Sen tas bij',kad ar exi cerējamies. Tādā skaistā ziemas vakarā,jams mani tramvaja pieturā sagaidīja ar ragaviņām

Pilsētas nomale,tumšs,bet man bija kauns. Beigās jau forši bija,patālo gabaliņu,ko būtu jākājo,mani aizvizināja pie sevis uz māju.
Tas pats-laikos,kad bija tikai parastie telefoni...biju sacemmējusies-telefonu neceļu,iekšā dzīvoklī nelaižu,karoče,ignorēju. No rīta uz studijām ejot,redzu milzīgiem burtiem uzrakstu-Mincīt,es tevi mīlu! vārtrūmē,uz sienas,pretim treptelpas ieejai.
Tagadējais izskries otrpus pilsētai,ar siltu džipu,ja vajadzēs atvest. Bet TĀ romanķika,kas toreiz,jaunībā nebūs vairs...ehhhh....