Vispār tracina šitā dīvānsēdētāju gudrošanās. Veltiet laiku, lai iegūtu kāda tāda bērna uzticību. Ar bērna muti patiesība runā, ja uzticas tam, kam stāsta. Bet, ak... Nav laika, nav naudas un kāpēc gan man tas jādara? Vieglāk dēt līdzi jēliem, populistiskiem rakstiem vai bļaut, ka visi ir tādi, kā sliktākā daļa, ar ko vienīgo saskārušies. Tak neizkāps jau no sava dīvāna un komforta zonas, lai uzzinātu vairāk. Un tā ir vēl viena problēma. Tikai tie, kas paši tur ir bijuši, pa īstam cenšas palīdzēt tiem bērniem, kas tur ir tagad. Pārējie sēž dīvānā un internetā gudrojas. Neved paketes meitenēm, kuru mātes nodzer naudu, ko varētu ieguldīt, lai meitām iemācītu higienas jautājumus, nesēž pie 7-10 gadus veciem bērniem, stāstot viņiem, ka viņi nav dumji, matemātikas mājasdarbuz viņi atrisināt var. Uz trepēm sēžot, kur nav neviena bļaujoša blakus. Palīdzēt nepalīdz, jo sūdīgi apmaksāts darbs un to, kas tur notiek, tikai Ineshuki domā, ka var no malas. Vai Ineshuks bērnam, kas nekad neatvērs muti par sliktu vecākiem, ieteiks iet pildīt mājasdarbus trepēs, kur trokšņa mazāk? Diez vai. Tāpēc, ka pat neiedomāsies, ka arī tāds risinājums var būt.
Un te nu jānonāk pie secinājuma, ka tos bērnus neviens pat negrib glābt. Tāpēc, ka pašiem ir labi tur, kur ir un liekas, ka tas ir jādara kādam citam. Cik no jums pēc 5 gadiem atcerēsies Dobeli? Nu, ja kāds pieminēs, tad blāvā atmiņā būs. Maksimums uz ko ir gatava kaut cik pārtikusī sabiedrības daļa, ir ziedot naudu vai mantas. Caur starpnieku - labdarības iestādi. Aiziet un palīdzēt - no 100 cilvēkiem, kas piesakās palīdzēt, 90 palīdzēs ar mantām, 7 ar naudu un tikai 3 atnāks un tajā dzīvoklī kaut ko saremontēs, uzstādīs mēbeles. Un no šiem 100 cik paliks parunāties un padomu dot, ar bērniem parunāt? No 1000 viens. Tātad tikai katrai 10 ģimenei tas tiks.
Gudrojaties, ko gribat, bet ēdušais neēdušo nesapratīs un, kamēr ēdušie ar neēdušajiem nerunājuši meklēs risinājumu, problēmu nenomazinās pat ne uz pusi. Izskaust to nevar, bet varētu nomazināt un lielā mērā, ja būtu vairāk tādu, kam tiešām interesē, nevis, kas tikai netā šausminās. Es saprotu, tas nav viegls darbs, savās brīvajās stundās vēl iet pie bērniem, kas nav Tavi, un mēģināt viņus, kas paši sev netic, noticēt, ka viņi vismaz kaut ko var. Pamēģiniet. Kas izturēs vēl pēc trešās reizes, kad viņu pasūta, jo zina jau, ka vairums padosies un nav jēgas tklāties, visu cieņu! Tas ir smags darbs. Man savu meitu audzināt ar visu viņas vecuma krīzi ir vieglāk, nekā tur 12 gadus vecām meitenēm stāstīt par to, kādēļ ir svarīgi mazgāties biežāk un kā to darīt tā, lai vecāki nebauro par ūdens patēriņu. Pamēģiniet šito un tad parunāsim, kas ir kas.
Ineshuk, es strādāju lielā uzņēmumā, kurā neviens nezina, no kurienes esmu izrakusies. Man ir 4000 kolēģu. Rotācijās mainās, satiekamies visi. Vienmēr, kad ir runa par padomju laikiem, vien retajam nav alkohols un vardarbība mājās bijusi. Bet aiz sienas un pie pazīstamiem ir bijusi visiem. Saki, lūdzu, ka no Šveices uz šejieni pārcēlies, vai arī jāsaka, ka Tev apkārt bija labi aktieri. Vai arī Tu esi elites bērns, kam vispār liekas, ka zem 700€ uz rokas LV neviens nesaņem un viss ir rožaini.
Pieredzējusī, ibio. Ar cik bērniem esi sadraudzējusies? Ak, es aizmirsu - kādēļ gan Tev būtu ar tādiem jādraudzējas, ja var vienkārši dziedāt līdzi policijas un mediķu atskaitēm, ka viss ir slikti, neskatoties uz to, ka nav parādīts, cik procentu no visa tas viss ir slikti ir.
Tas ir tāds книгу не читал но мнение имею. Pieveram acis uz to, ko negribas redzēt, piebalsojam tam, kas atbrīvo no atbildības ("Kāda jēga ar tiem bērniem strādāt, tāpat nodzersie?", un naudiņu tiešām nodzer. Tie, kam tā būtu jāizmanto bērnu attīstībai) un tā arī dzīvojam. Pašam silta pakaļa uz dīvāna, Dobeles mammas sterilizēt un ne par kapeiku nedomāt par to smago darbu, kas jāiegulda, lai to mammu būtu pēc iespējas mazāk. Šai tēmai šajā sakarā ir lielisks nosaukums. Tikai vainīgi ir ne tik daudz ģimenes locekļi un kaimiņi, kas ir nākamie zem āmura, bet šeit jau izteikušās personas.
Un jā, mani tas personīgi besī, jo pat tagad, kad esmu vientuļā māte, es atrodu laiku apmeklēt dažus (Visiem laika nepietiks nekad) no tiem bērniem un mudinot viņus attīstīt savus dotumus. Tas ir suņa darbs, par ko man nemaksā, un es nedomāju, ka tas būtu jādara visiem, bet labāk paliktu jau vien ar to, ka izbeigtos šo bērnu noniecināšana nevietā. Come on, pieauguši cilvēki noraksta mazus bērnus, pat nepainteresējoties, kas viņiem padodas, kas viņi vēlētos būt. Humānisti nolāpītie. Es te pirms laika lasīju ar zobiem un nagiem ķerstītus viedokļus par eitanāziju, ka tā nedrīkst, ka gan jau pieradīs un dzīvos, bet, tepat blakus - šajā diskusijā, bērnus, kam viss vēl ir priekšā, noraksta jau šodien. Tas, lūk, ir patiešām nožēlojami un tām personām, kas tā dara, derētu padomāt, ar ko šāda divkosība pienes sabiedrībai labumu? Tā vietā, lai pacenstos un dotu iespēju normālai dzīvei bērnam, bērnu noraksta, bet šausminās par to, ka cilvēks, kas palicis uz gultas un nekad vairs nespēs pat pats sev karoti mutē ielikt, grib mirt.
Laiks apdomāt vērtību sistēmu. Tādu dubultmorāli, kā te dažiem eksemplāriem esmu lasījusi, neesmu nekad agrāk redzējusi.