Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Klāra 2017. gada 18. februāris, 10:45:13
-
Ehh..man manaa jubelii 101majaa,skumji . Nupat zaudeeju draudzeni ..Protams, iezogas jau doma-vai taa maz bija draudzene, varbuut tikai manas izluuzijas. Iemesls banaals -nauda. Tups , nekauniigs uzmetiens uz naudu .Naudas nav zheel, summa prieksh mani nebija tik liela, citaadi nemaz nebuutu devusi. Bet pats fakts, ka Tu saproti, ka cilveeks , kuram esi uzticeejies, bijis atveerts un sirsniigs..tevi vienkaarshi izmantojis un vairaaku meeneshu garumaa speeleejis teaatri. Juutos, kaa meeslos izvaartita, gribas iet nomazgaaties..tikai diez vai to var atmazgaat.. Laiks visu saliks pa plauktiem-zinu. Tada luuk man daavana dzimshanas dienaa ! Zinu, ka veertiiga, jo dziivoju sveetaa paarlieciibaa, ka viss kas notiek , notiek uz labu.
Vai jums ir bijushas vilshanaas draugos ? Ne pa niekiem, bet taa , ka saproti- taa cilveeka manaa dziivee vairs nebuus.
-
Nē, draugos vilšanās nav bijis. Man visas īstās draudzenes vecmeitas. Kā kādā raidījumā teica Dzintars Tilaks, sabiedrības labākā daļa. Un tā arī ir - lieku kapeiku nepaņems kaut badā būs, uz nekrietnību vispār nav spējīgas nevienā jomā. Bet par naudu, tā jau vispār klasika, es arī tagad nosliecos uz to, ka nevienam neko neaizdot, cik nav aizdots uz neatdošanu.. Bet tad atkal padomā un nezini, ja nu pati nonāc kādreiz pilnīgā dibenā. Un kā tad lūgt no citiem kaut ko, ja pati neko neesi devusi?
-
Te nav runa tik daudz par draugiem, cik par latvisko mentalitāti. Par mūsu šodienas cilvēkiem.
-
Te nav runa tik daudz par draugiem, cik par latvisko mentalitāti. Par mūsu šodienas cilvēkiem.
diemzheel piekriitu..
-
Te nav runa tik daudz par draugiem, cik par latvisko mentalitāti. Par mūsu šodienas cilvēkiem.
Saki - kur aitas, tur cirpēji? ;)
Nē, ar draugiem nekādi uzmetieni nav bijuši, visi krietni ļaudis.
Bet reiz bija kolēģe ar hronisku atmiņas vājumu. :)
-
Nja. pilnīgi saprotu. Arī man ir viena(senāk draudzene).Līdz kamēr viņas dzīve neapmeta vairākus kūleņus. Viņai grūtā brīdī aizdevu,bez domām saņemt atpakaļ. Tagad tas jau sen. Bet nu kādu laiku komunicējam,tāpat viņai neiet viegli.Un atkal prasa aizdot. Šoreiz skaidri pateicu,ka neaizdošu. Sajūtas nepatīkamas. Jo nav jau runa par 5uku,kas aptrūkstas kafejnīcā,bet par pamatīgu summu.
-
Jautājums - ko tad par draugiem saucam. Ja visus, kam vārdu un uzvārdu zinām, ok. Jā, ir gadījies aizdot naudu uz nekadvairstoneredzēšu, un tas apmēram 95% gadījumu. Arī situācijās, kad pašai maz, kas visnepatīkamākais. Bet. Es visiem esmu piedevusi un pat nepūlos atcerēties cik kas kuram. Man vairāk nepatīk izmantošana citās nozīmēs, visādas pīlīšu pūšanas un puspatiesības.
Zigis nu nekādi nevar izrurēt neieķēzījis, vai ne? It kā nu tikai mūsdienās un tikai latvieši, citos laikos un tautās - ni, ni.. Kas tas ir, ka savu domu un spriedumu nav,vienas vienīgas tukšas frāzes...
-
Redziet, te neiet runa par aizdoshanu..., bet par izkraapshanu !! Tas jau tas saapiigaakais.. Negribu iedzijinaaties detaljaas, bet nauda tika iedota , lai prieksh manis nopirktu kaadu daargu lietu. Nav ne naudas, ne lietas. Un pa starrpu tam, meli vairaaku meeneshu garumaa.
-
Un taa bija draudzene ! Ne pazinja, vai kaiminiene..It kaa ista draudzene.
-
Njā... :) un ja paskatās atpakaļ, tiešām nekas neliecināja par šadu konkrētā cilvēka dabu?
-
Njā... :) un ja paskatās atpakaļ, tiešām nekas neliecināja par šadu konkrētā cilvēka dabu?
Bija taads mazs zvaninhs, bet man negribeejaas ticeet. Jo cilveeku pazimu 15 gadus un liidz tam nebija nekaada paziimes par shaadu negodiigu dveeseli .
-
Jā, smags gadījums. Bet naudas lietās tā ir. Gan radu starpā, gan ar draugiem. Cik nav dzirdēts.
-
Nesaprotu, kas te notiek..Bet jokaini ..Teemu atveeru, lai katrs var izteikt savu viedokli.. Skumji,.
-
Es cenšos neaizdot. Ja aizdodu, tad rēķinos, ka atpakaļ varu nedabūt. Tas neattiecas uz "ātrajiem"aizdevumiem, kad kolēģei kafejnīcā pietrūkst kāda eirika. Reiz es pati uz kafejnīcu bez naudas aizgāju, labi, ka kolēģes par mani samaksāja. visu summu pēc tam godīgi atdevu. :)
Man nav pieredzes ar cittautiešiem sakarā ar naudas aizdošanu. Bet arī latvieši ir visādi. Ir, kas noteiktajā termiņā noskaita vajadzīgo summu līdz pēdējai kapeikai. Un ir bijis gadījums, kad atgādinu par nelielas summas atdošanu, vēl atļaujas pajautāt, vai man to tiešām vajag atpakaļ.
-
Bija taads mazs zvaninhs, bet man negribeejaas ticeet. Jo cilveeku pazimu 15 gadus un liidz tam nebija nekaada paziimes par shaadu negodiigu dveeseli .
Tie mazie zvaniņi saucas intuīcija. Vai pieredze. Nez. Tava zemapziņa jau zina, bet tev negribas ticēt... Man darbā šitas baigi strādā, praktiski vienu reizi tikai esmu "norāvusies" un netrāpījusi
Būtu interesanti konkrētāk par zvaniņu un sekojošo situāciju, ja nav ļoti privāti...
-
Ja aizdodu, tad rēķinos, ka atpakaļ varu nedabūt.
Tā kā nopietnas summas aizdodu vien labi pazīstamiem cilvēkiem,
šādu domu pat nepieļauju un vienmēr aizdevumi tikuši atdoti.
Ir bijis, kad cilvēks uzstāj, lai manai drošībai rakstām paradzīmi, tad ir rakstīta. :)
Ir bijis, kad man tā nauda vairs nav aktuāla, tad saku, lai patur sev.
Pāris reizes ir paturēta, bet biežāk ir uzstāts ka atdos.
-
Gribēju tikai atgādināt, ka Klāra naudu nav aizdevusi, bet iedevusi, lai nopērk viņai kādu mantu. Bet nedabū ne naudu atpakaļ, ne mantu.
-
Gribēju tikai atgādināt, ka Klāra naudu nav aizdevusi, bet iedevusi, lai nopērk viņai kādu mantu. Bet nedabū ne naudu atpakaļ, ne mantu.
Diži būtību jau tas nemaina,
draudzene nav izturējusi pārbaudījumu ar naudu, svešu naudu...
Kā bija tajā teicienā - saņem svešu, bet jāatdod ta savējā :).
-
Par draudzības tēmu.
Domāju, ka esmu bijusi otrajā pusē. Bijusi tā, kas neizturējusi pārbaudījumu un nodevusi. Ne naudas ziņā, ne uzticības attiecībā uz vīriešiem ziņā. Bet tomēr uzticības ziņā. Jo draudzenei, man liekas (neesmu mediķis, tikai minu, jo ļoti drūmi runāja, domāja, daudz raudāja, pāris reižu pieminēja aiziešanu no dzīves), sākās depresija. Apmēram 5 gadus kopumā mēs draudzējāmies cieši. Aptuveni 3 no tiem bija šie pēdējie depresijas gadi. Un tagad es esmu attālinājusies un pārtraukusi kontaktēties. Man par to no sirds žēl! Pat liekas, ka mazliet baidos vispār uzsākt draudzību dzīvē. Jo paredzēt, ka kādam būs depresija, vai kaut kas cits atgadīsies, to nevar. Tātad garantiju nav. Iepazīstas cilvēki, ir kopīgas intereses, satuvinās arvien vairāk, daudz kopā pieredz. Bet tad kaut kas notiek. Un tad, cik kurš var izturēt. Un es neizturēju. Kaut gan mēģināju pēc labākās sirdsapziņas, beigās mēģināju sarunāt arī psihoterapeiti draudzenei, bet viņa neaizgāja uz vizīti, pārmeta, ka izturos pret viņu kā pret slimu. Visbeidzot palika arvien mazāk un mazāk sajūtas, ka var brīvi aprunāties... Un tas darīja savu...
Domāju, ka patiešām nav garantiju, ka viss vienmēr būs tieši tikpat labi, kā kādreiz bijis vai iesākumā. Tāpēc ir tik vērtīgi tie gaišie brīži!
-
Tikai nevajag, lūdzu, teikt man, ka es neko tādu briesmīgu neesmu izdarījusi vai arī, ka esmu tiešām darījusi slikti. Tas notikums vēl nesens un tēma jūtīga. Apzinos, ka neesmu darījusi labi. Lūdzu piedošanu draudzenei. Bet atsākt no tās, vietas, kur kādreiz kaut kas bija, vairs nav iespējams un nav vēlēšanās. Gan kaut kad ar laiku nāks jauni dzīves pavērsieni, dzīves situācijas...
Bet tikmēr es mēģinu tvert visu to, kas mani kaut kā pozitīvāk uzlādē, atjauno dzīvessparu un ticību kaut kam labam vispār.
Jo, patiesībā jau, gribas baudīt dzīvi! Ne tā, ka ir jābūt tikai baudām. Tāpat jau notiek visādi pārdzīvojumi, kāds no radiniekiem smagi saslimst, dažreiz kadas grūtības darbā. Bet kopumā gribas just prieku par gaidāmo pavasari, par labu grāmatu, kas izlasīta, par pastaigām, par filmu vai seriālu, par kaut ko garšīgu pagatavojamu. Vienkārši dzīvot...
-
Līdz ar to, tas, ko varbūt varu ieteikt, Klāra, - dzīvot tālāk! Raudzīties uz priekšu. Nevis atpakaļ. To, kas notika, neizmainīt. Izanalizēt situāciju var, bet tas neizmainīs notikušo. Vienkārši pieņemt šo par mācību, zināt, ka ir robeža, bet tomēr dzīvot tālāk...
-
Klāras draudzenei droši vien situācija aizgāja kā sniega pika -naudu paņēma, sasolīja kaut ko, neizdevās nopirkt vai pašai baigi ievajadzējās, un tad aiziet pa pieskari -nepateica uzreiz -piedod, stulbi sanāca, līdzko varēšu, atdošu. Pēc brīža vēl stulbāk -kāpēc nepateicu uzreiz utt utt. Un tad droši vien ir drausmīgs kauns, nauda nav radusies, atrisināt nevar. Tik liela tā draudzība nav bijusi, ka varētu atzīties
Varbūt, jūtot, ka kaut kas nav lāga, vajadzēja uzvedināt uz atzīšanos un tā draudzību saglābt.
Taj gadījums līdzīgi bija manai meitai ar draudzeni -atzinās, ka vienkārši nespēj vairs kontaktēties.
-
Visādās šitādās figņās ir svarīgi, kā reaģē. Visādi var gadīties.
-
Būtiski jau arī cik pašam svarīgs un nozīmīgs tas otrs cilvēks.
Ir rīcības, kuras var uzskatīt par otra vājībām un ar tām rēķināties,
bet ir arī draudzībā nepieņemamas.
Svarīgākais draudzībā man šķiet, vai vari uz cilvēku paļauties kā pats uz sevi.
-
Tāpēc laikam ir tie tautas teicieni, ka pie pilna galda visi draugi utt. Jā, bet katrs iztur, cik nu var. Es laikam neizturētu kaut ko dzīvībai bīstamu, šizofrēniju vai. Slimībās un traģēdijās turētos kopā. Bet nevar jau zināt. Manas draudzenes cenšas visu turēt sevī un neapgrūtināt citus. Es tāpat. Nu tipiskās latvietes.
-
Cik man nācies saskarties ar šo, - es īsti neticu sieviešu draudzībai kā pašpietiekamai pastāvīgai saiknei. Ir tik daudz dažādu blakusfaktoru, kas sieviešu draudzību vienā paņēmienā var pārvērst kājām gaisā - no vēsas nekontaktēšanās līdz kvēlojošam naidam. Izmantošana, intrigas, skaudība, nenovīdība, iedomība - tikai maza daļiņa no sieviešu draudzību pavadošo iezīmju klāsta.
Tādēļ neizbrīna nedz šādi, nedz citāda veida šķēršļi, kas pārvelk svītru "draudzībai".. Bet tās nav beigas, nāks citas draudzenes un vēl labākas.
-
O, sākas... :D
It kā pie večiem būtu citādi...
Atiet... :D
-
Esmu divreiz pārtraukusi draudzību, kad jutu, ka kaut kas nav ok... Kas? Abas reizes viens un tas pats - es esmu tā, kas zvana, meklē, aicina, ierosina... Līdz aizdomājos - kaut kas nav ok, man vienai vajag? Ok...
Var jau būt, ka tas otrs cilvēks jutās atvieglots, var jau būt :) Bet var arī gadīties, ka runā- edz, kāda...
-
Būtiski arī, lai nepazūd dabiskums. T.i., cilvēki strīdās, salabst, atkal strīdās, un atkal salabst. Bet pēc salabšanas tad atgriežas dabiskās, nepiespiestās kopīgās sarunas, intereses. Taču reizēm ir tā, ka ir patiešām pārkāpta kāda robeža, pateikts par daudz, piemēram, un tad notiek tas, ka ļoti gribas salabt, bet, jūti, ka īsti neizdodas atgūt to dabiskumu, ka paliek kaut kā samāksloti, kaut kā ar piespiešanos, un tas ir beigu sākums. Ja to izdodas pārraut, tad var atgriezties pie nozīmīgā, kā dēļ iespējams pavadīt laiku kopā. Bet, ja īsti neizdodas, tad ir tā, it kā sēž cilvēks iepretim, bet tu it kā sastingsti, jo nezini, ko vairs teikt, ko drīkst un ko nedrīkst. Jo teju uz visu, ko saki, ir pretreakcija, un arī tevī sākas pretreakcija, un tā tas aiziet.
Galvenais, tam, ka tā nekad nenotiks, nav garantiju.
Ir tikai tas, kas katram pašam pieder, - pieredze.
-
Laikam man ir gauži paveicies - draudzenes ilggadējas, viena pat no skolas sola, bet nekad neesmu bijusi kaut kā uzmesta vai nodota. Ne naudas ziņā, nedz kā citādi. Pati arī neesmu ne svešā naudā iegrābusies, ne uz draudzenes vīrieti aci metusi (ui, tā vispār atsevišķa tēma - nekad neesmu sapratusi, kā to var, jo veči nāk un iet, bet draudzenes ta paliek).
Rados esmu novērojusi situāciju, kad, manuprāt, viens gadiem izmantoja otra labo sirdi, bet radi jau nav draugi, tos neizvēlas...
Mēģināju iedomāties, kā būtu, ja... Nezinu, laikam agrākās draudzības vairs nebūtu, jo uzticēšanās būtu zudusi. Nauda ir kā lakmusa papīrītis - ja reiz nevaru cilvēkam uzticēt pat naudu, tad ko vispār viņam var uzticēt un ko ar tādu "draugu" kopā darīt?!
-
Man nepatīk zaudēt draugus. Laikam censtos noskaidrot lietas būtību - ja sena draudzene. Nez vai tas naudas lielums tik nozīmīgs, lai riskētu ar to zaudēt draudzību. Var gan būt, ka tas ir tikai pakārtots iemesls.
-
Bet cik jums ir ciešas draudzības? Cik bieži tiekaties, cik bieži sazināties (e-pastā, soctīklos vai pa telefonu)?
Ir viena draudzene, ar kuru es draudzējos kopš skolas laikiem. Teiksim tā, mēs nekad neesam tā sastrīdējušās, nekad nav bijis arī tāda īsta pārbaudījuma, jo netiekamies bieži. Varbūt reizi pusotra vai reizi divos mēnešos saredzamies klātienē un kādas pāris reizes mēnesī uzrakstam pa vēstulei soctīklā. Viņai ģimene, man ģimene. Abas saprotam, ka ne vienmēr sanāk uzreiz tikt kaut kur aizbraukt. Un pašlaik secinu, ka varbūt tā nav tāda cieša saskarsme, bet vismaz līdz šim ir izrādījusies ilgnoturīgākā, jo mazāk prasību vienai pret otru (ka obligāti tagad uzreiz jāsatiekas, ka obligāti uzreiz jāatzvana, ja viena no mums otrai zvanījusi). Mēs vienkārši, tā teikt, zinām, ka otra tur kaut kur ir, ka kādā brīdī, kad sanāks, atkal sazināsimies un būs forši.
Un tad ir labi kolēģi, ar kuriem var kādreiz, ne bieži, aiziet uz kādu pasākumu, parunāties arī ārpus darba.
-
Mēs vienkārši, tā teikt, zinām, ka otra tur kaut kur ir, ka kādā brīdī, kad sanāks, atkal sazināsimies un būs forši.
Un tad ir labi kolēģi, ar kuriem var kādreiz, ne bieži, aiziet uz kādu pasākumu, parunāties arī ārpus darba.
Nuja, tieši tā arī ir. Mēs ar savu skolasbiedreni vairs arī nedzīvojam turpat kaimiņos kā kādreiz, tagad 170km starpā... Katrai savas rūpes, darbi... Līdz ar to nemaz tik bieži vairs netiekamies. Bet, kad tiekamies, tad tā it kā vakar būtu tikušās, bez kāda pārtraukuma. Viņa būs tā, ar ko kopā aizdošos kādā pārgājienā, laivu braucienā, ekskursijā. Un galu galā - vienkārši zinām, ka otra IR un, ja nu kas, atsauksies, uzklausīs, palīdzēs.
Ir vēlākos gados iepazītas labas kolēģes, ir interešu biedrenes, ar kurām varu tikties, ciemoties, pavadīt laiku, kaut kur aiziet. Viss ir forši, tomēr pietrūkst kaut kāda... laikam tā attiecību dziļuma, kas piemīt bērnības draudzībai.
-
Man, par laimi, nav gadījies, ka kāda no draudzenēm uzmestu ar naudu vai citādi. Klāras gadījumā domāju, ka runa nav tikai par naudu -ja cilvēkam nevar uzticēties vienā jomā, tad pastāv liela varbūtība, ka nevar uzticēties arī citās. Šoreiz piesavinājās Klāras naudu, citreiz vrb piesavinātos viņas vīrieti. Es ar šādu draudzeni neko vairs neturpinātu, jo uzticēšanās ir viens no galvenajiem kritērijiem gan draudzībā, gan partnerattiecībās, gan arī lietišķajās attiecībās.
-
Oioioioi, Narcise, kas tik dzīvē negadās...ja ir īsta draudzene, tad izrunātos vai izkautos :rofl:, visu noskaidrotu, bet draudzība nepazustu...nē.
Man nepatīk zaudēt draugus. Laikam censtos noskaidrot lietas būtību - ja sena draudzene. Nez vai tas naudas lielums tik nozīmīgs, lai riskētu ar to zaudēt draudzību. Var gan būt, ka tas ir tikai pakārtots iemesls.
Piekrītu arī dip teiktajam.
-
Aktīvajā dzīves posmā, kad ģimene un darbs, dažreiz varbūt pat nav vienmēr iespējama dziļa draudzība. Jo tajā tomēr jāiegulda. Bet reizēm jau tā knapi sanāk paspēt apvienot to pašu ģimeni un darbu, kur nu vēl ciešu draudzību klāt tam visam. Bieža satikšanās varbūt vairāk pieejama, kamēr mācās vai studē un vēl nav savu bērnu, vai arī, kad bērni jau lieli, un vēlāk, kad vairs nestrādā.
-
Oioioioi, Narcise, kas tik dzīvē negadās...ja ir īsta draudzene, tad izrunātos vai izkautos :rofl: , visu noskaidrotu, bet draudzība nepazustu...nē.
Piekrītu arī dip teiktajam.
Oioioi, Nāra, "kas tik dzīvē negadās". ;) Ja Tava draudzene piemēram, izrādītos Tava vīra mīļākā, tad Tev pietiktu ar to, ka Tu visu to noskaidrotu, izrunājoties ar draudzeni, bet draudzība nepazustu?? Nu..nu..
-
Oioioi, Nāra, "kas tik dzīvē negadās". ;) Ja Tava draudzene piemēram, izrādītos Tava vīra mīļākā, tad Tev pietiktu ar to, ka Tu visu to noskaidrotu, izrunājoties ar draudzeni, bet draudzība nepazustu?? Nu..nu..
Hi, hi.. Narcise, galīgi garām. Nāra no draudzenes gan neatteiktos, varbūt paskandelētos skata pēc.
-
Par naudas aizdošanu. Nu man nekad nav bijis tādu milzu summu, ko kādam aizdot. Man kaut kā priecīgi notērējas.
Vados pēc principa, ka es naudu neaizdodu. Iedodu, uzdāvinu, cik spēju, ja redzu, ka otram ļoti vajag.
Konkrēti atceros kādu krievu kundzīti gados (tautību uzsvēru tikai tāpēc, ka Zigis atkal par latviešiem sāka), mums bija tāda mazliet jokaina, bet tomēr draudzība.
Šad tad viņai bija sarežģīti ar naudām. Sākās runa par aizdošanu. Bet kaut kad viņa teica, ka visu laiku aizņemas un tad atkal kādas tur draudzenes vai kaimiņi aizņemas no viņas - nepārtraukts process.
Teicu, ka es nevienam neaizdodu. Vienkārši iedošu, cik spēju un nekas nav jāatdod. Tādas laikam bija divas reizes un vairāk man neprasīja.
Par to, ko Taj stāstīja. Meitai ģimnāzijā bija draudzene, spējīga meitene, pat ļoti. Un tad pēkšņi - spēcīga depresija, tieksme uz pašnāvību, pat mēģinājumi, Tvaika iela.
Meita gāja ciemos, morāli stutēja utt. utt. Pēc laika meitene ārā no slimnīcas, zāles darījušas savu, viss kārtībā. Un viņai manu meitu vairs nevajag! Ballītes, tusiņi, bet ar saviem, citiem draugiem.
Tad atkal smagais posms, depresija, vēnu griešana, slimnīca. Meita katru dienu iet ciemos un es sāku just, ka viņai tas psiholoģiski kļūst par grūtu.
Ka šī draudzene viņu burtiski izsūc. Kādreiz gan es ieminējos, vai tā ir draudzība, ja meita viņai nepieciešama tikai drūmos brīžos. Meita teica, ka viņa tā nevar utt.
"Draudzene"laukā no slimnīcas, atkal labais posms, kaut kāds jauns čalis un šoreiz jāsaka, ka, paldies Dievam, viņas abas kaut kā ļoti loģiski attālinājās.
Arī palīdzētājam nav sevi jāiznīcina. Ir reizes, kad nevar atgriezt to cilvēku, kas kādreiz bijis. Vienkārši tā cilvēka vairs nav.
Klāra, varbūt tai draudzenei bija kādas pamatīgas problēmas un grūtības un tāpēc viss tā sanāca? Nav īpašs attaisnojums, bet būtu izskaidrojums un , iespējams, arī mieles nepaliktu.
-
Te tiešām tas jautājums būtu drusku jādala, IMO.
1) cik tās (ex)draudzenes viena otrai svarīgas?
2) cik tā $ summa ir svarīga?
3) kas īsti notika?
4) vai viņa, kaut iespringstot, tagad varētu to $ atdot? Nu kaut pa 30niekam mēnesī sākt atdot?
IMO man būtiskākais būtu jautājums, vai viņa solīja to kko nopirkt jau ar sākotnēju nolūku tikai izkrāpt $ un jebkurā brīdī varētu atdot, ja gribētu, vai sākotnējais nolūks bija pirkt, tad kkas ar pirkumu aizķerās, $ pašai savajadzējās, domāja, ka tikko varēs (drīz) atdos/nopirks, bet grūtības ievilkās...
t.i vai ļaunprātība no sākta gala, vai stulbums un nespēja atzīties.
Ja 1. variamts - ļaunprātība, tad es laikam, ja $ došanai ir kkādi pierādījumi un bijusi vienošanās varbūt iesniegums par krāpšanu VP vai ja neizskatās cerīgi, aizsūtītu $ (ja ievērojama summa un pirkums, piemēram, auto) pakaļ "puišus treniņbiksēs", lai vismaz $ atgūst. Draudzības tur nav un nebūs- vnk parādītu, ka uz galvas d**t nevajadzēja ;)
Par 2. variantu, ka nebija tā domāts, radās grūtības u.t.t. Vēl no Machiavelli laikiem ir bijis skaidrs, ka clv spiedīgā situācijā, kad abu prasības apmierināt nav iespējams, drīzāk uzmetīs to, ko mīl, nekā to no kā baidās.
Ja clv ir varianti, atdot družkai vai maksāt hipokredītu, tad izsverot sekas gan jau ka samaksātu hipokredītu. Jo banka pāris gadu laikā atņems ieķīlāto objektu un pati būs uz ielas, a družka apvainosies vai max pazudīs... salīdzinam šos zaudējumus vidējā plebeja skatījumā.
Bet uzticēties tādai nevar tik un tā... neatkarīgi no tā ļaunprātis vai muļķis. Muļķim varētu būt vieglāk piedot, t.i. ko no tāda varēja gribēt...
-
Esmu divreiz pārtraukusi draudzību, kad jutu, ka kaut kas nav ok... Kas? Abas reizes viens un tas pats - es esmu tā, kas zvana, meklē, aicina, ierosina... Līdz aizdomājos - kaut kas nav ok, man vienai vajag? Ok...
izlasot ieraudziiju sevi ... un vienu personu. Izskataas, ka laikam jaamet miers. Tagad praataa atausa vinjas vasaraa teiktaa fraaze, neatceros gan kaadaa kontekstaa - "tu jau uzturi to muusu draudziibu/paziishanos".
Iisteniibaa nu nepietruuks man vinjas :) Laikam pieradums vnk bija :)
un ziniet - man naudu aizdot neviens draugs neprasa. Nez vinjiem nevaig, jeb par mani ir iespaids, ka "a ko Afrorai prasiit?? Pashai tak neviena grasha pie dveeseles nav!!"
-
Esmu divreiz pārtraukusi draudzību, kad jutu, ka kaut kas nav ok... Kas? Abas reizes viens un tas pats - es esmu tā, kas zvana, meklē, aicina, ierosina... Līdz aizdomājos - kaut kas nav ok, man vienai vajag? Ok...
Var jau būt, ka tas otrs cilvēks jutās atvieglots, var jau būt :) Bet var arī gadīties, ka runā- edz, kāda...
Manuprāt, tas nav iemesls pārtraukt draudzību, jo ir vienkārši tādi cilvēki, kurus jākustina un, kad izkustini, viņš priecīgs, jo pats nevarēja izkūņoties. Viens vienmēr vairāk uzturēs aktīvās attiecības un draudzībā nu gan nav vietas skaitīt, kurš un cik reizes ierosina tikšanos.Ja tas ir draugs, kas man svarīgs.
No manis arī labi ja piecīti kāds aizņēmies un to es atpakaļ negaidu :)
-
Dille, paldies par Taviem vārdiem!
Zinu, ka daudz biežāk ir viedoklis, ka jādara teju viss, lai palīdzētu. Bet... Tas nav speciāli. Un par to ir ļoti žēl! Tomēr. Kaut kad pienāk limits. Kaut kad pienāk brīdis, kad pats atbalstošais cilvēks arī sāk just kaut ko līdzīgu depresivitātei, darbā pēkšņi var uznākt raudiens, it kā tāpat vien, mazinās vēlme kaut kur doties, kaut ko darīt, jo emocionāli izsmel sevi. Un pareizi Dille sacīja, ka gandrīz katru dienu depresīvajam vajag to atbalstu. Bet - katru dienu - tas ir daudz. Jo galvenās vienmēr ir šī cilvēka jūtas un domas. Parējā pasaule it kā pārstāj būt nozīmīga. Cilvēkam ir slikti, un par to tiek runāts, runāts, runāts.
Viena no visgrūtākajām lietām bija, kad sajutu apmēram (nevaru precīzi iskaidrot, kas tas bija) kaut ko līdzīgu skaudībai no draudzenes puses. Piemēram, ja pastāstu, ka lasu interesantu grāmatu, viņai arī uzreiz vajag, bibliotēkā neesot, lai es aizvedot viņai to grāmatu, es pagarinu termiņu savā bibliotekā un aizvedu, pēc kāda laika, ka viņai tomēr neieinteresējusi tā grāmata. Ja pastāstu, ka paziņas mani uzaicinājušas doties riteņbraucienā, viņai uzreiz vajag arī piedalīties šajā riteņbraucienā, un man esot jāsarunā, ka viņa arī tur būs. Ja pastāstu, ka biju ciemos pie citas draudzenes, uzreiz, ka viņai smagi no tā, ka viņa neesot tik svarīga, bet pie citiem varu aizbraukt. Jā kādu dienu nevarēšu komunicēt, jo būšu ārpus Latvijas, tad, ka viņai tieši tagad esot ļoti smagi un tieši tagad visvairāk gaidījusi kādu atbalstu. Un tā par vairākām lietām. Tas mani sāka nomākt. Beigās stāstīju par sevi arvien mazāk un mazāk. Lai nejustos vainīga, ka man vispār kaut kas ir. Turklāt, mēs sazinājāmies katru dienu. Un visbeidzot tā vērtās par komunikāciju, kur pārsvarā runājām tikai par viņu. Viņa juta, ka esmu noslēgusies, sacīja, ka ar šādu attieksmi ir grūti. Bet neieklausījās tajā, ka arī ar viņas attieksmi varētu būt savādāk. Un laiks gāja... Un, iespējams, patiesi tur pazuda dabiskums tajā mūsu saskarsmē...
-
Bet tai pat laikā draudzene ir ļoti arī talantīga jomās, kurās viņa darbojas. Man arvien patīk un šķiet brīnišķīgas viņas radošās izpausmes. Tāpēc es ceru, ka kādreiz viņa piedos man un, ka viņai būs laimīga dzīve! Cerības izteiksmē ceru uz to.
-
Klāra, piedod lūdzu, ka mazliet iejaucos Tavā tēmā par Tavu draudzeni! Tas nebija tīšuprāt. Bet tiešām arī paldies Reno un Dillei, kas pastāstīja, ka viņu meitām bijis kas līdzīgs!
Turamies, meitenes! Būs labi! :)
-
Piemēram, ja pastāstu, ka lasu interesantu grāmatu, viņai arī uzreiz vajag, bibliotēkā neesot, lai es aizvedot viņai to grāmatu, es pagarinu termiņu savā bibliotekā un aizvedu, pēc kāda laika, ka viņai tomēr neieinteresējusi tā grāmata. Ja pastāstu, ka paziņas mani uzaicinājušas doties riteņbraucienā, viņai uzreiz vajag arī piedalīties šajā riteņbraucienā, un man esot jāsarunā, ka viņa arī tur būs. Ja pastāstu, ka biju ciemos pie citas draudzenes, uzreiz, ka viņai smagi no tā, ka viņa neesot tik svarīga, bet pie citiem varu aizbraukt. Jā kādu dienu nevarēšu komunicēt, jo būšu ārpus Latvijas, tad, ka viņai tieši tagad esot ļoti smagi un tieši tagad visvairāk gaidījusi kādu atbalstu. Un tā par vairākām lietām. Tas mani sāka nomākt. Beigās stāstīju par sevi arvien mazāk un mazāk. Lai nejustos vainīga, ka man vispār kaut kas ir. Turklāt, mēs sazinājāmies
katru dienu.
Tā tak manipulācija! Privātās dzīves viņai nebija?, kaut kā tā izskatās.
-
Tā droši vien nav sagadīšanās, ka tieši mūsu meitām, tātad jauniešiem ir tādas problēmas ar depresīviem draugiem, kas grib nemitīgu runāšanu. Mūsu paaudze daudz noslēgtāka un cīnās klusējot. Pat ar draudzeni -"uzlieku seju" un nesūdzos
Bet mēs tiešām aizbraucām prom no Klāras tēmas par draudzību un naudu
-
Diemžēl ir sava likumsakarība ar depresivitāti. Cilvēks bieži jūtas vientuļš, ir vajadzība pēc atbalsta, un tas tiek izpausts visdažādākajos veidos. Pati vēlme tikt uzklausītam, saprastam jau ir visiem. Bet to nevar iedot vienmēr un visu laiku. Kaut kādos momentos jātiek pašiem sevī galā ar savām lietām. Atbalsts arī ir priekš tam, lai cilvēks ar laiku pietuvotos iespējai sākt pašam tikt galā. Un tad šis cilvēks jūtas vēl sliktāk, jo tomēr nav pietiekami uzklausīts un saprasts. Un tā tas iet uz riņķi.
Bet es nebūt nebiju arī pati vienmēr pareiza savā rīcībā. Arī man ir bijuši momenti, kad esmu noreaģējusi asi, labi zinot, ka tā nevajadzēja.
Šis ir vienkārši viens no gadījumiem, kā dzīvē var notikt...
Tāpat kā Klārai bija gadījums ar naudu...
-
Oioioi, Nāra, "kas tik dzīvē negadās". ;) Ja Tava draudzene piemēram, izrādītos Tava vīra mīļākā, tad Tev pietiktu ar to, ka Tu visu to noskaidrotu, izrunājoties ar draudzeni, bet draudzība nepazustu?? Nu..nu..
Attiecībā par savu šo jaut.Nārai, pastāstīšu par kādu situāciju.
Man skolā vecākajās klasēs bija klasesbiedrenes - 2 draudzenes, no kurām viena bija no slikti situētas daudzbērnu ģimenes. Viņai draudzene palīdzēja kā spēja, aizdeva vai pat atdeva savās labās drēbes, aicināja pie sevis mājās un protams, arī baroja, bieži deva lietot arī savas personīgās mantas un sporta inventāru, arī uz kino un kafejnīcām abas bieži gāja, kad tā viena draudzene izmaksāja trūcīgākajai un pēdējā pie tā pierada un uzskatīja par pašsaprotamu lietu. Viņu draudzība turpinājās arī pēc vidusskolas vairākus gadus. Reiz satiku vienu no viņām (to, kas palīdzēja otrai), abas aizgājām iedzert kafiju un papļāpāt. Jautāju, kā iet viņas draudzenei, bet viņa pastāstīja kā draudzība beigusies. Maz ka otra pastāvīgi viesojās savas draudzenes dzīvoklī un vasarnīcā, vasarā pat mēnešiem, lietoja visu, kas vien tai ģimenei piederēja, tas vēl būtu sīkums. Jaunā sieviete iedomājās, ka viņai ir tiesības lietot... arī savas draudzenes vīru, ar ko pēdējā bija kādu gadu kā apprecējusies, jo reiz, atbraucot no darba. viņa atrada savu vīru un draudzeni vasarnīcas gultā nepārprotamā situācijā. Ar to ari lielā draudzība (likumsakarīgi!) beidzās, kā iet viņai laulībā, to gan nezinu, jo sen nav satikta, bet tas, ka viņa toreiz nodevīgajai un nepateicīgajai švabrai "parādīja durvis" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē un uz visiem laikiem, man likās ļoti adekvāti, un ja tāda "draudzība" turpinātos, personīgi es domātu, ka viņai nav kaut kas kārtībā ar galvu. Bet par laimi, ar galvu bija viņai viss ok un ar pašcieņu arī...vismaz attiecībā pret "draudzeni" (savādāk kā pēdiņās pēdējo vārdu šī stāsta kontekstā nespēju rakstīt).
-
Klasiska čūska azotē... ;)
-
Es tikai vienmēr iesmaidu par tiem paņemajiem vīriešiem, bet draudzene - čūska :)
-
Es tikai vienmēr iesmaidu par tiem paņemajiem vīriešiem, bet draudzene - čūska :)
Minne, TĒMA šoreiz bija par draudzenēm! Es, personīgi, arī tādu vīru patriektu, bet tas neatceļ to, ka tā "draudzene" bija sū... gabals.
-
Nē, protams, ne. Vnk tipiska tendence - klupt virsū draudzenei
-
Nē, protams, ne. Vnk tipiska tendence - klupt virsū draudzenei
Kam tā ir tipiska tendence ?
-
Nu, tā, vispārīgi, dzīvē... Jo vienkāršāk "uz sitiena" vainīgo no malas atrast. Šeit, tēmā, nevienu konkrēti nebiju domājusi
-
Nu, tā, vispārīgi. Šoreiz nevienu konkrēti nebiju domājusi
Vispārināt ir "garām" un katrs gadījums ir individuāls.
Un par pieminēto gadījumu runājot, ne par velti lietoju neglaimojošus izteicienus par to 1 "draudzeni", jo jau skolā visa klase redzēja un sprieda kā tā "nabaga "dievgosniņa" izmantoja to otru uz pilnu klapi, ieskaitot arī mājas darbus no viņas norakstīja, utt,utp. Bet es pateicu galveno, nevar tak visu te uzrakstīt.
-
Es piekrītu Nārai. Afror, nepamet to draudzeni, viņa vienkārši ir tāds pasīvais cilvēks. Un noteikti priecājas, ka tu atbrauc un izrauj no mājas, jo pašai nav enerģijas ar tevi kaut kā baigi kontaktēties. Ja negribētu tevi redzēt, vienkārši neatbildētu, neceltu telefonu utt. Vienmēr jau attiecībās viens ir tas vilcējspēks.
-
Ne vienmēr priecājas par holeriskā tipa aktivistēm :), visu ar mēru.
To es no savas dzīves. Jaunībā bija druška - nemitīgie saplānotie (manā dzīvē) kuļtpohodi,
biļetes jau nopirktas, galdiņš pasūtīts... Ja atsaki, tad piepūtiens. Nu da nu...,
a es vienkārši pa māju gribu, dīkot,sapņot... Vot es rieboņa, ņekuļturnaja :)
Nesapasēja, atšuvu. Tagad kultūras darbone, ir kur “izl ikties“ :)
Ja par vīriem, jums taisnība, nepavedīsi to, kurš uzticīgs. Un krāpiens ar
draudzeni divtik štruntīgs.
No otras puses pašaizliedzīgi atvērtas acis - kāds vīrs maita :D ;)
-
Tuk, mēs gadījumā neesam jaunībā tusējušas ar vienu un to pašu draudzeni?
-
Ja par vīriem, jums taisnība, nepavedīsi to, kurš uzticīgs.
Taisnība, gluži tāpat kā pretēji - ja sieviete pati negribēs, tad vīrietis paliks gribot.
Krieviem ir parupjš, toties trāpīgs teiciens: "Сучка не захочет - кобель не вскочит".
-
Ja negribētu tevi redzēt, vienkārši neatbildētu, neceltu telefonu utt. Vienmēr jau attiecībās viens ir tas vilcējspēks.
vot laikam mans spainiits ir pilns. Vinja nekad neapsveic (nerunaasim par dzimeni ... ne Zsv, ne JG) es atkal kartinjas suutu, sms vaarda dienaas, peedeejaa laikaa pat atbildes nav. Da nu!
Paldies autorei par draudzenju teemu :)
-
Taisnība, gluži tāpat kā pretēji - ja sieviete pati negribēs, tad vīrietis paliks gribot.
Krieviem ir parupjš, toties trāpīgs teiciens: "Сучка не захочет - кобель не вскочит".
Ikurāt to teicienu gribēju rakstīt :)
Man, diemžēl, bija draudzenes vīrs, kurš ļoooti uzbāzīgi sita man kanti. :( Ļoti žēl,
bet biju spiesta pārraut attiecības ar draudzeni, lai tiktu vaļā no viņas vīra sabiedrības.
Par zaudēto draudzeni man ļoti žēl, bet dzīvo ar vīru vēl aizvien,
kaut dāmu viņam netrūkst.
Broņa, es it nemaz nebrīnītos ;)
-
Kartiņas! Apsveikumi! Afrora, Tu ko?, ak kungs!
Man ir radinieki, kuri vienmēr, VIENMĒR sūta kartiņas. Pārdomātas, ar man piemeklētu textu.
Es nesūtu, piezvanu. Bija periods, kad vispār nevienam neko..
Esmu piemirsusi pat savu dzimeni darba dunā..., kur nu vēl..
Bet ne radi, ne draugi man dēļ apsveikumiem gan nav zuduši.
Arī pati apsveikuma neesamību ilgtermiņā neuzskatu par problēmu,
drīzāk apbrīnoju tos, kuri ir tik uzmanīgi šajā skrejošajā laikā un visu atceras.
-
Afrora, bet vai draudzenei viss OK pa dzīvi? Nav apkrāvusies ar bērniem, vīru, kādas radinieku problēmas paņēmusi risināt uz saviem pleciem? Tā teikt, meklējot kādu iemeslu, kāpēc šāda attieksme no viņas puses... Un vēl, cik ilgi tā turpinās, tikai pēdējā laikā vai vienmēr tā bijis?
Kaut gan, jā, ir brīži, kad tā notiek, ka ir par daudz... Patiešām gribētos jau spēt vienmēr saprast, bet... Draudzība ir abpusēja nevis vienpusēja. Vai tad ne?
-
Ikurāt to teicienu gribēju rakstīt :)
Man, diemžēl, bija draudzenes vīrs, kurš ļoooti uzbāzīgi sita man kanti. :( Ļoti žēl,
bet biju spiesta pārraut attiecības ar draudzeni, lai tiktu vaļā no viņas vīra sabiedrības.
Man pašai kādreiz tādas situācijas ir bijušas, kad draudzeņu vīri mēģina flirtēt, bet tāpēc jau es draudzenes neiešu zaudēt! Vnk bija NULLE uzmanības no manas puses pret tādiem uzmanības apliecinājumiem un viss nostājās savās vietās. Tagad viņu vīri kopā ar manām draudzenēm ir mūsu ģimenes draugi.
-
Ne, mūsu ģimenes draugi ir tie, kuriem prātā nenāk uzbāzties draugu sievām. :)
Tiek respektētas teritorijas ;).
-
Kartiņas! Apsveikumi! Afrora, Tu ko?, ak kungs!
Man ir radinieki, kuri vienmēr, VIENMĒR sūta kartiņas. Pārdomātas, ar man piemeklētu textu.
Es nesūtu, piezvanu. Bija periods, kad vispār nevienam neko..
Pat uz sms neatbild. Kad esmu lv grūti tikšanos sarunāt, aizņemta. Nu kotad man izstiepties vai?? Nu laikam man tas ir apnicis.
Afrora, bet vai draudzenei viss OK pa dzīvi? Nav apkrāvusies ar bērniem, vīru, kādas radinieku problēmas paņēmusi risināt uz saviem pleciem? Tā teikt, meklējot kādu iemeslu, kāpēc šāda attieksme no viņas puses... Un vēl, cik ilgi tā turpinās, tikai pēdējā laikā vai vienmēr tā bijis?
Kādus gadus 3. Pēdējos. Tiesa viņa nav no tiem ar kuriem baigi sazvanījos iepriekš, bet nu vismaz sms kontakts bija un katru gadu centos (tagad izskatās ka uzprasījos) ciemos kad esmu lv
-
Varbūt kaut kas noticis viņas dzīvē pēdējos gados, tāpēc tā izturas.
-
Ne, mūsu ģimenes draugi ir tie, kuriem prātā nenāk uzbāzties draugu sievām. :)
Tiek respektētas teritorijas ;) .
Mums arī neviens nevienai neuzbāžas un pirmīt es teicu, ka "mēģināja flirtēt" nevis uzbāzās vai piem.mēģināja ievilkt gultā. Bet priekš tam ir sieviete, kura novelk robežas, jo vīrieši pēc pirmatnējās dabas ir poligāmi un pēc it kā nevainīga flirta arī "jumts viņiem var aizbraukt". ;)
-
Nu, flirts tas jau nevainīgi, tik uzsit asinis ;)
Reiz bija kolēģis, kurš flirtēja uz nebēdu, a patiesībā tiklītis :)
-
cik nu manā pieredzē -sagadījies, ka tie draudzeņu vīri ir kantes sitēji un draudzene nesaprot, kāpēc družka sāk izvairīties no kopīgiem pasākumiem un dies pas no ciemos braukšanas ar nakšņošanu
-
Nu, flirts tas jau nevainīgi, tik uzsit asinis ;)
Reiz bija kolēģis, kurš flirtēja uz nebēdu, a patiesībā tiklītis :)
Tie jau tie nekaitīgākie. Bīstamākie pārsteidz negaidot un tā ka paliec šokā...
-
Afrora, Tevi var saprast!
Bet to, vai tiešām pajuks viss, to arī uzreiz nevar prognozēt. Varbūt tieši, ja izrādīsi, ko domā, viņa arī apdomāsies, jūs izrunāsieties un vēl kaut kas būs glābjams.
3 gadi ir ilgs laiks. Tavai draudzenei ir jau iegājies, ka viss tā ir. Bet varbūt vajag viņai pateikt, kā Tu jūties. Varbūt tas pat būs kā izrāviens. Kā sava veida šoka terapija. Ar salabšanas tomēr rezultātu.
Nu, ja nē, tad gan...
-
Varam jau paklačoties nedaudz te, dāmas. :)
Man jaunībā, kamēr vēl nebiju paspējusi apprecēties, bija 1 draugs, kas īsti man tā kā tomēr neiepatikās, līdz beidzot arī apnika. Man toreiz bija 1 družka, studiju biedrene 1.kursā, kura kā bulta metās virsū tam puisim, kad pašķīros no viņa, vārda tiešā nozīmē pievāca to, kas man vairs nebija vajadzīgs. Kaut kā man cieņa pazuda pret to družku un mēs pašķīrāmies ar viņu, lai arī no viņas puses jau tā nebija nodevība pret mani, vnk kaut kā "necēlās" :rofl: man pret viņu vairs draudzība un viss. Un nekas jau viņiem arī īpaši nesanāca, nu nepatīk puišiem meičas, kas pašas karas kaklā.
-
Ai, nu laiks iet, cilvēki mainās... cits aug, cits paliek uz vietas...
Nu nav nekāds - līdz nāve mūs šķirs, diemžēl.
Diemžēl arī tādēļ, ka ar gadiem draugu iemantošana mazinās.
Tādēļ, manuprāt, svarīgi saglabāt esošos draugus - ir kopīga pagātne, intereses, paziņas...,
kāda daļa noldzīves. Par augstajām lietām pat nerunājot ;)
Ir taču laba sajūta, ka ir kāds pie kura vērsties gan ar prieku, gan bēdās.
Varbūt reliģioziem cilvēkiem draugi nav tik būtiski, jo vēršas pie Dieva, nezinu.
-
mums tagad draudzeņu un priestera vie'tā forums
-
mums tagad draudzeņu un priestera vie'tā forums
nav jau obligāti jābūt kaut kam kaut kā vietā, jo viens otru neizlēdz :)
-
mums tagad draudzeņu un priestera vie'tā forums
Aha, un kartītes dabū postcrosingā, nav jāgaida no nevērīgajām draudzenēm :D ;)