Ir jau vēl tas, ka draugi jūt, ja kaut kāds aprāvums notiek, mentāli ar kādu sesto maņu jauš, ka tiek noklusēts kaut kas. Un tas nav forši, nevienai pusei to jaust. Tāpēc es pateicu. Jēga no manis tādas, kas mulsi pieklust un domā, ko tagad teikt, un ko labāk neteikt. Ja sarunājas, tad runā. Ja savukārt tāda paziņu būšana, ka satiekas paretam un tad pārmij pa frāzei, OK, var neteikt. Jo šeit jau arī izskanēja tas, ka cilvēks, kurš zina, nejūtas labi zinot. Turklāt, pat ja atklāti pateiks, bet otra bildīs, ka tālāk klausīties vairs negrib, to var pieņemt un saskarsmi nebojāt, ļaut risināt, kā izlemj. Bet, ja savukārt noklusēts, tas ir līdzīgi kā ar to, ka pteikto vairs neatgriezt - arī noklusēšanas faktu vairs neatgriezt. Mēs varam pieņemt nepilnības. Bet ir tiekšanās, lai būtu iespēja vispār kaut ko pieņemt. Nevis tā, ka ir siena, viss, bija atklātība, un te tās vairs nav, jo "stop", vairs nav mana darīšana un nejaukšos. Aptuveni tā. Un arī es pati patiesībā gribu, lai draudzene jaucas. Jā, es varu protestēt dažkārt, būt neomā. Bet vēl mulsāk ir tad, ja ir - mani tas nekar, neiesaistīšos. Un, kam tad piezvanīt kādu vakaru, kad smagi ap sirdi (nav runa par ikdienu, bet par svarīgiem brīžiem, kad vajag atbalstu)?