Bērnībā es sev uzšuvu "džinsus". Daudzmaz atbilstošā griezumā, no plāna zaļpelēka brezenta auduma (laikam tas reiz bija bijis plašķis), ar visām džinsu griezuma kabatām un rāvēju, un vēl ar atlokiem. Gadi 10 man toč bija, bet ne daudz vairāk. "Uz pilsētu" ar tām biksēm man iet neļāva (kauns taču!, ko kolēģi padomās, jo noteikti kādu satiksim!), bet pa pagalmu dauzīties - piecieta. Tā nu manas firmenes piedzīvoja visas skuķpuikas izklaides, ieskaitot kokos kāpšanu. Bet koki, protams, nebija eirosertificēti - kur tie zari bija izauguši, tur nācās aizstiepties, lai uzkāptu. Un vienā jaukā dienā šo eksekūciju neizturēja pakaļšuves trešās šķiras diegi, ar jautru "strrrr!" atklājot, ka zem biksēm man ir arī apenes. Sarkanas.
No koka nošļūcu fiksi, cerībā, ka neviens nav pamanījis, un klusībā svētīju to brīdi, kad maniem vecvecākiem iedalīja dzīvokli šajā mājā, nevis kaut kur citur - kur inteliģentāki cilvēki un bērni ir dzirdējuši par mērkaķu sarkanajām pakaļām...
Bikses, protams, tika salāpītas un valkātas vēl ilgi.