Bērnībā daudz skatījos vecās fotogrāfijas, omītei pie sienas karājās vairākas palielinātas ar pašu jaunībā, dažiem radiem. Loģiski, ka man kā bērnam radās jautājumi. Jau mani bērni fotogrāfijas skatījās reti. Kopš ir digitālā glabāšana, viss ir totālā ''pazaudēšana un nekad neredzēšana''. Tehnika mēdz ar apskaužamu regularitāti nobeigties. Dīvaini, bet bilžu albūmi ceļo no paaudzes uz paaudzi. Kādreiz pat pie fotogrāfa gāja!
No otras puses - cik tad tā vizuālā dokumentēšana gara? Kā no 1900.- tā gada? Pirms tam tak nebija ''ziepjutrauks'' katrā mājā.
Jā, bez tam tagad vienā vakarā var ''izdzīvot'' vairākas dzīves netfliksā. Kādreiz cilvēka vai ģimenes dzīvi varēja vai nu dzirdēt vecajo stāstos vai izlasīt grāmatā. Pēdējā variantā - dažu dienu vai nedēļu garumā. Šobrīd indivīda dzīvei vairs nav nekādas morālas vērtības, pārāk ātri un pārāk daudz paskrien gar acīm.
Kā parasti - filozofiski jautājumi - vai cilvēks vispār ir vērtība? Varbūt ir, bet kāds to apķersies kaut kad, kad viss būs pagājis, zudis? Kari bijuši, ir un būs, viss īpašums, ģimenes materiālās vērtības zudušas, cilvēki pazuduši.... Tāpat būs ar mājām - kādam ir svarīgi dzīvot savā mājā, kādam īslaicīgs dzīvoklis ir labākais risinājums. Ir daudz pamestu māju, ir daudz veco, bet vēl arvien apdzīvoto, ir no jauna būvētās. Visa pierīga piebūvēta, ka nav kur no mašīnas izkāpt pačurāt

.