pirms daudziem gadiem, kad naudas bija maz, trijatā stopējām līdz Tallinai un tad ar prāmi uz Helsinkiem uz vienu festu. nu lūk, esam Tallinas prāmju ostā, vakars vēls, viss ciet. draudzenei, kurai tika uzticēts noskaidrot prāmju attiešanas laikus, izrādās tos sāk noskaidrot, esot uz vietas, zvanot kaut kādam paziņam, kas neko nezin. nu skaidra bilde, ka līdz nākošam rītam nekas nekur nekursē, jo cilvēku nav, viss tumšs un slēgts. kaut kur jāpaliek līdz rītam , naudas liekas hotelim nav. skatamies kaut kādas sānu durvis vaļā ( neatceros vairs kurš termināls tas bija), atveram, tur priekšā (nezinu kā sauc, tāds metāla parīks, kas griežas apkārt, nu tipa griežamās durvis, bet tas ir metāla, neliels ). sānos no šitā verķa durvis ar lodziņu, pie kura neviena dotajā brīdī nav. mēs izejam tam verķim cauri, attopamies svaigi uzceltā vai svaigi izremontētā tādā kā lidostas pases pārbaudes telpā. pārgurums milzīgs, grīda tepiķota, metamies nost un guļam līdz rītam. no rīta mostamies, pa ceļam līdz verķim un lodziņam ir tualete, apkopjamies tur un ejam uz izejas pusi. divas no mums izspruka caur to verķi, bet trešo noķēra šoreiz pie durvīm ar lodziņu sēdošs netipiski ātrais igauņu puisis. tā viņa sejas izteiksme bija vienkārši graujoša, kad viņš ieraudzīja mūs mierīgi ejot uz izeju. sākās skaidrošanās lauztā angļu val. kas mēs esam un ko šeit daram. pēc neilga laika tikām prom, teicām, ka esam LV žurnālistes un braucam uz festu Helsinkos. kaut kādus festa papīrus grūdām, lai lasa. un pases rādījām. domājams, ka viņam nāktu tikai par sliktu, ja fiksētu mūsu aizturēšānas faktu, jo paša vaina jau vien bija, ka nesargāja objektu. pēc 5min bija jāatgriežas, gredzeni bija palikuši uz izlietnes apmales tualetē. igaunis gandrīz otro reizi trieku dabūja.
p.s
toreiz vēl bija pasu kontroles starp LV un EST, nebijām vēl ES.