Šodien radās iemesls papukstēt. Nosprāga telefons. Beidzot pavisam. Aizdevos uz LMT servisa centru ar savu žēlabu un lūdzu sameklēt, vai šamajam ir vēl garantija, vai jau beigusies. (Ne es viņu pirku, tāpēc papīru uz rokas nav). Bet to visu vajadzētu varēt redzēt pēc IMEI numura. Divas meičas skatās, baksta datorus, groza galvas - nē, neko viņas nevar tādējādi atrast, man esot jāsameklē garantijas papīra lapa, citādi nekā... A kur lai es viņu rauju?
Labi, ka man pietika prāta izmēģināt laimi citā klientu apkalpošanas centrā - tur puisis bez problēmām atrada visu infu pēc iekārtas numura un pieņēma telefonu garantijas remontā.
Tad nu domāju - vai tās meičas abas bija vakar tikai darbā pieņemtas un nekad nebija saskārušās ar tādu vajadzību kā man? Pieņemt telefonu garantijas remontā bija tik unikāla, reti sastopama procedūra?
Man kādreiz kolēģis bija, kurš vēl podziņtelefonu laikos tīrā sporta pēc mēdza ieiet klientu apkalpošanas centros un lūgt konsultāciju jautājumos, uz kuriem atbildes gluži labi zināja pats, un pēc tam vīpsnādams atstāstīja, kā kārtējo reizi viņam kaut kādas muļķības atbildētas. Acīmredzot arī šodien tie darbinieki īpaši profesionālāki nav kļuvuši.