Ar kkādu cilvēku esam pie Nāras un viņas mammas mājās. Uz augsta plaukta izkārtotas sveces kārtīgu divu plaukstu tilpumā un dažādu dzīvnieku un augu formās. Nez kādēļ ar manu pavadoni sagribam vienu no tām paņemt, nočiept laikam. Kamēr Nāra nav klāt, ņemu malējo sveci - resnu, dzeltenu cāli ar sarkanu knābi un sekstīti. Apņemu to ar plaukstām un gribu nocelt no plaukta. Pēc sajūtam atgādina marcipāna masu, turklāt cālis no ilgas tupēšanas uz plaukta ir pielipis pie tā, un to nevar pakustināt, pie tam šim vēl aizlūzt kakls. Nāk atpakaļ Nāra un es atraujos no (ne)darba, baiļodamās par to nolauzto galvu. Padomāju, ka tad, kad Nāra atkal aizies, vajadzētu mēģināt ar platu, lielu nazi nocelt, atdalīt to cāli no plaknes un galvu varbūt izdotos pielīmēt, pieveidot atpakaļ, jo masa plastiska.
Nāra kā jokojot pabrīdina, ka neviens lai neuzdrošinās skarties klāt viņas svecēm. Abas ar mammu izstāsta, ka savulaik strādājušas pie sveču taisīšanas un kā tādi metalurgi ar gariem ķekšiem ar āķiem galā cēlušas nost no plaknēm gatavās sveces. Sadzirdu Nāras balsi - zemu, zemu, vīrišķīgu balsi un vizualizēju dusmas par nočiepto sveci, un man kļūst ļoti neomulīgi