Eju pa ielu, ieeju biroju ēkā. izkāpju no lifta – pelēka, diezgan moderna telpa, kādi trīs rakstāmgaldi, tipa birojs. Saku, ka es te atnācu strādāt. Viena pajauna sieviete [sekretāre vienā no manām bijušajām darbavietām], saka, ka es varu viņas vietā strādāt, savāc savus papīrus un taisās iet projām. Apsēžos pie galda, sakārtoju, skatos, kas tur ir, – dažādi kancelejas piederumi, rakstu uz līmlapiņām kaut ko, kāda no citām meitenēm jautā, vai es iešu pusdienās, velku zābakus, bet vēl kaut ko sakārtoju. Tad atceros, ka pat nezinu kur iegāju. Pajautāju – ja nav noslēpums, kas šī ir par firmu? Man tā mierīgi: Bosch filiāle [īsti neatceros, bet kaut kas īss, no starptautiski ļoti lielajām kompānijām].
Izejam no kabineta, skatos, ka mēs taču esam Preses nama gaitenī.
Atgriežos mājās – māja liela, puspabeigta, tur kaut kādas viesības. Ieeju vestibilā, tur tauta uzvalkos. Paskatos apkārt, saprotu, ka šī ir viena no nedaudzajām pabeigtajām telpām, uz grīdas marmora flīzes. Nosaku, ka šī telpa man mājā patīk vislabāk. Jaunības draugs stāv man blakus un komentē, ka es esot auksta un noslēgta personība, ja man patīk vestibils.
Zinu, ka jāaiziet līdz virtuvei. Aiz vestibila ir zāle, tur notiek balle – pustumsa, dzīvā mūzika, bet dejo trīs pāri. Grīda dīvaina – kā puscaurspīgīga plastmasa, un slidena. Cauri zālei es izslidoju ar visādiem līkumiem un piruetēm, kājās parasti apavi, bet pa to grīdu var vienkārši slidot.
[Un tālāk vēl daudz un ilgi par puspabeigtu 2. stāvu, putekļiem, kaut kādām plāksnēm, balkonu bez margām, no kā neko neatceros.] Pagalmam blakus būvbedre, tur milzīgs ekskavators kaut ko rok, skatos, ka bedres dibenā pie ekskavatora riteņa iekritis kaimiņa zemes urbis. Viņš pats jau pamanījis, rāda ekskavatoristam, lai apstājas. Izvelkam to urbi.