20.00 jābūt lidostā sagaidīt vienu zināmās aprindās pazīstamu ārzemju latviešu kundzi (uzvārdu nerakstīšu, tam nav nozīmes). Ir 17.00, man laika pietiek, bet pamazām gatavojos. Lidostā (vairāk pēc centrālās dzelzceļa stacijas izskatās
) satieku divas pārējās sagaidītājas - bijušo kursabiedreni un meiteni no bijušā darba. Man ir līdzi biljarda kija, kam resnajā galā ir piestiprināta neliela kamera un tranzistoru radiouztvērējs - plakana, ap 4 cm augsta ieapaļa kastīte, kam korpusa apakšā ap 1 cm augstumā jāielej ūdens, tad uztver daudz tīrāk. Vairāk nedrīkst, tad var nosvilt tranzistori. Kursabiedrene saka, ka viņai ir dzimumloceklis ar lampiņām sānos un kameru galā. Neticam, sakām, lai parāda. Aizejam nelielā pustumšā telpiņā, viņa atvelk rāvējslēdzi horizontālam ādas čeholam apmēram pareizajā vietā - jā, ir, tiešām 4 LED kvadrātiņi netālu no gala, galā kaut kāds aparātiņš. Bet nu nepārliecinoši - tumšs, metāliski matēti mirdzošs, precīzs cilindrs ap 2,5 cm diametrā. Pamēģinu palocīt - mazliet liecas, tātad metāls nav. Viņa apgalvo, ka esot īsts. Nu labi, lai ir, bet es tik un tā neticu.
Ejam iečekoties. Meitenei aiz letes rādu savu radiouztvērēju, stāstu, kā darbojas. Viņa izvelk no atvilktnes līdzīgu, bet, protams, bez ūdens. Klausās vienu, otru, apsauc man aiz muguras pļāpājošos, lai ir klusums. Secina, ka patiešām tas darbojas, pārbauda manu pasi un palaiž uz lidmašīnu. Eju, kaut kur priekšā redzu abas manas kompanjones, bet izrādās, ka esmu aizmirsusi biljarda kiju pie pasu pārbaudītājas. Skrienu pakaļ pa īsāko ceļu - tur caur otro stāvu ir taisnāka eja, zinu, es tur regulāri [sapnī] eju pēc vilciena biļetēm. Tā kā tas ir jau pie iekāpšanas, tad stāv apsardze, bet palaiž mani. Vēl mazas kāpnītes uz zināmajām durvīm, kas ir sienā telpas augšā. Durvis atveru, bet tagad tur ir liels baseins, man jāiet gar malu, bet tur milzu kaudze ar plēvēm sakrauta. Laužos cauri un baidos, ka neieslīdu baseinā. Aiz manis nāk abas meitenes, brīnos kāpēc, viņām taču nekas nav pazudis.
Pasu pārbaudes zālē apsardzei skaidroju, ko man vajag, atļauj iet un paņemt bez rindas. Stāv mana kija, pieslieta zem letes. Paņemu un skrienu atpakaļ, laika jau ir maz. Gar baseinu nelauzīšos, skrienu caur lielo uzgaidāmo zāli pirmajā stāvā. Aizskrienu līdz pēdējai telpai pie iekāpšanas, neviena pasažiera vairs nav, zinu, ka abas manas meitenes jau ir iekāpušas. Zālē krēsla, gandrīz tumsa, blāva gaismiņa no dažiem spilgtiem bet maziem prožektoriņiem (kā izstāžu zālē), visa grīda ar paklāju, soļi klusināti. Telpas vidū kāpnes uz lidmašīnu. Es tikai domāju, kur tad man jālido, kā mēs to ienākošo lidmašīnu taisāmies gaisā sagaidīt? Gabaliņu pirms kāpnēm stāv personāla meitene formā. Paskatās uz mani:
– Trix?
– Trix!
– Labi, ejiet, pēdējā minūte.
Pasi nepārbauda.
Pie pašām kāpnēm vēl viena meitene:
– Trix?
– Trix!
– Ejiet!
Kāpju pa kāpnēm augšā. No lejas uz augšu neko neredz, tumšs. Kad uzkāpju tad gan redzu, ka aiz durvīm ir tāda kā arēna ar pelēkiem sēdekļiem visapkārt. Gaišs. Paskatos – sēž manas kompanjones un māj ar rokām. Eju apsēsties un paskatos uz augšu – sēžam gaisa balonā ar milzīgu grozu, kur kādi cilvēki 30 sēž trijās rindās un vēl dažas vietas brīvas. Gaišs, redzama ieslīpi saule virs horizonta, mazliet spīd acīs. Pāri malai var redzēt vēl otru tādu pašu gaisa balonu – tur cilvēki mums māj ar rokām.
Par lidojumu un kundzes sagaidīšanu noskatīšos kādreiz citreiz...
