ka Miks nav nekāds seklais puisis, bet ir lasījis šo to vairāk par daiļliteratūru. Un spējīgs gan sieviešu barus izmīlēt (5-8x dienā), gan sliktajiem puišiem pa purnu sadot. Un viņam ir vienalga, ko citi par viņu domā.
Galvenā atziņa grāmatā - darīt to, kas sagādā prieku sev, un nedarīt pāri citiem. Tas tā īsumā.

[Luīze]

Georgijs Danelija "Pasažieris bez biļetes" *****
Grāmatu tulkojis Gundars Āboliņš, un tā ir līdzīga pēc stila un formāta Zismana grāmatai par orķestra pasaules pažobelēm. Kinorežisors Danelija stāsta visādus atgadījumus par sevi, saviem tuviniekiem, draugiem un nejaušiem paziņām, par kino un ne tikai. Interesanti, ka pēc izglītības Danelija ir arhitekts, taču kino vilkme bija stiprāka.

[Luīze]

Princis Harijs "Liekais" (Spare)
Bija interesanti lasīt, ko nozīmē dzīve nepārtrauktā paparaci ielenkumā un provokācijās. Lai gan grāmatā attēlots tikai prinča Harija skatījums uz notikumiem, tik un tā vērts aizdomāties, ka ne viss ir tā, kā prese to raksta.


Harodija ar Bruno Vincentu "Aiztaupiet to mums" (Spare us)
Viegla parodija par prinča Harija grāmatas notikumiem. Iesaku lasīt secīgi. Vai arī nelasīt vispār.

[Luīze]

Toms Feltons "Burvestību aizkulisēs" *****
Autors ir tas čalis, kurš Harija Potera sāgā tēloja Drako Malfoju. 30 gadu vecumā rakstīt memuārus, iespējams, vēl ir par agru, taču bija interesanti. Stāsta par ģimeni, bērnību, par to, kā vispār sāka filmēties. Par HP filmēšanu, aktieriem, jokiem, draiskulībām, arī vēlākām atkarībām. Atklāti un ar humoru.

[Luīze]

No pēdējā laikā lasītajām grāmatām:


Elita Mīlgrāve "Mikrofons" ****
Par pašas dzīvi, darbu radio, pēc tam biznesu. Lielo pasākumu aizkulises.


Britnija Spīrsa "Sieviete manī" ***
Galvenais akcents uz to, cik slikti ar viņu izrīkojušies, sākot ar Timberleiku, tad pirmais vīrs un dēlu tēvs, māte un tēvs (13 gadus bija aizbildnis), arī māsa. Pati esot balta un pūkaina, lai gan ik pa laikam iespundēta atkarību klīnikās. Manuprāt, patiesība ir kaut kur pa vidu.

[Luīze]

Valentīna Freimane "Antigones likums" *****
Šis ir turpinājums grāmatai "Ardievu, Atlantīda!", un es to neesmu lasījusi. Varbūt kādreiz.
Bet šī bija ļoti, ļoti interesanta. Autore pati par sevi teikusi, ka prot stāstīt, un grāmata tapusi, apkopojot viņas atmiņu stāstus.

[reno]

Es laikam tikai čatā izslavēju Antigones likumu. Ļoti patika, varētu teikt, ka aizraujoši bija lasīt. Atlantīdu savā laikā bija tā pavirši paskatījusi un laikam nospriedu, ka neinteresē . Tagad paņemta no bibliotēkas, gaida savu kārtu

[Luīze]

Guntars Račs "Trakais" ****
Račs stāsta par trakajiem jaunības gadiem un izmisīgajiem mēģinājumiem tikt vaļā no obligātā dienesta armijā. Bija gan asinsspiediena uzdzīšana ar viltīgu paņēmienu, gan izlikšanās par depresīvu tipu ar noslieci uz suicīdu, kas rezultējās ar ievietošanu psihiatriskajā klīnikā. Un kā izdevās tikt prom no armijas bāzes, nenodienot pilnu laiku. Vispār jau bija skarbi, taču mūžīgais naudas trūkums nebija šķērslis draugiem, piedzīvojumiem un alkoholam. Nav brīnums, ka pa starpu kāds bērns tika uztaisīts, bet par tiem grāmatā nav ne vārda.  

[reno]

Izrādās, Luīze ir īsta memuāru fane. Tagad beidzot arī mans ieraksts

Memuāri īsti nav, bet likšu šeit -
Andra Neiburga Dienasgrāmatas Es esmu tas, kas paliek pāri
     Dienasgrāmata rakstīta tādā kā mūsu Sarunforumā no 2003. līdz 2019. gadam. Pēdējais ieraksts dažas stundas pirms nāves miegā. Divas biezas, ļoti blīvā tekstā grāmatas. (Pēdējā laikā šķiet, ka vajadzēs ieviest lasāmpulti, tādi "ķieģeļi " nāk viens pēc otra.)
     Man grūti formulēt attieksmi un patīk/nepatīk, gan pret tekstu, gan pret pašu rakstītāju, kā cilvēku. Esmu tikai 2004. gada sākumā. Lasās kā pa viļņiem, un arī autores noskaņojums, veselības likstas, kā pa viļņiem. Šķiet, ka līdzcilvēkiem nav bijis viegli izsekot visām labi -slikti izjūtām.  Lielākoties ir interesanti, skaisti teksti, arī tīri sadzīviski, it īpaši par Miķeļtorņa vasaras māju. Bijusi traka sēņotāja. Diezgan daudz sapņu atstāstu, tieši, kā pie mums, bet visi tādi briesmīgi. Mocās ar bezmiegu.
      Par nespēju formulēt. Kad bibliotēkā paņēmu, likās mazliet tāda deguna bāšana svešā dzīvē. Bet šie patiesībā bija publiski teksti , ok, ierobežotam lokam, bet tomēr. Ir pieminēta vēl kāda, pilnīgi privāta dienasgrāmata. Rakstījusi gan daudz, bieži dienā vairāki ieraksti, ik pa laikam visas dienas garumā. Tāda sajūta, ka bijis uzkrauts par daudz visa kā. Bieži raksta par vēlmi būt mierā un klusumā un tad bēg uz Miķeļtorni.
Teātri, kino, izstādes, grāmatas -arī par tām interesanti lasīt atsauksmes.

      Droši vien turpināšu pierakstīt, galu galā priekšā vēl simtiem lappušu.
     

[reno]

Lasu par noskaņu svārstībām, un man nāk prātā mūsu Amālija. Pati sev liekos ļoti garlaicīga

[Amālija]

Es vai?     Man Mēness Vēzī

[reno]

     Turpinu, milzīgi daudz teksta. Pierakstu tās grāmatas, par kurām laba atsauce. Gandrīz lepojos, ka dažas esmu lasījusi, lai gan tajā laikā vēl bibliotēku nelietoju.
      Viesnīca un restorāns palaisti. Piemin visādus  ēdienus. Apskatījos mājaslapā restorāna ēdienkarti, nu smalki, bet nav nemaz tik nenormāli dārgi. Protams, ja neņem vīnu
       Daudz ceļo, aizlidot uz Berlīni vai Venēciju apskatīt kādu izstādi vai redzēt izrādi tāds nieks vien ir. Bet tagad esmu jau 2014. gadā, mamma ar insultu guļoša un kopjama jau gadu.
Gandrīz gadu A.N. arī pati kopj un apkopj, tikai pa dienu nāk algots cilvēks
        Baigās veselības problēmas pašai un tāda kā apsēstība ar savu lieko svaru.
        Dievs lai piedod, bet lasot par visām emocionālajām problēmām, alko un cigaretēm, gandrīz vai jābrīnās, ka tik ilgi nodzīvoja...Doma par nāvi viņu neatstāj ne mirkli