Laika veltīšana - atkal diskutabls jautājums. Mana vecmutere, dzimusi akurāt pirms 105 gadiem, auga 9 bērnu ģimenē. Domā, mātei un tēvam bija čumā laika, ko veltīt? A nekā! A kādi cilvēki tajos laikos izauga? Visi kādi nespējnieki, pamuļķi un debiloīdi? Gluži otrādi - visi jau no bērnu kājas ielāgoja, ka nedarīsi (sēdēsi pie TV, kompja) - staigāsi tukšu vēderu y pliks kā žurka. Ne tā kā šodien.
Vot, vot. Pirms 100 gadiem 8gadīgs bērns jau salīga pie saimnieka par cūkganu un strādāja no saullēkta līdz saulrietam ar vienu brīvdienu mēnesī. Paaugās - ganīja jau govis. Bērni palīdzēja vecākiem.
Bet šodien kas? Šodienas Europā bērnam ir tikai TIESĪBAS, pienākumu nav nekādu. Toties pienākumi ir vecākiem - uzturēt, kamēr augstskolu pabeidz, izdabāt katrai iegribai un pirkt visus s** gadžetus un šmotkas, ko atvase iekārojusi. Un, dies pasarg, likt kaut ko darīt - bērnam nav jāstrādā. Pat lāgā aizrādīt nedrīkst - var taču morāliski traumēt. Citādi šis vēl sūdzēsies bērnu tiesībsargiem. Nevienu arīdzan neinteresēs, ir tev čumā laika vai nav, bet tādu bērnu, kas pirms 100 gadiem ganīja cūkas, šodien nedrīkst vienu pašu mājās atstāt. Un mums te, trešās pasaules valstī, vēl ir labi, par mūsu bērniem pa lielam nevienam nav daļas, bet vecajā Europā pašu kaimiņi nosūdzēs sociālajiem dienestiem par katru "bērnu tiesību pārkāpumu", ko būs caur aizkaru šķirbu pamanījuši. Un juvenālā justīcija neliks sevi ilgi gaidīt...
Laižot pasaulē bērnu, cilvēks (mūsu, civilizētais), automātiski nokļūst pienākumu jūgā un kontrolējošo institūciju uzmanības lokā kā potenciālais noziedznieks, kuram kuru katru brīdi bērnu var atņemt.
"Laimīgi bērni laimīgā ģimenē"?
A muslimu bērnu baram kurš "bērnu tiesības" atseko? To-to.
