“...atmiņas par kādreizējo mīlēto cilvēku...“
Nu tekstā ir vēl joprojām -
“Man ir cilvēks. Ar kuru es apprecējos un kuru mīlu. Viņš ir mājās. Ratiņkrēslā.
Tas neko nemaina. Mīlestība nav tikai rozā baloni. Mīlestība ir arī tas.
Viņš ir mans labākais draugs, vīrs, brālis un tēvs vienā personā.
Tas, ka viņam šobrīd ir slikti, nenozīmē,ka man viņš jāpamet.“
“Var jau atteikties, bet kā dzīvot tālāk? Domā baigi viegli?“
“Nē, nepārproti - mēs esam nelaimīgi, bet abi kopā.“
Nedomāju ka pametot jutīsies labāk un bērns no tā ko iegūs, drīzāk pretēji,
kaut nekur nemanīju, ka bērns būtu kā apdalīts.
Iespējams izaugs līdzcietīgs, empātisks cilvēks, jo zinās ka ne visi ir veseli, smaidīgi
un dzīve vien rožu lauks...