Izrādās, Luīze ir īsta memuāru fane. Tagad beidzot arī mans ieraksts
Memuāri īsti nav, bet likšu šeit -
Andra Neiburga Dienasgrāmatas Es esmu tas, kas paliek pāri
Dienasgrāmata rakstīta tādā kā mūsu Sarunforumā no 2003. līdz 2019. gadam. Pēdējais ieraksts dažas stundas pirms nāves miegā. Divas biezas, ļoti blīvā tekstā grāmatas. (Pēdējā laikā šķiet, ka vajadzēs ieviest lasāmpulti, tādi "ķieģeļi " nāk viens pēc otra.)
Man grūti formulēt attieksmi un patīk/nepatīk, gan pret tekstu, gan pret pašu rakstītāju, kā cilvēku. Esmu tikai 2004. gada sākumā. Lasās kā pa viļņiem, un arī autores noskaņojums, veselības likstas, kā pa viļņiem. Šķiet, ka līdzcilvēkiem nav bijis viegli izsekot visām labi -slikti izjūtām. Lielākoties ir interesanti, skaisti teksti, arī tīri sadzīviski, it īpaši par Miķeļtorņa vasaras māju. Bijusi traka sēņotāja. Diezgan daudz sapņu atstāstu, tieši, kā pie mums, bet visi tādi briesmīgi. Mocās ar bezmiegu.
Par nespēju formulēt. Kad bibliotēkā paņēmu, likās mazliet tāda deguna bāšana svešā dzīvē. Bet šie patiesībā bija publiski teksti , ok, ierobežotam lokam, bet tomēr. Ir pieminēta vēl kāda, pilnīgi privāta dienasgrāmata. Rakstījusi gan daudz, bieži dienā vairāki ieraksti, ik pa laikam visas dienas garumā. Tāda sajūta, ka bijis uzkrauts par daudz visa kā. Bieži raksta par vēlmi būt mierā un klusumā un tad bēg uz Miķeļtorni.
Teātri, kino, izstādes, grāmatas -arī par tām interesanti lasīt atsauksmes.
Droši vien turpināšu pierakstīt, galu galā priekšā vēl simtiem lappušu.