Vizīte Lāčplēša iela 71Kā jau es esmu apsolījis, es uzrakstīšu, kā es gāju un aizgāju uz Lāčplēša ielu 71 un ko es tur atklāju. Un kāpēc gan es uz turieni gāju, jo mani aicināja tur aiziet, es gan atrunājos gana ilgi, bet, galu gala, man apnika atrunāties un un devos turp uzzināt, kas tad ielūdzējā tur īsti ir. Iekrita nedēļa, kad uznāca gribēšana visu daudz maz savest kārtībā, lai personiskais haoss ieņem cerīgākas rises, kas prasīja nokārtot visus nosacītos “parādus” un solījumus. Un tā kā es nekad stingi nebiju meitenei pateicis nē, tad arī šais parādos ietilpa Lāčplēša ielas 71 apmeklēšana.
Kas tad īsti ir šī meitene, kuras priekšā es jūtos parādā? Meitene uzrādās pavisam mistiskā veidā, pagājušo vasaru ejot no darba uz mājām, pavisam nomaļā klusā ieliņā, proti, Ūnijas ielas galā pie VEF'a, viņa mani uzrunāja un uzdeva pavisam neticamu jautājumu: “Vai tu zini kaut ko par Jēzu Kristu?” Es nespēju izdomāt vietu, kur Rietumu sabiedrības areālā šim jautājumam būtu jēgpilna būtība, un tas, liekas, mani sasmīdināja. Es, protams, neizplūdu histēriskā rēkšanā un savaldījos līdz ļoti platam smaidam, bet mans racionālais līdzsvars bija sagrauts, un tā kā es klasiski laipni atrunājos, kur reizi no reizes ir daudz vairāk patiesības nekā mērķtiecīgi teiktajā, tad viņa noskaidroja, ka man ir interese par Jēzu Kristu, un vispār es esmu laipns atvērts un ziņkārīgs cilvēks, kā tas arī ir.
Diemžēl , kā jau es teicu, es devos mājās, un man patiesi negribējās tad uz ielas ielaisties garās pārrunās, lai noskaidrotu manu patieso attieksmi pret problemātiku. Meitene arī saprata, ka īsi viņu uzklausīt es varu, bet uz ilgāku skaidrošanos lieki cerēt, viņa pajautāja vai nevar man piezvanīt, ko es viņai laipni atļāvu un mēs apmainījāmies telefona numuriem. Pēc tam es viņu vēl pāris reizes redzēju tur staigājam, bet tad man nebija pavisam laika, sasveicināmies, bet man bija jāskrien.
Varbūt palīdzēs šīs mistiskās meitenes fiziska aprakstīšana, patīkama meitene ap 18...19 gadu veca, slaida, vismaz 1,75m gara, laipna, smaidīga, runā lauzītā latviešu valodā, bet cenšas. Svešvārdus nelieto, bet latviski sanāk ļoti kokaini. Simpātiski. Bez maz vai jāsaka, ka ja ar sludināšanu ļautu nodarboties tikai līdz 20 gadiem, baznīcās apmeklētāji būtu krietni vairāk un jaunāki.
Bet vasara pagāja un nesatiku vairs mistisko meiteni, padomāju, ka misijas laiks beidzies un devusies uz dzimteni. Patiesība aizmirsu. Bet šovasar kaut kad jūlijā pēkšņi pienāca ziņa ar ielūgumu uz Baznīcas atklāšanu. Gandrīz automātiski noignorēju, jo nepatīk publiski pasākumi, bet ar to nekas nebija līdzēts. Mani aizvien uzstājīgāk aicināja, bet es, nespēdams sakarīgi atrunāties, teicu septembrī (varētu padomāt, ka Septembris ir tūlīt pēc pasaules gala). Bet Septembris pienāca, un, paldies dievam, Septembris sakrita ar vēlmi ieviest kārtību, un tā nu es pagājušo otrdien devos uz Lāčplēša ielu 71, jo uz šonedēļ man tika piedāvāti divi varianti vai nu otrdienas vakarā vai ceturtdienā. Es, protams, izvēlējos to, kas ātrāk, lai neievilktos. Un tā es Otrdien 19:30 biju klāt.
Ēka Lāčplēša ielā 71 svaigi celta, jauka arhitektūra, mākslīgi vecināts izskats, bet viss ļoti tīrs. Atnākot konstatēju, ka mani tur neviens negaida, varēju aplūkot māju no visām pusēm, un savā ziņā biju priecīgs, ka 20:00 varēšu godīgi iet projām. Bet cilvēks priecājas, dievs dara, ap 19.50 uzradās māsas sagaidītājas, kas varbūt bija aizkavējušās basketbola zālē (kas atrodas ēkas 2 stāvā, man pavisam nav skaidrs, kā tas saistās ar rituālas ēkas funkciju), un nu viņas: divas jaunas meitenes bija klāt un zināja manu vārdu. Meitenes pateica savu vārdu, bet tā nebija mistiskā meitene, kas izrādījās ir saslimusi. Īstenībā, es neatceros nedz mistiskās meitenes vārdu, nedz vienas no sagaidītājām vārdu, bet otras vārds bija Betānija.
Pēc sasveicināšanās meitenes ļoti raiti sāka izrādīt ēku no iekšpuses, vienlaikus stāstot par baznīcu. Protams, sākām no Jēzus Kristus gleznas reprodukcijas, kur meitenes no sirds teica, ka ļoti tic, ka Jēzus Kristus ir glābējs. Šī reprodukcija stāvēja priesterības telpā. Pēc tam mēs izgājām koridorā, kur bija Džozefa Smita gleznas reprodukcija. Un pie šīs reprodukcijas man ari tika atklāts, ka bez bībeles šī “pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcai” (“pdsjkb”) ir ārpusbībeles pravieši, kāds bijis arī Džozefs Smits, kas tulkojis “Mormona grāmatu”. Mormona grāmata pamatā ir par tā kunga Jēzus Kristus kalpošanu starp nefijiešiem drīz pēc viņa augšām celšanās. Tas īsais stāsts ar par Džozefu Smitu ir “ceļš”, kā viņš ir sasniedzis savu stāvokli, ir ka viss kas viņam tika nolemts notika pateicoties viņa lūgšanām, lai dievs atklāj, kāda patiesībā ir dieva griba par baznīcu. Meitenes man iešķinķoja pašu “mormoņa grāmatu”, mazliet nomierināja ar racionāliem skaidrojumiem, ka vienkārši vajag lasīt, pētīt un lūgt un man dievs pats visu atklās man pieņemamā formā.
Šīs sarunas notika, apmeklējot bērnu telpu, māsu telpu un apskatot iesvētību baseiniņu, kur iesvēta Jāņa Kristītāja formā ar ūdeni un iegremdēšanos. Pēc šo iekštelpu apskates mēs uzkāpām otrajā stāvā, kur meitenes izrādīja dievkalpojumu telpu. Paskaidrojot, ka šeit notiek dievkalpojumi un grēksūdzes. Meitenēm šeit pietrūka latviešu vārdu svētlaimes aprakstam. Meitenes apjautājas, vai es jūtu svētsvinību šai telpā, nevaru meitenes īsti iepriecināt, kaut gan telpa bija jauka, kaut ar ne pārāk liela, bet svinīga, ar koka panno. Nu, tai dievkalpojumu telpā bija sajūta, ka tu esi mazā, gana greznā koka baznīcā.
Un nobeigumā mēs iegājām basketbola zālē, patiesībā, puszālē, bet meitenes apgalvoja ka var uztaisīt arī lielo laukumu, tik jāatver priekškars uz otru pusi. Uzzinot, ka man basketbols ne visai iet pie sirds (jo man ir liekas svars, ko es neteicu, bet kas bija patiesais iemesls), mēs sākām atvadīties un mana Lāčplēša ielas 71 apmeklēšana beidzās. Meitenes lika pie sirds, ka vajag lasīt “mormona grāmatu” un lūgt dieva padomu saviem risinājumiem. Es, savukārt, priecīgā solī devos prom.
Informācija bija uzzināta daudz, informācija bija mulsinoša, kas patiesi bija jāpapēta. Un patiesībā jau jāsavieno ar to informāciju, kas par kristietību ir un ko es līdz šim uzskatīju par pietiekošu. Es, protams, sāku apjautāt pazīstamos kristiešus, un šeit mani pārsteidza informācija, ko es saņēmu, kas bija ļoti ļauna un skaudīga. Un šīs viedoklis pamatā balstījās uz tenkām par pdsjkb, labvēlīgākais izteikums par pdsjkb bija ka viņi divreiz trakāki par Jehovas lieciniekiem. Pie tam tenkas par pdsjkb ir ļoti sagrozītas un nepatiesas. Kopumā konvenciālo kristiešu viedoklis man izraisīja vēl liekāku mulsumu, man pat piedāvāja pieteikties inkvizīcijai Kravaļa kantorī brīvprātīgi ar sirdsšķīstu nožēlu. Un, nesaņemot atbalstu no kristiešiem, man nācās sameklēt publiski pieejamo informāciju par pdsjkb pašam. Tā sacīt jāsaka, ko tīmeklis saka par Latvijas pdsjkb:
*
http://www.jezuskristusbaznica.lv/*
https://www.lds.org/languages/lav?lang=lavDaudz materiālu, kas jālasa, jāanalizē, jāpaplašina izpratne par pasauli, kas Tev ir līdzās.
