Vonnegūts. Kaķa šūpulis
DIENA, KAD PASAULEI PIENĀCA GALS
Sauciet mani par Jonu. Mani vecāki tā izdarīja vai gandrīz izdarīja. Viņi nosauca mani par Džonu.
Jona — Džons... Pat ja es būtu nosaukts par Semu, es tik un tā būtu Jona, ne jau tāpēc, ka esmu nesis nelaimi citiem, bet gan tāpēc, ka nezin kāds vai kas liek man pastāvīgi zināmā laikā būt zināmā vietā. Transporta līdzekļi un iemesli, gan gluži parasti, gan ērmīgi — par visu tiek gādāts. Un it kā pēc plāna noteiktā sekundē, noteiktā vietā parādās šis Jona.
Uzklausieties:
Kad es biju jaunāks — pirms divām sievām, pirms 250 000 cigarešu, pirms 3000 litriem alkoholisku dzērienu...
Kad biju daudz jaunāks, es sāku vākt materiālus grāmatai, kura sauktos Diena, kad pasaulei pienāca gals.
Tai vajadzēja būt dokumentālai grāmatai.
Tai vajadzēja sniegt atskaiti par to, ko darījuši ievērojami amerikāņi todien, kad Japānā tika nomesta pirmā atombumba uz Hirosimas pilsētu.
Tai vajadzēja būt kristīgā garā rakstītai grāmatai. Tolaik es biju kristīgais.
Tagad es esmu bokononists.
Es jau tolaik būtu kļuvis par bokononistu, ja kāds mani būtu iepazīstinājis ar Bokonona saldi rūgtajiem meliem. Bet par bokononismu neviens neko nezināja šaipus akmeņainajiem krastiem un koraļļu rifiem, kuri ieslēdz mazo saliņu Kārību jūrā — Sanlorenco republiku.
Mēs, bokononisti, ticam, ka cilvēce ir sadalīta grupās, kuras pilda Dieva gribu, nemaz neapzinādamās, ko dara. Bokonons nosauc šādu grupu par karasu, un tas rīks, kan-kans, kas mani noveda tieši manis paša karasā, bija grāmata, kuru nekad nepabeigšu, grāmata, kurai vajadzēja saukties Diena, kad pasaulei pienāca gals.
SMALKS, SMALKS PAVEDIENS
"Ja jūs atklājat, ka jūsu dzīve ir bez sevišķiem loģiskiem iemesliem sasaistījusies ar kāda cita cilvēka dzīvi," raksta Bokonons, "tad šis cilvēks droši vien ir jūsu karaša loceklis."
Kādā citā vietā Bokonona Grāmatās sacīts:
"Cilvēks radīja šaha galdiņu; Dievs radīja karasu." Ar to Bokonons grib teikt — "karasam neeksistē nacionalitātes, resoru, profesiju, ģimenes un šķiru radītas robežas."
Karass ir bez noteiktas formas kā amēba.
Savā "Piecdesmit trešajā kalipso" Bokonons uzaicina mūs dziedāt kopā ar viņu:
Žūpa, kas parkā Uz soliņa dzied,
Mednieks, kas tīģeru Medībās iet,
Ķīniešu zobārsts,
Angļu karaliene —
Visi ir mezgliņi Masu pavedienā!
Smalks, smalks pavediens,
Smalks, smalks pavediens,
Smalks, smalks pavediens —
Tik dažādi ļaudis, Bet kamoliņš viens
MUĻĶĪBA
Bokonons nekur nebrīdina mūs no cenšanās izdibināt sava karasa robežas un to uzdevumu, kāds tam pēc visuvarenā Dieva gribas jāveic, Viņš gluži vienkārši norāda, ka šādiem meklējumiem lemts palikt bez panākumiem.
Bokonona Grāmatu autobiogrāfiskajā daļā viņš min kādu līdzību par to, cik muļķīgs jebkurš mēģinājums kaut ko atklāt, kaut ko izprast.
"Kādreiz Nūportā, Rodailendā, es pazinu kādu lēdiju, anglikāņu draudzes locekli, kura lūdza mani uzskicēt un uzcelt suņabūdu viņas lielajam dāņu dogam. Šī lēdija bija pārliecināta, ka visā pilnībā izprot Dievu un Dieva ceļus. Viņa nekādi nevarēja saprast, kāpēc cilvēki lauza galvas par to, kas bijis, vai par to, kas būs.
Un tomēr, kad es viņai parādīju iecerētās suņabūdas skici, viņa sacīja: "Atvainojiet, bet es no tā neko nesaprotu."
"Atdodiet to savam vīram vai biktstēvam, lai pasniedz Dievam," es teicu, "un, ja Dievam patrāpīsies brīvs brītiņš, viņš jums tik tiešām tā izskaidros šo manu suņabūdas uzmetumu, ka pat jūs sapratīsiet."
Viņa mani padzina. Es viņu nekad neaizmirsīšu. Viņa ticēja, ka Dievs mīl jahtu īpašniekus daudz vairāk par motorlaivu īpašniekiem. Tārpi viņai derdzās. Kad viņa ieraudzīja tārpu, tad spiedza.
Viņa bija muļķe, tāds esmu arī es, un tāds ir ikviens, kurš domā, ka izprot Dieva darbus [tā raksta Bokonons]."