nekad neesmu bijusi izstumtā, vienmēr tusējos augšgalā pie līderiem.
klasē gan bija 2cilvēki, kuriem bija ļoti nelāgas iesaukas, vienam puisim uzvārds uz rupjību pārveidots, meitenei vienkārši nesmuka iesauka. kāpēc tieši viņi, es nezinu, man nav izskaidrojuma, jo ne viņi resni bija, ne briļļaini, ne smirdīgi ... it kā nevienas no tradicionālajām fiziskām pazīmēm kāpēc, lai viņus apsaukātu.
un kad es par to atceros, man ir reāls kauns, ka tā darīju ... vai ar savu līdzeres pozīciju nepateicu citiem, lai izbeidz. paldies dievam manā paziņu lokā neviens nekad netika ietekmēts fiziski, ko nereti var redzēt notiekam, teiksim, Krievijā.
manējam bērniņam gan tas izskatās nav īpaši svarīgi, viņš tāds vienpatis. ir protams klases draugi un paziņas, bet izstumts viņš noteikti nav.
sākumā bija problēmas, jo atbraucis šeit, problēmu situācijās, viņš pielietoja mācību, dots pret dotu! ar laiku iemācījās, ka ja kas notiek jāziņo skolotājam. es pieņemu, ka klases audzinātāja, un skola vispār, bērnu savstarpējās attiecības ļoti uzmana, jo dies pas kāds tiks diskriminēts vai aizvainots vai apbižots pēc ādas krāsas vai reliģijas vai fiziskā trūkuma vai vēl kā.
pirms pāra dienām gan saņēmu zvanu no bērniņa, ka esot sajuties ļoti aizvainots, esot pat asara izkritusi, kad viens no radinieku puikām sācis viņu apņirgt, ka redz kāds tu ar fizisku defektu, klibojot un īsti paskriet nevarot, jo spēka pietrūkstot un tad manējais, samācījies ārzemnieku toleranci pret visu savādāko, esot pateicis ... lūdzu ej prom! man tev nekas nav jāpaskaidro.