Vakar noskatījos Ošus, skatījos, skatījos un - pēkšņi titri...
Nevaru apgalvot, ka nebeidzās ne ar ko. Beigas, ja tā padomā , bija un pie tam konkrētas. Bet es , paanalizējot sajūtas, varu pateikt, kāpēc mani tie titri pārsteidza nesagatavotu - jo es uz to veceņu bazāru atslēdzos, apmēram tāpat kā tā Jāņa sieva, jo es šitādu veceni kā tā pļāpu taša nevaru izturēt un aizklīdu, kad palika tikai kaimiņu veča ar savu sāpošo galvu, es pieslēdzos, bet - mirklis un jau cauri izrāde.