Paaudzes

[kvadra]

Mainās tak dzīvesveids. Cik daudzi šodien pārtiek no sīkzemniecības, kas piesaista mājai? Jaunie apgūst profesijas, maina dzīvesvietas vai pat valstis. Un dzimtas māja kā emocionāla vērtība paliek kā tāds čemodāns bez roktura, ko pamest žēl un līdzi stiept neiespējami...

[reno]

Kādreiz tam bija saimniecisks pamatojums, bet vienalga, tās zemes dalīja, lai dēliem būtu pašiem sava māja. Tā jau laikam radās tie māju puduri -Liel-, Maz-, Lejas-, Kalna- utt. Un padomjlaiku dzīvesvietas krīzē tak būvēja mājas ar domu, ka te dzīvos arī bērna ģimene. Un tad laiki mainījās un ne nu dzīvo, nekā.
  Mums gan vēl dzīva tā arhaika, un tik viegli tās mājas no mazas uz lielu un tad atkal uz mazu nemainām. Ar prātu saprotu, ka mūsu māja mums diviem daudz par lielu un sadalīšanai arī neļaujas...

[tuk]

Par tām mājām, nedomāju ka nu tik visi stumsies dzīvokļos. Tāpat būs kas vēlēsies prom no burzmas un kolektīvās atbildības, kā jau visos laikos. Un tās vēlmes par dzīvesvietu mainās arī dzīves laikā... Savā lokā redzu, ka ir kas būvējas, ir kas renovē, ir kas no Rīgas pārvācas uz laukiem... 

[Minne]

Vai nu runa vien par dzimtas māju jautājumu paaudžu sakarā…

[tuk]

Bet protams, ka ne. Bet kādam, vārdā nesaukšu, tas laikam aktuāli... 

[reno]

Ar dzīvokļiem vai rindu mājām baigā laimes spēle -viss var būt lieliski, vai arī "kaimiņi elles izdzimumi"

[Leonāra]

Vecumā pārdod lauku mājas un parcelas uz dzīvokļiem pilsētā, sevišķi, ja paliek viens, manos laukos pāris kaimiņi tā izdarīja. Vienīgi tās lauku mājas pārāk neviens neiekāro.
Ar veciem  vecākiem kopā dzīvos kāds bērns tikai pilnīgā bezizejā, es vismaz tādus modeļus neredzu un tā varētu būt pilnīga trako māja  [size=78%].[/size]

Bet vispār par ko bija tēma 

[Spārka]

Par ko bija tēma, vienmēr var uzzināt, izlasot pirmo ierakstu
Es esmu izdarījusi pilnīgi pretēji Tavai domai - vispirms no Rīgas uz mazpilsētu, pēc tam uz mazpilsētas lauku nogabalu. Bet tā nav nekāda tendence vai statistika.

[Leonāra]

Tu vēl neesi tajā vecumā, kad jau jādodas atpakaļ uz pilsētu. Mani dzīvie piemēri ir 80- 90gadigie.

[tuk]

Kādēļ doma, ja māja tad laukos? Mums vīra vecākiem Rīgā, maniem netālu no Rīgas, mēs arī pierīgā... viss jau atkarīgs no infrastruktūras tajos minētajos laukos, ir skola vai nav tuvumā, kas tur vispār ir. Mēs lauku māju nopirkām, tad tur patiesi apkārt mežs un tuvākie kaimiņi vien ar auto sasniedzami. Bet tas bija tieši tas ko vēlējāmies.

[kvadra]

Vecīšiem būtiski, lai ĀP var atbraukt vajadzības gadījumā.
Un vispār, lai vēl kāda dvēsele tuvumā ir, kas var palīdzēt.
 

[reno]

Mums kaimiņienei gan cita situācija bija, ģimene nespēja kredītu nomaksāt un banka māju atņēma. Nauda palika tieši tik, lai 1istabas dzīvokli nopirktu. Tagad absolūti laimīga, nekādu stresu.
no tēmas par radurakstiem  gan aizbraucām

[Camma]

Bērnībā daudz skatījos vecās fotogrāfijas, omītei pie sienas karājās vairākas palielinātas ar pašu jaunībā, dažiem radiem. Loģiski, ka man kā bērnam radās jautājumi. Jau mani bērni fotogrāfijas skatījās reti. Kopš ir digitālā glabāšana, viss ir totālā ''pazaudēšana un nekad neredzēšana''. Tehnika mēdz ar apskaužamu regularitāti nobeigties. Dīvaini, bet bilžu albūmi ceļo no paaudzes uz paaudzi. Kādreiz pat pie fotogrāfa gāja!

No otras puses - cik tad tā vizuālā dokumentēšana gara? Kā no 1900.- tā gada? Pirms tam tak nebija ''ziepjutrauks'' katrā mājā.

Jā, bez tam tagad vienā vakarā var ''izdzīvot'' vairākas dzīves netfliksā. Kādreiz cilvēka vai ģimenes dzīvi varēja vai nu dzirdēt vecajo stāstos vai izlasīt grāmatā. Pēdējā variantā - dažu dienu vai nedēļu garumā. Šobrīd indivīda dzīvei vairs nav nekādas morālas vērtības, pārāk ātri un pārāk daudz paskrien gar acīm.

Kā parasti - filozofiski jautājumi - vai cilvēks vispār ir vērtība? Varbūt ir, bet kāds to apķersies kaut kad, kad viss būs pagājis, zudis? Kari bijuši, ir un būs, viss īpašums, ģimenes materiālās vērtības zudušas, cilvēki pazuduši.... Tāpat būs ar mājām - kādam ir svarīgi dzīvot savā mājā, kādam īslaicīgs dzīvoklis ir labākais risinājums.  Ir daudz pamestu māju, ir daudz veco, bet vēl arvien apdzīvoto, ir no jauna būvētās. Visa pierīga piebūvēta, ka nav kur no mašīnas izkāpt pačurāt .

[Bobs]

Salīdzināt laiku pirms simt gadiem un šodien ir pagrūti. Par tiem vecajiem albūmiem. Tolaik visa paaudzes vēsture satilpa trīs albūmos. Tagad dažs labs tik daudz kadrus pieklipsē vienā dienā Turcijas pludmalē. Nedz viens nedz otrs variants laikam nav ideālā šī laikmeta vajadzība. Ja ir vēlmes veidot albūmus - tas ir iespējams, pie kam, neizejot no mājas, saklikšķinot no savas google krātuves bildes albūmā un samaksājot par izdruku - gatava grāmata rokā. Nav lēti, bet ir iespējams. Maz kas to izmanto. Es Tā kā gribētu tādas taisīt, bet tad, kad saprotu, ka par katru grāmatu būs pie simta jāmaksā, vēlme kaut kā atvirzās uz "varbūt vēlāk".
Bet stāsts jau joprojām ir par to pašu - .. "kā gribētos ar šodienas prātu un līdzekļiem dzīvot vecajos laikos".. (precīzāk būtu - padzīvot kādu laiku, jo negatīvās blaknes būtu tik daudz, ka ātri vien sagribētos atpakaļ uz mūsdienām)
Cilvēks kā vērtība - jēdziens filozofisks. Ja cilvēku pasaulē ir 2 miljardi salīdzinājumā pret situāciju, ja cilvēku pasaulē ir 10 miljardi. Kurā gadījumā cilvēks būs lielāka vērtība? Teiksiet, ka nekorekts salīdzinājums? ... kā uz to skatās..

[reno]

Mani interesē, kāpēc cilvēki kaut kad 60. gadu vidū pārtrauca fotografēt un kopēt bildes. Parādījās diapozitīvi? Līdz tam laikam bildētas visādas sadzīves situācijas, ballītes. No 50. gadu sākuma pat superīgi salona foto. Kad parādījās krāsainās filmas, tās  bija tādi s*&^di, visas bildes sen zaudējušas krāsu.
   Es vnk kārtoju plauktus, un uzrodas arī fotogrāfijas. Vakar salīmēju albūmā neseno, 3-4 gadu veco  pagātni, dažas atlasītas bildes. Tradīcija jāuztur.