Vēl neesmu pabeigusi, bet nevaru nedalīties
Nino Haratišvili Astotā dzīve ******Sen neesmu lasījusi ar tik neatslābstošu interesi. Man vispār ļoti patīk tie plaši izvērstie dzimtas romāni. Šis sākas no 1900. gada, cik tālu līdz mūsdienām, nezinu. Pašlaik esmu ap 1970. gadu. Stāsts ir tik blīvs, lasi un tāda klātbūtnes sajūta, sevišķi jau par laiku, ko pati atceros.
Vēl man patīk, ka nav tā iecienītā lēkāšana šurpu turp pa laikiem - ja ir skaidrs stāsts, tad bez tā lieliski var iztikt. Ik pa laikam ir tāds kā iestarpinājums -īss tā brīža vēsturisko notikumu uzskaitījums, tas arī ļoti labi satur kopā notikumu virkni.
Lasu un tāpat kā pie Silva Rerum, domāju -nu nav mums neviens kas tāda vēriena romānu rakstītu... Likteņa līdumniekiem pietrūkst plašuma, vairāk kā scenārijs. Voitkevičas Pļauka varbūt varētu tuvoties, ja būtu normāli rediģēta. Diemžēl autore jau bija mirusi, kad romānu izdeva. Tur vispār tas izdošanas stāsts tāds miglains, kas atrada, kas drukāja.
Iesaku!!!, un nebaidieties no milzu apjoma. Jālasa gan sēžot pie galda
Vēl, turpinot lasīt, papildināšu. Nez vai kādā latviešu autora romānā es varētu tik viegli pieņemt tās vētrainās gruzīnu emocijas. Bet te tās ir saprotamas un iederīgas.
Pašlaik esmu tikusi līdz Gorbačova laikam. Stāstā visu laiku ir klātesoša VDK ēna