Pilnīgi pievienojos Nārai. Un, aprakstot bērnu, es nekādu dižu slimību tur nemanu. Gadiem staigās pie ārstiem diagnozes meklēt, bet diagnoze viena (atceroties apstākļus, kurus Maruu kādreiz aprakstīja) - bērns piedzīvoja psihotraumu, dzīvoja trauksmainos apstākļos. Tagad vajadzēja īpašu uzmanību, mieru un atbalstu un varbūt kādu bērnu psihologu. Bērnudārzā jau redz tikai sekas, ka nekas labāk nepaliek, varbūt vēl sliktāk.
Broņ, mazajai ir aspergers. Tas nerodas no psihotraumām, ar tādu piedzimst. Nav runas par agresīvu, neaudzinātu bērnu. Tieši psihiatrs bija tas, kas pateica, ka tā ir. Viņai vienkārši ir savādāka uzvedība nekā visiem citiem bērniem, viņa lietas uztver savādāk, ar viņu daudz vairāk jānodarbojas, lai kaut ko iemācītu. Pēc psihiatra un neirologa ieteikuma arī ejam komisiju, lai tiktu speciālajā dārziņā.
Un, jā, Nāra - tas nav bez iemesla. Tas ir rezultāts tam, ka aizgāju pasūdzēties vadībai par to karoti. Apbrīnojami iedomāties, ka cilvēks, kas nav gatavs bērnam pat karoti iedot tādu, lai bērns ēstu, ka tik nav pakaļa lieki jāpakustina, spētu objektīvi vērtēt, ir manā ģimenē kādas problēmas vai nav. Viņu nesatrauc mans bērns un viņas labklājība, viņa vienkārši ir kaza. Ja viņu uztrauktu, lai bērnam ir labi, par karoti pat diskusijas nebūtu.
Kā ar otru audzinātāju - pateicu viņai, ko man ārsti saka, viņai nekādu papīru nevajadzēja, lai dotu bērnam mazāku karoti. Tiešām domā, ka cilvēku, kas spēj pati turēt badā bērnu, uztrauc, kā viņai mājās ir?
