Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Emīlija 2015. gada 18. septembris, 07:31:37
-
... eju uz darbu, smukās laiviņkurpēs, smukā kleitā. paskatos uz kājām - vui, kādas baltas, viss iedegums jau nogājis... a pēdas brūnas nezkāpēc, un tas brūnums ar adījuma rakstu lien no kurpēm, var redzēt. Ā, atcerējos - es tak naktī adītajās čībās gulēju (vispār jau nav man tādu, bet nu...), būs no gaisa mituma sakrāsojušās. Tikmēr ir uzradusies mežģīne, kas to brūnumu piesedz. Ai, iešu ātri, nepamanīs...
:)
-
Man šonakt frizūru taisīja frizieris, kas bija Uldis Marhilēvičs. Notika tas mums piederoša (sapnī) krodziņa mākslinieku ģērbtuvē. Pa starpām Marhils piedzērās, un frizūra palika pusratā. Es teicu S.kungam - tu viņam nemaksā, viņš saka - es jau 20 eur iedevu :D
Un frizūra bija a ļa franču bize.
Tagad es gribu franču bizi.
-
jau san gribēju šādu tēmu atvērt, un sapņus pierakstīt. jo - pamosties, atceries, nobrīnies - un aizmirsti... a ja uzreiz iebaksta, vēlāk var palasīt un pabrīnīties par zemapziņas spēlītēm... :)
oi. un ar šo ierakstu es esmu kļuvusi par veterānu...
-
Es jau neatceros un nevaru visu izstāstīt. Bet sapnis bija muzikāls, es atkal pēc ilgiem laikiem muzicēju, dziedāju korī, pat solo. Tur bija dažādi cilvēki no visādiem maniem dzīves posmiem, Trix arī nezinu, kāpēc tur bija.
Tad citā sapņa daļā stiepu no bibliotēkas grāmatas (Misiņa, kur nemaz grāmatas nedrīkst ņemt), līdzi man bija kāds sens brūtgāns, kurš jau ir citā saulē.
-
Es klīdu pa svešu pilsētu, tādu, skaistu, drusku līdzīgu Tallinas vecpilsētai (vai latviski Talina tagad arī jāraksta ar diviem "n"?) Visādi cilvēki nāca pie manis runāties, bet man bija jāsagaida rīts. Bija tāda interesanta meitenīte, ap gadiem 12, man likās sapnī, ka viņa ir pilna ar apslēptiem talantiem...bija kaut kādi iedzēruši puiši, tos es atšuvu (refleksi nepazūd pat sapnī!), un vēl man bija tāds jocīgs mocis, ar kuru es nemācēju braukt, bet ļoti gribējās pamēģināt. Vispār es pa sapņiem bieži vadu svešus vai zagtus braucamrīkus :) bet šoreiz kaut kā nesaņēmos...un vēl es nebiju droša, kāda nauda ir tajā pilsētā, un vai man tāda ir, tāpēc nekur negāju iekšā. Tad paskatījos uz debesīm, sapratu, ka drīz būs rīts...un pamodos :)
Labrīt!
-
Šonakt sapnī biju aktrise, kas piedalās kaut kādā seriālā, nez kāpēc Latgalē (??) - bija gan dejas, gan romantika, gan detektīvintriga, pat līķi, lai gan tos tā īsti neatceros.
Laikam nevajag iepriekšējā vakarā Midsomeras slepkavības skatīties..... :D
-
Es vispirms lidostā gaidīju kaut kādas lielas ASV transportlidmašīnas ierašanos un noklusījos sarunu, ka par 50 000 ir īrēta istaba ārlietu ministra slepenām sarunām, kur neviens nevar noklausīties.
-
Ēdu visādus labumus - pīrāgus, fahitas, enchiladas un sopes - nevajag tieši pirms gulēšanas lasīt "Mežonīgos pīrāgus un Pelmeņkatepetlu"! :)
-
Man ir viens sapnis,kas periodiski atkārtojas visu mūžu.
Bet parasti jau sapņi ir bijušu izjūtu nebijis sakopojums.
-
kas atkārtojas -kāpju augšā par kāpnēm, tādas bija vecajā darbavietā -vidū tukšums, un kāpnes sāk kļūt aizvien šaurākas un nedrošākas un beigās gar sienu jāspiežas
-
Manējais būtu jāraksta pie nerātnībām.. :) Eju palasīt Freidu.. :blushing:
-
Šonakt sapnī bija jāatrod vaina, kāpēc maza meža upīte pēkšņi izžuvusi. Apmēram 50 mm uz augšu pa upītes gultni redzu, ka ir kaut kādi grāvji sarakti. Prasu pāriniekam, vai tajā pusē vaina ir meklēta, šis saka, ka tur labāk neiet, tur visādi gopņiki staigā. Un tad es arī ieraugu, kā gar to grāvi iet vīrietis.... cepurītē ar čeburaškas ausīm... un milzīgu cirvi pār plecu... :faint:
-
šorīt ilgu gulēju un pūlējos sapni atcerēties... nekā...
labunakti visiem, krāšņus... lai ir ko rīt ierakstīt! :)
-
mjā, ja es te sāktu stāstīt savus sapņus... filmscenārijus varētu rakstīt vairākās sērijās... ir pat taktilas sajūtās bijušas, kā, piem, dejošanas laikā vīrieša uzvalka karstuma/mitruma izgarošanas sajūta, par erotiskiem sapņiem vispār nerunāsim.. pamosties ar, pardon, spermas sajūtu mutē. Jā, es nerātnīga.. :rofl: Bet tādi sapņi, kur jūs kāpjat pa trepēm daudzstāvu namā un starp stāviem nav šo betona trepju kā esam raduši, tikai ļodzīga laipa. Un tad nu mēģinu kaut kā rāpties augšā.
-
es šonakt nokavēju apbalvošanu. par ko - neatceros. biju kaut ko krutu uzzīmējusi, vai... (es nemāku zīmēt, vispār...). līdzi bij jāņem kaut kas Latgalei raksturīgs. tad nu es skraidīju pa kautkādu tirdziņu lietus laikā un mēģināju saprast, ko nopirkt. vīrs iedva piečuku, pēkšņi izrādījās, ka ir divi... pamodos.
-
Šonakt skrēju maratonu kopā ar sen nesatiktām draudzenēm, turklāt pa mežu - pauguriņi, mellenes, sūnas... Jutos apmierināta, cik viegli noskrējās (tāda tikvien! sajūta), bet reizē bija skrobe, ka nebiju mobilajā ieslēgusi Nike+, lai piefiksētu un precīzi nomērītu šo rekordskrējienu... :rofl:
-
Ai, beidziet, tādas bērnības atmiņas uznira... :cry:
Tu sapņo, ka tev beidzot ir Kaut Kas - rotaļlieta, grāmata, nauda vai kas tāds, kas dzīvē nav un nebūs, - sapnī priecājies absolūtā sajūsmā... jūti, ka mosties, un noliec ieguvumu zem spilvena, lai var paņemt, kad esi pamodies.
Pamosties, ar izmisīgu cerību šauj roku zem spilvena -... bet tur nav nekā.
Až apraudājos, to zaudējuma sajūtu atceroties.
-
Lai ko arī neesmu vēlējies dzīvē, sapnī to nekad neesmu dabūjis un šīs vilšanās sajūtas izpalikušas. Bet man dominē situācijas, ka sapnī notiek globālas ziepes, bet pamostoties apjēdzu, ka par laimi, tas bija tikai sapnis
-
Mani arī ieinteresēja...
Bet, lai iegūtu precīzus datus par noskrieto sapnī, atkal jāliekas migā un jācer uz sapņa turpinājumu. :D
-
Nepatīk man sapņus redzēt. Esmu no rītiem priecīga, ka nekas nav bijis jāsapņo!
Nesen dikti dīvaina sajūta no rīta bija, kad sapnī sapratu, ka sapņoju. Sapnis sapnī..... Dīvaini.
Reiz ciparu kombināciju redzēju, to tik labi atcerējos, ka pat pierakstīju. A vot, kur pierakstīju, jau paspēju aizmirst.
-
Šonakt biju konfliktā ar pašu Nelabo. Šis kaut ko no manis gribēja, es neļāvos. Rezultātā viņ man čakarēja visu, ko daru... pēc tam kad sapnī vairs nevarēju istabā gaismu ieslēgt, pamodos diezgan... šausmās. Labi ka tikai sapnis...
-
Fui, es shonakt naktii pacientam nepareizu medikamnetu iedevu... ti, es pateicu pareizo, a paliigs, kas nez kaapeec bija mana maasa, iedeva nepareizo...
Es vsp ik pa laikam ar radiem sapnjos shausmiigi striidos... ja ar dazhiem es veel saprastu, aiz ko taadi sapnji, par ko man ar maasu lamaaties gribas, toch nesaprotu...
-
Es maldījos pa Jelgavu(??), visur remonti un apbraucamās zīmes, līdz vairs nezināju, kur esmu. Un pēc skata tā nebija Jelgava. Beigās tumsa, esmu jau izmisumā, pēkšņi atveras gaišas durvis un nepazīstams vecs vīrs kaut ko saka par manu sen, sen mirušo vecotēvu. Es iesaucos -vai jūs mani pazīstiet? _-nē, bet vecpapu gan. (Viņam tagad būtu 115 gadi). Un tad kaut kā viss nokārtojās, es laikam varēju tur pārnakšņot, tātad sapnis -viss būs labi.
-
Gandrīz vai biznesa ideja! Eju staigāt uz mežu, a tur labiekārtojums. Tādā kā stendā var paņemt tādu A4 kartona gabalu uz kura ir meža karte. Eju pa mežu un uz kartes kā ar zilu flomīti iezīmējas mans maršruts! Es tik jožu pa mežu un priecājos, kā kartē parādās arvien vairāk strīpas! Beigās gribēju padalīties ar citiem, cik foršas kartes var dabūt par brīvu,bet kaut kas tur nojuka...
-
Šonakt man 2 kaķi rokas plēsa, :evil: mēģināju noturēt, jo nedrīkstēja aizmukt. Beigās kaut kā viss nokārtojās, zināju, ka tepat kaut kur ir.
Baigi zīmīgs sapnis, kaķi -ienaidnieki, bet beigās kaut kā pielabināšu
-
Njā.
Staigāju kā nēgeris, žilbinoši baltā maiciņā, smukiem muskuļiem un spoguļojos skatlogos. Fantastiska ādas krāsa [oriģinālā man zili baltā Ķekavas]... Priecājos.
Žēl, ka īss sapnis šoreiz bija, nepaspēju novērtēt pārējos vīriešu labumus [nu tur - čurāt stāvus... :D ].
Un logi zemu - seju neredzēju.
-
Itta kaitiigi ietekmee manus sapnjus :D
-
Bendža bija beigusies. Braucu ar vilcienu un domāju - kā lai aizved bendžu no tanka līdz autiņam. A izrādās, es biju izņēmis un līdzi paņēmis benzīnbāku, kas bija kaut kādas kuļķenes formā no audumam līdzīga materiāla. Viss pa vienkāršo - bendžu salēju, tālāk neatceros :)
-
Inešuks laikam tievē pa sapņiem.
-
Tas gan buutu feini...
-
Njā. Man veseli seriāli un filmas, laikam jāsāk scenāriji rakstīt. Reiz gribēju izjust, kā ir būt vecim ar ereģētu lo..., nu jā, tak nosapņoju. Jā, sajūtas labas, arī izmērs bija ņeslabijs... Vai, sorry, es nerātna...
-
Reiz gribēju izjust, kā ir būt vecim ar ereģētu lo..., nu jā, tak nosapņoju. Jā, sajūtas labas, arī izmērs bija ņeslabijs... Vai, sorry, es nerātna...
Vai ne? Bet ar sievu ir foršāk nekā tikai ar sevi. :D
-
Es, kad sapņos esmu vecis, man vienlaid kaut kādi kariņi iet vaļā. Loceklis nav prātā :) Es mūžigi kaut kādās aplenktās pilsētās pretošanos organizēju, un tādā garā. Un tad ir tā, ka žēl pamosties...
-
Trix, nezinu, kā ir ar sievu, bet ar mīļāko vīrieti noteikti ir labāk... :rofl:
-
Trix, nezinu, kā ir ar sievu, bet ar mīļāko vīrieti noteikti ir labāk... :rofl:
Oi, kad es sapņos esmu vīrietis, man toč prātā nav mīļākais vīrietis! :D Man orientācija banāla - vienāda vai otrāda, bet līdz modernajai "drāžam savējos" pat sapņos neceļas... :D
-
Velns, kas par sēriju "sapnis vīrieša ādā" panesusies...
Šonakt ar mani mēģināja pārgulēt Kardašjana. Bērnu redeļu gultiņā... Laikam labi, ka kāds ienāca un iztraucēja... Kaut kā nevedās viņai uzmākšanās.
-
Veicas jums. Man vieni vienīgi murgi un tos pašus no rīta neatceros :(
-
es arī no sapņotāju cilts ;o)) Mūžīgi kādi piedzīvojumi. Vairākas reizes bija, ka biju kādas ziepes sastrādājusi un atceros, ka brīdī kad pamodos biju gandrīz laimīga, kad tas bija sapnis un par visiem grēkiem nebūs jāatbild, kaut gan kādu brīdi bija sajūta, ka esmu vainīga, vainīga un ... nosodāma. Jā, reizi arī biju vīrietis, nekādus grēku darbu nebiju sastrādājusi, bet kad pamodos, biju laimīga, ka tikai sapnis.
Tad vēl bieži bija sapņi, ka kāpju uz augšējo stāvu pa trepēm kādos apdzīvotos graustos.. trepes bez margām, paliek aizvien šaurākas, līdz jāvirzās gar sienu pa kādu bordi un priekšā vispār bez variantiem kā tikt līdz durvīm, jo nav neviena fizikas likuma, kas to spēj veicināt.
Reizes trīs bija sapnis, kas atkārtojās... skrēju gar kādas karjeras malu no kāda attāla tēla otras karjeras malā, tad ieskrienu mežā un tur vidū kāda māja. Gaitenī pa apli kādas 12 durvis. Katru reizi sapnī kādas no tām atveru un katru reizi aiz tām kas cits. Atceros tikai tuksneša smiltis, kas sāk ieplūst gaitenī. Aiz citām durvīm bija kas cits, bet tās smiltis atceros.
Tad vēl bija kāds sapnis, kuru nevaru aizmirst, klīstu naktī par vecpilsētu, lietus bija nolijis, bruģis tik skaisti atspīd un kaut kādā mājā superīga mūzika, neviena apkārt un es tajā ieeju... un tad man pretī steidzās, kāds nepazīstams džeks un tam acīs ir tik daudz mīlestības, ka neizstāstīt, tādu skatienu nekad neesmu redzējusi. Un tad es pamodos un TIK laimīga .. un pusdienu, kā pa mākoņiem... Ļoti sen tas sapnis, joprojām nevaru aizmirst.
Un beidzot visnoslēpumainākais sapnis. Ir man viens sapnis, kas nāk ar turpinājumiem. Sākās vis ar kādu sapni, gadus 15 atpakaļ, kad man tajā piedāvāja piedalīties kooperātīvā un aizveda atrādīt celtnes sākumu, kaut kāda parka vidū. Izskatījās jauks. Piekritu un tad sākās turpinājumi viens pēc otra. Paretam sapņos atcerējos, ka man kaut kur ceļas dzīvoklis un tad braucu apraudzīt, vienā bija, ka jau pirmais stāvas ir Ok un tajā jau sāk strādāt visādas bodes un trenažieru zāles, citā sapnī varēja jau ienākt ēkā un apskatīt , kā tur tās lietas notiek -tur bija visādi lifti un braucamie celiņi, kā metro, zāles ēdnīcām un b;ernu rotaļu istabas, tad beidzot bija sapnis, kad pirmo reizi ieraudzīju savu dzīvokli. Plānojums fantastisks- durvis uz kaimiņu dzīvokļiem, nišas un arkas, izeja uz lodžiju no visām istabām, kas savienojās ar kaimiņu lidžijām tādā palielā laukumā, kur var svinības rīkot, vai zvaigznēs lūkoties. Beigās tā māja no ārpuses bija kā tāds debesskrāpju skudru pūznis, ne māja, bet maza autonoma pilsēta, kur var vispār dzīvot neizejot ārā. Visi dzīvokļi bija jau apdzīvoti un es nekādīgi nevarēju saprast, ko es vēl gaidu. Nesen ko līdzīgu atradu internetā. Mēģināšu bilžuku pievienot. Bet sapnī vienalga bija skaistāk ;o)
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Šveicē ir tāda māja - pilsēta. es pat laikam vienus pazīstu, kas tādā dzīvo...
-
Bet man tas dzīvoklis ar iespēju tur dzīvot TĀ patīk, un cilvēki apkārt tik labdabīgi, jautā, kad es pārvākšos. Biju jau sapnī izdomājusi, ka veco pārdošu un nopirkšu ko stilīgu no iedzīves jaunajā ... Kaut kāds ārprāts! Kaut gan manam , kur dzīvajā dzīvoju, nav ne vainas... Bet tas sapnis ;o))) ...
-
Man gadās nosapņot ka (neatceros kā) tieku pie naudas, papīra, pakās. Un jau sapnī štukoju, ka nez, kad pamodīšos, tā nauda eksistēs? Un protams neizbēgamā drusku vilšanās, pamostoties...
-
Nu, Olguci...
Ja nemaldos, tad Moruā bija tāds stāsts. Īsumā...
Kāda dāma neskaitāmas reizes sapnī redzēja kādu namu
un allaž viņu pārņēma neizsakāma laimes sajūta.
Reiz vizinoties ar auto,sev par lielu pārsteigumu viņa nosapņoto
namu ieraudzīja realitātē. Un to laimi - pie nama uzrakstu “pārdod“.
Dāma zvana pie durvīm un tām atveroties pārvaldniekam saka,ka vēlas to pirkt.
Pārvaldnieks atteic, ka diezvai tā ir laba doma,jo namā spokojas.
Dāma sāk smieties.
Bet pārvaldnieks- es, kundze, jūsu vietā nesmietos... jo šis spoks esat... Jūs
-
neeee... man neviens neko sapņos nedāvināja... bet atceros, ka reiz sapnī biju baigā izmisumā, man vajadzēja ar steigu kaut kur tikt, braucu gandrīz kravas vilcienā, tad bailēs nokavēt skrēju pa kādu naksnīgu pilsētu, tiku pie kāda nama, atvēru durvis un tur ... mana pirmā mīlestība guļ gultā ar kaut kādu drostaliņu - biju tādā šoka ka pamodos- sirds dauzās, rokās gandrīz drebulis. Guļu gultā un sāku pieslēgt prātu - vispirms, jau gadi 10 kopš pašķīrāmies, otrkārt pa to laiku es vispār par šo ne reizi nebiju iedomājusies, no kā pēkšņi tāda reakcija? Un tad pēc laika uzzinu, ka džeks kaut kur ap to dienu bija sievu apņēmis. Nu moins! Biju uz pakaļas, un ne jau par faktu kā tādu, bet vairāk par to, ka iespējams es šā pirmo nakti vīra kārtā nosapņoju. Kopš tā laika es ticu visam, ko par sapņiem saka.
-
Īpaši neesmu sapņu stāstīja un uzklausītaja, jo sapnī pārsvarā galvenās
ir izjustās emocijas, bet izstāstīts parasti tiek sižets.
Vienīgi ļoti tuvam cilvēkam var cerēt izjust ko no sapņotajām emocijām.
Bet reiz bija dīvaini.
Draudzene satiekoties sāka stāstīt, ka naktī sapņojusi, ka mēs abas braucam
ar kruīza kuģi apkārt pasaulei. Biju šokā, jo biju sapņojusi to pašu
Tā nu izrādās abas bijām celojušas.
-
"Tad vēl bieži bija sapņi, ka kāpju uz augšējo stāvu pa trepēm kādos apdzīvotos graustos.. trepes bez margām, paliek aizvien šaurākas, līdz jāvirzās gar sienu pa kādu bordi un priekšā vispār bez variantiem kā tikt līdz durvīm, jo nav neviena fizikas likuma, kas to spēj veicināt."-olguci, man ir tieši tāds pats sapnis, kas pa laikam atkārtojas. Bet es nojaušu, no kurienes šim kājas aug -kādreizējā darbavietā vecā mājā bija kāpnes ar vaļēju caurumu vidū, uz bēniņu stāvu vispār tāda šaura eja gar sienu, man vienmēr bija mazliet bailīgi
-
reno... kas zina, varbūt mēs abas stūrmējam vienu un to pašu māju :rofl: :hi:
-
Šonakt vienubrīd lasīju grāmatu par dziļūdens zivīm ar paralēlu tekstu ķīniski un angliski.
-
man kaut kādi dusmīgi trolejbusu un tramvaju vadītāji gadījās. neļāva starp vagoniem pār ielu pāriet :angry:
-
a man bij eroootisks sapnis. ar eroootiskām sajūtām. bet manu sapņaino tikumību nosargāja apenes - kautkādā brīdī aizgāju uz vannasistabu, mēģinu novilkt - nekā! biju nezinu kādas tādas uzvilkusi, kam augšmala nav elastīga, un neparko nost dabūt... mocījos, mocījos, kamēr pamodos... :D
-
es tādas apenes izmestu. kaut vai tāpēc, ka sapni pabojāja...
-
man nemaz nav tādu, kādas bija sapnī! :D
-
Man kaadreiz pusaudzha gados (kad veel biju jaunava) bija viens dikti ziimiigs sapnis. Esmu staavoklii, kaut labi zinu, ka tas nu nekaadi nevar buut. Peec tam vienmeer saslimu - kaa likc.
Veel biezhi redzeeju kriitoshas lidmashiinas. ne es tajaas iekshaa, bet taa - no malas, pie tam diezgan tuvu. Tur gan nekaadas likumsakariibas nebija. bet gadiijaas ar biedeejoshu regularitaati. Nu jau vairs ljoooti sen naf...
-
šonakt redzēju feinu sapni. kaut kas bija saistīts ar šejieni. pamodos - iedomājos, ka noteikti te jāpieraksta.
nav ne jausmas, kas tas bija.
-
Spārka bija uzrakstījusi kautkādu dižpārdokli,pirmajā lapā izteikta pateicība man- par atbalstu blablabla grāmatas tapšanā.Man bija jāierodas uz prezentāciju mūsu pagasta kultūras šķūnītī, bija baisā dilemma- ka tagad visi zinās, ka es esmu lumbergs.It kā tas kādam kko izteiktu! :rofl: Bet piedalīties gribējās un, man šķiet, ka arī paplātīties!
-
Pēc vakardienas Māja pie ezera sērijas visu sapni kaut ko darījos kopā ar seriālā varoņiem. Vispār bieži ir tā,ka pirms miega noskatīta filma turpinās sapnī, tikai vairs ne kā filmā, bet kā īstenība.
-
Mani tikko apzaga sapnī... Nozaga no galda monitoru, darbā, 6 cilv klātbūtnē tā, ka neviens nepamanīja! Nufsjo, eju kafiju vārīt... Negulēšu tālāk, ko vēl nozags...
-
Es redzēju
1)noplukusi liela telpa, kas ir itkā ēkā Vērmanes dārza stūrī, kur Pauls kazino ierīkoja. Kazino vairs nav, viss tāds pelēks, bet salikti kādi 6-8 tādi 50. gadu kantora rakstāmgaldi, nokrāsoti spilgti goluboj krāsā. Mana draudzene tur mēģinās rīkot seminārus
2)kaut kāda alternatīvās mākslas izstāde pagrabā ar ieeju caur siltummezglu, vedu vienu promimentu personu
3)briesmīga viesnīca tā kā Ukrainā, līdz pusei aizfinierēts logs, bet ar virtuvi, kur, lai sasildītu, deg gāze
-
Pjērs Rišārs, izrādās, ir latvietis... un skatās saules/mēness aptumsumu manā darzā... kamēr es pa māju šiverēju topless. Satiekamies vannasistabā, kur šams mazgā savu veļu manā/kaimiņienes veļmašīnā un taujā man, kā es beidzot esmu psiholoģiski nobriedusi parādīties puskaila....
Rišārs man vienmēr riebies, pusplika nekad neesmu nekur vazājusies.... Nu murgaini, es jums teikšu...
-
A jums arī ir tā, ka jūs pāriemiesojaties no vienas personas otrā? Tinu filmu, bet neatceros līdz šim tādas epizodes. Piemēram, vienā brīdī kā sportists skrienu pa sarežģītu trasi - sētām, batutiem, kāpnēm, kokiem un tilta margām, bet īsu mirkli vēlāk ar to pašu skrējēju jau sarokojos kā ar uzvarētāju, turklāt zinot, ka tas, kas skrēja, tikko biji tu pats.
Pat nemāku uzrakstīt to sajūtu. Tā kā skaties uz sevi no malas.
[Nez, pēc manis Tvaika iela nesēro? :D]
-
A jums arī ir tā, ka jūs pāriemiesojaties no vienas personas otrā? Tinu filmu, bet neatceros līdz šim tādas epizodes. Piemēram, vienā brīdī kā sportists skrienu pa sarežģītu trasi - sētām, batutiem, kāpnēm, kokiem un tilta margām, bet īsu mirkli vēlāk ar to pašu skrējēju jau sarokojos kā ar uzvarētāju, turklāt zinot, ka tas, kas skrēja, tikko biji tu pats.
Pat nemāku uzrakstīt to sajūtu. Tā kā skaties uz sevi no malas.
[Nez, pēc manis Tvaika iela nesēro? :D]
jā, tā mēdz būt.
-
A jums arī ir tā, ka jūs pāriemiesojaties no vienas personas otrā? Tinu filmu, bet neatceros līdz šim tādas epizodes. Piemēram, vienā brīdī kā sportists skrienu pa sarežģītu trasi - sētām, batutiem, kāpnēm, kokiem un tilta margām, bet īsu mirkli vēlāk ar to pašu skrējēju jau sarokojos kā ar uzvarētāju, turklāt zinot, ka tas, kas skrēja, tikko biji tu pats.
Pat nemāku uzrakstīt to sajūtu. Tā kā skaties uz sevi no malas.
[Nez, pēc manis Tvaika iela nesēro? :D]
Man tā ir īstenībā. Brīžam liekas, ka esmu līdzīga X, protu attēlot viņa mīmiku, žestus, balsi... Apzinos, ka es esmu es, bet labi protu iejusties citā tālā, kā tāda aktrise
-
Biju pie forumietes X darba vietā. Neko tāda, izrādās simpātiska dāma, jauneklīga seja, nu, matus vajadzētu pie friziera tik savest kārtībā, izspūrusi un sirmām saknēm. Darba vieta ar neko, viss jauki, pūkaini. Forumiete Y gan ieradās kā vellata, melnu apmetni plivinot un savu sarkano veļu demonstrējot, nē, nu, smuka jau ļoti, bet par uzvedību šādā vietā mēs ar forumieti X bišku bijām šokā. Tā, nu, paciemojāmies un devāmies mājā.
Nākamo rītu forumiete X sāka ar čatu, kur ierakstīja, ka es parāk bieži un publiski krāsojot lūpas. Wtf, bija mana reakcija, tas taču tikai lūpu spīdums pret sausām lūpām.
Modinātājs.
(Darbības un personas ir izdomātas, visas iespējamās līdzības ar reālo dzīvi ir tīrā sakritība vai nejaušība.)
-
Spārka bija uzrakstījusi kautkādu dižpārdokli,pirmajā lapā izteikta pateicība man- par atbalstu blablabla grāmatas tapšanā.Man bija jāierodas uz prezentāciju mūsu pagasta kultūras šķūnītī, bija baisā dilemma- ka tagad visi zinās, ka es esmu lumbergs.It kā tas kādam kko izteiktu! :rofl: Bet piedalīties gribējās un, man šķiet, ka arī paplātīties!
Spārka tiešām būtu spējīga uzrakstīt dižpārdokli
-
izsludināta ekskursija uz Ventspili, Autobuss atiet no krastmalas. Baigi skrienam, kavējam. Autobusi 2 , tādi apaļi kā 50 gados un bez jumta, vaļēji!! Visi ir zinājuši, ka jāņem llīdzi guļammaisi, ar ko sasegties
-
Šonakt biju ieslodzīta kkādā smilšu alā, bija jāiztur pārbaudījums - īsa laika sprīdī mani atbrīvoja un man bija jāpaspēj uz hauzīti (ar lupatu aizklāts alas atzars, diezgan šmucīgs (laikam mazliet naudiņa ienāks)), vienlaikus vel mūkot no milzu aligatora. Sapratu, ka būs jāiztiek bez darīšanu kārtošanas, jo tas milzenis mina uz papēžiem.
Līdu kkur augšup pa sienām, bet diemžēl aligators varēja to pašu. Beigās patvēros uz striķos iesieta šaura dēļa....diemžēl tur uzradās viena pļāpīga ļerkstoša kolēģe, kurai, nerviem neturot, beidzot pateicu, ko visu par viņu domāju :D
-
bet pirms iekāpšanas jocīgajā busā mēs ieskrējām vienā sētā, un tur sakrauta vecu mēbeļu kaudze. Viena no kompanjonēm iespiedzās un sāka raut skaistu vīnes krēslu no kaudzes. Tad pēkšņi uzpēldēja doma, ka kaudze pārāk kārtīga, lai būtu aizsviešanai, varbūt pārvācas. Bet es vienalga kaut kādu albumu pasitu padusē, un skrējām tālāk ar domu, ka pievāktās mantas atstāsim tikšanās vietā.
-
bet pirms iekāpšanas jocīgajā busā mēs ieskrējām vienā sētā, un tur sakrauta vecu mēbeļu kaudze. Viena no kompanjonēm iespiedzās un sāka raut skaistu vīnes krēslu no kaudzes. Tad pēkšņi uzpēldēja doma, ka kaudze pārāk kārtīga, lai būtu aizsviešanai, varbūt pārvācas. Bet es vienalga kaut kādu albumu pasitu padusē, un skrējām tālāk ar domu, ka pievāktās mantas atstāsim tikšanās vietā.
Albumā noteikti bija vecas Opernamu fotogrāfijas ;)
-
Es ar cienīto uz pakaļējā beņķa, pie stūres Klārksons (no Top Gear), mašīna milzu džips. Tā kā tests, vai kas. Braucām krēslainā ziemas pēcpusdienā, augstu sniegotos kalnos, teju mākoņos, pāri pārejām. Brīžam lidojam pārdesmit metrus, kad ceļš iet lejā. Reāla rallija sajūta, mašīnā silts, omulīgi, ārā jau krēsla, drausmīgi auksts, nevienas mājas vai cilvēka... Domāju , tikai neavarēt, nosalsim kā prusaki...., bet Klārksons tik spiež gāzi grīdā un visādi izrādās!....
(kādreiz dzīvē esmu avarējusi, sniegos, ledos, kupenās, lidojusi, ar kūleni beigās, mašīna uz jumta.... pēc tam naktī nežēlīgi auksts, zinu dzīvē to sajūtu, bet tas bija pirms daudziem, daudziem gadiem....)
-
Fubļa. jau bija aizmirsies, ieraudzīju tēmu, atcerējos.
Bija tusiņš Ogrē. Tā kā forumiešiem, tā kā klasei, tā kā kursam, bet tas nav būtiski - liela pirts ar daudzām telpām, tauta šiverē, klāj galdus, kurina pirti, vopšem, gatavojas. Priekštelpā pārītis patumši un bārdaini (toč ne no mūsējiem) krāmē no lielām somām granātas (http://www.citypaintball.lv/images/products/Preces/Granatas/_prods/Granata_F1/granade.jpg, tikai brūnākas, kā aprūsējušas) un runā nesaprotamā valodā, brīžiem kaut kādus vārdus kaut ko par dzelžiem var saprast. Saprotu, ka ir ziepes, mēģinu nolīst pirtī un sazvanīt vienīgos paziņas Ogrē, bet izrādās, ka viņiem ir dubultā telefonu numuru sistēma - ja abonentam ir speciālais divciparu numurs (kas man, protams, nav, bet paziņām ir), tad uz parasto numuru viņus sazvanīt var tikai no divciparu numura. Kamēr sapratu, ka nekas nesanāks, iestājās krietna panika. Pārēji neko nemana, kaut ko organizē, nes salātus, bet es viņiem klāt netieku - eju garām, viņi mani neredz un nedzird.
Izlīdu pa pirts lodziņu un pa pagalmiem nesos pie tiem paziņām. Vakars, tumsa, visur tāds 10 cm sniegs, ielas nobraukātas, apkārt balts, dažas lampas spīd. Kaut kur pretī nāk vēl viens bariņš ar lielām somām. Lēcu pār sētu un tesos cauri dārziem... uz paralēlās ielas satiku paziņu ģimeni mierīgi ejot pa ielu...
Tālāk neatceros, kaķis pamodināja. Pēcgarša diezgan pretīga.
Ja vajag, arī sapnī var skriet ātri un tālu... Un arī zem ribām dur.
-
Bieži lidostā attopos, ka esmu mājās atstājusi pasi. Kombinēju visādas viltības , bet pirms lielā trumpja izspēles pamostos.
-
Man nospēra somu. Viens tips likās aizdomīgs, piegāju, nokaunināju, atdabūju savu īpašumu. Vēlāk, mājās nākot, pastkastē atradu savas somas saturu. Nez kādēļ arī nenormāli daudz rakstāmo. Grābu, vācu, bet nespēju vien salasīt
-
Meklēju īres dzīvokli, nekā piemērota...kkādi skabūži kā zirgu steliņģi, nekāda privātuma...gultiņas rindiņā viena pie otras. Kura aizņemta, uz tās pa somai vai telefonam nomests.
Beigās jāpaliek pie tā, ka kkādā 4 gultu istabā man jāguļ šaurajā tahtiņā ar bērnības draudzeni. Un kā kronis visam - blakusgultā ievācas skolas gadu ienaidniece (nesmuka!), apprecējusi jaunu puisīti (vakar Melēs Martu un Mārtiņu saskatījos)
-
Šonakt tiku pie diviem kaķēniem...
Uz ielas, tā kā manā rajonā divi kūņājas pie ielas, bet prom brauc kravmašīna pilna ar malku, no kuras platām acīm skatās melns trešais sīkulis un lielais kaķis snauduļo līdzās. Un nu tie palikušie sīkuļi pārspriež (!!) savā starpā, ko darīt. Viens - gan jau būs labi; otrs - bet tu saproti, ka mums tikai diennakts laika, citādi badā nomirsim. Kaut kā viņi nokļuva pie manis - pelēki strīpains (vēl nodomāju, ka līdzīgs Jūrmalas radu-kaimiņu kaķim, kas ciemos piestaigā), bet ar tādu smilškrāsas papildtoni un, šķiet, melnbalts. Rādu vīram, ka šie pie mums tagad dzīvos (brīnums, ka neprotestēja), lai gan saprotu ka īsti negribas, bet ko darīt. Nu varbūt vienu piedāvāt brālim...
-
izskatījās pēc pilnika... saruna ar bijušo klasesbiedreni Olitu (gadus 15 neesmu satikusi), kura stāsta par ceļojumu, visi ieintersēti klausās:
- un tur bija tā, un šitā, un tas, un šitas
-kur tieši tu biji?
-Tirānā!
-nu bet kādā valstī?
-(apjucis skatiens) neatceros. nu mēs ar Robinu braucām, viņa veda!
visi saskatās, sak, nu ok, ko no meitenes, kas knapi uz trijniekiem velkas, var gribēt... un te pēkšni jautājums uz mani no Olitas:
- gribi teiktka tu vienmēr zini, kādā valstī atrodies, kad ceļo?!
:)
-
izskatījās pēc pilnika... saruna ar bijušo klasesbiedreni Olitu (gadus 15 neesmu satikusi), kura stāsta par ceļojumu, visi ieintersēti klausās:
- un tur bija tā, un šitā, un tas, un šitas
-kur tieši tu biji?
-Tirānā!
-nu bet kādā valstī?
-(apjucis skatiens) neatceros. nu mēs ar Robinu braucām, viņa veda!
visi saskatās, sak, nu ok, ko no meitenes, kas knapi uz trijniekiem velkas, var gribēt... un te pēkšni jautājums uz mani no Olitas:
- gribi teiktka tu vienmēr zini, kādā valstī atrodies, kad ceļo?!
:)
Bet Tirānā tiešām nav tā kā pārējā valstī ... Tur var pat nomodā apjukt un nesaprast - kā visam šim nekam, ir sakars ar skaisto Albāniju ;)
-
Vēl jau ir Tirāna arī Ēģiptē :)
-
Vēl jsu ir Tirāns arī Ēģiptē :)
Ko tad neprecizēji?
Balkani, Maltas un Rīgas arī ir daudzviet ...
Bet Tirānā tiešām nav ko redzēt, ja salīdzina ar pārējo valsti
-
Kā tāds Vinnijs Pūks plūdu laikā, sēdēju otrādi apvērstā lietussargā un šļūcu pa straumi, gar kanālmalu Raiņa bulvārī....garām Universitātei..līdz Kronvalda parkam, kur pie luksofora jāšķērso Valdemāriela. Otrpusielai bija tāds kā radars, un, šļūcot pāri ielai, bija jāpaceļ kāja un jānočeko zole tajā radarā. Man bija kkāds pārkāpums, kaut kas neštimmēja un bija jāmaksā sods 13 eiro.
Ar melleni braucām viņas auto, mellene pie stūres un traucās kā īsts gonščiks. Viņai bija (ir?) tumši, gari mati, uz pieres ponijs, aizmugurē uz augšu saspraudīti. Smuki :) Aizdrāzāmies līdz kkādai iestādei Anglijā, tur viņas vīrietis man palīdzēja izrausties no auto, jo pēkšņi man bija pilnas rokas visādām paunām.
-
Šonakt uzzināju daudz jauna par māju, kurā dzīvoju. Izrādās, ka apakšējais kaimiņš kā mājdzīvnieku tura milzīgu lauvu (ziloņa lielumā, ar pelēki violetu spalvu un melnām krēpēm). Bet pretējās mājas siena (ķieģeļu) ir uzrullējama kā žalūzijas, un aiz tās (sienas) atrodas populāra reklāmas aģentūra. Bet siena tiek pacelta tikai tādā gadījumā, ja pagalmā notiek kas ļoti īpašs (piemēram, no dzīvokļa izmūk lauva, un policija un cirka darbinieki ierodas to ķert). Tad aģentūra filmē visu notiekošo un raida TV kā realitātes šovu.
-
Biju darba uzdevumā kopā ar kolēģi. Apnika darboties, iesēdos trolejbusā, lai izbrauktu aplīti. Trolejbusā satiku klasesbiedreni, ar kuru mācījos kopā ~ 1-2. klasē. Viņa sveicinājās un prasīja vai atpazīstu. Neatpazinu, bet nosaucu pareizo vārdu beigās. Izkāpu no troļļuka, - mašīnas vietā stāv suns, iejūgts priekšā piekabei. Tad pienāk večuks un prasa, vai drīkst te daudzstāvenes priekšā malku izbērt. Atļāvu. Tad arī viss beidzās..
-
Nezinu kapēc, bet vajadzēja visiem salikt mašīnas zem ceriņkrūma pie mājas, kurā dzīvoju dažus bērnības gadus.
Kad aizgāju pēc mašīnas, ieraudzīju, ka kaimiņi blakus dedzinājuši lapas un manai mašīnai puse ir sakususi. Kā plastmasas gabals. Pilnīgi mierīgi piegāju pie kurinātājiem, pīpēju un skatījos kā turpina kust mana automašīna.
Nedrīkstēja izrādīt jebkādas emocijas. Lai zin, kurš te uzvarētājs :D
Domās drudžaini štukoju par kasko.
Pēc tam apjēdzu, ka cietušais nemaz nav mans auto. Manējam gan kaut kādi urodi bija piekabi pieāķējuši un es iiiiilgi nevarēju izbraukt no stāvvietas. Izrādījās, ka arī šis nav mans auto. Noliku atpakaļ vietā.
A kur, pie velna, ir mana mašīna?!
....pateicoties stulbajam modinātājam to tā arī nenoskaidroju :)
-
Gandrīz pie nerātnībām jāliek! Profesors Danilāns (tas kas gatroenterologs un kam gandrīz 100 gadi), plikšķinājā man pa dupsi un galu galā es sēdēju viņam klēpī un viņš kaut ko man ilgi un mīlīgi stāstīja. Cienītais sēdēja tajā pašā istabā kompī ieurbies, pat nepaskatījās.
Tad Danilāns teica, ka cienītais neizturoties labi pret mani....
-
Gandrīz pie nerātnībām jāliek! Profesors Danilāns (tas kas gatroenterologs un kam gandrīz 100 gadi), plikšķinājā man pa dupsi un galu galā es sēdēju viņam klēpī un viņš kaut ko man ilgi un mīlīgi stāstīja. Cienītais sēdēja tajā pašā istabā kompī ieurbies, pat nepaskatījās.
Tad Danilāns teica, ka cienītais neizturoties labi pret mani....
zemapziņas uzplaiksnījumi? :)
-
Oi, Pūka, saudzē kuņģa-zarnu traktu! :rofl: Daudz staigā kājām. Nu...vopšem visas Danilāna mācības ievēro!
-
Attapos, ka esmu uzrāpies kaut kur augstu. It kā pie ēkas piebūvēts skurstenis ar piebūves paliekām. Kaut arī atbalsta laukums bija mazs,augstums liels, jutos apbrīnojami droši. Neba nu pirmo reizi.
Sākās dronu uzbrukums:) Nekur nevarēju ieraudzīt dronu operatoru. Ar vienu roku turējos, ar otru atgaiņājos. Vienu notriecu un pārējie izvēlējās sev citu upuri :D
Ievēroju, ka blakus esošā siena ir ļoti saplaisājusi. Arī mans pamats sāka drupt. Sapratu, ka bez palīdzības lejā bez traumām netikšu. Kaut kas kāpa augšā man palīdzēt. Nevarēja, jo siena kļuva pārāk nestabila un draudēja sagrūt ar visu glābēju. Nesaprotami, bet lejā tiku. Pēdējā brīdī. Pēc tam tikai izvairījos no krītošajiem ķieģeļiem.
Pamodos un štukoju - tā bija realitāte vai sapnis?! Trīcošs, aizelsies un nosvīdis.
Pārāk sasaucas ar šā brīža reālajiem notikumiem.
-
te jau,šķiet,zemapziņa atspoguļo Tavu pašreizējo situāciju IRL! :rofl:
-
Aga. Ar mēģinājumu pakāpties pa karjeras kāpnēm - aizdomīgi precīzi :D
Zinu, ka kādam es ļoooti traucēju :)
-
Pastaigājos pa kaut kādu vecu, padrūmu milzu koku mežu vai parku Hamburgas pievārtē. Pēc laika gan pati it kā piedalījos savā sapnī, gan it kā vēroju sapņa saturu no malas, kā filmā. Divas manas draudzenes tajā mežā-parkā pie mazas upītes bija uzcēlušas nelielu apmetni. Viena no viņām pārnākot no kaut kurienes atrada otru biedreni nežēlīgi noslepkavotu, viss vienās asinīs. Es it kā izjutu un pieredzēju to visu tās atradējas acīm. Un tad kaut kā kļuva skaidrs, ka pa šo Hamburgas mežu klīst slepkava, daudzi cilvēki jau nogalināti. Un tad es apzinājos, ka man ārkārtīgi nolaimējies tās sākuma pastaigas laikā, jo slepkava bijis kaut kur tuvumā, un es neko nebiju jutusi..tik bezrūpīga tur...
Tāda skaidra apjausma, ka nekas nav stabils, ka miers un drošība var būt mānīgs, trausls...ka blakus var būt briesmas, bet tu pat nenojaut, ka milimetra vai sekundes attālumā viss ir mainīgs
-
Minne šausmenes saskatījusies :)
-
Minne šausmenes saskatījusies :)
Beton, kā zināms, es skatos tikai Ugunsgrēku un Meles:P
-
Šonakt konstatēju, ka zemapziņa, maita, visu atceras. Un tad sajauc visas kārtis un sapnī izliek taaadu pasjansu, ka apziņai ilgi būs, ko kopā likt.
-
Es ar bijušo studiju biedru (nekādu savstarpēju simpātiju nebija) pastaigājāmies pa tiltiem. Tilti bija sabūvēti viens blakus otram, paralēli. No viena tilta lecam pāri uz nākamo, beidzamais bija kā šūpuļtīkls. Un abi sajutām kko kopīgu šajā nodarbē.
Otrs sižets - gulēju mājā, guļamistabā. Atvēru acis un blāvā rīta gaismā, kad sniegains un apmācies, pa logu redzēju tumšu virpuļvētras piltuvi pavisam tuvu. Nezināju, ko iesākt, cerēju, ka paies garām, bet tajā pašā laikā apzinājos, ka tas ir neiespējami, būšu epicentra. Mēģināju modelēt, kas varētu notikt, varbūt man jāslēpjas zem stiprām durvju ailām, varbūt zem mēbelēm kā zemestrīces gadījumā? Varbūt jāmūk no mājas laukā? Bet tad mani varētu nez kur aiznest pa gaisu un nosist, kaut kur metot pret zemi.
Izlēmu palikt gultā. Sajutu šausmīgu vēju, ar šausmīgu spēku man pāri tika pūsts sniegs, kā trakā putenī, bet daudzreiz spēcīgāk. Turējos gultā un cerēju, ka noturēšos, ka nenotiks nekas briesmīgs. Pa gaisu lidoja kaut kādi priekšmeti. Kad viss norimās, konstatēju, ka māja noturējusies, bet apjumtā terase aiznesta pa tīro.
Dīvaini tie sapņi, kad ķermeniski esot mierā, piedzīvo pilnīgi reālas sajūtas
-
Minne, cik reizes dienā Tu guli?
-
Minne, cik reizes dienā Tu guli?
Patiesībā es guļu pamaz. Ap 6 stundām. Un bieži vien saraustīti
-
Sapnii biju Eegjiptee... ar maasu... un vedu vinju skatiit savu iemiiljoto viesniicu (nu cik iemiiljoto abas vieniigaas reizes tur apmetos)... tagad taa viesniica ne to sleegta, ne to paardota (tik daudz no realitaates sapnii bija)... viesniica sleegta, nedaudz aplupusi, mees kliistam, iznaak paarvaldnieks- jeezinj, es pat sapnii sapratu, ka tas ir tas aktieris, kursh man nepatiik :D ... ...a sapnii nez kaapeec patika :D ...
A shodienas zinjaas- Eegjiptee tuuristus sadur, celjojumi atcelti... nekad ieprieksh Eegjipti sapnii neesmu redzeejusi...
-
:smile: Tāpēc var daudz sapņu redzēt. Man arī sanāk, ka ik pēc 2-3 stundām pamostos. Seriālu var noskatīties :D Grūtākais atcerēties sapņus, kas pa vidu bijuši. Spilgtākais atmiņā - parasti pēdējais
-
:smile: Tāpēc var daudz sapņu redzēt. Man arī sanāk, ka ik pēc 2-3 stundām pamostos. Seriālu var noskatīties :D Grūtākais atcerēties sapņus, kas pa vidu bijuši. Spilgtākais atmiņā - parasti pēdējais
Vienu periodu pie gultas rakstāmo un kladi turēju, lai pa starpām pamostoties pierakstītu
-
Ar kādu kopā nopirkām īpašumu (hehe, dienas atlikums), es tā ka jutu, ka īsti nav tas, bet nepīkstēju pretī. Izrādījās, ka tur ietilpst arī milzīgs baseins, visa zāle baltām prastām flīzēm. Es skatījos uz to tumšo telpu un domāju - jēz, kādas gan izmaksas būs šito visu uzturēt...ūdeni nomainīt un tā.
Redzēju lielu akvāriju, uz kādiem 50l ar parastu siļķveidīga izskata zivi. Tad kaut kā ta zivs izskatījās milzīga, lielāka par cilvēku, un es domāju, ka viņai gan tur dikti par šauru..stāvēju, skatījos, un tad zivs tik veikli izlieca ķermeni un izgrozījās, ka man sametās bail no tādas milzenes
-
Šonakt evakuējos no Černobiļas.
Vispirms staigāju pa tādu kā institūtu/slimnīcu/izstāžu kompleksu - kabineti, gaiteņi, kafejnīcas, izstāžu zāles. Tad milzu gaiteņi kā tuneļi, lifts, kas iet horizontāli, kāpnes, cilvēki baros tā nesteidzīgi iet uz priekšu, tipa nezina, kas notiek. Bet es kā no šodienas - skaidrs, kas par mēsliem, zināms jau. Ar mani kopā bija kāda sieviete (nepazīstu, laikam liftā sāka turēties man blakus), abas fiksi uz tuvāko autoostu un pirkām biļetes uz pirmo autobusu vienalga, kurp. Piedāvāja uz Kazaņu. Prasīju, vai šie eiro pieņem? Ņemot gan. Noskaitīju 26 eiro, bet, kamēr drukāja biļetes, sīks pamodināja. Paliku bez biļetēm...
-
zīmīga cena 26 eiro... 2x13 :)
-
zīmīga cena 26 eiro... 2x13 :)
īzī - sapņa datums... :laugh:
-
Šorīt bija viens dikti nepatīkams sižets, par dēlu, tādēļ nestāstīšu.
Citā sižetā man uzdāvināja ārkārtīgi interesantu gredzenu ar lielu, zaļu akmeni, ko varēja grozīt un locīt un izveidot visādas variācijas. Skaisti
-
Mamma bija izdomājusi, ka viņa grib kucēnu. Gājām uz kucēnu tirgu. Suņuki bija sasēdināti uz tādām kā uz CT dārzeņu paviljona letēm kā kāpostgalvas ;) Uz katras letes sava šķirne. Mamma izvēlējās buldogu. Ar ciltsrakstiem. Pēc tam sākām domāt, vai buldogs angļu, vai franču. Izskatījās ne pēc suņa, bet pēc seska. Vēl izdomājām, ka varētu pie reizes nopirkt arī toiterjeru. Bet nebija laika izvēlēties. Gājām mājās.
Izrādījās, ka suns dzīvos pie manis, nevis pie mammas. Radās problēma - kā kucēnu pasargāt no mana niknā kaķa. Izjaucām dīvānu un mīkstos krēslus, un pa pusistabu uztaisījām voljēru, kur kaķis sunim klāt netiks. Kamēr visu to darījām, kucēns bija sārāvies vēl mazāks un sāka izskatīties pēc liela, pūkaina kāpura.
-
Sapnī biju Nepālā. It kā. Patiesībā tikai pie robežas. Tik tā robeža kaut kāda dīvaina - apkārt žogs, iekšā tikt var pa vārtiem, bet, lai tiktu iekšā, vesela ceremonija jāizveic, pie reizes ziedojot visu savu naudu un dārglietas. Tā arī Nepālā neiegāju. Tā vietā ar bērnu aizgāju turpat netālu uz krievu tirgu un atrakciju parku. Neko nenopirku, bet bērnam bija jāpiedalās kosmosa lidojuma atrakcijā - viņš tika iekārts gumijās, gumijas nospriegotas un tad, palaižot vaļā, kā raķete uzšāvās gaisā, kur tika noķerts tādā kā kapsulā un nogādāts uz zemes. Un tas viss notika atbilstošas mūzikas pavadībā. Atceraties šo? Es vēl sapnī līdzi dziedāju. :)
-
Luīz, Tava zzemapziņa paziņoja, ka Tu nekad neatteiksies no ērtas dzīves garīguma (nu tur pašizaugsme, harmonija utml) dēļ, un labāk ar prieku aizskriesi viegli tingeļtangeļodama :D Laikam pārdzimšana augstākā būtnē Tev nākamajā dzīvē nespīd :evil:
-
Luīz, Tava zzemapziņa paziņoja, ka Tu nekad neatteiksies no ērtas dzīves garīguma (nu tur pašizaugsme, harmonija utml) dēļ, un labāk ar prieku aizskriesi viegli tingeļtangeļodama :D Laikam pārdzimšana augstākā būtnē Tev nākamajā dzīvē nespīd :evil:
Nu nekas. Visi nevar būt guru. :)
-
Sapnī sēdēju mazā kafejnīcā kādā dienvidu pilsētā, iespējams, ka tā bija Grieķija, kaut kurs kalna augšā, lejā bija redzama baltas pilsētas oranžie jumti un jūra. Logu vietā bija arkas, kafūzī praktiski nebija neviena, kādi četri galdiņi ar apaļu virsmu, tīrs gaiss un daudz saules. Tad man pretī apsēdās Pikaso, es viņu pazinu uzreiz, tādā baltā linu uzvalkā. Sākām kaut ko runāt, neko daudz, jautajā, kā es te gadījos.. un vēl kaut ko, neatceros. Tad uzaicināja ciemos un uz salvetes uzzīmēja plānu lai neapmaldos. Tad es gāju uz to pilsētu un domāju, ka cik labi, ka neesmu ar viņu neko par mākslu runājusi, jo viņam droši vien visas tās sarunas ir pieriebušas. Pamodos. Bija tik foršs noskaņojums. Tikai žēl palika, ka tā salvete sapnī palika un man nav nekāda taustāma pierādījuma ;o)
-
Šonakt pamodos no kaut kāda trokšņa. Pamostos, ieklausos - klusums. Ok, laikam kaut kas sapnī bija. Miegs vairs nevienā acī. Hmzz, varbūt TV ieslēgt. Atkal troksnis. Šo es pazīstu. Kaķis grib istabā un grabinās gar durvīm. Tā kā šis mierā tāpat neliksies, tad jāceļas un jāielaiž. Paveru durvis, lai šis nāk. Pustumsā nevar saprast - kaut kāda ēna it kā ieslīdēja. Laikam ienāca.
Ja jau piecēlies esmu, pie reizes var aiziet uz labierīcībām. plkst. 3:22. Nāku atpakaļ, skatos sune kaut kur stūrī lūr. Aha. Viņa greizsirdīga, jo besī, kad kaķis lien glaudīties. Ielienu gultā un gaidu, kad kaķis murrādams uzleks uz gultas malas. Bet ir klusums. Kur šis palicis?! Pasaucu - nenāk.
Ceļos skatīties. Nav. Eju skatīties citās istabās. Jā, šis izlaidies snauž pavisam citā istabā.
Durvju klaudzēšanas iemesls palika nezināms.
-
Dobbijs vai Kuzja no naktsballītes pie Sneipa atgriezās..
-
Šonakt sapnī visu piedzīvojumu beigās (kurus vairs neatceros) pie manām durvīm piezvanīja un kurjers iedeva man dīvaina paskata telegrammu ar paziņojumu, ka kaut kāds, pavisam citos sapņos zināms bet neredzēts tēls, sūta man apmaksātu tūrista ceļojumu uz Parīzi. Patīkami bija, bet es nekad neesmu gribējusi uz Parīzi un arī satikties ar nezināmu pielūdzēju nebiju iespringusi. Visa šai sapnī mītoša sabiedrība bija patīkami pārsteigta, es sāku domāt kā un kad es to braucienu savienošu ar darbu un te... mani pamodināja kaķis un pieprasīja brokastis... Būtībā, Parīze mani ne īpaši pievelk, nesen biju iedomājusies, ka būtu forši aizšaut uz Indiju un kādu mēnesi padzīvot Avrovillā. Par to jau sen sapņoju- tā ir nākotnes sapņu pilsēta, kuru ceļ un apdzīvo atbraucēji no visām pasaules valstīm, liekas no septiņdesmitajiem gadiem. Pat noskaidroju cik kas tur maksā un valūtas kursu. Bet Parīze, nekad nesapņoju par Parīzi!... Tie veči ar ;o(... pat sapņos dāvina kaut kādu figņu
-
Pēc kaut kādiem notikumiem esmu lielā telpā, daudz cilvēku(bēgļi?)uz grīdas saklātas segas, sieviete dzemdē, 2 mediķes palīdz, paceļ bērnu tādu bālganu, bet ar bieziem melniem matiem un viena otrai saka -nu tas jau kā no vaska,t. i. nedzīvs, bet bērns sāk brēkt Mute pilna baltiem zobiem. Šīs tā grozās, kur likt un ieliek bērnu man rokās. Es neko,aplūkoju -smuks bēbis, te pēķšņi ieraugu, ka pēdām 7 pirksti -no īkšķa uz otru pusi vēl divi maziņi. Daktere saka, nekas, tos mēs tūlīt nokniebsim
-
Ak, Kungs!!!
-
Vai ne? Un kā to varētu tulkot? Bail man nebija, bērns bija smuks, par pirkstu kniebšanu tikai pabrīnījos
-
droši vien puika, bija? :)
...šiem jau tur vajag viskautko pilnveidot, nokniebt, nogriezt... :)
-
Vispār jau mazi bērni un zobi nav uz labu, bet ja izstāsta tad nekas nepiepildās.
Tā ka viss būs labi.
-
bērns pilnīgi noteikti bija meitene -to es "zināju"uzreiz
-
Tuk mums māņticīgā :rofl:
-
Vispār jau mazi bērni un zobi nav uz labu
Skaic, ka nav uz labu. Izgulēties toč nesanāks :)
-
Skatos dziesmas videoklipu un saucu vēl kādu skatīties, jo šķita ļoti iespaidīgs.
Milzīga telpa, domāta fabrika, asociācijas ar kādiem 50. gadiem un stahanoviešiem, daudz tautas, kas dara ko nu kurais: kaļ, skrūvē, rok..., un visi kopā kaut ko dzied (laikam jau par darbu un darba ražīgumu). Te darba kreklā un ķiverē ienāk Vilis Daudziņš nosmulētu vaigu un ar pamatīgu stellatslēgu rokā, un sāk dziedāt, ka kaut kas salūzis, viņš nevar saremontēt un nesaprot, kas par lietu. Te strādājošie ļautiņi pamet savus darbus tuvojas plāna vidū stāvošajam Daudziņam, korī dziedot: "Gribi drusku padomāt, gribi drusku padomāt?" (Šobrīd pat meldiņu atceros! :faint: ) Tad Daudziņš aiziet un visi turpina darbu un dziesmu kā sākumā...
-
Sodien sapnii visi nokaitinaaja un es savaacu mantas un devos uz Norveegjiju, gandriiz nokaveeju lidmasiinu, bet beigaas veiksmiigi iekaapu reisaa uz Solu un te nu pamodos neizpratnee, ka tik reaals sapnis... laikam patiesaam jaabrauc uz Norveegjiju pastraadaat :D
-
Kkādā milzu pasākumā pie bufetes galda krāmēju uz šķīvja labāko, ko varēja no negaršīga ēdiena izvēlēties. Paņēmu vārītus veselus burkānus ar visiem lakstiem, vēl kaut ko un pašās beigās nez kādēļ veselu bunti nesagrieztu sīpolloku, vēl padomādama, ka mute taču smirdēs :D Meklēju vietu, kur apsēsties, kad pienāca draudzene-tulce un aicināja pie galdiņa, kur viņu pēc tulkošanas bija uzaicinājusi kāda foršu vīriešu grupa. Iedama vēl čortojos "nafig es tos sīpollokus sagrābos?!" Pirms iešanas vēl mums galvā bija jāuzliek kalnu slēpotāju aizsargķiveres, mēģināju iedama vēl atspulgos palūrēt, kā man tādas briesmas piestāv, bet bija ok ;) Lauzāmies caur cilvēku bariem, un galā konstatēju, ka man no šķīvja viss ēdiens noslīdējis, un manas gaišās, smalkās zamša laiviņas ir nolietas zaļas ar ķirbju sēklu eļļu. Riktīgi piesūkušās. Mēģināju ar salveti ko glābt un pamodos
-
Tuk mums māņticīgā :rofl:
:rofl: Jap, ticu, ka tie māņi vien... :rofl:
-
Šonakt manā dzīvoklī ielauzās mellie, tādi īsti āfrikāņi, ar visiem krāsainiem paltrakiem, nepārprtotamā nolūkā kaut ko nozagt. Izdzinu, lamājos nez kādēļ krieviski, tikai balss lāga neskanēja. Tikko tiku galā ar pirmo baru, kā lauzās iekšā otrs, tos aizdzinu jau pie sliekšņa. Smieklīgi, ka viņi arī paklausīja. Un tad sekoja trešais bars, viens mellis ar roku aiztaisīja man muti, es mēģinu saukt vīru, bet šis saldi guļ un neceļ ne ausu. Tad es tur kaut ko īdēju un mēģināju iekost vardarbim rokā, no tās skaņas arī pamodos.
Fū, cik pretīgi! :sad_smiley:
-
:murmur: ui... kost gan nevajadzēja- kas zin, kādi šiem austrumu baciļi un kad rokas mazgātas. Vajadzēja tā sievišķīgi - ar pannu un pa galvu. :d_w: Kaut gan :thinking: , iet gulēt ar pannu laikam būtu par daudz prasīts un diez vai ir Labais tonis :o
-
Viena lieta gan bija laba - kāpņu telpā bija lifts uzradies. :rofl: Bet par palīgā nenākšanu dārgais šovakar dabūs pa mici.
-
ai, lifts, tas ir mans ... nepiepildīts Sapnis
-
Bēgļu nometne jūrmalā. Liele teritorija kā pilsētiņa ar parkiem un mājām, apkārt žogs, visās malās ik pēc gabala caurlaižu punkti ar sargiem. Vienā vietā bija pat izeja uz pludmali. Vasara.
Ko es tur darīju, nezinu, bet sargi pazina kā savējo, ar visiem pasmējāmies, papļāpājām. Meklēju kādu, gāju cauri mājām - barakas pilnas ar tumsnēju bēgļu rindām: vīrieši, sievietes, bērni. Nācās spraukties cauri baram, viens sāka grābstīties gar krūtīm. Atvēzējos un situ. No visa spēka, vēl un vēl. Neviens neiejaucās.
Starp bēgļiem bija divas - skaitījās ebrejietes. Vienu nez kāpēc mēģināju izdabūt no nometnes. Biju izgājusi ārpus teritorijas, nācu atpakaļ, izliekoties par pamatīgi slimu, rīstījos, taisījos vemt. Sargi nez kāpēc bija mājiņā, nevis pie vārtiem, nācās pagaidīt. Pabrēcu pa durvīm, ka man sūdīgi, aiziešu pēc kaut kā un tūlīt nākšu atpakaļ, iešu mājās. Aizgāju uz tās 'ebrejietes' mājiņu, viņa bija nogrimēta stipri bāla - lai pēc manis izskatās. :D Izģērbos, atdevu savas drēbes, izstāstīju, kas jāpietēlo. Izrādījās, viņai mati ir īsi - iepriekš viņai bija pielikta zirgaste. Saģērbu, palaidu.
Beigu nav - rīts...
Filma gara un kolorīta. Vēl bija kaut kādi sižeta pagriezieni, bet visu vairs neatceros.
-
Es arī par bēgļiem sapņoju. Braucu vilcienā ar viņiem, gulēju uz sola, ar galvu pret eju, kkādās lupatās un vateniekos savīstījusies kā bomzene. Gāja garām cilvēki, un es sapratu, ka viņi secinājuši, ka es smirdu, mani nemazgātie mati smird. Man bija kauns
-
Man kā subjektīvajai romantiķei gan šitādi sabiedriski politiski sapņi nerādās.
-
Es šonakt sapnī dejoju... Nē, lidoju... Nu, sižets tāds - man bija jāparāda kādam (nezinu, kam), ka lidot - tas ir vienkārši. Nu, un es sāku pāris metrus virs zemes dejot - ne te moderno baletu, ne te akrobātikas trikus rādīt. Skanēja fantastiska mūzika, es tur gaisā virpuļoju, un man bija tik labi, tik viegli, ka gribējās smieties no laimes. Nomodā es nekad tik spēcīgas pozitīvās emocijas neesmu jutusi.
-
Man atvilkās kaut kāda ģimenīte un gribēja naudu izspiest, citādi tiesā pieprasīs vēl lielāku kušķi. Prasīju uz cik tad pretendē? Uz pusļimonu... Nu tad es šamos ar 25-stāvīgiem nobēru, jo tāāādas naudas naudas nav enīvej... Šie aizvilkās kā nopērti, jo bija domājuši, ka es miljonāre....
Vot, nez uz ko tas? Vai nu tūlīt baisās mahinācijas taisīšu, vai par miljonāri kļūšu? Nja...
-
Vai esat mēģinājušas pēc kaut kādiem sapņu tulkiem atšifrēt savus sapņus? Ir tiem reālajā dzīvē bijusi nozīme?
-
Nekad nav bijusi. 99.99% atspoguļo un pārstrādā pēdējās 2 nedēļās redzēto/dzirdēto. Pie tam tieši 2 nedēļas man ir tas laiks, kad jāmeklē atpakaļ, kur es tādus pekstiņus esmu sagŗābstījusi
Vienīgais izņēmums -pēc mammas aiziešanas sapņi ar viņu bija, visi tādi pozitīvi. Viens, laikam pirmais, vispār vouuv...
-
Taapat ir skaidrs k chemu chto, lai sapnju tulku muljkjiibas neliktos saistoshas...
-
Sapņu tulkus neizmantoju, bet zinu savus sapņu "simbolus".
Ja man ir problēmas ar kādu cilvēku (piemēram, nespēju aizstāvēt savu viedokli un savas tiesības uz izvēli), tad sapnī, neatkarīgi no sižeta, vienmēr vienā momentā parādīsies dzelzceļa sliedes, kurām es netieku pāri - sākumā tās ir vienas sliedes, bet, cenšoties tās šķērsot, to paliek arvien vairāk, līdz beidzot visa apkārt redzamā ainava ir viens milzīgs sliežu ceļu mudžeklis.
Ja ir problēmas, nesaistītas ar cilvēkiem (darbs, nauda utt.), tad 100% sapnī es izdomāšu sēņot un netīšām ieklīdīšu kapos, no kuriem netikšu laukā, noteikti būs seni, pussagruvuši kapu pieminekļi un pusatrakti skeleti.
Nu, un tādā garā....
Pārējie sapņi ir mana atpūta no realitātes (kur es varu darīt to, ko nevaru nomodā - lidot, izlekt no 5. stāva (un nenosisties), teleportēties, burt utt. Tur nav, ko tulkot, tas ir mans bezgalīgais seriāls.
Jā, ir man pāris sapņi, kurus es tiešām nesapratu, bet simboli bija ļoti interesanti.
Piemēram, viens no tiem:
sēžu vilcienā, braucu no pilsētas X uz mājām (pilsētu Y). Dzelzceļa stacijā kāpju laukā no vilciena, bet pēkšņi ieraugu, ka pa peronu lido bišu spiets. Nobīstos, iekāpju atpakaļ vilcienā un pa logu redzu - bites savācas milzīgā bumbā, tā lēnām veļas pa peronu, pēkšņi atlido kraukļu bars, visas bites apēd un aizlido. Priekškars... Sapni redzēju pirms gadiem 7-8, bet vēl joprojām tā aina acu priekšā... A ko nozīmēja, nav ne jausmas.
-
Vai esat mēģinājušas pēc kaut kādiem sapņu tulkiem atšifrēt savus sapņus? Ir tiem reālajā dzīvē bijusi nozīme?
Ir 'pravietiskie', kam mesidžs ir skaidrs arī bez tulkojuma. Kad pamosties un saproti, ko tas, ko tu tikko esi redzējis, nozīmē dzīvē. Vai vismaz pamosties un saproti, ka sapnis ir zīmīgs un jādomā, kāda ir tā nozīme. Ir bijuši tādi, piemēram, sapnī vasaras rītā brauc uz Rīgu, atjēdzies Pampāļos, atpakaļ autobusa nav, apkārt pēkšņi ir ziemas nakts, pamosties un saproti, ka tev nevajag pieteikties iecerētajā darbavietā, jo atjēgsies pie sasistas siles. Kaut kā apmēram tā.
Visi tādi nav. Šis mans pēdējais ir klasiskā filma. Es tādas pusduci pa nakti noskatos - bez skaidrojuma, bez piesaistes dzīvei. Aizvakar skūpstījos ar vācu valodas tulku kaut kādā izstādē. Jēz, ne es eju, ne taisos iet uz izstādēm, ne mani vācu valoda, ne Vācija interesē, ne ar kādu salaist gribas... Pilnīgs bezsakars [bet bija forši... :)]
-
Man ir lietas sapņos, kas man kaut ko nozīmē un tiešām "strādā".
Peldēšanās vai ņemšanās pa netīru ūdeni - slimība.
Fekālijas - nauda
-
Jā, interesanti, kā tas prāts var saveidot kaut ko pilnībā nereālu.
Bija iespēja aprunāties ar psihterapeitu, un viņam skaidrojums par sapņiem bija: tas ir prāts, kas saliek kopā kaut kur jau pieredzētas/redzētas/domās iztēlotas bildītes.
Tas gan ir pretrunā ar maniem vērojumiem: kā es varu sapnī redzēt ko tādu, ko neesmu redzējusi ne dzīvē, ne filmās, ne lasījusi fantastikas romānos? Un pie tam, noraksturot to ainu līdz sīkumam?
-
Vairākas reizes esmu sapņos runājis kaut kādā svešvalodā. Es pat nezinu, kas tā par valodu. Bet zinu, ka saprotu stāstīto ļoti labi un brīvi piedalījos sarunā. Bet valoda vienmēr ir viena un tā pati.
Mēdz būt, ka pamostoties vēl kaut ko domāju tajā valodā. Tipa, negribas celties, bet jāizdara tas un tas. Pats pabrīnos/latv. val/, kas tās man par domām...
Klakt un valoda ir aizmirsusies ar visām skaņām.
Nākamreiz jāmēģina domāt skaļi, varbūt izdodas ko iekalt atmiņā :D
Sieva reiz esot dzirdējusi mani miegā runājam. It kā skaidri, bet valodu atšifrēt neesot spējusi :D
-
Man peldēšanās sapņos nozīmē, ka ļoti esmu noilgojusies pēc peldēšanās īstenībā :) Un sapņos mēdz būt gan fantastiskas vietas, gan fantastiski silts ūdens...
-
Nu, ja es redzu sapnī ūdeni un vēl siltu, tad labāk mosties un tipināt uz wc...
-
Oi kādas man tikko bija avenes!!! Zaļi augi, smukas, liela un negatavas, un virsotītēs jau gandrīz gatavas un sarkanas! Gāju pa ielu tādā kā Latvijas mazpilsētā, bet laikam ne Latvijā, vakarā, un sajūsminājos. Un tad bija koks, ar avenēm, līka pāri ielai, un divas bija gandrīz aizniedzamā augsumāun sarkanas, gatavas! Šitās bija lielas, milzīgas, nu centimetri 25... atnācu kur jau nācu, pie kautkādas pazīstamas, prasu - vai tās bij ēdamas? Šī saka - jā, braucam (ar kabrioletu), no mašīnas varēs aizniegt...
Tad modinātājs man noskauda manas avenes...
-
Man bija erotisks sapnis... :blushing: Ar pazīstamu puisi, bet dzīvē mums tādi fiziskie kontakti nekad nav bijuši.
-
Pāris dienas atpakaļ bija visai zīmīgs sapnis: "Gāju pa savu miestu un nonācu pie kaiminja mājas no kuras var tikt liidz saveejai miitnes vietai, tad nez kas uznaaca un izleemu, ka dosos celjaa pa zoga aukseejo malu, kaa pa liisteku, kad jau gandriiz biju tikusi liidz maajai ieveelos bedree un secinaaju, ka taa nu ir, pati vien to esmu izrakusi un pati tajaa ieveelos... " Viss pasaakums vairaak vai mazaak ir saistiits ar manaam psihoemocionaalajaam peripeetijaam, tik nav ne jausmas kaa buus, jo no bedres sapnii izrausos un tad bija veel rinda visaadu mistisku murgu, kurus izskaidrot prieks sevis neizdevaas...
-
Man šonakt sapnī krita laukā no rokām olas un plīsa.
Necik labi neizklausās.
-
Nu, kad man vajag uz tualeti, parasti par to arī sapņoju, tikai vienmēr ir kaut kādi traucējumi to izdarīt - ekstrēma situācija, ekstrēma vieta vai vienkārši nevaru atrast kur... :facepalm:
-
Nu, kad man vajag uz tualeti, parasti par to arī sapņoju, tikai vienmēr ir kaut kādi traucējumi to izdarīt - ekstrēma situācija, ekstrēma vieta vai vienkārši nevaru atrast kur... :facepalm:
Man tieši tāpat. Gadās, ka sapnī pačurāju, bet tūlīt atkal vajag. Un tā, kamēr pamostas.
-
Man šonakt sapnī krita laukā no rokām olas un plīsa.
Necik labi neizklausās.
Diez vai tas ir slitkāk kā līdz zemei gari vieglos viļņos mati dabīgajā krāsā, kur nevar saprast, kā ķemmēt un ko ar šiem vispār darīt.
Pagājušajā naktī es vispār darba uzdevumā adoptēju puišeli Aldi, ne t a no skolas, ne ta sektas kaut kādas...
-
Diez vai tas ir slitkāk kā līdz zemei gari vieglos viļņos mati dabīgajā krāsā, kur nevar saprast, kā ķemmēt un ko ar šiem vispār darīt.
Pagājušajā naktī es vispār darba uzdevumā adoptēju puišeli Aldi, ne t a no skolas, ne ta sektas kaut kādas...
Gari mati esot uz naudu. :) Gaidi mantojumu.
-
Es rīta sapnī smalki jau izstāstīju problēmu, par kuru pašlaik jāuzraksta vēstule
Pārējais bija visādas filmas -jauni kaimiņi, kas sanāk it kā ciemos un visu apēd. Est gatavojām koā ar mammu -kā padomāju, tā viņa atnāk.
Un virtuves nojume uz robežas un ziedoši klematis tās logā -parastie zilie un tumši violeti.
-
Gari mati esot uz naudu. :) Gaidi mantojumu.
Saki? Tad jau darba uzdevumā adoptētais puika ar kaut kādu ieguvumu simbolizē. Hmm... vot jānopērk loterijas biļete, lai būtu iespēja tikt pie laimesta, kurš būtu tik liels, ka nezinātu, ko ar šo iesākt un kā sākt tērēt :D
-
Saki? Tad jau darba uzdevumā adoptētais puika ar kaut kādu ieguvumu simbolizē. Hmm... vot jānopērk loterijas biļete, lai būtu iespēja tikt pie laimesta, kurš būtu tik liels, ka nezinātu, ko ar šo iesākt un kā sākt tērēt :D
Ja vēl plaukstas viducī skaidri redzams trīsstūris, tad loterijas biļete būs pilnīgi drošs ieguldījums tagad vai vēlāk kaut kad. :)
-
Eh... Pirms pāris dienām sapnī atradu grāmatā pieclatnieku žūksnīti (jā, man realitātē ir tāds nelabs paradums "lieko" naudu grāmatās ieslēpt). Nopriecājos par tādu atradumu, jau izdomāju, ko pirkšu, kad pret eiro samainīšu.
No rīta pamostos, par sapni drīz vien aizmirstu... un darbā vienā brīdī sāku štukot - kad doties uz banku tos piecīšus samainīt... :D Un tad tā rūgtā atskārsme - kādi vēl piecīši, tas taču bija tikai sapnis... ;(
-
sapnis par Rīgu -eju pa centru -Tērbatas -priecājos, ka jaunas skaistas ēkas.
Fantastiskākais moments - Blaumaņa iela starp Barona un Tērbatas. Mājas pa stāviem it kā saaug tuvāk, un krāsojums tāds zeltaini spīdīgs ar tumši sarkanu, eju un priecājos. Tērbatas ielā arī visādas jaunas mājas.
Izrādās, ka eju meklēt krāsu,jo rokā rullītis un lupata, bet gaidītais krāsu veikals slēgts un logi aiznagloti. Satieku kolēģi, kurš man iedod jau samaksātu čeku. Darbinieks atnes veselu vaļēju baltas krāsas spaini
Profesionāli -kopš ceturtdienas tiešām spaiņiem veiksmes
-
sapnī redzēju Cammu ..ar sarkanu autiņu(bet ne pie stūres) un īsiem salmukrāsas matiem.... vispār autiņam pakaļējā beņķī sēdēja vēll kāds iespējamais forumietis, bet mani taa Camma ieintereseja..jo nosauca mani vārdā...
un vēl es redzēju kaimiņieni stavoklī..un veco dzīvesvietu,kuru nejauceņi apzaguši ....
-
Vinnēju jaunu veļmašīnu, vecu, ražotu pirms kādiem 20 gadiem, bet nelietotu. 3000 apgriezieni.
Kaimiņš, kkāds melnaisiebraucējs/bēglis? bāza man dzīvoklī pa suņu/kaķu atveri durvīs visādus dvieļus un putekļulupatas, domādams, ka es neredzu. Izgāju kāpņu telpā, nolamāju un atsviedu visu atpakaļ.
Smukā satīna/zīda/figviņzin, bet smalkā, īsā halātiņā un rīta tupelītēs pa sērsnotu, apsarmojušu vai vižņotu lauku devos uz mājām
-
Vinnēju jaunu veļmašīnu, vecu, ražotu pirms kādiem 20 gadiem, bet nelietotu. 3000 apgriezieni.
Kaimiņš, kkāds melnaisiebraucējs/bēglis? bāza man dzīvoklī pa suņu/kaķu atveri durvīs visādus dvieļus un putekļulupatas, domādams, ka es neredzu. Izgāju kāpņu telpā, nolamāju un atsviedu visu atpakaļ.
Smukā satīna/zīda/figviņzin, bet smalkā, īsā halātiņā un rīta tupelītēs pa sērsnotu, apsarmojušu vai vižņotu lauku devos uz mājām
Filmas cienīgs noslēgums. :)
-
Vīrs tikko stāstīja sapni - šim sakot, ka dzelzs esot veselīga, nu ko, jāpagrauž nagla. Pamostoties - vēders sāp...
-
Visādiem murdziņiem pa vidu nez kādēļ baroju mazītiņu, bet resnu polārlācēnu. Gandrīz vai nelaba dūša pamostoties.
-
Visādiem murdziņiem pa vidu nez kādēļ baroju mazītiņu, bet resnu polārlācēnu. Gandrīz vai nelaba dūša pamostoties.
Ar krūti?
-
Biju pie Mao, man bija jāmazgā viņa suns. Bet Aivars Borovkovs viņam stādīja maziņas puķītes maziņos puķpodiņos
-
Ar krūti?
Aha
-
Biju kautkur, nezinu, teica ka Brazīlija. Braucu busā laikam uz viesnīsu, tumšs, okeāns blakus. Te pēkšņi ūdns uz ielas, pa kuru braucam, koferi mūsu peld nezkāpēc. Mums saka iet kājām, ejam pa tādu grumbuļainu ietvi kautkur... Ejam, ejam, atnākam. Visiem koferi izzvejoti, mana nav. esmu (laikam) Brazīlijā, uz 2 nedēļām, vienākleitā, kurpēs un apenēs. Forši. Man sola 200 eur par to ka manas mantas pazaudēja, fiksi parēķinu- ņifiga, man apakšveļa tai koferī apmēram tik maksā! Kliedzu un dusmojos, un uz sevi arī,jo neesmu ceļojuma apdrošināšanu uztaisījusi, vienmēr tak ņemu Zelta, a šoreiz nekādas, vot dura....
-
Biju pie Mao, man bija jāmazgā viņa suns. Bet Aivars Borovkovs viņam stādīja maziņas puķītes maziņos puķpodiņos
Vai man dieniņ - LABAIS!!! :rat:
-
nuu vismaz pāris personāži noskaidroti,kas tur pie Mao šiverē :rofl: :shampis:
-
Biju pie Mao, man bija jāmazgā viņa suns. Bet Aivars Borovkovs viņam stādīja maziņas puķītes maziņos puķpodiņos
Minn, šī ir sapņu tēma, tb, par to, kas redzēts sapnī :D
-
šonakt bija īsts mistikas ķinītis.
Biju atgriezusies savā pagātnē, vidusskolas laikā. Grupa skolnieku uzvarējām olimpiādē, nu jābrauc uz lielo finālu Indijā. Skolotāji aizlidoja ar lidmašīnu, mums piešķīra autobusu. Smuku tādu, no ārpuses padomju laiku "bobiks" ar lielu uzrakstu "Latvija - Indija", bet iekšā viss ar modernajām tehnoloģijām, katrā krēslā klimata kontrole, muzikālais centrs utt. Soferis tikai viens - mūsu ķīmijas skolotājs. Mēs vēl brīnāmies, kā tik tālā ceļā ar vienu šoferi, bet izrādās, ka autobusam ir autopilots un šoferis ir vajadzīgs tikai ķeksīša dēļ. Labi, sasēžamies visi un braucam. Necik tālu netiekam, mūs aptur. Aiz loga liela nometne - staigā karavīri ar ieročiem, policija, cilvēki bioloģiskajos aizsargtērpos... Autobusā iekāpj japāniete baltā halātā, sāk pārbaudīt katru krēslu. Jautāju, kas par lietu, šī negrib atbildēt, bet beigās pasaka, ka meklē vaboli - parazītu. Latīņu nosaukums šai - "mozgus jeditus" :rofl:, slēpjoties datoros u.c. tehnoloģiskās ierīcēs. Pēķšņi ārā sākas panika, mūsu japāniete lec no autobusa laukā, nogāžas, sāk kaut ko japāniski ar karavīriem bļaustities... Mēs fiksi durvis ciet un braucam prom. Braucam, braucam... un es (no nākotnes taču ieradusies) saprotu, ka es neatceros tādu braucienu uz Indiju skolas laikā. tātad kaut kas nav kārtībā. Pārējie par manām aizdomāma pasmejas, bet es neatkāpjos. Aiz loga arī ainavas tādas dīvainas, te mēs cauri kapiem braucam, te pa kaut kādām pilsētu drupām... Lūdzu, lai katrs pasaka, cik, viņaprāt, ilgi mēs jau braucam. Izrādās, ka katram cipars sanāk savādāks, daži vispār neatceras, kāpēc viņi te atrodas. Eju pie skolotāja skaidrot, ka laikam tas parazīts tomēr mūsu autobusā ir ticis un mēs visi esam inficēti... Vai man noticēja, nezinu. :thinking: (pamodos)
-
Es "šonakt" krāmēju koferi, jo no rīta bija jābrauc dienēt armijā. No visām lupatām atceros tādu jauku rozā kleitiņu bez piedurknēm un to domu, - a kas, ja nu pēkšņi kāds baļļuks ;o)))
-
Ar savējo grupiņu izklaidējāmies jūras malā, atstājām drēbes, gājām sauļoties un peldēties. Katrs bija iekārtojis savu vietiņu. Tad pēkšņi - špukt, un blakus manai vietai iegāžas netīrs bomzis, omulīgi ieritinās segās un sāk gulēt. Tad visa jūras mala pārcēlās uz slimnīcu vai pansionātu, kur steidzās ļoti aizņemts personāls, bet es gribēju bomzi tur par visu varu iekārtot . Īsti neatceros, bet laikam izdevās.
-
Kanāda kartē "zem" ASV, gandrīz Meksikas vietā.
-
Kanāda kartē "zem" ASV, gandrīz Meksikas vietā.
Nebiji karti otrādāk apgriezusi? ;)
-
Nebiji karti otrādāk apgriezusi? ;)
Tak ne. Skatos, brīnos, nevar būt! Bet sapņa iekšējā loģika - nu, ir tā, visu mūžu aplami esi redzējusi :D
-
Šonakt eju saulītē pa meža celiņu, viss forši.
Pēkšņi kaut kādi dzērāji no krūmiem bļaustās, es nobīstos, ļoti skrienu un attopos gala pieturā, bet nesaprotu , kur. Naudas nav, jo naktskreklā taču nav kabatas.
Domāju, kuram no pieturā stāvošajiem mīlīgi uzprasīt, ka tā un tā - vēlāk atdošu.
Pēkšņi viens iesaucas - dillīt, sirsniņ, TU???
Viņš uzskata , ka ir mans brūtgāns, pat vairāk, ka es viņam tā kā solījusies, tā kā gaidīt vajadzējis.
Sasprindzinu atmiņu, nu neatceros, kas viņš tāds, paejam malā, uz krūtīm viņam zila šiltīte.
Jāizlasa, tur droši vien vārds. Rakstīts - Elite ( reālajā dzīvē mammai meklēju šo veselības centru ).
Skaidrs, ka Elite viņu nesauc. Un tad viņš kļuva tik šausmīgi liels un es maza kā skudriņa.
Sāka bučoties un es domāju, nu tik feini, tik feini.
Līdz tālākam netikām, bet gribēšana bija.
Un tā es pamodos tāda priecīga :)
-
Vēl viens jaunums. Aromātus tagad tirgo atsevišķi no produkta. Pērk cilvēks kafijas pupiņas, ieber, nosver. Tad iedod pārdevējai flešku, tā ievada aromāta kodu.
Kā mājās atkodē, lai produktam pievienotu, to vairs neredzēju.
-
Eju Rīgā uz staciju - tajā laukumiņā starp Marijas un Satekles ielu zemē spīd 2 lati, tāda paliela, spīdīga monēta. Pieliecos pacelt, bet vēl viena roka stiepjas. Paķeru monētu, paskatos - tāda labi ģērbta, izkrāsota caca. Es uz šo badīgām acīm skatos, savus 2 Ls sagrābusi, un velku tādā idiota balsī: "Puuuzdienas!" Un pati domāju, kas, es tiešām pilnīga idiote? Kas ar mani noticis? Bet kaut kādai cacai neatdošu, man vairāk vajag...
Otrs - garsapnis. Grūti atstāstāms. Kaut kāda kataklizma, karš, vai neviens tā īsti nezina, kas. Mazpilsēta. Daļa kaut kur evakuējas - kas ar lidmašīnām, kas brauc ar mašīnām. Daļa dzīvo tāpat un netaisās nekur, pa ielām staigā pulciņi. Vienā vietā bars dedzina ar malku un kokiem piekrautas mašīnas, visur tāda migliņa, tā kā dūmiņi... Aiz kokiem paceļas gaisa baloni, viens aiz otra. Ielas pārraktas, kaut kādi grāvji (bet ne ierakumi), drīzāk pamests remontēts ūdensvads. Visur blāva gaisma - kā saules aptumsumā. Stāv pamesta lidmašīna, domāju - varētu savākt un aizlidot, bet es lidot nemāku, savā laikā pat FlightSimulator nespēlēju... Brīnos, ka neviens neuzbrūk, neviens neko nedemolē - šādās situācijās tak marodieri klāt kā mušas uz pļeku. Staigāju pa tām ielām tādā nesaprašanā, kur būtu jāiet, kas jādara. Neviens uz darbu neiet, nekas nenotiek. Ieeju pie vienas paziņas, it kā māja tā pati, bet tāda kā tukša,sajūta, ka viņa ir ievākusies svešā mājā. Žāvējas veļa, viņa kādu gaida, bet nē, nekur nebraukšot. No griestiem plika spuldzīte karājas, tumši zaļas sienas...
Kaut kādi lidojošie šķīvīši parādās, pārlido... Tāds gaidīšanas režīms, kad kaut kas būs, bet nav saprotams, kas un kāpēc. Laikam vajadzētu kaut kur braukt, bet kur? Spocīgi.
Trešais - jau zināmā upīte - es tur bieži [citos sapņos] eju peldēties (bet parasti ūdens līdz potītēm... :D ), tur aiz līkuma lejup pa straumi ir ūdenskritums zem tiltiņa. Eju ar vienu no puikām - ieiesim nopeldēties. Viss krasts pilns ar cilvēkiem, upe arī. Guļ, stāv... Upīte šaura - kādi 10 metri maksimums. Ūdens auksts... Iebrienam līdz ceļiem, bet ejam ārā. Aiz maza līkumiņa pamēģinām - ūdens silts, bet visa upe pilna, iebrist nav, kur. Pārkāpjam vairākiem, kas sauļojas pie ūdens, bet ūdens tur tiešām tikai līdz potītēm, pabrienam pa straumi uz augšu - tur ūdens vispār pazūd, smiltis vien. Neko darīt, brienam ārā, stāstu, ka atnāksim citu reizi, šoreiz galīgi nav ūdens... Līdz ūdenskritumam neaizgājām, kāds pamodināja.
[Hrens, kas man tā par upīti - tur nekad ūdens nav!!!]
-
Tādā kā daudzstāvu garāžas vai autobāņa tunelī sagaidu vienu džeku, iesēžos auto, braucam tālāk. Tumšs, palēnu velkamies pa pašu ielas maliņu. Vīrietis braukšanā nesavākts, pēkšņi ar auto iebraucam, ieslīdam kkādā kanālā, pašaurā un dziļā. Sākam grimt ieslīpi vertikāli, es vēl paspēju iekampt gaisu pilnas plaušas. Paspēju vēl izdomāt daudzas domas - vai aizmugurējie pasažieri un šoferis tumsā un ātrumā arī paspējuši ieelpot, domāju par to, ka vispirms jāļauj auto piepildīties ar ūdeni, tikai tad spēšu atvērt durvis, par to, cik gan dziļš varētu būt, jo grimstam lēnu un ilgi. Iespējams, man nepietiks gaisa. Bet panikas nav, drīzāk tāda "vēsa" sajūta...interese, ziņkārība- ka šīs varētu būt arī beigas..tādas mierīgas. Un neviens pat nezina, ka mēs tur, apakšā, tumsā.
-
Šonakt saraustīta nakts, slikti gulējās, tāpēc daudz sīksapnīšu, taču nekā ievērības cienīga un grūti atcerēties, jo klājas viens otram virsū.
Viena epizode. Biķernieku iela otrpus meža Mežciema pusē; es kaut kādā puķainā pludmales kleitā ar lencītēm, sākumā kājās iešļūcenes, pēc izrādījās, ka gar ielas malu pa šķembām un visādu drazu ar basām kājām. Uzmanību piesaistīja netālu augoša lapegle, čiekurainie zari pabiruši, taču, ejot pie tās sajutu sāpi kājā. Nodomāju - te nu bija sagriezos; skatos, šķiet, uz labās kājas īkšķa tiešām tāds kā iešķēlums - lāgā neasiņo, taču sāp. Nez kāpēc man noteikti vajadzēja atrast stiklu, uz kura sagriezos, lai gan stiklu bija papilnam un pat nodomāju, ko es te ar basām kājām.. Vienalga atradu. Un tad tāpat basām kājām čāpoju uz tēva mājām :P Viņš Mežciemā tiešām dzīvo.
Otra. Nezinu, ko īsti vajadzēja, bet atrados tajā Saules aptiekā, kas Brīvības un Ģertrūdes stūrī. Tur vairāki galdiņi divās rindās ar darbiniekiem, kas visi aizņemti ar papīriem, tabulas aizpilda, un neviens man nepievēŗš uzmanību, lai gan staigāju no viena pie otra. Beigās viena gatava apkalpot, bet liek izģērbties kā pie ārsta, lai gan protestēju, ka es tikai pēc zālēm (un vēl šausmās domāju, ka diena jau pusē, bet man vēl uz darbu un vajadzēja tā agrāk...) Piebāza gan man stetoskopu un lika dziļi elpot, bet es vislaik nepietiekami dziļi to daru - vajagot tā, ka jūt, mati saceļas... Pamodos, bet ar sajūtu, ka es tiešām tikko esmu elpojuši ļoti dziļi. :facepalm:
-
Ā, atcerējos - Ittas tievēšanas tēmas nosaukumu nupat izlasīju :D - vēl viena sapņa epizode: uzkāpju uz svariem, priecīgi secinu, o! tikai 10 kg par daudz! Progress manāms! Un tāds prieciņš visā tālākajā sapnī...
No rīta atcerējos, bet svariem virsū neskatījos. Zinu es šito - noliec zem spilvena sapnī atrasto desmitnieku, bet no rīta tur, maksimums, zirneklis nosprādzis!
-
Esmu pie viena vīrieša kkādā telpā. Kamēr viņš dušā, gribu iet prom, bet pagalmā sāk nākt vesela varza vīriešu. Izrādās, esmu vīriešu klosterī, un viņi visi ir mūki. Lai mani nepieķertu, muku atpakaļ uz pie tā vīrieša istabā
-
Eju uz Brīvības pieminekļa pusi cauri parkam no stacijas. Laukuma malā kioski, paejot tiem garām ap stūri -Piemineklis nojaukts, pamatne vēl palikusi un to krauj mašīnās. Bet zinu, ka ved remontēt, un turpat aiz Bastejkalna tāda augsta kaste-stalaža, kurā laiž iekšā Mildu. Lai tauta nešūmējas, virs stalažas uzreiz tā kā izlec Mildas makets, bet tik neveikls, kā no kartona
-
Ielūru pa logu- kaut kur pie apvāršņa tāds balts kustīgs mākonis, pēc mirkļa saprotu, ka tas vairs nekāds mākonis bet tāds īsts tornado, kas dīvainiem palēcieniem nāk uz manu pusi, nu ķipa bišķi pašiverē un tad kādu strēķi jau tuvāk. Pasaku kādam istabā, - ka liekas tūlīt būs ziepes! Neviens neklapē ar ausi - visiem pofig. Un tad tas viesulis ir mājai apkārt, tā līgojās tiktāl ka nu jau ir gar zemi. Dīvainā kārtā izlienu pa logu ārā. Apkārt dīvains paskats. Pilsēta stāv kā stāvējusi, bet no apvāršņa līdz manai mājai, plata josla, kur viss vienās driskās un gruvešos... :faint:
p.s. starp citu es gaidu ciemiņus :o
-
Eju Rīgā uz staciju - tajā laukumiņā starp Marijas un Satekles ielu zemē spīd 2 lati, tāda paliela, spīdīga monēta. Pieliecos pacelt, bet vēl viena roka stiepjas. Paķeru monētu, paskatos - tāda labi ģērbta, izkrāsota caca. Es uz šo badīgām acīm skatos, savus 2 Ls sagrābusi, un velku tādā idiota balsī: "Puuuzdienas!"
Eju [realitātē] tur jau ceturto reizi. Un katru reizi nopētu zemi. Nav tur manu 2 latu, nav... :D
-
Tev tur jāiet ar metāla detektoru - varbūt dāergumi norakti. :)
-
Reāli ir bijis, kad sapnis vēsta pārmaiņas dzīvē. Jaunas skaistas kurpes, kuģošana pa plašiem,straujiem ūdeņiem un ar kuģi braucot pat pa asfalta šosejām. Tas tiešām nesa jaunu dzīves pagriezienu.Tādu jūtamu
-
Informācija par sapņiem reāli piesaista.Bet tas ir liels un apjomīgs pētījums mūža garumā laikam.
-
Sarunu forums bija līkumots,piesnidzis meža ceļš. Abas ceļa pusēs pagriezieni uz mazākiem celiņiem - tēmām. Pie katra celiņa norāde kā māju nosaukums un plāksnīte ar tēmas saturu. jo tēma populārāka, jo celiņš tīrāks, platāks. Ja kaut ko gribēju teikt tēmas sakarā, vajadzēja ierunāt mikrofonā un teiktais parādījās uz plāksnītes. Vispopulārākā tēma bija ar nosaukumu "Krastukrasti" - par hokeju. Rafiks visus anketēja un centās noskaidrot, kāpēc tieši tāds nosaukums un kāpēc tieši šī tēma tik populāra.
-
Sarunu forums bija līkumots,piesnidzis meža ceļš
oi, ku labs :) Man reiz čats bija kaut kas līdzīgs kā zīmīšu spēle ar "uzraksti un padod tālāk" :)
-
Diddly piemērīja kaut kādus svārkus, pati neapmierināta, ka gari , līdz puslielam, un tādi kā ievilkti/faltēti. Grib sānos saņemt lai ir taisni un šaurāki. Svārki no humpalām, es visādi rāpoju apkārt atspraust, un saku -jaunus uzšūt tev būs ātrāk
-
sapnis bija garš. Vienu brīdi kaut kādai drostaliņai skaidroju vieglas rūpniecības ražošanas īpatnību atšķirības krievu un Latvijas laikos. tad bija kaut kāds pasākums kopušku teritorijā, kur no rīta pamodos gultā ar Urgantu (jauno). :blushing: Biju ekstrēmi saņurcīta, pārsteigta un maigi sakot neapmierināta. Vispirms tāpēc, ka šams nemaz nav mans tips. Spriežot pēc Urganta ģīmja, es arī nebiju viņa tips. Visu atlikušo laiku klīdu pa kojām un meklēju dušu...
-
Vārīju biešu zupu, kurai pēc kaut kādas modernas receptes bija jāpievieno koka šaha kauliņi. Kaut arī sapnī, bet tomēr likās aizdomīgi. Jā, nebija garšīgi.
-
Vārīju biešu zupu, kurai pēc kaut kādas modernas receptes bija jāpievieno koka šaha kauliņi. Kaut arī sapnī, bet tomēr likās aizdomīgi. Jā, nebija garšīgi.
ZIRGA GAĻA bija jāpievieno, a Tev vienīgie zirgi ar šahu asociējās :D
-
Draudzene saka - pārģērbjamies par salaveci ar sniegbaltīti un laižam uz protesta akciju (pret ko - neatceros...). Viņa nezkāpēc melnā kleitā un augstpapēdenēs (salavecis...?), es - kautkādā baltā lanckarā un basām (snegbaltīte...?), un kaut kur straujā solī dodamies. Šī saka - davai uz lidostu, vai tad nu Fliks neiedos divas biļetes par velti... Pie sevis domāju - nu jā, kāpēc gan lai neiedotu, Dī tak zina droši vien, ka iedos... pa ceļam Drogās ieskrējām, šampūns bij vajadzīs tai protesta akcijai
-
Tev vienīgie zirgi ar šahu asociējās :D
Kā Tu uzminēji, ka tieši zirdziņu figūras piebēru? :D
-
Biju koncentrācijas nometnē. Gulēju, piesieta uz galda tādā kā laboratorijā, un manās rokās bija saspraustas adatas un caurules - fašisti asinis tecināja nost
-
Tišināju pa lielo virtuves logu varzu strīpainu kaķu.... Bij logs palicis pa nakti vaļā un šamie sanāca uzēst no manu kašaku bļodām, bija labi ieturējušies un nu pienācis laiks iet uz smiltiņām, sapratu, ka esošo kastīšu nepietiks....
-
Braucu vilcienā. Blakus vagonā notika kaut kāds pasākums, pa skaļruņiem "vārījās" Ufo un Fredis. Meitenes ar lieliem, krustdūrienā izšūtiem iepirkumu maisiem visus cienāja ar Rafaello. Man negribēja dot, jo es jau daudz esot paņēmusi. Jutos aizvainota (neviens man konfektes nebija devis), bet paskatījos uz savu lielo somu - jā, tā bija pilna ar Rafaello konfektēm. beigās par mani tomēr apžēlojās un iedeva vēl vienu konfekti - šokolādes Rafaello.
-
Sapni neatceros, atceros, ka bija. Neatceros tāpēc, ka pamodos ar kaķa pakaļu uz galvas. Košakam noteikti bija nelabs sapnis, šis neganti auroja un vispār uzvedās neadekvāti...
-
Man šonakt pa ilgiem laikiem murdziņš. Sapņoju, kā nacisti krauj čupās beigtus, izstīdzējušus cilvēkus. Pamostos, ievelku elpu un atkal sapnis turpinās. Nekas vairāk nebija - tikai bezjēdzīga līķu kraušana čupās. :faint:
-
man vairāk sezonāls -esmu kaut kur ekskursijā. Jāiet uz pasākumu, gērbjos, kaut kas nav kārtībā ar svārkiem un pēdējā brīdī saprotu, ka epilēta tikai viena kāja, otrai tādas garas, retas spalvas, kā mati. Šausmas
-
Vajag zīmju tulku, vai Raganu, lai izskaidro!
Sapnis tāds - mans skolas gadu simpātija uzrakstījis izskaidrošanās vēstuli. Man viņš patika, es viņam tā kā nē. Kaut gan , ja pameklētu atrastu viņa bildētu fotoportretu, bija arī zīmējums portrets, to neatdeva. Mana mamma un viņa vecmāmiņa neparko man to izskaidrošanās vēstuli neatdeva, visādi aizbildinoties.
Bet tālāk interesanti - vēstulei klāt sainītis , kurā ir akmens, maizes gabaliņš un sāls. Ko tad tas nozīmē?
Jocīgi, ka par skolas laikiem vispār pēdējā laikā nedomāju.
-
Sainīša saturs man ar kaut kādu mājvietas rituālu asociējas...
-
vīramāte saka - aizej salasi kabačus, ir jau paaugušies. Hmm, domāju, tikko tik stādīju... Skatos, melnā zemē taisnās rindās - kurš lielāks, kurš mazāks, kā cīsiņi! ik pa pusmetram, lielāki un mazāki, tikai kabacīši, nevienas lapas. Esot jauna šķirne tāda. Bradāju pa zemi un brīnos, kājas grimst tādā siltā un mitrā, līdz potītēm...
-
Man sapnī mainīja logu. Izņēma ar visu rāmi, tādu veramu, tādu nelielu un kompaktu. Es uzreiz sasapņojos, ka forši būtu, to kā rāmi ielikt vannas istabā un ārēja stikla vietā ierāmētu kādu jūras skatu. Vai atkal izmantot, kā stikla kasti, kuru var atvērt vaļā un salikt iekšā kaut vai krelles un auskarus... Meistars īgni pateica, ka rāmi nesīs prom, jo tas ir vērtīgs. Pamodos. Joprojām žēl. Man drausmīgi patīk vannas istabas ar logu...
-
Bijām kaut kādā karadarbības zonā. Pa slepenu kalnu pāreju bija jānogādā drošībā grupa cilvēku (politiķu) un grupa pērtiķu. Es - organizators izsūtīšanas punktā runāju pa telefonu ar saņēmējpuses pārstāvi. Drošības nodrošināšanai grupai pienākas ieroči. Man prasa, kuram es tos došu, es pussašutumā atbildu - protams, ka šimpanzēm - ne jau politiķiem šaujamos rokās dot! Un nākošais skats - iet miglainā rītā pa šauru kalnu taku bariņš cilvēku un aiz viņiem rindā soļo šimpanzes, un katrai rokās milzīgs automāts...
-
Vajag zīmju tulku, vai Raganu, lai izskaidro!
Sapnis tāds - mans skolas gadu simpātija uzrakstījis izskaidrošanās vēstuli. Man viņš patika, es viņam tā kā nē. Kaut gan , ja pameklētu atrastu viņa bildētu fotoportretu, bija arī zīmējums portrets, to neatdeva. Mana mamma un viņa vecmāmiņa neparko man to izskaidrošanās vēstuli neatdeva, visādi aizbildinoties.
Bet tālāk interesanti - vēstulei klāt sainītis , kurā ir akmens, maizes gabaliņš un sāls. Ko tad tas nozīmē?
Pagaidām tikai jautājums - vai Tava senā simpātija ir dzīvs?
Sainīša saturs -simboli Zemes elementam un dzīvībai.
-
Ragana , nezinu, nu vismaz pirms gadiem 2 bija. Jāiet draugos vai facebook pameklēt.
-
Biju bēgle kkādā austrumu zemē, kur karadarbība. Uz ielām valdīja bardaks, baigā nedrošība, kaut kas varēja sprāgt, varēja nošaut.. Vajadzēja iet piereģistrēties bēgļa statusam un, lai to iegūtu, vajadzēja skaitīt dzejoli. Ātrumā satraukti mēģināju atcerēties Ziedoņa "Ar tevi es lasīju kastaņus", bet pinos un sapratu, ka bez aizķeršanās neies....Tad man pateica, ka der arī tautasdziesmas. Bet tad nu jābūt divām. Pirmā galvā ienāca "Āvu, āvu baltas kājas"
-
Ārprāts, Minne, pārsmējos.
-
Man kādu nedēļu atpakaļ bija sapnī kāds moments, ka redzēju izkritam zobu, ne jau gluži man, bet redzēju, bez sāpēm un asinīm, tad vēl atceros sapni, viss tā kā normālu, bet pēkšņi uz vannas istabas sienas ieraugu veselu baru sīku zirneklīšu un vaboļu - skrien, kā traki. Un tad reālā dzīvē, mammucis uzprasās pie ārstiem ar kādu ādas vainu, nu tagad kaudze norīkojumu, kur tikai nebūs jāiet. Kaut kā bailīgi palika, jau kuru naktī aizmigt baidos. Es ir tas cilvēks, kam bijuši vairumā sapņi, kas piepildās
-
Ārprāts, Minne, pārsmējos.
:D Zini, bet man sapnī apjausma bija tāda skaidra - es arī tagad esmu bēgle un man ir čakars ar statusa iegūšanu tāpat kā bēgļiem Eiropā, tagad es zinu, kā ir viņiem...nu, kaut kā tā
-
Šonakt sapnī runājos, kaut ko pārmetu par politiskās infas trūkumu vīrietim
virs/zem 40, ādas jaciņā, kaut kāda ne ta bārda, ne rugāji...
Stāvējām uz steidzīgu gājēju pārpildīta ielas stūra, pilnīgā nevietā, mūs visu laiku grūstīja,
bet, es zināju, ka vīrietis ar kuru sarunājos ir ... Mao!
-
Latvija ir tik pārapdzīvota, ka iedzīvotāju izmitināšanai jāiegādājas apgabali citās valstīs. Tuvākais tāds ir Lietuvā un saucas Bolderāja. :faint:
-
Sen nebiju bijis, bet mani atkal iesauca armijā. Iepriekšējās reizēs tikai es vienīgais zināju, ka reiz esmu nodienējis. Šoreiz visi zināja, ka esmu iesaukts atkārtoti. Rotas komandieris vēl pajautāja vai es neesot dusmīgs par iesaukumu un izsniedza to pašu man pazīstamo GAZ66, bet ar dīvainu piekabi,kuru es uzreiz noāķēju :)
Pēc tam man vajadzēja braukt pa sarežģītu viaduktu un tuneļu sistēmu, kurā es sapņos esmu bijis vairākkārt tās būvniecības stadijā. Domās izštukoju, ka braukšu uz norādīto punktu ar līkumu, jo īsāko ceļu es īsti nepārzinu un ir baigi sarežģīti apgriezties braukšanai pretējā virzienā.
Tad, kad to visu vēl būvēja, kaut kādu posmu varēja apiet tikai ar kājām caur tuneli. Kāpjot lejup pa kāpnēm uz tuneli, es nokāpu pārāk zemu. Atradu kiosku, kurā kāds vecs vīrs tirgoja grāmatas. Gribēju jautāt ceļu, bet nez kāpēc pajautāju to, kāpēc kiosku netaisīja stāvu augstāk, kur ir cilvēku plūsma. Šeit taču neviens nenāk. Aicināja mani iekšā apsēsties. Ieraudzīju, ka patiesībā tā ir neliela koka būda ar diviem sarkaniem krēsliem un pilniem grāmatu plauktiem.
Mēs kaut ko ilgi runājām. Par ko - nezinu. Bet jutos ļoti mājīgi. Prom devos ar grāmatu padusē. Laikam nopirku par simbolisku monētu.
Un grāmatu ar neatceros.
-
Sen nebiju bijis, bet mani atkal iesauca armijā. Iepriekšējās reizēs tikai es vienīgais zināju, ka reiz esmu nodienējis. Šoreiz visi zināja, ka esmu iesaukts atkārtoti. Rotas komandieris vēl pajautāja vai es neesot dusmīgs par iesaukumu un izsniedza to pašu man pazīstamo GAZ66, bet ar dīvainu piekabi,kuru es uzreiz noāķēju :)
Pēc tam man vajadzēja braukt pa sarežģītu viaduktu un tuneļu sistēmu, kurā es sapņos esmu bijis vairākkārt tās būvniecības stadijā. Domās izštukoju, ka braukšu uz norādīto punktu ar līkumu, jo īsāko ceļu es īsti nepārzinu un ir baigi sarežģīti apgriezties braukšanai pretējā virzienā.
Tad, kad to visu vēl būvēja, kaut kādu posmu varēja apiet tikai ar kājām caur tuneli. Kāpjot lejup pa kāpnēm uz tuneli, es nokāpu pārāk zemu. Atradu kiosku, kurā kāds vecs vīrs tirgoja grāmatas. Gribēju jautāt ceļu, bet nez kāpēc pajautāju to, kāpēc kiosku netaisīja stāvu augstāk, kur ir cilvēku plūsma. Šeit taču neviens nenāk. Aicināja mani iekšā apsēsties. Ieraudzīju, ka patiesībā tā ir neliela koka būda ar diviem sarkaniem krēsliem un pilniem grāmatu plauktiem.
Mēs kaut ko ilgi runājām. Par ko - nezinu. Bet jutos ļoti mājīgi. Prom devos ar grāmatu padusē. Laikam nopirku par simbolisku monētu.
Un grāmatu ar neatceros.
Brom, seksa sapnī nebija?
-
Brom, seksa sapnī nebija?
Kā nu ne!? No.isos līks, kamēr to lieko piekabi noāķēju :)
-
Pie Diddly pasūtam ar meitu kāzu kleitu, zīmēju modeli uz tādām papīra skrandām, kaut kādi tā kā skroderi kaut ko jautā, nāk Diddly un saka, ka tomēr maksās daudz dārgāk, nekā sākumā domāts -20 tūkst, un arī vēl nepietiks.
Es meitai tā kā pa jokam saku -nekas, gan jau uz nākošajām sanāks (vot, māte), meita tā kā smejas, bet nikni bēdīga
Kleitai kaut kāds biezs tafts bija vajadzīgs. Modeli atceros
-
Lidoju caurspīdīgā lidmašīnā virs dienvidjūru koraļļu rifiem. Skaisti bija.
-
Sapnī, glābu tomātus no puves un viss bija apsnidzis un nosalis, jo ārā pēkšņi bija mīnus 5 grādi... brrrrr...
Šorīt klienti saka, ka kur tur sniegs esot uzsnidzis... ?!
-
Vecāku māja atradās pašā jūras krastā. Pie verandas pietauvojās pirātu kuģis un šie nāca mūs laupīt. Mammucis sašūmējās un un tā nostrostēja pirātu kapteini, ka šis nokaunējās, par laupīšanu aizmirsa un palika pie mums uz pusdienu boršču. Pusdienu galds bija tik mazs, ka pirātam trīs līkumos bija jāsalokās. Pēc tam viņš centās nočiept smalkmaizītes, ko vecmāmiņa sev bija nopirkusi, bet es neļāvu, jo no vecmāmiņas viņš par to dabūtu vēl trakāk, kā no mammas par laupīšanu. Tā nu nelaimīgais pirāts tur sēdēja pie mūsu mazā pusdienu galda, kaut ko burkšķēja zem deguna, bet es glaudīju viņam galvu un mierināju, ka man arī ir smalkmaizītes, un pēc pusdienām es viņam visas atdošu, lai viņa pirāta gods būtu saglabāts. Ā, pirāts izskatījās kā aktieris Kristofers Heijerdāls.
-
Esmu kaut kāds skolas skuķis, kas noslepkavots. Nezkāpēc tam procesam vēlreiz jāiet cauri. Veiksmīgi pats slepkavības notikums netiek pārdzīvots vēlreiz. Bet slepkavu ta jāatrod. Vazājos/spokojos pa skolu (naktī), kurā notiek remonts. Vienā telpā guļ kaut kāds vīrišķis, sildīšanai iedegta jancīga plītiņa - ne ta spirāle, ne ta gāze... No loga pūš vējelis un plītiņai tendence apdzist (CO2 takš!). Kaut gan skaidri zinu, ka vīrišķis ir mans slepkava, cenšos šamo pamodināt. Bet šams kā jau apdzēries - nemožās. Tad esmu ārā kopā ar vēl kaut kādiem cilvēkiem, plosās vējš, ātro vāģis, kurā tas vīrišķis tiek reanimēts. Draudzīgi konstatējam, ka šamam gan tur smagi iet par dzīvību cīnoties, jo re kāds suņa laiks....
Kaut kādas grāmatas, kas tuvāk aplūkojot izrādās augstākā matemātika, kas nezināmā veidā uzdrukāta uz tā kā jēlu aknu šķēlēm... Nezinu, kam rādu šito šausmu un šķendējos, ka tikai idiotiem no izglītības ministrijas var kas tāds ienākt prātā un nav brīnums, ka skolniekiem iedzīts totāls riebums pret matemātiku...
Pilnmēness?
-
Man arī ar murgiem viss kārtībā.
Baigi interesēja apskatīties kādas videokasetes saturu. A kur lai šodien dabū videomagnetafonu?
Kaut kā veiksmīgi to kaseti iedabūju laptopā. Vajadzēja tikai nokačāt WIN apdeitu, kas ļauj DOSā kaut ko tur izmainīt. :D
Vispirms filma sākās, kā parasta 80-to gadu vācu seksa komēdija.
Kāds nāca un man sametās kauns. Ne skaņu, ne attēlu izslēgt neizdevās, tāpēc ekrānu aizklāju ar rokām. Caur pirkstiem redzēju, ka filma tomēr ir par kaut kādām spīdzināšanām, šaušanām, līķu kaudzēm un pusdzīviem, bļaujiešiem cilvēkiem tajās - drausmīgs slaktiņš.
Pamodos nosvīdis. Bet, bļin, kliedzieni turpinās. Es apzinos,ka neguļu, bet kliedzieni turpinās...kas par faku ...nosvīdu vēlreiz, laikam pat sāku bailēs rīstīties....
Pielecot sēdus sajutu baigo atvieglojumu, ka kliedzējas ir kaijas.
Pēc tam vairs iemigt nevarēju. Kā acis ciet, tā tēma grib turpināties, bet nu jau ar ar papildus efektiem un skatiem.
-
Vadīju kaut kādu starpgalaktisko kosmosa kuģi. Vadības panelis aizdomīgi līdzīgs mūsu veļas mašīnas pogām :)
-
Vadīju kaut kādu starpgalaktisko kosmosa kuģi. Vadības panelis aizdomīgi līdzīgs mūsu veļas mašīnas pogām :)
No tā varam secināt, ka:
1. variants
Spārkai kosmosa kuģa vadīšana ir tīrais nieks
2. variants
Spārkai veļas mašīnas funkcijas šķiet kosmiskas un sarežģītas
:)
-
Nu labi, gan jau nesmiesieties par mani - ar družku mēģinājām pierunāt kaut kādu trešo dūdu uz seksu, bet tā dūda neko, smukiņa tāda bija. Darbība - kafenē - es, kā parasti, pirms izvēlēties ēdienu apjautājos par alerģiju riskiem (tak pat sapnī negribu ātrās kājas noraut) , pārdevēja - tāds riktīgs padumjo laiku bufetnieces tipāžs - saka - vienīgais, kas mums ir bezglutēna ir bietes! un es pamodos ar domu - wtf - kurš randiņā ēd bietes :D
-
Nu labi, gan jau nesmiesieties par mani - ar družku mēģinājām pierunāt kaut kādu trešo dūdu uz seksu, bet tā dūda neko, smukiņa tāda bija. Darbība - kafenē - es, kā parasti, pirms izvēlēties ēdienu apjautājos par alerģiju riskiem (tak pat sapnī negribu ātrās kājas noraut) , pārdevēja - tāds riktīgs padumjo laiku bufetnieces tipāžs - saka - vienīgais, kas mums ir bezglutēna ir bietes! un es pamodos ar domu - wtf - kurš randiņā ēd bietes :D
SūC ar visām bietēm! To dūdu uz seksu pielauzāt?
-
Loti sens sapnis. Bet sajūtas joprojām tādas, ka šermuļi skrien pa ādu. Mūsu vecajā mājā garš šķūnis uz nojaukšanu, īpašniekiem pēdējais laiks izvākt visu lieko. Vēls vakars, stūrēju uz savu nodalījumu pārbaudīt, vai vēl kas nav atlicis. Pēkšņi, kaut kur starp vecām grabažām ieraugu - mans bijušais, nomušīts visbriesmīgākā veidā, - gatavs līķis. Te es saprotu, ka tas ir MANU roku darbs! Un ne jau tāpēc, ka neviens cits tai šķūnī nevarēja tikt iekšā, vienkārši, skaidri apzinos, ka tas burlaks ir ES. Un tādas drausmīgas šausmas pēkšņi un riebums par nodarīto. Nē ne vainas apziņa, bet vairāk sajūta,- kā es tagad tālāk dzīvošu pēc nodarīta jo viss vairs manā dzīvē vairs nebūs tā kā līdz šim. Galvenais, ka paša procesa, kā tāda sapnī nebija, vienkārši skaidra apziņa, ka vainīga es. Un tad pēkšņi to šķūni sāka jaukt no viena gala un man tāda doma,- nu viss, tagad to zinās visi. Bet bailes nebija, vairāk ka labi, ka to visu nevajadzēs slēpt. Un te es pamodos... bet tā sajūta, ka vainīga bija vēl ilgi. Arī tagad, kad rakstu. Visdīvainākais, ka nevienu mirkli nebija žēl viņa, vairāk laikam sevi. Starp citu, uz to laiku viņš patiešām vairs nebija starp dzīvajiem.
-
Tak nepielauzām, par ātru pamodos :D
-
Oi. Gāju uz filozopijas eksāmenu. Nezkāpēc atsevišķā kabinetà, viena, no 18:00 līdz 18:30 bija mans laiks. Līdzi bija kautkāda grāmata, ko biju izlasījusi, un par ko bija eksāmens, bet apsēžoties pie galda sapratu - es nezinu pilnīgi neko. Murgaini šausmīga sajūta. Te pēkšņi man atausa cerība - pasniedzēja kaut ko krāmējās pa plauktiem, savu somu, un laiks gāja... gāja... Sēdēju klusi un nepievērsu sev uzmanību, jo sapratu, ka laiks iet, un eksāmenam paliek aizvien mazàk laika... Pamodos vēl ar to šausmu sajūtu ka neko nezinu uz eksāmenu, huh, to atvieglojumu... tas tikai sapnis.... :D
-
Ugunsdzēsības inspektore paziņoja, ka, lai pārbaudītu, vai no manas mājas nevar aizdegties kaimiņa māja, mana māja tagad ir jānodedzina. Ja kaimiņa māja neaizdegsies, varēšu būvēt tādu pašu vēlreiz... Sasodīts, bet es tur katru dēlīti esmu piezāģējusi. Neaprakstāma bezspēcības sajūta, saprotot, ka pie Latvijas likumiem tas ir vairāk nekā reāli, neko tu izdarīt nevari, jo tāds ir būvniecības likums. Kaut kam zvanīju, pie kaut kā braucu... Visu laiku pilnīgā panikā. Tad, kad starp manu un kaimiņa māju bija striķos iesiets ieapaļš, šā tā apgraizīts paliels jumta skārda gabals - tipa, lai aizsargātu kaimiņa māju -, pamodos.
Realitātē tajā pusē kaimiņu nav.
___
Emīlija atsauca atmiņā.
Diezgan regulāri studēju otrreiz to pašu. Zinot, ka vienreiz jau esmu savu diplomu dabūjusi, bet ar dažādiem iemesliem mācos otrreiz. Parasti ir kāds kurss trešais, ceturtais, piektais, kādā priekšmetā mūžam neapmeklētas lekcijas, neuztaisīti kursadarbi, puspabeigts diplomdarbs. Pilnīgi skaidrs, ka ar tādiem parādiem pabeigt nesanāks...
___
Bija pirms pāris dienām labais - man bija kaut kādam mēģenē audzētam cilvēkveida subjektam jārāda, kas ir sekss. Izskatījās pēc bik padumja puiša 1,50 m augumā, bet zināju, ka šis tā kā citplanētiešu projekts vai kaut kas tamlīdzīgs. Otrs seksa rādītājs - viens mans paziņa, uz kuru realitātē man "ne ceļas, ne stāv" - nu nekādi! :D Toties kādu 'aparātu' tas paziņa izvilka! Izmērs ne pa jokam. Līdz priekšrādījumiem netikām... Sīči pamodināja. :(
-
Šonakt sapnī bija pamatīgs bardaks. Biju noformētāja lielveikalā Ziemassvētku sezonā. Kāds bija nograuzis sānu lielajai piparkūkai, kas bija kā viens no pamatelementiem noformējumā. Es nesu jaunu (pašas ceptu) nomaiņai. Lai ātrāk nonāktu pie mērķa, skrēju cauri baznīcai, kur precēties grasījās bijusī klasesbiedrene. Kaut kas tur bija nogājis greizi, pasākums kavējās un viesi, ceremoniju gaidot, uzrīkoja "koru karus". Bija oficiālais baznīcas koris, kas dziedāja budistu mantras, bet viesi sadalījās 2 nometnēs - vieni vilka kaut kādu gaudulīgu kristiešu meldiņu, otri skandēja "hāre krišna". Visi dziedāja vienlaicīgi, lai uzvarētu, vajadzēja pārkliegt konkurentus un jaunlaulātajiem būtu jāpieņem tā reliģija, kuras dziesma būtu uzvarējusi. Brīdī, kad es tur skrēju cauri, līderi bija krišnaīti.
-
Murdziņš: piedalos raidījumā "Gandrīz ideālas vakariņas" kopā ar vienu vīrieti un meiteni. Pirmais vakars pie meitenes. Ierodamies pie viņas, esmu izbrīnīta par mājas stāvokli, jo sienas sadrupušas, grīdas šķības, kur cilvēkam prāts piedalīties raidījumā un rādīt šitādu iedzīvi. Vakariņās viņa uzcepusi olas ar pārsprāgušiem cāļa galas cīsiņiem. Atkal domāju, kur es esmu nonākusi. Pēc tam džeks uzaicina mūs abas pavizināties savā minivenā. Braucam pa šoseju, džeks izdomā, ka iedos pastūrēt meitenei. Es sēžu aizmugurē un skatos, kā viņi mēģina samainīties ar vietām, mašīnai ātri braucot pa šoseju. Meitene spurojas pretī, ka viņai bail ātri braukt. Tomēr beigās viņu pielauž un džeks apsēžas aizmugurē man blakus. Tajā pašā mirklī meitene pēkšņi strauji sagriež stūri, mašīnu sanes, viņa sāk aurot un, tā vietā, lai mēģinātu mašīnu savākt, vienkārši aizver acis un aizgriež galvu. Pēdējā mirklī pamanu, ka mums kreisajā šosejas pusē ir milzīgs ezers un mašīna ripo tieši uz to pusi. Mani pēdējie vārdi: "Bet es taču nemāku peldēt!". Un pēkšņi mašīna pirms ezera apmet kūleni, sajūtu, kā trieciens salauž sprandu un briļļu stikli iegriežas man acī.
Pamostoties secināju, ka cīsiņi, lai gan izskatījās ļoti nepievilcīgi, bija garšīgi un nāksies no rīta iet uz veikalu. :D
-
Sapnis īss un konkrēts -eju uz vārtiem, uz piebraucamā ceļa sētā nolikta milzīga palma 4-kantīgā koka podā -kāds pa nakti ticis vaļā. Nolikta tā, ka neviena no mašīnām izbraukt nevar
-
Braucu ar velosipēdu pa ceļu no kalna - līdzīgu ceļam uz Gauju Siguldā [bet vieta cita, jau agrāk citā sapnī redzēta]. Aiz līkuma - zemē velosipēds ar norautu riteni, blakus viens guļ. Tajā vietā ir ceļa atzars, tādas kā lauku mājas. Piebraucu, nolieku pie sienas velosipēdu, eju skatīties, kas šim. Nokritušais jau pusguļus atlaidies tādā kā mājas caurbrauktuvē, otrs džeks tup blakus. Prasu - ātros izsaucāt? - Nē.
Zvanu ātrajiem, stāstu kur un kas. Džeki runājas, smejas. Pamazām sarodas ziņkārīgie. Gaidu ātros, skatos, kā lai piebrauc - uz tā iebraucamā ceļa betona bluķis uzlikts. Sagaidu ātros, jauna dakterīte izkāpj, izstāstu, kas par lietu, aizvedu pie džeka.
Eju pēc sava velosipēda - bet tas tikmēr nozagts - pie tās sienas ir tikai kaut kādi aizkari, aiz kuriem sakrauti veci klozetpodi...
Dari nu cilvēkiem labu.
-
Pie tam pie Zloj medik inešuks ierakstīs, ka viena dura nepamatoti izsaukusi ātros pie velosipēdista :D
-
Šonakt bija trilleris - divatā ar vēl kādu nepazīstamu dāmu (vismaz atmiņā nav fiksējies konkrēts tēls) bija jābēg no diviem bandīšiem. Abām izsniegtas divas pistoles, turklāt apzinājos, ka man mazāka un štruntīgāka nekā pāriniecei. Aci pret aci tiekoties ar ķērējiem, šāvu bet netrāpīju un izrādījās, ka vairāk ložu nav (zināju takš - slikts stroķis ticis), un tad muku ko nagi nes, metot cilpas. Iemuku kaut kādā lielā šķūnī un acīmredzot paslēpos, lai gan sajūta bija, ka stāvu plāna vidū, bet sekotājs sāka meklējoši skatīties apkārt. Pa rokai trāpījās liels spainis, un, kamēr bandīts skatījās pretējā virzienā, krāvu no visa spēka šim pa galvu. Tajā brīdī šķūnī ieskrēja svešā dāma, kura bija neitralizējusi savu pretinieku, un brīnījās, ka es ar savējo arī esmu tikusi galā.
-
Ieeju virtuvē. Kaut kas nav labi. Redzu, ka elektriskai plīts virsmai spoži sārti ieslēgtie visi degļi. Vāks, kaut kādi ūdens katli uz tiem jau tukši, visapkārt karsts un mitrs gaiss. Spiežu visas pogas - neviena nereaģē. Kaut kas sagājis grīstē, meklēju blociņos sava elektriķa telefona numuru, kurš to brīnumu bija pieslēdzis. Blociņu bezgala daudz, visos kaut kas sarakstīts nepazīstamā valodā, pilnīgs izmisums. Pa to laiku sāk pašas pēc sevis ieslēgties visas elektrības ierīces, pat kafijas automāts( kura man nemaz nav un par kuru tikai sapņoju), arī ledusskapis dūc kā lidmašīna. Kašmars un te vēl virtuvē ienāk kaut kāda senioru delegācija vai komisija un kaut kāds omis sāk viņiem kaut ko stāstīt. Redzu, ka ziepes ir lielas, jo pa visu elektroierīču sprauslām sāk aumaļām tecēt kafija... Dzenu to visu veču baru ārā,- Ko jūs te lienat, neredzat, ka tūlīt viss sprāgs! Gandrīz četrāpus tieku no virtuves ārā un... pamostos. Un tik forša sajūta,- ka man vairs tā avārija nav jālikvidē! Kafiju vairs nemaz negribās
-
Ļoti iespaidīgs sapnis. Jau trešo dienu netieku vaļā no nomācošas pēcgaršas.
Esmu ļoti, ļoti veca un nevarīga. Nāve pavisam tuvu. Bet es ar pēdējiem spēkiem vingroju pati un lieku to darīt citiem. Tā pienāk laiks, kad zinu, ka 3 sekundes līdz nāvei. Bail, bail, bail...un pamožos.
-
Iegāju dušā un aizmirsu,ka nebiju taisījusies mazgāt matus, līdz ar to visu sapni meklēju fēnu un apaļo ķemmi, jo biju svešā vietā un man tie nebija līdzi.
Ļoti reālistisks sapnis.
-
Šonakt bija sapnis par Daddy, kurš izrādījās simpātisks melnmatains ārsts. Es vēl savā galvā štukoju, ka baigi jaunais, tikai ap 35-40, vai tik tas īstenībā nebūs Broms. Nez kur gadījās mana māsa, kas gribēja mūs iepazīstināt - "es esmu Sandra, bet tā tur ir X, ko Tu pazīsti no foruma kā raganu". Es nez kādēļ apsedzos ar segu, lai mani neieraudzītu. Vēlāk gan sevi redzēju ar gariem, melniem matiem, abi ar jauko dakteri dejojām. :happy:
-
njā... daudz raganu pazīstu, ne tikai no foruma... :D :D
-
Sēžu dīķa malā, iemērkusi kājas ūdenī. Daudz ūdensrožu, un visa dīķa virsma ar zivju zvīņām. Izceļu vienu kāju, tā aplipusi ar zilganām zvīņām, izceļu otru - tā ar zaļganām. Un kora diriģente lūr pa būdas durvīm dīķa otrā krastā
-
Bija man uztetovēts kaut kāds uzraksts zem zoda, tā, ka redz, tikai paceļot galvu. Burti melni, kādi 4-5 vārdi, 2 rindās, apakšējā rinda garāka. Vizuāli atceros.
Žēl, ka tekstu neatceros - ja būtu piedomājusi, tikko pamodusies, atcerētos, bet kaķis iebāza sarus degunā, nācās atslēgties no sapņa.
Atceros - apcerēju, ka nemaz tik traki nesāpēja tā tetovēšana, un brīnījos, nafig man kaut ko tādu vajadzēja.
Sviests. Mani kaut ko ietetovēt var tikai sasietai narkozē un nebrīdinot, citādi par ideju vien var atrauties. :D
-
Biju lidostā. Pie Narvesena vēl pirms drošības kontroles abi ar Ilvesu pakojām čemodānus. Apspriedāmies, ko ņemt līdzi, ko nē... vienā brīdī sapratu - oi, tas tak TAS Ilvess! un re, latviski jau runā! Vēl mulsi domāju - pateikt viņm vai nē, kas es vienmēr ar prieku lasu viņa intervijas, ka viņš ir baigais malacis? Laikam nepaspēju...
Nēnu par Ilvesu skaidrs, ka pako čemodānus, bet es tak vēl nekur nebraucu šobrīd...:)
-
Es bieži lidoju. Vai skrienu un nevaru nekur aiskriet. Pēdējā laikā darbā tā nogurstu ka neko nesapņoju. Kādreiz sapņoju ar ļoti izteiktu smaržu sajūtu. Saka ka tas nav iespējams. Krāsas varot būt, bet smakas nevar. Bet es labi atceros ko sasmaržoju.
-
Ir, ir sapnī smaržas. Arī skaņas ir. Jautājums, cik liela daļa cilvēku tās jūt.
Ij asiņu smaku esmu ostījusi, ij dūmus, bet pamostoties - ne man mēnešreizes sākušās, ne kaimiņam šķūnis deg. :D
Tāpat kā sapnī sēžu koncertā. Jūtu, ka mostos, un līdz ar mošanos mūzika kļūst aizvien klusāka un klusāka - ļoti jūtami un pamanāmi.
-
Nēnu par Ilvesu skaidrs, ka pako čemodānus, bet es tak vēl nekur nebraucu šobrīd...:)
varbūt jau arī "pako", tikai Tu to vēl nezini... sapņi nemelo, tie ir zemapziņas atpulgs :)
-
Pamodos. Pierakstīšu, jo citādi aizmirsīšu.
Vakars, tumšs. Nāku no kaut kāda pasākuma, uz ielas mani uzrunā nepazīstams puisis, aicinot līdzi uz mājas ballīti. Kāpēc ne, ejam. Tepat, netālu. Pagriežoties gar stūri, redzam, ka bandītiska izskata ļaudis slepus novieto kaut kādu kasti starp kokiem un mājas sienu. Viņi tūlīt dodas prom, mēs ielūkojamies kastē. Kaut kāda mega mega super dārga dzēriena pudeles. Pavadonis ierosina pāris paņemt. Man gan maisiņā ir pilna tekilas pudele no iepriekšējām viesībām, tomēr es neiebilstu. Bet bandīti tepat vien vēl ir un mūs pamana. Mūkam pagalmā, kas izrādās mana bērnības kaimiņmāja ar izeju gan pagalmā, gan uz ielas pusi un sarežģītu kāpņu sistēmu, pa kuru bezgalinteresanti bija spēlēt skriešanās – slēpšanās spēles. Tas mūs neglābj, sliktie arī šo namu pazīst. Un, vispār, sliktie esam mēs, jo nospērām viņu dzeramo.
Mūs noķer un ieved otrā stāva dzīvoklī. Tur priekšā paliela kompānija ārkārtīgi kolorītu ļaužu. Atmosfēra – no Tūkstots un vienas nakts, balles no M&M, Tvinpīkas, seriāla Carnivale utt, mistiski nesaprotama, bet intriģējoša. Austrumnieciski aromāti, pustumsa, tāda kā disko dūmu migliņa, nepārprotami kaut kāda reibinoša viela gaisā.
Mums izvirza apsūdzību brīnumdzēriena zagšanā. Nu, skaidrs, ka vainīgi. Manu pavadoni, izrādās, kompānija pazīst, uzrunā vārdā. Bet tas viņu neglābj, viņš tiek notiesāts uz nāvi. Mani atzīst par mazāk vainīgu, vēl lems, ko iesākt.
Izrādās, ir vēl citi kaut kādos pārkāpumos vainotie, kuriem izpildīs nāves sodu. Un izpilda arī, viss izskatās kā operā, ziedi, vītnes, vīraks, mūzika, estetizēti un pat uzbudinoši, visi to vēro kā priekšnesumu. Detaļas es īsti nesaskatu, jo esmu reibinošo vielu iespaidā.
Austrumnieciski kosmiskai mūzikai skanot, sākas tāda kā ballītes daļa. Ir burvju mākslinieku pāris, kas izbur no piedurknēm vizuļojošu un smaržīgu tauriņu pūļus, žonglieri, vēderdejotājas. Fonā rit sarunas, ir dzērieni, jūras velšu uzkodas. Es mēģinu lēnītēm no viena otra izdabūt, vai un kā varu tikt prom. No visiem saņemu līdzīgu atbildi – esi pacietīga, gaidi, nerunā neko lieku.
Kontrastā visam austrumnieciskajam lēnplūdumam uzrodas nikns, pārmērīgi izkrāsots sievišķis, kas strostē mani par visādiem grēkiem. Tagad es netikšot apciemot mīļoto vīrieti cietumā! (Ak, tad tāds man arī vēl ir?) Es cenšos neko pretī nerunāt, pētu viņas sarkanīgo matu sasuku. Laikam parūka, nospriežu. Kadrā parādās sudrabainā brokātā tērpta, ārkārtīgi impozanta matrona ar karalisku stāju, kas, kā noprotams, visu nosaka. Es varēšot iet mājās, bet ne tūlīt. Man tiek piedāvāts kļūt par viņu ekskluzīvā klubiņa biedri un piedalīties šādos pasākumos regulāri. Es jūtu, ka esmu kādu narkotiku iespaidā, bet paralēli cenšos sakarīgi domāt. Atceros nostāstus un baumas, pat rakstus presē par ģimeni, kam pieder šāds “slepkavīgo viesību” bizness. Uzaicinātajiem viesiem pēc pirmās reizes jāmaksā milzīga dalības maksa, ja viņi to vairs nespēj, tad paši kļūst par estetizēto slepkavību objektiem. Pie reizes atceros sava konta stāvokli un nobrīnos, kādēļ mani novērtējuši par tik maksātspējīgu. Saprotu arī, ka nejaušā sastapšanās nebija nejaušība, nelaimīgais puisis ticis sūtīts, lai mani atvestu. Mana uzmanība pārslēdzas uz grīdu, vienā telpas malā mētājas pārdesmit kurpju pāri, no tiem kādi 3 manējie. Nobrīnos – kur tie te radušies. Bet kur mana somiņa? Vajag somiņu. Un es nevaru ilgāk palikt, man mammai jāpiezvana. Ak, nē, mana mamma ir mirusi. Bet viņi to nezina. Jāprasa somiņa.
Matrona turpina man stāstīt par kluba dalībnieku priekšrocībām un žēlīgi atļauj apdomāt. Parādās divas ārkārtīgi skaistas meitenes zeltainos miesas krāsas triko (tieši zeltainos un miesas, ja). Es nodomāju – ak tu žēlums, ka neesmu lezbiete. Meitenes ir laipnas un valodīgas, bet nekādu būtisku informāciju no viņām neizdodas izvilkt. Man tuvojas sarkanīgā sasuka, ak, tikai ne atkal, nodomāju. Bet viņu malā pastumj nu āārkārtīgi skaists vīrietis, matronas dēls, kas iepriekš vadījis tiesāšanas procesu un rituālās slepkavības. Ādas vestīte uz kailas miesas. Burvīgas miesas, man jāteic. Cauri reibumam noprotu, ka viņš tagad flirtē ar mani, lai es tūdaļ nokļūtu ar viņu gultā un tādējādi tiktu piesaistīta tam sasodītajam klubiņam. Bet pieskārieni ir tik tīkami, ka lai parauj visu jods...
Un pamostos.
Uzziņai - neko pirms aizmigšanas lietojusi nebiju, vīraku istabā neviens nekvēpināja.
Ar labu nakti atkal.
-
Sēnītes uz nakti uzēdi moš? :)
-
Jēziņ, šito visu nosapņot un vēl sīkumos atcerēties... :faint:
-
Jēziņ, šito visu nosapņot un vēl sīkumos atcerēties... :faint:
Kad uzreiz pamostas, viss vēl galvā, visi sīkumi. Man ļoti patika Spārkas sapnis - smaržas, vīraki, reibuma iespaids....ka sapnī var būt iespējams JEBKAS, viss ir reāls, visas maņas tik uztverošas, smalkas.
Man arī bija spilgts sapnis, atcerējos naktī, kad pamodos, bet datoru, protams, neslēdzu iekšā :) Šorīt jau pabalējis. Bet doma tāda, ka mans bērns miris jau 3 dienas, bet notiek kkas, avārija vai kas tamlīdzīgs (nez kādēļ bērna ķermenis man bija līdzi), mēs tiekam aizvesti uz slimnīcu, un ārsti viņu atdzīvina, jo nav zinājuši, ka viņš miris. Esmu apjukusi un nenormāli priecīga...baidos noticēt, ka viss var būt citādāk...Un viņš IR dzīvs, drīz tiekam laukā no slimnīcas, un es viņu visur ņemu līdzi. Tālāk arī kas bija, bet tur erotisks piesitiens, nestāstīšu
-
Es sapnī biju kaut kādā tusiņā un tur visu nakti nodejoju ar Filipu Kirkorovu. Vēl padomāju, cik labi, ka tas ir tikai sapnis, nebūs nākamajā dienā masu medijos jāmeklē paparaci fotogrāfijas. :D
-
Biju kautkādās ārzemēs, kur nav eironaudas... takā Dānijā, takā Šveicē, pati nesapratu. Tur mani sagaidīja mana klasesbiedrene Olita, kuru neesmu satikusi savus gadus 15... gājām uz kautkādu lielveikalu, pa ceļam mums pievienojās mana kolēģe Diāna. Viņas tur baigi šiverējās, kautkāda veikala atklāšanā pirka loterijas biļetes, kur visas lozes pilnas - Olita dabūja baigi smukās ādas kurpes, Diāna -labas smaržas, nu ko, es arī gāju pirkt tās biļetes! Gāju pārbaudīt, ko tad labu esmu dabūjusi - sasodīts, pamodos...
-
Esmu kādas nepazīstamas mazpilsētas mājas tusiņā. Neviena pazīstama viesu skaitā neatceros, bet man tas nelikās dīvaini. Nav nekādas dzeršanas, ne ēšanas, vienkārši visi tā laiski zviln uz mīkstām mēbelēm un tukši virina muti pa tēmu. Pēc brīža gaisotne paliek intīmāka, jo dažs labs pāris istabas stūros jau sāk maigoties. Manī nostrādā vecais labais refleks ( arī dzīvajā man patīk pamosties savā gultā), es klusītiņām tinos prom. Ārā tumšs. Nepazīstama pilsēta. Kaut kur te jābūt manam autiņam. Piebrauc kaut kāds autobuss. Ienāk prātā, ka tā es ātrāk atradīšu stāvlaukumu. Pāris pieturu jau garām, aiz logiem nakts, neko neredz, salonā gaisma, tauta pērk biļetes. Man biļetes nav, bet arī braukt nekur neplānoju. Jātinās. Pieskrienu pie durvīm - šausmas, pilsētas sen nav, apkārt kaut kādi rudenīgi krūmi. Kā es tikšu atpakaļ! Kaut ko jautāt apkārtējiem nevaru, jo nezinu pašu galveno, kā sauc pilsētu kur esmu. Izkāpju pieturā. Autobuss pazūd tālumā. Vajag piezvanīt bijušajam pielūdzējam, lai atbrauc man pakaļ, kurš gan cits nakts vidū brauks ellē ratā... Mēģinu apkopot domas, kā lai paskaidro kur ir tas ceļš un tā krūmiem apaugusi mežmala. Pēkšņi izrādās, ka nav arī somas, droši vien būšu aizmirsusi autobusā. Tā, piezvanīt nevienam nevar - mibīlais somā; par ceļu samaksāt nevarēšu, jo maks tur pat... Bezceris... Izglābj kaķis, kas iebļauj ausi kaut ko par kaķiem kas cieš badu...
-
Pārgājiens ar ģimeni (vai kaut kāda slepenā misija, nevarēju saprast) mežā. Baisākie brikšņi, ne ceļu, ne taciņu. Uzskrienam mežacūku ģimenei. no sākuma ļoti sabīstamies, apsēžamies un sastingstam (nu, mēs kā brikšņu sastāvdaļa). Cūči nāk klāt, astītes luncinādami, pēc tam sāk ar mums runāties. Izrādās, viņi parasti visiem, kas ieklīst viņu teritorijā, uzbrūk, bet mēs esot tādi inteliģenti ļaudis, mūs viņi neaiztikšot. vēl šo to papļāpājām, uzcienājām cūčus ar strausu olām, šie mums ceļu parādīja, un šķīrāmies kā labi draugi.
-
Sapnī pie manis ciemos atnācis skolas laiku draugs. Sēžam, runājamies un kādā brīdī esam jau gultā, un man tiek uzdots jautājums, kā izsargāsimies. Pēkšņi pār mani nāk milzīga atjauta, ka esmu precējusies un ka vīram tūliņ jābūt mājās. No šausmām gandrīz pamodos. :D
-
man tiek uzdots jautājums, kā izsargāsimies. Pēkšņi pār mani nāk milzīga atjauta, ka esmu precējusies un ka vīram tūliņ jābūt mājās. No šausmām gandrīz pamodos. :D
apdomīgais idiņš, ne??! visu izbojāja ar savu jautājumu... tādiem arī ir jāiznīkst. ģenētiski. :D
-
Satusējām ar Sex Pistols solistu Džoniju Rottenu. Viņš bija tāds mīlīgs, teica, ka mani precēšot, glāstīja man rokas. Tad kkur pa tumsu gājām, es šo stutēju, jo bija galīgi atslēdzies no narkotikām. Uzskrējām policistam, kuram Rottens, kā nopratu, bija pastāvīgs "klients". Policists viņu uzrunāja, Rottens momentā atžirga un tēloja tīru un baltu jēriņu.
-
Labi, ka uzdūros šitai sadaļai, jo saskaņā ar izplatīto māņticību, sapnis jāizstāsta, lai nepiepildās :) Man bija darīšana ar runājošu galvaskausu, acīmredzot, kaut kādu ļaunu dēmonu, kurš pūlējās mani pierunāt viņu nesadedzināt, bet es viņu tomēr nosvilināju. Secinājums, ēst vēlu vakarā nav labi :)
-
Mūsu ittas viena (no daudzajiem) darba pienākumos ietilpa sīpolu un svaigas gaļas griešana gulaša vai šašlika lieluma un izskata gabaliņos. Pilnu metāla bļodu bija piegriezusi un tad laukā noteiktā teritorijā viņai tas viss vienmērīgi bija jāizkaisa. Kāds pajautāja, cik itta par šo papildus darbiņu saņem, un viņa atbildēja, ka 17€ mēnesī. Visi skeptiski grozījām galvas - sak - nuuu, nav vērts par šādu summu rauties
-
:steak: :rat:
Kas tik sapnii nenotiek :D
-
Kādu laiku nebiju lasījusi šo sadaļu-pārsmieties var!
Būs man arī atkal jākoncentrējas uz atcerēšanos -tas nozīmē uzreiz pēc pamošanās visu piefiksēt. man parasti ir tā -5 min un viss izkūp kā dūmi. Atceros atsevišķas deta\las varbūt, bet ne vairs stāstu, kas sapnī parasti ir ļoti loģisks
-
Pilnīgs ārprāts! Atcerējos detaļu no gara sapņa, ka paziņo rezultātus -Uzvarējis Tramps!
Ja pastāsta, tad nepiepildās, vai ne?
-
Brīnos par sevi - kā iespējams nosapņot kaut ko tik spilgtu, krāsainu ?
Eju pa kādu svešu pilsētu - fantastiskākā arhitektūra, īstenībā nekur neko tādu neesmu redzējusi.
Naktsmājas man kaut kādā šaurā ieliņā, pa vēl šaubīgākām trepītēm jākāpj. Adresi atceros - Herder 9.
Izskriešu vēl uz centru, bet vecpilsēta tur tāda gara, kā desa, eju , eju un jau satumsis.
Dodos atpakaļ, bet vairs nesaprotu, kur tā mana ieliņa, vajadzēja būt, bet nav.
Tas it kā būtu Čehijā, cenšos teikt gan vāciski, gan angliski - Herder Straße 9, Herder Street...
Mani pārņem tādas šausmas, iznākusi pastaigāt vispār bez nekā, kur naksts vidū likšos?
Pēkšņi viena sieviete saka - uz nakti šai pilsētā mazās šķērsielas tiek slēgtas, jums palikušas 25 minūtes. Un tiešām redzu - ieliņas tiek aizvērtas ar milzu koka vārtiem, kā slēģiem - sarkaniem ar baltu.
-
... Un tiešām redzu - ieliņas tiek aizvērtas ar milzu koka vārtiem, kā slēģiem - sarkaniem ar baltu.
http://www.dziednieks.lv/sapnu_tulks/v
nu vo, kautkādi mērķi Tev uz 18. novembri izbeigsies :) protams, ja Tu visu pareizi nosapņoji un atstāstīji :D
-
daddy - pesteļotājs :)
man īsti nekad nav bijis skaidrs, kā vispār iespējams tulkot sapņus - redz taču kā filmu - spilgtu, krāsainu, ar dažādiem pavērsieniem, kādi tur atsevišķi priekšmeti izraujami un tad izskaidrojami?
-
daddy - pesteļotājs :)
man īsti nekad nav bijis skaidrs, kā vispār iespējams tulkot sapņus - redz taču kā filmu - spilgtu, krāsainu, ar dažādiem pavērsieniem, kādi tur atsevišķi priekšmeti izraujami un tad izskaidrojami?
da labi, nospļaujies 3x pār kreiso plecu (tik nevienam netrāpi!!) un būsi atbrīvota!! :D
ne jau viss no tās filmas prātā paliek...
sapņi vispār interesanta parādība...var jau iesmiet par tulkiem un horoskopiem, bet deja-vu katrs ir piedzīvojis...UN TAS liek padomāt, ka tur tomēr kaut kas ir :)
-
Laukos šūpuļtīkls starp divām ābelēm iesiets.
Sapnī tajā centās iekārtoties labi noaudzis leopards, šim nekādi neizdevās ērti iegrozīties.
-
Staigājam pa milzu akvāriju - liels vestibils, atzarojas gaiteņi, malās stikla sienas, aiz tām visādi lieli ūdens briesmoņi un milzu zivis. Silts, visi īspiedurkņu krekliņos. Viss patumšā zilā gaismā. Viens no mūsu pulciņa [visi sveši] skatās uz mani un saka - tu esi baigi tumša, kā tu tiki iekšā? Paskatos - jā, man zilajā gaismā tiešām izskatās tumšāka āda nekā pārējiem*. Bet akvārijā ieiet var tikai ar gaišu ādu, kaut kāda atmosfēras specifika vai kaut kas tāds. Stallone [jaunāks gan nekā tagad] saka, ka viņš mani piespiedīšot klāt, iziesim abi kā viens, ja izdosies caur turniketu izspraukties. Izstaigājam vēl vienu gaiteni, caur turniketu izdodas iziet. Fū.
To, ka man āda tumšāka, jau biju pamanījusi pirms akvārija, kad ar kolēģēm jaunām, blondām un gaišādainām - sēdējām un kaut ko runājām.
Staigājam tālāk - jau normālākā gaismā, spektrs parastais, bet vietām puskrēsla. Gaiteņi, vaļēji kabineti. Gar sienu postaments ar cūkām vaļējos aizgaldos - tādi apaļi, koši rozā sivēni. Daži stāv nekustīgi, nodomāju, ka roboti. Viens - pirmajā aizgaldā nāk klāt glaudīties, pa ceļam čurādams. Saku, ka manai vecmāmiņai bija tāds teiciens par šķību šuvumu - kā cūka čurādama gājusi. Visi smejas.
Tālākās telpas pilnā apgaismojumā. Grāmatvedei priekšā gaisā ar elektrisku dūkoņu/čirkstoņu uz mirkli pazib sarkans, šķautņains kaut kāds tā kā telpas stūris vai nepareizs galds. Tad man pielec, ka viss akvārijs ir sublimētā inversija [termins no sapņa] - kad ar enerģētiska lauka iedarbību telpa dublējas pati sevī - ir telpa telpā, kas viena ar otru nesaskaras - katra savā dimensijā. Lauka iedarbības dēļ tehniski tur nevar iekļūt tumšādaini cilvēki, jo viņiem kaut kas var nesaslēgties pareizi ar to lauku, sekas gan nezinu.
Ārpus ēkas vietējais tirdziņš. Mana māte par katru cenu mēģina man nopirkt zābakus - vai nu 33. izmērs, vai šķībi, vai drausmīgi neglīti, vai pilnīgi kropli, kājai neatbilstoši. Visu laiku mēģinu ieskaidrot, ka pilnīgus mēslus jau nu nav vērts pirkt, tad labāk botās staigāt. Pie viena stenda viņa pirka žāvētu gaļu, paņēma nogaršot šķēlīti - izcili garšīga!
Un te pulkstenis, maita... Būtu vismaz gaļu pieēdusies...
[Kā saprotams, viss garāk un izvērstāk - ar sarunām utt., bet pēc bērnu izbērnudārzošanas visu restaurēt vairs nesanāk.]
*IRLā es esmu pilnīga Ķekavas vista - zilibaltā. :D
-
Sapnī redzēju, ka ar vienu foruma personāžu, nekad dzīvē nesatiktu, sarunājām iet uz kino. Norunājām tikties pie Foruma kasēm, pirms tam man tika atsūtīta bilde, lai varu viņu atpazīt. Vēl padomāju, ka savu telefona numuru arī tak varēja iedot, lai varu piezvanīt, ja nu kas. :)
Tālāk viss notiek - satiekamies, noskatāmies filmu (nav ne jausmas kādu), pēc filmas tieku aicināta uz viņa mašīnu. Pirmā doma man bija, kur nu tagad brauksim. :confused: Pieejam pie mašīnas, viņš attaisa bagāžnieku, izņem maisiņu ar āboliem un dod man.
Un tad sapnis pārtrūka....
-
Redzu sev priekšā uz ielas ik pa brīdim sastājamies jaunus puišus vairākās rindās - tādi smaidīgi, priecīgi, bet sejas izteiksmes šķelmīgas un nebēdnīgas - tādas, it kā darītu ko ne īpaši atļautu.Viņu vidū arī mans tuvs rads, kurš arī te parādās, te kaut kur pazūd, te atkal uzrodas.Tad vienā brīdī - redzu - manam radam rokā tāds nesaprotams veidojums - kā sapresēts siens, bet neliels - apm. puse no tenisa bumbiņas.Kas tas? Tās esot "labrences pēdas".Un no kā taisītas?Nu saprotams - no cilvēku kakām.(Bet nesmird, izskatās pilnīgi normāļi rokās paņemami.Šitos viņš pārdodot... poličiem :rofl: Prasu, vai tad šie pērkot ar?Jā - pa 1-2 eu gabalā pērkot.Un redzu ar, ka tā tirgošanās notiek ik pa brīdim
-
Biju kaut kur sadabūjusi (šķiet, ne visai legāli) milzīgu tanku - amfībiju, koši debeszilā krāsā, un viena pati vizinājos pa pilsētu.
-
Ui, cik jauki, Spārka!Lai Tev izdodas šitā pa dzīvi pabraukāt!
-
Viens sapnis:
Eju pa kaut kādu pilsētu, nakts, tumšs, bet ielas apgaismotas. Nonāku krustojumā, pie kura apstājos, paskatos, ka iela, kas pa labi, ir pilnīgi tumša, neko tur nevar redzēt. Nolemju iet taisni. No muguras man kāds tuvojas, pēkšņi saprotu, ka viņš rakņājas pa manu somu. Zaglis sāk skriet pa neapgaismoto ielu, izvilcis manu maku un telefonu. Dzenos viņam pakaļ, lūdzos, lai maku un dokumentus vismaz atdod. Panāku zagli, nogāžu zemē un sākas cīniņš. Ar acs kaktiņu redzu, kā izšķīst mans telefons. Vēl pie sevis nodomāju, kā gan es atradīšu maku, jo ir tik tumšs, ka izstieptu roku neredz.
Tālāk neatceros, kā tas atrisinājās.
Tā pati nakts, otrs sapnis:
Ne ta man dzenas kāds pakaļ, ne ta es kādu vajāju. Ieslēpjos kaut kādā garāžā un sāku rakt bedres, kur viņam iekrist. Saroku daudz bedres. No augšas izskatās mazas, cilvēks tur fiziski nevarētu ietilpt, bet dziļas. Vajātājs ir mani atradis un lien iekšā garāžā, es veikli pāri bedrēm aizskrienu uz otru galu. Viņš kā lien iekšā, tā veļas pirmajā bedrē iekšā. Iekrīt tā, ka pilnīgi nav redzams. Es pieskrienu klāt un duru viņam ar manikīra šķērītēm. Bailes, naids, adrenalīns - plaša emociju gamma. Kaut kas nāk un es uztraucos, ka tūlīt ieraudzīs, ka es šamo esmu nomušījusi.
Tālākais kaut kur pagaisis.
Bet sakiet, kā lai cilvēks no rīta justos izgulējies, ja pa nakti jāpiedalās šādos pasākumos!? Un pirms miega pat nebija skatīts neviens bojeviks, bet Izklausies redzēts. :thinking:
-
Labāk neskatīties Izklausies redzēts! :D
Šis no senāka sapņa, bet ideja interesanta: ceļojums un kaut kādā pilsētā ielas krāsotas zilā un sarkanā krāsā, bet doma tāda, ka pa sarkano joslu mašīnas brauc vienā virzienā, bet pa zilo - pretējā.
Bet šī nakts arī man bija diezgan saraustīta, līdz ar to sapņiem piesātināta, taču atceros tos fragmentāri. Vienā bija jādodas ciemos pie kāda forumieša kaut kur Latgalē aiz Rēzeknes, taču jāceļo bija pa 4 salām un jātiek bija līdz galējai - ceturtajai, uz kuru varēja brīvdienās tikt reizi dienā turp un atpakaļ, bet darbadienās vispār tikai nedēļas sākumā turp (tā kā uz darbu) un tad tikai nedēļas nogalē atpakaļ.
-
Tieši pirms pamošanās bļāvu uz vīru -ieeju kaut kādā istabā un tur izjaukts velosipeds, ko vīrs sācis remontēt. Tā vietā, lai taisītu steidzamo darbu. Sāku mierīgi, tad aizvien paceļu balsi, bet mute sapnī kļūst stīva un tāds kā spiediens galvā aug. Biedējoša sajūta, pamodos, sirds klapējas.
Steidzamais darbs ir, mēģināšu nebļaut :)
-
Šoreiz vizinājos zirga pajūgā pa Vecrīgu kopā ar iedzērušu mākslinieku bariņu. Sapnī tā centos atcerēties, ko šis pasākums man atgādina, ka daudz jautrības palaidu garām :(.
Pamodusies atcerējos – “Homo novus”.
-
Izgājšnakts sapnis:
Gribu prasīt vīram:"Kur tev priekšējā pakaļa?" Tajā momentā, kad esmu pateikusi līdz pusei pak..., pretī pēkšņi nāk pretim puisis tā ap 20 un sāk vareni smieties.Es arī tā smejos sapnī, ka pamostos un turpinu smieties.
-
Vispirms kaut kur bija jābrauc ar vilcienu, bet tā kā nezināju, kur atrodas stacija, gāju gar sliedēm, kuras brīžiem pazuda. Labi, ka pa priekšu gāja kompānija, kam arī staciju vajadzēja, kaut kā līdz tai tikām un vilcienā arī. Saistībā ar notikumiem vilcienā (neatceros kādiem), nonācu svinīgās vakariņās, kurās cienastu gādāja kāds ļoti slavens pavārs, bet no nulles viņam gatavot iespējas nebija, vajadzēja iztikt ar sagatavēm - no maisiņiem ēdienu lika šķīvjos. Līdzās man pašā galda malā tika nosēdināts Dmitrijs Hvorostovskis. Domāju nez ko tagad - no operas lāgā neko nejēdzu, par ko runāt - nezinu. Bet viņš pie sevis purpināja, ka pēdējo reizi tādā avantūrā iepinas, reklāmas maz, biļetes nepērk... Sapratu, ka viņš runā par gaidāmo koncertu Rīgā un sāku skaidrot, ka ne jau reklāmā vaina, biļetes vienkārši ļoti dārgas. Vispār - saruna aizgāja, pēcāk vēl kaut kur kopā staigājām, līdz viņš senu draugu satika.
-
Bet sakiet, kā lai cilvēks no rīta justos izgulējies, ja pa nakti jāpiedalās šādos pasākumos!? Un pirms miega pat nebija skatīts neviens bojeviks, bet Izklausies redzēts. :thinking:
Reizēm tādi un līdzīgi sapņi kapitāli izlādē emocijas un cilvēks jūtas atpūties un sakārtojies.
-
Pāris naktis atpakaļ man bija darbs rakstīt programmas kodus. Kodu darboties spēja bija jāpārbauda. Tie bija reālās dzīves momenti - ja esmu uzkodējusi Spārklande>darbība= līst, tad man jāvelkas uz to vietu un jāpārbauda, vai līst.
Kaut kas matriksīgs.
-
Oi, mums nav tēmas "Murdziņi", ne?
Lasīt pēc brokastīm! Es brīdināju!
Man bija jāsavāc fleška ar kaut kādiem vajadzīgiem failiem, bet faili pārkopējās skūpstoties un iesūcot džeka zobu protēzi. Šī kaut kā ķērās un nesūcās, šim nācās izņemt ar rokām. Brīnījos, ka protēze ar lielām sudraba plombām, tātad laikam ar vīrusu. :D
Tālāko šoreiz neatceros.
Džeks pazīstams, mēs kopā strādājām pirms gadiem 25, bet viņš man nekādu interesi neradīja un jau sen bija aizmirsusies viņa esamība. :D
-
Man bija 4 Bengālijas tīģeri, kuri bija iemācīti staigāt man līdzi kārtīgā karē ierindā.
-
Es redzēju supermēnesi, pilnīgi nepareizā debesspusē, milzīgu, bet pabālu, jo bija jau gaišs un es skrēju pa ielu uz staciju
-
Reno,1Q84 no Murikami neesi lasījusi?
-
Līdz trijiem es dejoju. Ar 4 džekiem. Pie apmēram tehno mūzikas, oi kas par kustībām nāca ārā. Bija jautri un viegli.
Pēc trijiem (pamodos 03:16) - biju kautkādās siltajās zemēs, piedzīvojumu trasē, kur pie ieejas bija jāatdod apavi, kuri tika atdoti tikai beigās, ja dalībnieks savāc vajadzīgo punktu skaitu (vismaz 3 punktus), dažādos pārbaudījumos. Rāpos veikli kā zirnekļcilvēks pa visādiem stabiem, kuros sadzītas adatas un naglas (ne uz vienas neuzķēros), tad līdu caur šauru mīkstu trubu, kas kļuva aizvien šaurāka, bet tā - bez bailēm, un izlīdu. Un viskautko tamlīdzīgu. Beigās aizmirsu, ka tie punkti jāvāc, ai, piegāju pie kautkāda pēdējā pārbaudījuma, kur deva 3 punktus par to, ka visu, ko deva, nogaršoja (bija jāpasaka vai ingvers ir dabīgs vai mākslīgs, pēc skata un garšas neatšķīrās). Un tur man izkrita telefons un kautkāda kaza uzkāpa, ar "sorry, sorry", bet stikliņš plaisāja no viena stūra... tad gan bija škrobe, bet kaut kā sapratu, ka pamodīšos un telefons būs vesels, nav ko uztraukties
vai kurpes dabūju - neatceros...
-
Pie manis bija kaut kāds pāris - tā kā ciemos, kā kaimiņi. [Māja pilnīgi sveša, pat ne no cita sapņa.] Meitene izdomāja mazgāt terases betona malu, tipa esot garlaicīgi. Es tikmēr krāmēju kaut kādus plauktus pagrabā, vīrs ar to otru džeku trepes nēsāja, kabeļus vilka. Vēlāk izdomāju pajautāt, vai šie nespēlē bridžu - ja jau tepat dzīvo, varbūt sanāk kompānija. Tā meitene izrādījās Andželīna Džolija, teica, ka jā, protams, spēlējot. Solot pēc visām piecām populārākajām sistēmām. Man atlika kautrīgi padalīties, ka mēs pārsvarā pie vienas pašu gadu gaitā uzlabotas pieturamies. Meklēju sistēmas lapu pa plauktu, neatradu. Ilgi meklēju kārtis... Bridžs nesanāca, jo pamodos. Un tad gan zināju, kurā atvilktnē kārtis jāmeklē. :D
Vēlāk liku fizikas eksāmenu vidusskolā. :D Klase ar pussalauztiem, nobružātiem galdiem, pilna ar skolniekiem. Skolotājs bārdains. Bija 4 jautājumi un pārlocīta A3 lapa, kur jāraksta. Par pirmo pierakstīju visu iekšējo atvērumu, pirmā lapa bija jāatstāj tukša. Tad sapratu, ka atlikušos trīs sarakstīt pēdējā lapā [kas bija sarāvusies knapi plaukstas lielumā] nesanāks. Otrais uzdevums bija krastmalā uz mola, kaut kāds telpisks, par upē stāvošu kuģi, ko apjož resna caurule, tai gabals izgriezts, un tukšumā guļ cilvēks. Tas kuģis ar visu cilvēku blakus molam upē šūpojās, es pie tā galda blakus upei sēdēju. Tumsa, prožektori izgaismoja kuģi un upi. Jārēķina bija kaut kas par ūdens izspiešanu un caurules tilpumu.
[Besī tie eksāmeni sapņos! Parasti jāliek pēc pāris gadus neapmeklētām lekcijām.]
-
Reno,1Q84 no Murikami neesi lasījusi?
Kad pamodos, tieši Murakami atcerējos :)
-
Oi. Es atkal.
Kopā ar vēl vienu damsi iegājām apskatīties vienu dzīvokli. Nu tāds, trīsistsbnieks, pilnā mēbelējumā, bet pēc netīrumu un putekļu kārtas spriežot, kādus 100 gadus nav tur neviens bijis un neko kusstinājis. Skatāmies, apspriežam, pagriežu galvu - gultā sēž vecs vīrietis. Gulta ar tīru, puķainu gultasveļu.
Nākamais kadrs- mēs ar to vīrieti kautkādā terasē dzeram tēju un šis man stāsta, ka nav kur naudu tērēt. Bet ja netērēt, šī tāpat pazudīšot. Nu ko, saku, es varu, ja vajag. Lai dod man 500, rīt atnesīšu čekus, ka iztērēts. Jā, tas derot. Un dod man žūksni ar pilnīgi jaunām naudaszīmēm - simtnieku un zem tā čupiņu ar piecsimtniekiem. Oho, domāju. Kur lai vispār tādu naudu te tuvumā ātri iztērē...
-
Sapnī naudu dabūt - lieli izdevumi, rūpes...
-
Kāpēc tev tieši to gribās man piedāvāt kā tulkojumu? Un priekš kam vispār ar to jānodarbojas, ar to tulkošnau?
Nauda - sapņa tulkojums
zelta - laime un bagātība, labklājība, uzticīga mīlestība, mantojums, arfgods, ari rūpes un raizes
sudraba- prieks, laime, peļņa, laba dzīve, ari nepatik¬šanas, veltīgas rūpes, negaidīti izdevumi, asaras, ari slimība
sīka- nepatikšanas, ķildas
papīra - nepatīkamas ziņas vai vēstule, arī vilšanās, ari laba veiksme
viltota- pazaudēt mantojumu, ari piedzīvot vilšanos
sapelējusi -nelaime
daudz- negaidīta bagātība
naudu mainīt- liels laimests loterijā
naudu taupīt- bagātība un komforts
naudu skaitīt- piepildīsies cerības, necerēti ienākumi, uzlabot materiālo stāvokli, ari nepatikšanas
naudu laimēt- nabadzība, dažiem - atriebties saviem ienaid¬niekiem
naudu paspēlēt -kauns
naudu aizdot- nemiers un rūpes
naudu aizņemties- piedzīvot nepatikšanas
naudu zagt- nonākt briesmās, ari strīds, ari nonākt cietumā
naudu atrast - prieks, laimīgas pārmaiņas, laime spēlē vai laimests loterijā, laimīgs ceļojums
naudu atgūt- prieki mainīsies ar bēdām
naudu dabūt- lieli izdevumi, rūpes, dažiem - kāds negaidīts mantojums
naudu izdot - atsvabināties no raizēm, tikt pie peļņas, negaidītas bagātības, ari panākumi darīšanās, art kāda neveiksme, izdevumi
naudu pazaudēt- trūkums, nepatikšanas darbā, tieksme uz izšķērdēšanu
-
Sapņos parasti es savu māju redzu tādu, kāda bija pirms pārbūves, ar kāpnēm vecajā vietā. Šoreiz tomēr bija arī piebūvētā garāža.
Ir pavasaris, jo zied rododendrs. Ar kaimiņieni aplūkojam viņas plauktus ar somām, kas stāv laukā Ejot uz māju, pēkšņi ieraugu, ka garāžas vārti bijuši vaļā, eju skatos bufeti -pilnīgi tukša, visi trauki nozagti. Kāds saka, tagad meklē pa antikvariātiem, meklēju telefonu, lai zvanītu policijai. Mājā skatos, kas vēl paņemts -nē virtuve (tāda, kā bija senāk) ar nokrautu veco kumodi, tur arī nesen pirktais Maximas blenderis.
Otrā stāvā uzejot pēkšņi no pagaldes izlec milzīgs tāds kā zeltains krupis, man nav bail, laikam pat paņemu rokā, jeb mēģinu un paliek putekšņi, kā no tauriņa.
Gribas cerēt, ka tas uz labu!
-
Krupis
Krupis sapnī ir nelāga zīme. Iespējams, būs jādodas nevēlamā braucienā. Sievietei šāds sapnis nozīmē, ka par viņu izplatīsies dažnedažādas baumas. Ja sapnī ieraudzījāt, ka uzlikāt krupim plaukstu vai paņēmāt to rokās, nomodā varat neviļus kļūt par drauga nepatikšanu iemeslu. Ja sapnī nogalināt krupi, kādu jūsu rīcību asi nosodīs apkārtējie.
shit, cerēsim ka tā bija varde.Jāapskatās, ko tas nozīmē
-
Vardes
Sapnis, kurā ķerat vardes, nozīmē, ka maz pievērsāties tam ļaunumam, kuru veselībai nodara jūsu dzīvesveids. Labvēlīgs ir sapnis, kurā redzat zaļā pļavā lēkājošus vardulēnus, pēc šāda sapņa satiksiet draugu, kas grūtā brīdī kļūs par atbalstu. Jaunai sievietei sapnis, kurā viņa redz varžu tēviņu, liecina, ka tā apprecēsies ar turīgu atraitni un tai būs jārūpējas par viņa bērniem. Ja sapņojat, ka ēdat vardes, reālajā dzīvē pārlieku bieži izdabājat savām iegribām, tādēļ cieš darbs. Sapnis, kurā dzirdat varžu kurkstēšanu, pareģo nelielu
braucienu.
Mjāaa
-
:" maz pievērsāties tam ļaunumam" -tad vajag vairāk piev'ērsties?!
-
Nāra, ziņoju, ka tevi redzēju sapnī jau trešo reizi. Kā parasti neko neatceros. Tikai zinu, ka biji garā kleitā, man liekas, ka pat sarkanā. Sapucējusies, ar frizūru. It kā kaut kāds pasākums vai balle. Zinu tikai, ka es biju uz ielas un mēģināju tev nemanāmi paslīdēt garām, lai tu mani nepazītu, jo biju baisā paskatā, kaut kādā vecā, plandošā mētelī.
-
Man bija mājdzīvnieks - un nevis šāds vai tāds, bet pīļknābis! Visīstākais :)
-
Man pēkšņi bija jauns vīrs. (Iespējams, ka arī es biju kļuvusi jaunāka.) Mēs abi iekārtojām jaunu māju un viņš runāja kaut ko par gredzeniem, briljantiem un tamlīdzīgi spožām lietiņām (apspriedām, ko viņš labāk gribētu man dāvināt). Mani sarunas laikā nemitīgi mocīja doma, kāpēc man nav atmiņu, ka es ar viņu būtu pārgulējusi. :blushing: Tālāk darbības ar erotisku pieskaņu, taču tas āpsis man saka: "tā gan nevajag!". Eh, vilšanās....
-
Sapnī es zināju, ka sapņoju, un man bija sapņregulējošā pults. Notikumus varēju patīt uz priekšu, atpakaļ, pietuvināt kadrus, dzēst un nomainīt epizodes.
-
nu tā.... kamēr vēl atceros. Sižets visu laiku pa virtuvi. Atceros tik no tā brīža, ka virtuvē kopā ar mani apgrozās kāds džeks no Comedy Club. Nu man pirmā domā, ka vajadzētu šo pabarot. Šams dikti atsaucīgs un saka ka pārsteigšot mani ar ko firmīgu. Sāka ar ... trauku mazgāšanu. Es pat nenojautu, ka man ir tik netīri trauki! Kad šams dobeidza berzt bļodas tad pārslēdzās uz cepeškrāsns paplātēm. Es sapratu, ka pie ēšanas mēs šodien netiksim un palūkojos aiz loga. Tai pus loga bija vēls drūms vakars. Dažas cilvēku grupiņas stāvēja un vēroja labo debespusi. Mākoņos virs jumtiem patiešām kūļājās tāda ka bleķa muca ar ielāpiem. Tā - nodomāju - atkal NLO pilsētā. Pēc brīža netālu no viņas parādījās tāds tā kā metāla atgriezumu vīkšķis. Brīdi šamie kaut ko skaidrojās savā starpā, tad vīkšķis meta uz mucu gaismas staru un tā sabira sīkos pikseļos. Pēc brīža vīkšķī iekšā kaut kas uzsprāga un viņš pārvērtās kaut kādās bleķu atlūzās. Viens no tiem lidoja uz manu mājas pusi un jau tuvumā izrādījās tāds tā kā no debesīm krītošs lidaparāts, kuram teorētiski bija jāuzgāžas uz manas mājas. Netrāpīja bet gan aizvēlās kaut kur uz ezeriņa pusi. Toties no tā kaut kas izbira un man protams bija jāglābj tie citplanētieši. Izskrēju ārā- neviena no vietējiem nebija, tikai pie stāvlaukuma nīkuļoja divi gari pelēki - zaļi stāvi. Sapratu, ka man šamos ir kaut kur jāaizved, bet šaubījos, ka nevarēšu šos dabūt iekšā savā Ķirsī. Šamie pavilka katrs uz savi pusi autiņu un tas izstiepās par tādu pamatīgu luksus klases vāģi. Atteicos šamos jebkur vest, jo man bija kauns ar tādu autiņu braukt, pagriezos un aizgāju mājās. Pēc brīža aiz durvīm atskanēja zvans. Atvēru- tai pus durvīm stāvēja sīka auguma tie paši citplanetieši pionieru kaklautos un žēlabaini uz mani skatījās. Čerts! - nodomāju, tā man vēl trūka, aizcirtu durvis, pamodos un gāju mazgāt traukus.
-
Man bija kastīte ar zelta nagliņām. Ja zināt, kādas ir kurpnieknagliņas, tādām. Zelts visīstākais.
-
Neesmu māņticīgs, bet sapnis nepatika. Ar rokas kurbuli kurbulēju vecu žiguli. Pa motoru norāpoja trīs resni zirnekļi dūres lielumā. Vienu es pačakarēju ar kurbuli, bet šis kaut kādā veidā leca vai es pats viņu pagrūdu savā virzienā un šis uzkrita man uz kakla. Beigas.
-
Palasīju visādus tulkojumus - ietekmīgs cilvēks Tevi centīšoties kaut kā dabūt pie malas. Esot jāpiesargās. Un uzmanīgi jāvēro notiekošais. :thinking:
Tici vai netici sapņiem, bet šis padoms noder vienmēr.
-
Palasīju visādus tulkojumus - ietekmīgs cilvēks Tevi centīšoties kaut kā dabūt pie malas. Esot jāpiesargās. Un uzmanīgi jāvēro notiekošais. :thinking:
Tici vai netici sapņiem, bet šis padoms noder vienmēr.
Labi, ka man spēles laukums zināms, pretinieka uzbrucēji arī izpētīti:)
Tulkojums attiecas uz zirnekļiem vai kurbulēšanu :) ?
-
Zirnekļiem, protams. :rofl:
-
Morāle: nebaksti ietekmīgu cilvēku ar kurbuli - metīsies ap kaklu. :D
-
Mēs ar Sergeju Bodrovu jaunāko klīdām pa kaut kādu noplukušu daudzstāvu ēku, meklējot džeku, kas mums aizdos piķi. Un atbraucām mēs tādā kā uazikā ar skārda durvīm un kulbu, tieši tādu, kādas padomju laikā bija gāzes dienesta mašīnas - dzeltena ar sarkanām svītrām. Par Bodrovu nesen bija raksts internetā un jautājums par gāzes plīts meistaru mani arī nodarbina jau kādu laiku, tā ka viss ir skaidrs, nekāds tulkojums nav nepieciešams. :)
-
Es šonakt plānoju slepkavību.
Biju ciemos pie vecākiem, pēkšņi pagalmā iebrauc baikeru banda. Māmuķis mani dzen no mājas laukā, jo, redz, viņa jaunībā ar bandas vadoni sagrēkojusi un šis esot mans īstais tēvs. Par to neviens neko nezinot un baikeris būšot nikns, ka māmuķis manu eksistenci no manis slēpis - visādi varot sanākt. Man spuras gaisā - kā šitā drīkst! Atrodu zobenu un iešu baikeri slaktēt. Baikeru banda savākušies kaimiņu mājā, sēž pie pilniem galdiem (ne te kāzas, ne te bēres, ne te dzimšanas dienu svin). Ierodos es un pieprasu, lai man padod priekšā to maitu, kas manu māmuķi pavedis jaunībā. Man "padod priekšā" nepareizo, kuru atpazīstu kā savu pusbrāli. Saniknojos vēl vairāk, ka mani par muļķi uzskata, un eju meklēt īsto vainīgo... Eh, neatradu, pamodos...
Ā, un visas sarunas sapnī notika angļu valodā, jo baikeri nebija vietējie (kaut kādi norvēģi vai zviedri).
-
Ārprāts, es pat nedrīkstu stāstīt, ko redzēju sapnī.
Veselu foruma komandu, bija jālido ar lidmašīnu, tad mēs sēdējām zālē, deva ēst, daddy lasīja mums visiem lekciju un tad nāca un gādīgi uzsedza savu mētelīti, nē, kaut kādu siltu jaku - gaišu ar brūnīgiem dzīpariņiem.
-
mīļi. paldies, ka padalījies :)
-
Ja es stāstītu, ko es ar dažu forumnieku sapnī daru, ausis novīstu
-
Ja es stāstītu, ko es ar dažu forumnieku sapnī daru, ausis novīstu
STĀSTI!!!!! :D
-
Ek, tīri vai skauž lasīt, kāda interesanta citiem nakts dzīve! Tādi aizraujoši piedzīvojumi un ausis vītinoši grēkadarbi :D
A es neko, guļu kā nosista un, pat ja esmu kaut ko sapņojusi, tad neatceros tā, lai varētu pārstāstīt... Nelietderīgi zaudēts laiks no dzīves :sad_smiley:
-
STĀSTI!!!!! :D
Neiešu jau līdziesaistītos diskreditēt. Bet kas divdomīgāks par daddy jaciņu uz pleciem gan :P
-
Saulīt, tas jau tikai sapnis. Visiem būs interesanti, arī pašiem sapnī iesaistītajiem. :)
-
Saulīt, tas jau tikai sapnis. Visiem būs interesanti, arī pašiem sapnī iesaistītajiem. :)
Kurš tur - Jungs vai Freids - teicis, ka sapņi ir karalisks ceļš uz zemapziņu :P
-
Tad nāksies pašiem iztēloties, kādas kamasutras un ar kuru Minne sapnī darīja... :sad_smiley:
Nu vismaz pašam Mao izstāstīji? ;)
-
Kaza tāda :facepalm: :rofl:
-
jūs tos sapņus
-kuros teju ar kādu kkas sanāks :in-love: [size=78%],bet vieta publiska,paši pliki,un nevar vien ieriktēties,[/size]
-vai arī-baaaaigi gribas uz toleti,bet visas tādas,vai nu aizņemtas,vai netīŗas,vai bez durtiņām
arī te pierakstāt? :(
-
nē, citādi te palagi jāsaraksta būtu
-
Sapnī braucu ar divriteni. Ļoti ātri, burtiski lidoju. Nobraucu pa trepēm, bet pat nesakratījos. Priekšā bija betona arka, kurai jāizbrauc cauri, un es pēkšņi saprotu, ka tā arka ir zema un man ātrums ir par lielu, lai paspētu apstāties pirms arkas. Vēl mirklis un es ar galvu ietriektos arkā. Bet tad es sapnī apturēju laiku... visa pasaule apstājās, arī mans trakais brauciens. Paspēju apsēsties, noliekties pie stūres un pat sabremzēties pirms arkas.
Interesanti, ka es tā ik pa laikam apturu sapni, ja notikumu attīstība iegūst nevēlamu virzienu.
-
Sapnī nez kādā sakarā esmu ciemos pie Bobja. Ciemošanās notiek no rīta, un mana māte arī ir līdzi. :scratch: Pēkšņi pie durvīm zvana, Bobis satraucies saka, ka ieradušies negaidīti viesi un ka man aši ar māti jāslēpjas vannasistabā. Un lai es ejot dušā (??!!). Vannasistabā mammai saku, lai dušā iet viņa, bet es izkāpšu pa logu (1.stāvs) un došos mājās. Pēc tam man vēl smiekli nāca, iedomājoties, kā Bobis paskaidros, ko viņa duškabīnē dara sveša kundzīte ļoti cienījamā vecumā. :D
Sorry, Bobi... :blushing:
-
Braucu pa apledojušu ceļu. Uz 60. Priekšā vēl viens auto, (kā vēlāk izrādījās - mans bračka). No viena uzkalniņa braucot priekšējais auto iebrauc tādā kā bedrē un pazūd zem ūdens. Tipa zem ledus paslīd. Es apbraucu to āliņģi, apstājos, tad sāku čakarēt ar roku āliņģī, - varbūt izdosies izvilkt. Nifiga. Tad pētu no apakšas (???) pret gaismu, kur tas pazudušais varētu atrasties. Nifiga nevar ieraudzīt. Bet meklēju nu jau cilvēku nevis mašīnu. Beigās saprotu, ka tas nav nekāds ledus, bet matracis un ja to iztaustīšu, tad atradīšu cilvēku, kas tajā iesprūdis. Yess, atrodu, sāku dīrāt matraci, tad piepeši bračka izlec ārā laimīgs - saka - vai cik labi, ka mani izglābi, es jau biju komā ...
-
Atklāju, ka plauktā ir nelasītu vēsturisko grāmatu sērija ar Kleopatras bildi uz vāka.
-
Redzēju, ka mazam kaķēnam milzu zirneklis (tarantulveidīgs) bija ap kaklu apvijis savus tīklus. Kaķēns karājās un smaka. Paķēru tarantulu, noplēsu tīklus no kaķēna kakla, bet zirneklis man tā iegrābās plaukstā, ka pirkstus nespēju atliekt un šo nodabūt nost
-
Kapsēta. Uz izrakņātas zemes pleķīša stāv vaļējs zārks ar (jaunu) cilvēku iekšā. Es nezinu kādā, bet esmu tiešā saistībā ar nomirušo. Mironis negrib tikt aprakts un kaut ko strīdas ar mani. Es mēģinu pārliecināt viņu, ka beigtajiem vieta ir zemē. Tad nolemju, ka "zeme būs pietiekami nosēdusies", ar lāpstu uzmanīgi bakstu zārku zemē dziļāk, un tas arī nogrimst. Taču tad saprotu, ka bez vāka nebūs labi, tādēļ eju meklēt, kur tas palicis. Kamēr meklēju, viltīgais mironis jau guļ bez zārka iepretim manas vecmāmiņas kapam. Nospriežu, ka tad jau būs jārok nost turpat. Atnāk kapu pārvaldniece, es tai stāstu savu kreņķi. Viņai nav iebildumu, tikai interesējas, kas es tāda. Saprotu, ka tante mani nevar pazīt, tāpēc stāstu, ka es esmu no raganu zortes. Pie šī vārda man sanāca smiekli un es pamodos. :bird:
-
Pie manis dzīvoklī ieradās divi zirgi. Runājoši. Vienam es ļoti nepatiku (nezinu, kāpēc), otram ļoti patiku. Braucām visi vizināties ar velosipēdiem (zirgi mina pedāļus, es sēdēju uz bagāžnieka) pa apsnigušām dzelzceļa sliedēm. Pēc tam spridzinājām kaut kādu vecu sporta stadionu, citādi netikām mājās.
-
Šitos pastāstiņus lasot ienāca prātā doma, ka šejieniešiem nafik nevaig nedz halosēnītes, nedz kādu citu ģifti. Atliek vien aiziet gulēt un - aiziet! - ķinītis, kāds Spīlbergam pat sapņos nav rādījies. :rofl: :rofl: :rofl:
-
kikamora -tev tie reklāmas smejošie zirgi sapnī sāka runāt
Es pēdējā laikā totāli slikti atceros sapņoto, ar lielām pūlēm dažreiz kādus fragmentus
viens baigi pretīgais -pa itkā mūsu mājas logu uz ziemeļu pusi skatos, tur sniegs, zinu, ka ļoti auksts, putnu bars, daļa jau beigti uz zemes,daudz, no vienas vietas. Daļa lidinās, plēš tos beigtos. Es uztraucos, ka sāks beigtie smirdēt, mani mierina, ka līdz pavasarim tur būs tikai skeletiņi, ko aizgrābt prom
-
Se nebija bijis tik pretīgs un perverss sapnis, vēl tagad slikti paliek, kad atceros. Uzrakstīšu - varbūt aizmirsīsies. Man sapnī seksuāli uzmācās vīratēvs, čamdījās un gramstījās pa intīmām vietām, seksa gan nebija un man bija neērti viņam pateikt nē. Vīratēvam virs 90, tāds foršs, mīlīgs večuks dzīvē, bet sapnī - brrrr! Nu kā var ko tik nenormālu redzēt!!
-
Se nebija bijis tik pretīgs un perverss sapnis, vēl tagad slikti paliek, kad atceros. Uzrakstīšu - varbūt aizmirsīsies. Man sapnī seksuāli uzmācās vīratēvs, čamdījās un gramstījās pa intīmām vietām, seksa gan nebija un man bija neērti viņam pateikt nē. Vīratēvam virs 90, tāds foršs, mīlīgs večuks dzīvē, bet sapnī - brrrr! Nu kā var ko tik nenormālu redzēt!!
Laikam realitātē Tev problēma ar vīratēva seksualitātes akceptēšanu :taunt:
-
Manā sapnī es atpūtos saulītē kopā ar vēl 3 cilvēkiem (neatceros, ar ko), bet augšā debesīs bija negaisa mākoņi. Un tad pēkšņi vienā tādā mākonī baisie zibeņi, skatāmies un saprotam, ka četras (!) lidmašīnas tie zibeņi ir saspēruši. Strauji krīt lejā visas četras. Viena bija PanAmerican, tad vēl Jet Leg vai kaut kā tā. Pārējās divas nepiefiksēju. Gāzās lejā liesmodamas. Filma beidzās.
-
Jāpieraksta, kamēr atceros.
Liepāja, Lielais dzintars , mēs ar mammu (trešais gads, kā nav vairs) sēžam balkonā, bet barjera ir tik zema, ka bail paliekties uz priekšu. Starpbrīdī ejam staigāt un es mammai tā kā gatavojos izrādīt , jo esmu te bijusi. Tavu brīnumu -ir visādi uzlabojumi -metāla margas tagad visas aptītas ar tumši sarkanu samtu, tā grezni sakrokotu.. Vienas kāpnes, pa kurām gribam kāpt uz leju tik stāvas, ka es ar augstpapēžu kurpēm nevaru nokāpt. Vēl vienām margām uzliktas kaut kādas koka uzlikas, bet tik plānas, ka noskrubinu gabaliņu, lai parādītu, cik štruntīgas.
-
Vasara, pērkona negaiss. Stāvu istabā pie loga, skatos, kā līst. Pēkšņi lietus pārstāj, parādās varavīksne, tās gals puķupodā uz manas palodzes. Atceros, ka pēc ticējuma tur zelts noslēpts. Sāku rakņāties un atrodu zelta monētu.
-
Mūsu datortīkla administrators uzdāvināja man krelles?!? 2 gab. vienas garākas, vienas īsākas. Es biju pilnīgā neizpratnē, pieņēmu dāvanu, tad viņš vēl izstāstīja, ka tās esot baigi labās, izrādīja kā aiztaisīt utt. Viss, ar to beidzās, bet šokā esmu vēl joprojām :rat:
-
Vai viņš bija maigs pret Tevi?
-
Braucu autobusā. Skatos - kūp. kaut kur no grīdas. Nu toč kūp. Eju pie šofera, šis neko, sēž tikai, a zem kājām jau reālas liesmas. Saku - deg, autobuss deg!! šis tā - oi, ja? (A tur jau zoles kūst...) Nu laabi... Slinki nobremzē busu un traušas ārā...
-
Pie mūsu kora taisās braukt kkāds koris no Latvijas. Katram pie sevis jāizmitina daži koristi. Man būšot kādi 3.
Tramparam, bet rezultātā pie manis ierodas kādas 20 dāmas ar milzu koferiem. Es stresā, kur lai visas bāž, eju pagrabstāvā, skatos vietas, matračus, saprotu, ka gultas un segas būs tikai trijām. Vēl nervozēju, kā lai klusumu mājā nodrošina, lai īpašnieks neprotestē - gan jau viņas gribēs gan sarunāties, gan padziedāt. Un duša arī viena uz visu to baru....
:rat:
-
Mao
-
Man bija jāiet armijā,varēju izvēlēties,pie kura pulka dienēt- bija gaiši zilas formas un oranžas,man nepatika neviena no krāsām,tāpēc tika veikta kkāda tur raportēšana,vai atļaut man valkāt melnu formu. Atbildi nesagaidīju,jo sākās cita sērija...
-
Mao
Minne sapnī redz Mao, un ar to ir pateikts VISS? :)
-
Minne sapnī redz Mao, un ar to ir pateikts VISS? :)
Ja būtu uzreiz, no rīta, uzrakstījusi, būtu vairāk. Līdz vakaram atcerējos vien to, ko uzrakstīju.
Bet vienmēr jau visu nevar te rakstīt, ko mēs ar viņu sadarām. Mao no visiem šejieniešiem redzu visbiežāk
-
Kā viņš izskatās?
-
Kā viņš izskatās?
Neatceros. Bet vienmēr viņš kko ņemas, organizē, šeptējas. Un rūpējas par mani
-
No paša rīta, otrreiz aizmiegot.
Esmu lielā telpā un ar pārējiem kaut kādiem man pazīstamiem cilvēkiem jāsagaida pāris, kas atbrauks ar jaundzimušo , bet pašiem kāds bariņš mājās. Es tādu, vēl nestaigājošu, itkā pieskatu. Telpa pārveidojas, tā ir istaba un es esmu viena ar bērnu un nez kādēļ pieņemu milzīgu žņaudzējčūsku, kas ieritinās uz dīvāna, aizņemot visu un vēl gredzeni karājos pāri malai. Lai šai silti, apsedzu ar segu. Pēkšņi saprotu, ko es esmu ievārījusi, gandrīz raudādama skrienu uz kaimiņu durvīm, jo izrādās, bez bērna manā istabā ir arī kaķēns un 2 suņi. Kad nākam skatīties, čūska ir zem gultas , viņai blakus guļ suns un arī bērns turpat rāpo, bet viss tā miermīlīgi.
Kaut kāda čūsku zinātāja (īstā īpašniece) ir ar mieru savākt čūsku, bērns ir man blakus, bet uz grīdas, un čūska man pēkšņi iekož kājā, ļoti stipri un sāpīgi. Es zinu, ka nav indīga, čūska kož otrreiz, saimniece ar varu atrauj, čūska grib kost bērnam, saķer drēbju stērbeli, ko es izrauju ...un pamostos.
čūska -ļauns ienaidnieks, no kā izraušos?
-
Čūska - sievišķīgas viltības simbols. (kaut vai vecais stāsts iz Bībeles)
Raugi lai Tavā paspārnē neiekārtojas kāda ļaunu vēloša, vai vienkārši skaudīga būtne.
-
Ko nozīmē, ja divas reizes pēc kārtas jau pasen miruši paziņas aicina uz savām kāzām? Moš zigfridam arī laiks ... koka mētelītī ... un pasvinēties citās dimensijās? :)
-
Šonakt skrèju pakaļ savai ēnai uz Daugavmalasckrastmalu....un strēlnieku piemineklis ir nobieyots sàņus,sagriezts ...naglfiga:-[?
-
Uz galda man priekšā skaista glāze ar sarkanvīnu iekšā. Glāze tīra, spodra, mirdzoša, vīns skaisti sarkans. Tad glāzes vairs nav. Pēc brīža pamanu uz grīdas glāzes lauskas, izrādās - nokritusi un saplīsusi, bet tik smalki, kā rupji cukurgraudi, piesūkušies ar sarkanvīnu (kā Prozīškonfekšu iekšpuse). Un mana mute aŗī nez kādēļ pilna ar smalku stiklu. Mēginu ar mēli stumt to laukā, lai nenorītu un baidos, ka stikla gabaliņi sadursies man mandelēs, mēlē..
-
Es pa nakti slepkavoju. Divi riebekļi pūlējās tikt pie ūdens krāna, jo biju šamos jau kārtīgi sagraizījusi - ja tiktu padzerties, tad atdzimtu. To nu nekādi nedrīkstēju pieļaut, tāpēc cirtu ar mačeti vēl un vēl, bet šamie tā līdz galam nekrita. Man pašai kreisā roka dziļi sagraizīta, bet ja īpaši nekustināja, tad kopā turējās.
Otrajā sērijā gar baltu trīsstavu māju (ķieģeļu) tek strauja upe - tieši zem viena stūra. Gabaliņu tālāk tajā pašā ledainajā straumē kaut kādi murmuļi spēlē kaut ko līdzīgu peintbolam. Auksts neesot, ja kārtīgi saģērbjas. Un patiesi - šie sēž ūdenī ziemas pufaikās ar kapucēm...
-
Camma, pilnmēness! :D
-
Mao gulēja zem sekla ūdens. Es sēdēju un ar pēdām viņa krūšukurvja rajonā taisīju vilnīšus. Ar kkādiem cilvēkiem spriedām, vai viņš jutīs ūdens svārstības un pamodīsies? Bet tad radās aizdomas, ka viņš jūt, bet tikai izliekas aizmidzis un never acis vaļā.
Tad Mao vienās apakšbiksēs (baigi jocīgs modelis) spriņģoja un lietišķi šeptējās (nu, ka parasti)
-
Tad Mao vienās apakšbiksēs (baigi jocīgs modelis) spriņģoja un lietišķi šeptējās (nu, ka parasti)
ups, sprinģoja vietā izlasijās - stringoja :D, a kāds bija tas jocigais apeņu modelis? :)
-
ups, sprinģoja vietā izlasijās - stringoja :D , a kāds bija tas jocigais apeņu modelis? :)
Stringi tie nebija, nē :) Tam modelim priekšā tā kā cilindrisks veidojums, tā kā apaļš penālis loceklim uzšūts, bet mīksts, no tā paša auduma
-
Stringi tie nebija, nē :) Tam modelim priekšā tā kā cilindrisks veidojums, tā kā apaļš penālis loceklim uzšūts, bet mīksts, no tā paša auduma
Jēz, ak, Minne... :D :rat:
-
Jēz, ak, Minne... :D :rat:
Ko tad es? Tas jau Mao :thinking:
-
Penālis :D
-
Minne varētu patentēt dizainu un ražot vīriešu veļas kolekciju “MAO“ :)
Sapņi jārealizē ;)
-
Minne varētu patentēt dizainu un ražot vīriešu veļas kolekciju “MAO“ :)
Sapņi jārealizē ;)
Vai "Penālis" :D
-
Mao varētu būt penālis. Penālis varētu būt sūdmušu zārciņš. Nu piemēram. Ar inkrustāciju, protams.
-
Mao varētu būt penālis. Penālis varētu būt sūdmušu zārciņš. Nu piemēram. Ar inkrustāciju, protams.
Kāpēc sūdmušām vajag zārciņus?!
-
Nu gan piesējāties tam penālim :D
Es vnk nevarēju izdomāt, kā noraksturot to veidojumu kājstarpē :banhead:
Futrālis :clap:
-
Es kāreiz nosapņoju, ka stiepju rasējumu futrāli. Palūru, kapē tik smags, a tur bazūne. Un tad es atminos, ka man taču uzdevums un es dodos meklēt klaju vietu, lai no belziena nenosvilinu savu daiļo asti. Bet, jo ilgāk es meklēju jo dziļāk es Stacijas laukuma burzmā eju iekšā. Un tad es sapratu, ka uzdevumu es neizpildīšu un glābiņš būtu, ja šī stulbība būtu sapnis. Un drošs paliek nedrošs, pamodos.
-
Kā jau pēc garākām brīvdienām, bet pirms darbdienas miegs bija caurs un visādi sapņu fragmenti rādījās. Kaut kas par musulmaņiem, kaut kas par kriminālo pasauli, bet vislabāk atceros, ka biju banketā un man blakus apsēdās Skārleta Johansone. Pamāju savam bērnam, lai nofočē mani un Skārletu, viņš nofočēja. Tad Skārleta man prasa, vai es zinot, ka visi selfiji ar viņu pirms fočēšanas jāsaskaņo ar viņas PR biroju? Atbildu, ka neko nezinu un ka tas nebija selfijs. :) Pēc tam mums garām aizdancoja dejotāji latviešu tautastērpos, un mūsu saruna beidzās. :)
-
Njā, man bij šausmustāstiņš ar daudzstāvu ēku, kur pārvietojoties ar liftu varēja nonākt, kā reālajā pasaulē tā aizsaulē :). Nez kāpēc aizsaules cerberi gribēju pārliecināt, ka mans vārds nav visai veiksmīgs :)
-
Dārza dziļumā žoga gabals ir vaļā un pa to dārzā tā brīvi un nevērīgi iesoļo 4 cilvēki un iet pāri dobēm uz ielas pusi. Es saprotu, ka viņi vienkārši iet, saīsinot ceļu, bet stājos pretim un piespiežu iet atpakaļ. Izeju uz ielas -skatos kaimiņiem ābele pilna ar skaistiem sarkaniem āboliem, es palūdzu, lai man arī iedod nedaudz.
Pienākuši vēl kādi kaimiņi, ielas malā skatāmies-pie koka gurķis vijas uz augšu -paejam zem lapotnes un palūkojamies augšā -tur, kādu 2-3 m augstumā gurķi karājas viens pie otra. Garām pasoļo tā pati četrotne, apgājusi apkārt pa ielu. Mūsu bariņš paiet ap stūri -tur stāv piekabe un busiņš -un atkal gurķi!! Un vēl kaut kādas paprikas. Nu jau man ir 2 lieli zaļi gurķi un aizrunāti āboli
-
Sapņu tulks par sarkaniem āboliem un zaļiem gurķiem sola naudu, prieku un laimi :rofl:
-
Sapņu tulks par sarkaniem āboliem un zaļiem gurķiem sola naudu, prieku un laimi :rofl:
Mhm, Ēģiptē :)
-
Šonakt redzēju, ka cilvēks, kurš, zinu, ir ratiņkrēslā, staigāja... vakar tieši par to runājām ar kolēģi, diez kā veicas ar rehabilitāciju, un re, nosapņoju, ka staigā!
Vēl biju kaut kādā tirgū, kur man iedeva kleitu pamērīt, un tad es tajā kleitā staigāju. Bet tad paskatījos cenas cedeli, izdomāju, ka pa 58 eur es šo pirkt negribu, nolēmu atdot, bet vairs nevarēju atrast to vietu. Toties atradu telpu, kur ar 3d printeri baigajā ātrumā logu rāmjus printē...
-
Nakts bija sapņiem bagāta, bet vienu fragmentu es atceros pilnīgi noteikti. Vai sakarā ar Ziemassvētkiem vai Jauno gadu Mao visām meitenēm dāvināja plastikāta maisiņus, uz kuriem bija balts leduslācis uz zaļa fona uzdrukāts. Kā izskatījās pats Mao, neprasiet - neatceros. :D
-
Mao meties cīņā pret globālo sasilšanu?
Labi vismaz, ka pie naftas platformas visas necentās pieķēdēt ;)
-
Izrādās, Mao ir Foruma dāmu sapņu vīrietis
-
Izrādās, Mao ir Foruma dāmu sapņu vīrietis
Droši vien. Tikai neviena nezina, kā viņš izskatās. Vai tomēr zina? :)
-
Droši vien. Tikai neviena nezina, kā viņš izskatās. Vai tomēr zina? :)
Zina. Nu tak cik reizes sapnī neesmu redzējusi :blushing:
-
Minne, bet dabā (IRLā) Tu esi Mao satikusi? :)
-
Jāprasa Mao atļauja - drīkst vai nedŗīkst atbildēt
-
Baigā murgu nakts bija ar daudziem sižetiem.
Ar vairākiem cilvēkiem kkur klīstam, vēlāk secinām, ka esam ieslodzīti kkādā pilsētas teritorijā, mūs uzrauga, novēro, un tas ir uz mūžu - nekad netiksim laukā. Traka nolemtības sajūta.
Vienā telpā atrodam vistas, kuras nolemtas bada nāvei. Prātoju, vai vistas nenosistos, ja es tās mestu laukā pa kkāda augsta stāva logu? Bet tad tās vismaz sev pašas barību sarūpētu. Ievēroju, ka viena vista izdējusi olu, paņēmusi to knābī, sasit to un, tāpat turot to knābī, pašaizliedzīgi baro citas vistas.
Tad sēžam kkādā auto un ar viltu apmānām apsardzi un izlaužamies no slēgtā rajona. Mums seko, pāri neviens nedara, bet tā apziņa, ka esam sprostā brrr.... Satiekam kkādu cilvēku, pareizāk sakot, viņa ķermeņa augšdaļu. Mums viņš jānogalina. Ātrumā un panikā domāju, kur lai duru, kur nazis vieglāk ietu iekšā? Šausmās daudzas reizes duru galvā, sejā, krūtīs....nazis iet kā sviestā, Ātri jānoslēpj pēdas - satinām to pusķermeni (nu jau bistes lieluma un izmēra) kkādās virtuves salvetēs, lupatās. Aomierināta secinu, ka asiņu īpaši daudz nav. Ieliekam saini kkādā koka (tā kā skaistā vīna) kastē, pa virsu vēl pārlieku burbuļplēvi, lai, atverot vāku, nav redzams, kas iekšā.
Mūkam talāk. Visu laiku bezizejas sajūta, ka esam nolemti. Mūsu vajātāji atraduši kasti, pacēluši to, no kastes apakšas pil asinis, jo plēvi mēs pārsedzām tikai līķim pa virsu. Mūsu iegūtais laika handikaps līdz ar to vējā, vajātāji pēc šī atraduma saprot, kur mēs esam.
Un tad vēl pa vidu kkāds sižets ar manu dēliņu. Viņš ir dzīvs, un es esmu tik priecīga, ka viss izrādījies citādi. Tāda triumfa sajūta, ka viss labi - sak, mans pusiītis tomēr ir dzīvs, un iepūtiet man visi!
-
Līgo nakts sapnis gadījās. Darbības būtību neatceros, nekā diža, vieta bija kaut kāda Ukija (nafig?) bet kaut kā vienā brīdī man sāka līst virsū mazie krokodīlīši. Tādi uz 30 - 60 cm gari, īsti krokodīlēni, tādi zaļi ar sarkanu tikai. Un nevar no šiem atšūties, lien virsū visu laiku. Kost nekoda vai nepaspēja. Mēģināju skriet prom, - šie skrien tikpat ātri. Sapratu, ka tikai ar strauju virziena maiņu var no viņiem atšūties. Vienubrīd tā kā izdevās. Bet pēc brītiņa velku čību kājā - bliņ, viens jau čībā ielīdis. Tad ar čības malu ņemu - hrjas - nocērtu vienam galvu. Šis bez galvas vienalga lien virsū. Nu, labi, padomāju - pofig, vismaz nevarēs iekost. Tad viss beidzās, pamodos laikam
-
Eju ar kādu pa ielu. Man mugurā skaisti, kupli midi svārki, tādi eleganti, mati vaļā, plīvo.
Pretī nāk Bobis (vnk zinu, ka tas ir Bobis, neprasiet, kā zinu?). Garāmejot viņš tā nosaka - jā, skaisti, ka Latvijā svārkus nēsā.
Pie sevis domāju - nez, man rīt čatā viņam teikt, ka tā bija Minne, kam viņš garām uz ielas gāja un uzrunāja?
-
Tagad tikai trūkst Bobja teksta no sērijas: "Eju sapnī pa ielu, pretī nāk kāda nepazīstama ..." :) Un tad, - aiziet - tēma par telepātiju, ... :)
-
Nē, mums ar Bobi nav telepātijas
-
Pretī nāk Bobis (vnk zinu, ka tas ir Bobis, neprasiet, kā zinu?).
Ja skrietu pretī, tad simts punkti - Bob(i)s, kurš gan cits! ;)
-
Ja skrietu pretī, tad simts punkti - Bob(i)s, kurš gan cits! ;)
pa ielām es neskrienu :P
-
Šonakt forumam bij tusiņš. Ārā sniegs, a mēs peldkostīmos (šitas laikam ielipa jo man ir jauns). Bija visādas plātsmaizes sanestas, un daddy lika baigi skaļo mūziku. Un neviens neteica savus nikus - kas viņš ir forumā. Viens no foruma vīriešiem mēģināja manu visādi uzminēt, pat piedāvājot man cigareti "tu taču smēķē, vai ne". Uz rīta pusi izklīdām, bija sajūta, ka ir baigi jautri. Braucu mājās zeķēs, drusku kājas sala (kur jau 30 gadus nedzīvoju) ar busu, izkāpjot visiem laimīgu jauno gadu novēlēju
-
Šonakt forumam bij tusiņš. Ārā sniegs, a mēs peldkostīmos (šitas laikam ielipa jo man ir jauns). Bija visādas plātsmaizes sanestas, un daddy lika baigi skaļo mūziku. Un neviens neteica savus nikus - kas viņš ir forumā. Viens no foruma vīriešiem mēģināja manu visādi uzminēt, pat piedāvājot man cigareti "tu taču smēķē, vai ne". Uz rīta pusi izklīdām, bija sajūta, ka ir baigi jautri. Braucu mājās zeķēs, drusku kājas sala (kur jau 30 gadus nedzīvoju) ar busu, izkāpjot visiem laimīgu jauno gadu novēlēju
jau 30 gadus nedzīvo tur, kur drusku kājas sala?
;)
-
P.S
Zeķturis ar bija?:)
-
Tā ir, ka ķer telefonu, kad vēl acis neturas vaļā. Kādus tik teikumus nesakonstruē... Bet lai paliek, nelabošu, teikums tikpat nesakarīgs kā sapnis .. :)
-
Šonakt ar Emīliju baigi ņemāmies - runājām, iedzērām un visādi citādi izrādījām savas simpātijas.
Un tad vienā brīdī gaidījām laukos kkādu vilcienu. Pagājāmies pa sliedēm..Un tad milzīgā atrumā mums pretī drāzās viens prečinieks. Es uzrausos uz augstā perone, bet Emī, nu, tā vēsi....neko....es kliedzu "gulies starp sliedēm, gulies!!" Emī noguļas ar kājām pret vilcienu un tas milzīgā ātrumā rībina pāri. Aizbrauc, es stāvu sasalusi....baigā pauze....iet pa peronu viena jauna meitene garām paskatās lejā no perona, tāda - šokēta. Es atjēdzos kā no miega, ka tur taču Emī palika. Bet tā pauze tik ilga, ka man bail no ļaunaka. Bet tad ceļas Emī, smejoša un sajūsmināta.
Un tad mēs pēksņi esam pie mana bosa mājās, nokavējušas uz pusdienām, visi sēž ap galdu un stumj iekšā. Bosa sieva mums sacepusi un pataupījusi kkādas šniceles, salikusi mūsu vietās tieši uz galdauta. Sēžamies klāt un ēdam kopā ar visiem
-
Bosa sieva mums sacepusi un pataupījusi kkādas šniceles, salikusi mūsu vietās tieši uz galdauta.
:D :D :D
-
kaut kur nedēļu atpakaļ bij man sapnis: Ziema, es pilsētas centrā mēģinu pa pustukšo ielu izņemt pagriezienu ar auto velopēdu. Nu tipa, šim ir motors un būtu jābrauc. Maita ne no vietas! Paceļu vēkšpēdus - viss tā kā griežas, bet kaut kādam bleķim lodējums vaļā! Skaidrs, būs jātenterē kājām. Tieku līdz mājai bet tur kaut kāds kara stāvoklis. Skaidroties nav laika , skrienu augšā pakot koferi. Nepaspēju - pamodos...
Un visu dienu tāds nemiers... Un tad sākās ar zobu tīrīšanu, pārlūza zobu loks, skrienu pie ārsta, tas sūta uz laboratoriju, tie man saka, ka nav garantijas jo dīvains pamata materiāls, divas stundas laika- ierodas negaidītie viesi. Izdodas tikt vaļā, knapi paspēju līdz laboratorijas slēgšanai. Atgriežos mājās - pagalmā divas gazinieku mašīnas, ugunsdzēsēji un blakus trepju telpā visi logi vaļā. Kaut kāds mammis uzlika tējkannu un aizgāja uz istabu avīzi lasīt. Vienā vārdā mammis izglābts laicīgi, nekas neuzsprāga, bet man visu laiku zvanīja kaimiņi, vai nevajag no mājas vākties ārā...
A jūs sakat ... sapņi, sapņi!
-
Pagajuso nedelj bij sapnis, kurs nelaujas aizmirstiibai un vakardienas Jusu sarunas cataa liek par to domaat, nezinu kas un kaa un kaapeec, bet redzeeju jauku sievieti, kurai ir savs veikalins ar visaadiem tirgojamiem niekiem, bet tajaa izteikts gaoss un pie visa diagnoze audzeejs, seko kaa no skaidraam debesiim, taalaak bija sarunas un nez kaapeec sapnii kaa risinaajums uz izveseljosanos bija domaasanas, attieksmes mainja un lietu paarkaartosana, vinja palika vesela... kaut kaa taa...
-
Pagājšnakt sapnī biju zināmā vietā, apdzīvotā kempingā. Apmēram 50 m no kempinga teritorijas, ieraudzīju no meža iznākam tīģeri. Īstu, strīpainu. Viņš ieraudzīja mani, metās virsū. Es mēģināju bēgt, pagriezos, bet neko nepaspēju, tajā brīdī tīģeris (nu jau balts un mazāks) lēca man virsū. Paguvu aizlikt rokas galvai priekšā un brīdī, kad tīģera galva saskārās ar manām rokām, pamodos.
-
Bob(i), vells nebūs tik melns, kā viņu mālē. :m:
-
Pagājšnakt sapnī biju zināmā vietā, apdzīvotā kempingā. Apmēram 50 m no kempinga teritorijas, ieraudzīju no meža iznākam tīģeri. Īstu, strīpainu. Viņš ieraudzīja mani, metās virsū. Es mēģināju bēgt, pagriezos, bet neko nepaspēju, tajā brīdī tīģeris (nu jau balts un mazāks) lēca man virsū. Paguvu aizlikt rokas galvai priekšā un brīdī, kad tīģera galva saskārās ar manām rokām, pamodos.
Gan jau tas bija tikai Vānes (mellenes) smukais, baltais kaķītis :murmur: :taunt:
-
kaut kāds pilnīgs sviests, bet nu labi:
- Nesu kompi kaut kur labot, it kā dēlam, it kā uz kaut kādu skolu. Nu, kompi atdevu, bet tad domāju - ja reiz esmu skolā - jāpaprasa viņiem kādu pionieru kaklautu, vēl jau vienu gadu man vecums atļauj tādu nēsāt (???). (Tipa vecums, kad var būt pionieris). Nu, labi, skola iedod divus kaklautus. Bet es skatos - bliņ, kaut kādi balti ar raibumiem tie kaklauti. Likšu ap kaklu - nifiga, tie ir krūšturi, kā izrādās. Un baigi lielie - krūšu turētāji baigi tālu viens no otra.. Mēģināju piemērīt - nederēja.. Biju skrobīgs, ko man tur iesmērējuši...
Pamodos, uznāca smieklu lēkme, nevarēju nomierināties, kratījos smieklos pats no sava stulbā sapņa. Sieva pat pamodās, bet nekā nesaprata...
-
Nav brīnums, ka Bobim kādu apģērba gabaliņu vajadzēja :smej:
Šonakt bija tā. Eju gar pavērtām vannasistabas durvīm, skatos - Bobis stāv un slaukās kā no mātes miesām nācis. Ar muguru pret skatītāju-mani. Tāds garš, stalts....Bet vienu gan paspēju pamanīt - neskatoties un sportošanu, Bobim sānos mazliet mīkstumiņš rēgojās, tātad varētu būt, ka viņam arī kāds nebūt puncis (bet es neredzēju). Toties padomāju - baigais, citus tramda par lieko svaru, bet pats....
-
Mēs ar diddly gājām uz kaut kādu semināru, kur apmācīs par politiskas partijas aģitatoriem. Pirmajā telpā pie galdiem sēž jehoviešu tipa reģisrētāji. Uz durvīm plakāts ar kaut kādu dīvainu tekstu, tā kā Varbūt ienāc -neateros. Sasēžamies ar blociņiem, bet tad aicina uz ēšanu, kur visas sulas pakas jau tukšas. Vai nav zīmīgi?
Vai tā jau nav kaut kāda kiberpazīme, ka mēs cits citu sapņos redzam?
-
Ieeju kaut kādā milzīgā ofisu tornī, man vajag uz augš'ējo stāvu. Pašai mazliet nepatīk, bet izvēlos mazu liftu, kad durvis jau veras vaļā, pienāk vīrietis, lai arīkātu. Man tā mazliet nepatīkami, izliekos, ka kādam zvanu un stāstu, kur esmu, tukšu plaukstu pie auss pielikusi.
Lifts sāk braukt, bet mēs tā kā paliekam uz tādiem rāmjiem malās, bet grīda strauji grimst. Bail man nav, apsēžos uz tā rāmja un sākam runāties,kā sauc. Vīrietis -simpātisks -ir Nikolai. Es stāstu, ko mans vārds nozīmē un pagalam slikti runāju angliski.
Neesam nekur augšā uzbraukuši, ejam pa ielu, tā kā bēgdami , pakāpjamies pie kādas mājas un sēžam tā kā uz kaut kādiem fasādes izciļņiem. Tiešii blakus izrādās vaļējs logs, var redzēt piekrautu vecmodīgu istabu un dzirdēt sarunu -kalpone filipīniete saka vecai kundzei -viņš ir beigts un nu mums būs daudz naudas. Mēs abi ar Nikolai ierāpjamies iekšā un sakām -nauda jau jums būs, bet daudz mazāk, nekā cerējāt.
Ieejam dziļāk istabā, pēkšņi iestreipuļo vīrs, abas rokas sasietas ar 2 raibām kaklasaitēm un nemaz nav beigts. Vispārējs izbīlis, pēkšņi izrādās, ka mans Nikolai un sasietais vīrs ir pazīstami, apskaujas, jo ir geji! Es esmu apvainota un iesitu sasietajam pļauku. Tajā brīdī istabā ienāk kāda radiniece ar lielu glāzi rokā, izdzer un sāk rīstīties -tur ir bijusi vīram paredzētā inde.
Šajā brīdī jau es zinu, ka tas ir sapnis un domāju, -tik nepamosties!, lai to cirku vēl var paskatīties, bet nekā. Pamodos un steidzīgi sev izstāstīju, lai neizkūp.
-
Kādreiz reklāmā meitene biksīšu ieliknīti pie auss turēja un izlikās, ka runā pa telefonu. :D
-
Atceros sapni no tās vietas, kur sēžu pie galda kautkādā ofisā blakus zāles kumšķim uz gslda, un skatos, kā mazs, zaļš tārpels grauž caurumu galdā. Pēkšņi redzu - otrā galda pusē čūskulēns lien pa to caurumu ārā... Pēc brīža jau trīs! Saku otram cilvēkam, kas ar mani - laižam projām no šejienes, pa otrām durvīm... Ejam pa kautkādu rezerves gaiteni, priekšā durvis, domāju - kaut nu nebūtu ciet. Huh, vaļā, esmu uz ielas. Attopos, ka soma un telefons palika tā ofisa priekštelpā, eju atpakaļ, no otras puses. Ieeju tādā kā tirgū,esot šodien gadatirgus. Staigāju uz riņķi, tad saprotu, ka kaut kā nepareizi to somu meklēju... Satieku paziņu ar tādu zarainu neļķi, kā sīkziedu krizantēmu, šī saka, še paturi, esot dēlam nopirkusi, uz skolu vajagot, tieši tādu. Paņemu, turu, tad viņa saka - es te vēl pastaigāšu, bet tu to neļķi vēlāk man ienes pa ceļam. Labi, ienesīšu... Eju tālāk, koncentrējos uz savu somu. Beidzot atrodu tādu kā biroja galdu, ha, es gudra, jāpiezvana tak uz savu telefonu, tā es atradīšu arī somu. Brīnums, pat atceros un pareizi telefona numuru salieku... Pamodos, protams, no modinātāja zvana...
Guļu un domāju - es tak nezinu nemaz kur tā mana paziņa dzīvo, a solīju puķi ienest...
Tad pamodos pavisam. Huh, nav nekāda puķe nekur jānes...
-
Ejam ar vīru pa manu dzimto miestu, privātmāju rajonu - tur ieliņa pie ieliņas, visas tā smuki noasfaltētas, tikai viena tāda kā meža ceļš.Izrādās, ka tas arī ir mežs. Eju iekšā, meklēt sēnes. Vīrs nāk lēnām nopakaļ, es skrienu pa priekšu. Pēkšņi mežs beidzas, priekšā augsta betona siena, tajā vārti, aiz vārtiem supermodernu ēku komplekss. Ieraugu plāksni ar kompleksa nosaukumu, eju lasīt, bet plāksne sāk mainīt formu, kļūst arvien mazāka un, kamēr es pieeju klāt, jau pārvertusies par oli. Bet aiz vārtiem pagalmā ir vēl viena plāksne. Ieeju pagalmā, pēkšņi betona sienas sāk bīdīties kopā un es saprotu, ka ēku komplekss gatavojas pārvietoties uz citu dimensiju. Saucu vīru, lai nāk ātrāk, no visa spēka turu betona sienu, lai tā neaizveras. Vīrs paspēj, esam iekšā.
Nākošais kadrs - ir nākošās dienas rīts, esam tādā kā viesnīcas istabā, zinu, ka mūs kāds ir sagaidījis un izmitinājis. Mēs ar vīru esam sastrīdējušies, viņš ir dušā, es izlemju viena pati iet izpētīt, kur esam nonākuši. Izeju pa istabas durvīm - tur daudz koridoru, daudz durvju, aiz durvīm tādas pašas istabas. bet nav durvju uz āru. Beidzot vienā no istabām ieraugu vēl vienas durvis. Aiz tām liela uzgaidāmā telpa, informācijas centrs un vēl vienas, milzīgas, stiklotas durvis - aiz tām tāda kā oranžērija - palmas, liānas utt. Gribu iet iekšā, bet mani aiztur dāma no info centra - tā esot Paradīze, bet, lai tur tiktu, jābūt klienta kartei. Vai tad man neesot tādu iedevis (kāds, ar ko es esmu labās attiecībās). Saku, ka nē. Viņa dod man papīru kaudzi - esot jāaizpilda anketa, tad viņa man klienta karti uztaisīšot. Apsēžos skolas solā un ņemu pirmo lapu... un pamostos. Tā es kāda aizmāršības un citu birokrātijas dēļ neapskatīju paradīzi ;)
-
Klienta karte Paradīzei, okeej, laba doma... :)
-
klienta karte uz Paradīzi -tas ir ģeniāli!!
-
sapnis bija garš ar visādiem piedzīvojumiem, bet skaidri atceros vienu, kad ar kādu paziņu aizšīberēju uz pilsētas centru. Pilsēta bija spilgti krāsaina, tas tā dīvaini pārsteidza. Un tad no debesīm sāka krist kaut kādi pelni... tā kā lietus, kaut kur biezākām brāzmām, kaut kur vienkārši smidzināja. Tur kur bija biezākas šaltis mājas nodzēsa, kā ar dzēšgumiju. Ielas palika tukšas, un vietas, kas noklātas ar pelniem tādas pelēcīgi izbalējušas... tauta paslēpās bodēs. Bet pelni krita un tuvumā izskatījās, kā tādi mazi brūngani nelīdzeni gabaliņi. Kad tas pelnu lietus nedaudz rimās špagoju uz mājas puses, paziņas nekur nebija... Bija vēl kaut kādi piedzīvojumi, tostarp kaut kāda tautas čupošanās palielā dzīvoklī, bet īsti nekādu šausmu sajūtu vai panikas nebija. Nu kamēr modinātājs nezvanija
-
Atceros īsu, bet baisu sapni..
Sāku mosties un jūtu, ka pakustēties nevaru. Mēģinu kustināt roku, bet neko vairāk par pirkstiem pakustināt nevaru. Ar grūtībām atveru acis. Redzu, ka istabā ir 3 sveši cilvēki un kaut ko savā starpā apspriež. Viens paskatās uz mani un saka: Eu, viņš mostas! Kāpēc?!
Pienāca pie manis, pastiepa roku manā virzienā un... viss. Turpinājuma nav.
Modos ar ļoti sāpošu galvu.
-
Ui, man sen līdzīgs sapnis bija. Reiz man krita loze pa nakti kantorī dežūrēt, tāda mūsu priekšniekiem fiška bija, ka svētku dienās kantoris jāsargā. Es tā smuki krēslus rindiņā saliku, kafiju iedzēru un gāju gulēt... Sapnis tāds bija ... nekāds un tad pēkšņi "atveru acis"un dzirdu, ka blakus kabinetā kāds pāris klusi sarunājās. Par ko nedzirdēju, dzirdēju, ka staigā un kaut ko apspriež. Saprotu, ka labi nav un te ar šausmām jūtu, ka nevaru ne kāju ne roku pirkstiņa pakustināt- VISPĀR nejūtu, kādu saukt arī nav jēgas, jo labi zinu, ka esmu viena trīsstāvu ēkā, neviens mani nedzirdēs, bet tāda sajūta, ka tūlīt ienāks un labi tas nebeigsies. Un tad tās balsis sāk tuvoties, un ... te es pamodos. Un pat uzreiz nesapratu, ka pamodos, jo acu priekšā bija tieši uz mata tāds pats skats, kas sapnī. Neviena nebija, visas durvis ciet
-
Sens hohmīgais sapnis. Pareizāk - mošanās :)
Sapnī savainoju aci.Tik nevarēju saprast kuru.
Aizveru vienu aci un kustinu sev priekšā roku. Redzu. Aizveru otru..b..., neredzu. Tā miedzu vienu vaļā, otru ciet un ar šausmām apjēdzu, ka ar vienu aci es tiešām neredzu.
Pamostoties es tiešām sev priekšā kustināju roku, bet vienai acij priekšā bija spilvena stūris :D
-
Biju ekskursijā ļoti skaistā un krāsainā pilsētā. Daudz ziedu un krāsainu rotājumu viduslaiku mājām. Pat ielu laukumi izklāti ar dīvainiem plastmasas pārklājiem uz kuriem mazos pušķīšos mīksta zaļa zāle kā āboliņš (kājām patīkami). Zirgu ratiem pēkšņi nolaida ritenis ar skaļu pšt. puiši no pajūga metās remontēt un teica, ka štrunts vien esot, samaksu par remontu neņemšot. Tad viens no viņiem sāka pārējiem iestāstīt, ka tas neesot pareizi, jo pilsētas tēvi būšot dezinformēti par patiesajām izmaksām un nevarēšot sakalkulēt pareizās pakalpojuma cenas. Es pa tam lavījos gar ratiem pa šauro ieliņu tālāk aplūkot pilsēteli un momentā nonācu kaut kādā dīvainas apakšveļas veikalā, kur mēģināju pārliecināt dūšīgu kundzi par kaut kāda jokaina apģērba gabala pirkšanu, jo tas esot ērts un es arī (kādas šausmas!) tādu valkāju.
No sapņa jau nekas sevišķs, ja ne ārkārtīgi skaistās un spilgtās krāsas, sīkās detaļas.
-
Man bija šuri-muri ar ļoti foršu džeku, kurš izskatījās pēc Laura Subatnieka. Izdarības viņam bija līdzīgas kā "Viņas melo labāk", bet bija labi attaisnojumi. Gribāja ar mani pamurcīties, bet es kompleksoju par savu resnumu. Viņš saka "es zinu, ka tu pārdzīvo par resnumu, bet tam nav nekādas nozīmes". Tad nu padevos un bija tik kaislīgs skūpsts, ka pamodos ar nožēlu, ka sapnis beidzies.
-
Šonakt visvisādus sižetus skatījos, citi tādi personiskāki un jums neinteresanti, bet vienā ainiņā bija daži forumieši.
Lumbim bija gaiši brūna ādas jaka, viņš vienā telpas kaktā baigi aktīvi komunicēja ar Mao, kurš bija atlaidies uz kkādas sofas. Gar telpas vienu sienu bija lieli plaukti, kuros dažas forumietes kko kārtoja, laikam lika iekšā grāmatas, pret telpas centru muguras pagriezušas tā, ka nevarēju atpazīt. Spārka grozījās, ņēma grāmatas no telpas centra un nesa tās meitenēm pie plauktiem, pa ceļam pētīdama grāmatu muguriņas. Atceros, Spārkai bija pagari brunči mugurā, tādi, līdz puslielam, un jocīgas sandales ar apmēram 5cm augstu un platu papēdi. Tāda lietišķa un lietā"iegrimusi" ;)
-
Šonakt visvisādus sižetus skatījos, citi tādi personiskāki un jums neinteresanti, bet vienā ainiņā bija daži forumieši.
Lumbim bija gaiši brūna ādas jaka, viņš vienā telpas kaktā baigi aktīvi komunicēja ar Mao, kurš bija atlaidies uz kkādas sofas. Gar telpas vienu sienu bija lieli plaukti, kuros dažas forumietes kko kārtoja, laikam lika iekšā grāmatas, pret telpas centru muguras pagriezušas tā, ka nevarēju atpazīt. Spārka grozījās, ņēma grāmatas no telpas centra un nesa tās meitenēm pie plauktiem, pa ceļam pētīdama grāmatu muguriņas. Atceros, Spārkai bija pagari brunči mugurā, tādi, līdz puslielam, un jocīgas sandales ar apmēram 5cm augstu un platu papēdi. Tāda lietišķa un lietā"iegrimusi" ;)
Eu, Minn...
A kā tad es?!
-
Eu, Minn...
A kā tad es?!
Tu tieši tobrīd biji izgājis, Bromsīt, nebija Tevis bildē :) :big_hug:
-
Tu tieši tobrīd biji izgājis....
Aaa.. nu pareiz'!
Pēc viskija un prežiem :D
-
es shonakt sapnii satiku Minni,un liekad,otra bija Bronja. Tik nodomaaju,Minne nu gan neizskataas taada,kaa domaaju-;strupa apaliite,ar ieveidotu sirmu frizuurinju.
SMiekliigi,ka iepaziistoties,nosaucu i savu niku,i vaardu,parnko abas daamas vaikstiijaas,tipa taa neviens nedara.
Peec tam sapnis aizgàja bojevika cieniigi,SF meitenes vairs nemaniiju,bet shis bija sapnis,kuraa nodomaaju,sho jaapatur atminjaa nomodam.
-
:rat: šitik apaļa? :rofl:
-
Smieklīgi, bet pašu sapni aizmirsu uzreiz, kā tikko pamodos. Vienīgais, ko atceros, bija milzīgs kaķis. Fantastisks kaķis. Augumā kārtīga lūša lielumā, ķermenis balti-tumši biešu krāsa, grūti pateikt, kuras krāsas pamats, kuras - raibumi (50/50), spalva īsa, gluda, Uz galvas bordo krēpes un ūbergarš cekuls, briesmīgi kupla bordo aste kā meinkūniem. Ak, jā, vakar ilgi jūsmoju par tiem retajiem kaķiem internetā... :)
-
Manam korim bija jādzied koncertā. Dzīvē stāvu pirmajā rindā, bet sapnī biju pašā aizmugurē, pašā augšā. Zāle pilna, viss notiek. Uzsākam dziesmu, bet pie pirmajām notīm pati dzirdu, ka mazliet šķībi dziedu, bet tikai mazliet netrāpu toni. Dāma pa kreisi arī velk šķībi, bet tās 2, kas pa labi - riktīgi šķērsām, pilnīgi nemuzikāli. Vārdu sakot mūsu rinda visu izgāž un dziesma, lāgā nesākusies, beidzas, jo kkas neiet. Visi raušamies nost no skatuves, pārējie koristi nikni, ka esam izblamējušies, un dāma no pirmās rindas, kas man reāli dzīvē blakus stāv, norāda uz mani, ka es esmu vainīgā. Jūtos baigi nepatiesi apvainota, jo manas blakusstāvētājas dziedāja vēl trakāk.
-
Jāņi, mazmiests, pļava blakus šosejai, pļavā es piknikoju. Uz šosejas stāv divi bandīti, stādina mašīnas un šantažē šoferus - tie atpērkas, kā nu māk, bandītiem jau pilns maiss ar naudu. Es tādu netaisnību paciest nevaru, zvanu pazīstamam armijniekam, lai nāk ieviest kārtību. Viņš atnāk, bandītus izdzenā. Piebrauc armijas busiņš, iekšā ģenerālis, sadod pa kaklu manam armijniekam (tas esot izjaucis slepenu operāciju), liek pieķerties pie busiņa durvīm un skriet līdzi. Visi aizbrauc.
Es eju pārbaudīt, vai bandīti kaut ko nav atstājuši. Naudas maisa nav, bet ir divi desas luņķi - kvadrātaini kā koka brusas, katrs pusmetra garumā. Paņemu (neies jau labu mantu atstāt) un noslēpju krūmos.
Pēkšņi izrādās, ka, lai desu varētu paturēt, man jāpiedalās sacensībās - jāskrien cauri visam miestam un pirmajai jānonāk klasesbiedrenes dzīvoklī. Mana konkurente ir klasesbiedrenes mamma. Skrienu pa miestu, maldos (kā jau parasti sapņos), beidzot nonāku finišā, esmu uzvarējusi, man svinīgi pasniedz desu un piedraud, ka, ja vēl kādreiz līdīšu, kur nevajag, dabūšu pa kaklu... :P
P.S. Visas personas sapnī ir izdomātas - ne man pazīstami armijnieki, ne tādas klasesbiedrenes dzīvē neeksistē.
-
Sapnī bija daudz visādu personu un notikumu, bet, kā jau parasti, no rīta viss vai gandrīz viss ir aizmirsies. Tomēr vienu epizodi atceros - man jāpieiet pie Mao un kaut kas jāpajautā, jānoskaidro. Kamēr prasu, esmu viegli pieliekusies, un šis lūr mana krekliņa kakla izgriezumā. Saku, ka tā nevajag skatīties, bet viņš atbild, ka vajag gan un ka viņš vienmēr tā dara. :)
-
Sapnī bija daudz visādu personu un notikumu, bet, kā jau parasti, no rīta viss vai gandrīz viss ir aizmirsies. Tomēr vienu epizodi atceros - man jāpieiet pie Mao un kaut kas jāpajautā, jānoskaidro. Kamēr prasu, esmu viegli pieliekusies, un šis lūr mana krekliņa kakla izgriezumā. Saku, ka tā nevajag skatīties, bet viņš atbild, ka vajag gan un ka viņš vienmēr tā dara. :)
oft.
A kur Mao aizjājis?
-
gan jau, ja kāda ar lielu izgriezumu un īsiem svārciņiem aizbrauktu pie viņa, šis baltā zirgā atjātu atpakaļ
-
Sapnī ir Svingeru turpinājums -tā ir bijusi kā teātra izrāde un tagad aktieri nāk zālē atbildēt uz jautājumiem. Es saku, ka tā dedzinot kažoku, viss būtu pilns ar zili melniem dūmiem, nepārliecinoši.Vēl kāds cēlās un kaut ko aizrādīja scenārija sakarā. Beigās mēs, skatītāji sēžam zāles vidū un visi aktieri iet mums (palielam baram) apkārt kā "kas dārzā", bet skatītāji aplaudē
-
oft.
A kur Mao aizjājis?
Izbanots (ne sapnī hihi)
Bet sapnī šāvu ar loku. Vispirms uz kkurieni bija jāaizklunkurē mega augstiem papēžiem. Kā jau sapnī - vnk nevar paiet, kājas smagas, pinas, katrs solis tik lēnu, lēnu, publika lūr. Un tad jau stāvēju kkādā veču pilnā laukumā, it kā apakšzemes garāžā, un tēmēju ar loku. Redzēju katru smalkāko loka (ar īstu tēmēkli) detaļu, izbaudīju katru sava ķermeņa kustību, nostājoties stalti un atvelkot loku. Un tad secināju, ka mērķis par tālu. Griezos uz citu pusi, tur atkal bultu sanāktu šaut betona stabā un tā rikošetā varētu trāpīt kādam no vīriešiem. Tā nu grozījos tur ar savu loku, vīriešu aplenkta, un tā arī neizšķīros izšaut, jo pamodos no tā, ka asinis pa degunu sāka tecēt (pa īstam hihi)
-
Vot, tikko pamodos. Rakstu, kamēr atceros... Klīstu pa kādas nepazīstamas mājas gaiteni. Atveru durvis- lielā zāle un kaut kāda komisija uzklausa Dārtu Daneviču (Madara no Svešām sejām). Viņa prezentē kaut kādu arhitektūras projektu un liekas diezgan neveiksmīgi. Domāju, ko gan tādu es tai komisijai? Atcerējos,- aha, es taču esmu dzejniece, man pat prātā nāk diezgan sakarīgas rindiņas no nesen izdotas grāmatas (dzīvē nekad nekādu dzeju neesmu rakstījusi!). Bet nav laika, negribu jaukt gaisu un pēkšņi esmu kaut kāda kabinetā, cik saprotu uz prom iešanu. Daneviča pienāk pie manis, es tā kā varētu viņai palīdzēt ar to projektu, bet man nav laika, jo jābrauc uz Kanādu. Pieturā iekāpju pirmajā kas pienāk autobusā. Busiņā kāda paziņa ar kuru reiz braucām uz Portugāli,- skaidrs, tā ir pareizā grupa uz Kanādu. Sēžu un domāju, - kaut kas nav tā - uz Kanādu autobusi nebrauc, tad atmetu ar roku, nekas, droši vien mēs uz lidostu. Kaut kādā pieturā autobus apstājās, man ienāk prātā, ka man taču nav nekā līdz, jāieskrien kādā bodē, tas daudz laika neaizņems. Divas bodes ciet, viena vaļā bet vispār tukša, izskrienu ārā - autobuss ir aizgājis. Čerts! Jānoskaidro, kas tā par pilsētu, klīstu pa ielu- nekur nav nosaukuma. Palieku dusmīga, kāpēc viņi aizbrauca? Vai tiešām blakussēdētājs un paziņa nav pamanījuši, ka viena cilvēka trūkst! Kaut kā stulbi prasīt pretimnākošos kas tā par pilsētu, pie tam visi runā krieviski, vēl apvainosies. Kaut kādā izziņu kioskā sēž runīgs mammis, baigi priecīga, kad pienāku, sāk man krievu valodā sūdzēties, ka šodien kaut kāda stulba diena un viņai visi uzmācās ar idiotiskiem jautājumiem. Paliek neērti un tā arī neuzprasu kas tā par pilsētu. Mēģinu sazvanīt drušku, atbild kaut kāda pazīstama balss, kas mani atpazīst, bet tā nav viņa. Mobilajam nobeidzās akumulators, skaidri zinu, ka lādētāja līdz nav. Ieeju autoostā, domāju, vismaz te uzzināšu kur atrodos, nekur nav neviena autobusa saraksta. Kasiere arī tāda pikta. Joprojām neko neesmu uzzinājusi. Redzu no autobusu pieturas viens pēc otra atiet trīs autobusi. Maršruts visiem rakstīts latviski, bet nevienas pilsētas nepazīstu. Meklēju autoostas nosaukumu un pēkšķi redzu, tādiem lieliem burtiem rakstīta - Erģeeme. Ja ja, tieši ar diviem "e". tā vismaz tagad zinu, ka esmu Latvijā. Pēkšņi sāk sāpēt gurns, - nolemju, nafig man tā Kanāda, tur ārstēšana ir dārga, jābrauc uz Rīgu. Un pamostos. Kāja toč nogulēta uz Kanādu arī negribās.
-
Cik interesanti būtu izlasīt tos autobusu marsšrutus!
-
Certs! Man liekas, ka jāatver blogs - "olguča sapņu pasaule".
Tikko pamodos - atskaitos, kamēr atceros ;o))) Tātad, vakars, kaut kādas aktivitātes( vairs neatceros), bet beigas interesantas. Ieslēgts televizors, sāk rādīt atkārtojumā pirmo sēriju no Santa Barbaras vai Hamelionu rotaļām. Vienu no tiem seriāliem neskatījos no sākuma un tas bija tieši tas. Princips tāds tur figurē kaut kāds Čēnings kuru liekas nomušī jau pirmajā sērijā. Tagad izrādās šams ir dzīvs un turpinājums būs rīt. Eju gulēt, bet nevaru saprast kurā programmā un cikos man tas turpinājums jāskatās. Tagad rīts. Pamostos no tā, ka man blakus pamostās tas Čenings un saka - Guli guli, man uz darbu... Nu un ķipa aiziet. Es tādā vieglā nesaprašanā ar kafijas krūzi apsēžos pie galda.
Zvans pie durvīm. Kaut kādas divas džuses atnākušas ar mani parunāt par grāmatvedību. Prasa, vai esmu taisījusi grāmatvedību uzņēmumam "M...". Saku -Jā. Nu vot, jums tur bija darījums, bet mēs to izkontējām savādāk. Tagad baigi forši sanāk, bet nav kam izstāstīt... aiziet.
Te atkal zvans pie durvīm. Kaut kāds vecis,- saka, - Atvainojiet, mēs nezinājām, ka Čeningam ar jums kaut kādas attiecības. Jāglābj situācija. Piedāvājam jums līgumu uz 25 gadiem. (nu ķipa, ka man ar to būs 25 gadus jādzīvo un visa dzīve, ka Kardašjanai jāfilmē) Un pa to laiku viss dzīvoklis pilns ar filmas grupu, tauta rosās, es pa vidu halātā ar kafijas krūzi. Es šam saku, ka es 25 gadus nevaru solīt. Šam steidzās prom un māj ar roku,- Mēs jums to garantējam.
Te es pamodos un pirmā doma,- šajās dienās ir svarīgi pārgulēt ar pareizo pusi - uzreiz darba līgums 25 gadiem. Un gāju vārīt kafiju. Tagad domāju, ka pareizāk būtu rakstīt ne pārgulēt , bet pamosties ;o))) Lai jums jauka diena!
-
Vēl par sapņiem… tas bija vakardienas, jau pagājušās nakts sapnis. Pirmās divas trešdaļas , es kā likts neatceros, vairāk nobeigumu. Pamatdoma bij tāda, - Visu sapnim atlikušo laiku mēs ar kādu patīkamu vīrieša gabalu vēlējāmies „intīmi tuvāk iepazīties”. Man par pārsteigumu, šī vēlme bija abpusēja, līdz ar to viss atlikušais sapņa laiks tika saistīs ar kāda klusa stūrīša meklējumu. Nu un kā likts, līdz atradās kāds funktierim atbilstošs placdarms, tūlīt pat ieradās nelūgti viesi, vai guļamistaba jau bij aizņemta, vai nu vēl trakāk, atvērās istabas durvis un pa tām straumēm nāca teātra skatītāju pūlis, jo izrādās , ka blakus istabā tika spēlēta kaut kāda lauku teātra luga. Vai atkal- pēkšņi uzradās blakus mājas kaimiņi un paziņoja, ka visa māja ar tās iedzīvi jau labu laiku pieder viņiem. Vienvārd sakot, man tā visa jezga apnika un es … pamodos. Nedabūjusi. Par ko biju pārsteigta. Nu ne jau tāpēc, ka es parasti dzīvē dabū visu, ko vēlos, vairāk par to, ka es nekad par ko tādu neesmu sapņojusi. Kaut gan vīrišķim nebija ne vainas, tai nozīmē, ka bija jēga meklēt un … sapņot.
-
Viens fragments: eju pa ielu ar mērķi nokļūt uz kaut kādām mācībām, kas notiek pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. Pāreju pāri Čaka ielai, bet aiz krustojuma sākas necaurredzama tumsa. Paeju mazu gabaliņu, bet saprotu, ka lai gan ceļš pazīstams, pa pilnīgu tumsu nekur neaiziešu. Eju atpakaļ līdz gaišajai ielas pusei un izsaucu taksi, lai tumsu apbrauktu apkārt.
-
Viens no, kā parasti, daudzajiem sižetiem.
Mana kora diriģentei piedzimusi meitiņa (viņas vecumā gandrīz vai neiespējami), mēs atrodamies kkādā gultā (nu jau man tipiski hahah). Viņa dod savu meitiņu man paturēt. Man cauri galvai tūkstoš domu, no sērijas - arī viņa tagad, pretīgi ziņkārīgi, tāpat kā citi vēros manu reakciju uz bērniem rrrr - es ņemu to zīdaini, kurš vēl netur galvu, bet kkā tik neveikli, ka ar roku atbalstu viņa kakliņu nevis no skausta puses, bet satveru pie rīkles un sanāk it kā viņu žņaugt. Pati nobīstos par savu tizlumu, bet redzu, ka bērna māte mierīga un man pilnībā uzticas.
Kko runājam, un pēc laiciņa diriģente grib bērnu atpakaļ, bet es piefiksēju, ka esmu mazo kkur tajā gultā vnk nolikusi un milzīgajā segu kaudzē pazaudējusi. Un atkal tūkstoš domu cauri smadzenēm - jēzus, Minne...pa šo īso laiciņu, kopš tev vairs nav bērna, tu esi zaudējusi jebkurus instinktus, un kā kas tāds vispār var pazust?! Kas ar tevi notiek, tu esi tik nesavākta un neuzmanīga...viens haoss..
Bet meitenīti veiksmīgi atrodam un atstutējam pret dīvāna malu.
-
Man šonakt pēkšņi bij tenisturnīrs. Ar igauņiem un leišiem, ceļojuma/atpūtas laikā, jo palmas apkārt. Panika un neizpratne, jo es nemāku, nespēlēju tenisu. Ar kautkādu igauni savēlām no maizes bumbiņu un trenējāmies (raketes mums bija nezkāpēc), sanāca štruntīgi. Trenējāmies nezkāpēc uz galda tenisa galda, nu ok. Atnāca sacensību vadītājs vai tiesnesis, kautkas tāds... Saka, neviens īsti nemāk. Nu labi, man pirmā spēle. Tiek atsūtīta vēstule, ka pretinieks atdod uzvaru man, un klāt skaista, sarkana roze. Padomāju - cik skaists žests! Un vēl padomāju - ja es esmu ieradusies, bet citi nē, tad jau sanāk, ka es to turnīru vinnēšu...? Hihi. Tad man pasniedza vēl vienu dāvanu simpātisks vīrietis - izrādās tie bij gredzeni, tādi plastmasīgi, man balts, viņam zils. Tas esot uz mūsu pazīšanās 8 dienu jubileju. Man bija patīkami, bet nevarēju atcerēties, ka/vai man ar šo vīrieti būtu kāda romaņķika... Pamodos, sasodīts.
-
pinīgi skauž,man arī gribas!
-
es neko vairāk par šujmašīnām ne dzīvē,ne sapnī neredzu :angry:
:angry:
-
Man tik jauki sapņi nekad nerādās.
-
Dīvains sapnis bija, es tajā nebiju galvenajā lomā. :)
Ir divi naidīgi grupējumi vai ģimenes, īsti tas neatklājās. Kāzas. Precas puisis ar Vestarda Šimkus seju un meitene, kura izskatās kā aktrise Ieva Florence. Viens (vai abi) savstarpēji naidīgie grupējumi negrib, ka kāzas notiek, bet nekādu aktīvu darbību, lai tās novērstu, tomēr neuzsāk. Jaunieši tiek salaulāti, abus sūtu uz guļamistabu nodarīt "visas lietas", lai laulības fakts ir neatgriezenisks un citiem būtu ar to jāsamierinās. Pēc brīža iznāk šie no guļamistabas skābām sejām. Kas noticis? Viņam nestāv...
-
Man šonakt pēkšņi bij tenisturnīrs. Ar igauņiem un leišiem, ceļojuma/atpūtas laikā, jo palmas apkārt. Panika un neizpratne, jo es nemāku, nespēlēju tenisu. Ar kautkādu igauni savēlām no maizes bumbiņu un trenējāmies (raketes mums bija nezkāpēc), sanāca štruntīgi. Trenējāmies nezkāpēc uz galda tenisa galda, nu ok. Atnāca sacensību vadītājs vai tiesnesis, kautkas tāds... Saka, neviens īsti nemāk. Nu labi, man pirmā spēle. Tiek atsūtīta vēstule, ka pretinieks atdod uzvaru man, un klāt skaista, sarkana roze. Padomāju - cik skaists žests! Un vēl padomāju - ja es esmu ieradusies, bet citi nē, tad jau sanāk, ka es to turnīru vinnēšu...? Hihi. Tad man pasniedza vēl vienu dāvanu simpātisks vīrietis - izrādās tie bij gredzeni, tādi plastmasīgi, man balts, viņam zils. Tas esot uz mūsu pazīšanās 8 dienu jubileju. Man bija patīkami, bet nevarēju atcerēties, ka/vai man ar šo vīrieti būtu kāda romaņķika... Pamodos, sasodīts.
Tavu sapni lasot ienāca prātā aņuks par puskurlo džinu, kurš lūdzējam atsūtīja nevis lielu penisu, bet lielu tenisu...
Tavējais sapņu Jūlis arī līdzīgi pakurls šķietās... :D
-
Viens no svaigaakajiem sapnju sizhetiem- man jaabeidz augstskolu,un jaaliek eksaamenu matemaatikaa. Esmu baigi sanervozeejusies,jo zinu,ka nenolikshu. Kursa biedrenes sapuceejushaas,kraasojas,dzer kafiju.Mani iisti nav kur pieseest.sapnii pukojos,kas par stulbumu,ka jaaliek matemaatiku,kura beidzaas jau 2.kursaa.
Fakts,ka matemaatika man bija trauma.
-
Ak vai. Šonakt piedalījos kautkādas rokgrupas koncertā, uz skatuves. Bija pilna zāle ar cilvēkiem - dejoja, fanoja. Mans uzdevums bija noliekties pār klavierēm un tipa spēlēt - divus taustiņus spiest. Zinu ka sapnī piemigu to darīdama. Pamodos - koncerts beidzies, uff, šķiet, ka neviens nepamanīja, ka es piemigusi. Eju klanīties ar visiem kopā.
Pēcāk gāju pārģērbties - tādā spīdīgā, sudraboti zilganā kleitā ar pliku muguru un baltu banti pušķī aizmugurē. Un... man iedeva braukt ar tumši zilu Ferrari (man tipa pašai bija Laborgini, bats, bet kurš tad brauc ar Lamborgini, ja ir Ferrari). Ducināju ar visiem tiem entajiem cilindriem pa ielām, pilnām ar riteņbraucējiem un gājējiem, un nopūtos, ka galīgi nevar uzgāzēt. Pēkšņi uz ceļa tāda kā mīkstu skaidu kaudze. Apstājos, uzrāpos - tur kaut kas notiek, tā kā ugunsgrēks. Ahā, nodzēsa. Rāpjos lejā - pa ceļam pazaudēju atslēgas no Ferrari... Lūdzu apkārtstāvošajiem puišiem, lai palīdz atrast. Šie vāc nost to skaidu kaudzi, un - atrod ar! Braucu tālāk...
-
Vakar bija dīvains sapnis. Kaut kādā hostelī man ierādīja guļamvietu. Liekos slīpi un pēkšņi ievēroju, ka vecis blakus gultā tāds dīvaini sastindzis ar vaska dzeltenīgu seju, visapkārt rosās cilvēki- skaidrs - šams ir beigts un pagalam. Pēkšņi viens pagriež seju uz manu pusi (mans bijušais priekšnieks no seniem laikiem)un klusi saka,- Es tev to nekad nepiedošu... Nu moins, nejūtos vainīga ( visas atskaites iesniegtas, bilance gatava) un šamo ignorēju. Tad rīts, es pamostos, visi apkārtējie arī. Vecis (vakardienās mirējs)pēkšņi ir pat ļoti dzīvs un enerģisks, sēž gultā pidžamā, dzer kafiju un izskatās ļoti laimīgs. Aizeju uz blakus istabu, tur tā bijušā miroņa radi pako paunas aizbraukšanai, visu radinieka saimniecību izpārdevuši un sērīgi gatavojās bērēm (klāj bēru galdu). bijušā priekšnieka sieva pako lielu koferi un jautā man, kas man sakāms. Es atbildu, - Neko daudz, man liekas, ka jūs gaida patīkams pārsteigums. Un te es pamostos...
-
Olguc,saac apkopot,buus labs bestsellers.
Vai arii- izdod nopleeshamo kalendaaru,katrai dienai 1 sapnis otraa pusee!
-
Man arī bija garš un notikumiem bagāts sapnis, kuru beidzot varēju no rīta atcerēties.
Sapnī vienā epizodē dejoju -mani uzlūdz, bet es esmu novilkusi kurpes, mēģinu sataustīt un uzvilkt, bet neizdodas, Tad eju basām kājām, partneris (zināms) ir stipri gara auguma, un dejai kļūstot aizvien straujākai, burtiski lidoju griezienos pa gaisu -tā priecīgi.
-
Šonakt sapnī uz ielas saskrējos ar Laimu Vaikuli. Viņa mani sveicināja, aizgājām pasēdēt kādā krodziņā. Teicu, ka es viņu neapskaužu, visu laiku jābūt formā, tas noteikti nogurdina. Viņa skumji pamāja ar galvu un jautāja, kādā skolā es mācījos. Izrādījās, ka dažādās. Tad ieradās viņas komandas sastāvs ar dažiem faniem, visiem sadalīja kaut kādas šokolādes pogas atmiņai . Aizgāju pie mammuča izstāstīt par tikšanos, jo viņai Vaikule vienmēr ir patikusi. Mammis nekādu sajūsmu neuzrādīja un sāka mani gruzīt ar ikdienas probām. Mājās rosījās kaut kāds ķīniešu skuķis un karināja pāri manām gleznām lielformāta abstrakcijas darbus. Mani tas kaut kā ne īpaši uztrauca. Aizgāju uz darbu, pie gara galda sēdēja direktoru padome, pārējie pakluso čabinājās un gatavojās atomkaram. Principā, tāds neizteiksmīgs sapnītis, varēja būt interesantāks.
-
Neizteiksmīgs... :rat: Olguc, viss jau principā ir pareizi, kas gan ir atomkarš!
-
Bāc, tas saucas - neizteiksmīgs... Tādi apskaužami sižeti! Es neredzu neko, nu vismaz neatceros neko. Nē, šonakt uz rīta pusi sapņoju, ka meklēju mazmājiņu un beidzot esmu veiksmīgi atradusi :D bet tad nospriedu, ka nē, šo izmantot nebūs labi, jo tas ir sapnis, jāmostas, jāceļas vien augšā un jāvelkas uz to iestādi pa īstam :D
-
labi,ka pamostoties nav palags jātausta :)
-
nē, nu es tā kā uzreiz neatcerējos, vienkārši galvā bija tā Vaikule, mēģināju atcerēties, kādā sakarā... un tad jau viss atkal sāka noskaidroties, kā tā Vaikules komanda, kādi 8 cilvēki piebrauca ar mašīnām un tenterēja uz mūsu pusi, tad tas mammis, tāds nevaļīgs, tad tas ķīniešu skuķis kas manā guļamistabā karināja tā bildes ( es pirms gulētiešanas biju pinterestā abstrakcijas ievērtējusi- laikam tāpēc). Tad pēkšņi vecā darba vietā, tā mūsu riebīga šefene ar jauno pričeni sirmos matos ( vispār viņai piestāvēja- tas mani pārsteidza, laikam tāpēc atcerējos) un pie tā garā galda viss uzņēmuma "resnais gals". Un pārējais kolektīvs, kaut ko saspringti krāmējot savos galdos. Un šiem arī nav laika parunāties, jo esot prikazs - jābūt kaujas gatavībā, jo tas lādiņš jau esot ceļā... Kaut kā tas viss, kā kamoliņš atritinājās. Bet pirmā brīdī, atcerējos tikai to Vaikuli, tādā pelēcīgā sporta kostīmā , nenokrāsojusies, ar nogurušām acīm - bet atpazīt var. Vot, kādā sakarā viņa mani atpazina ne mazākās poņas :faint:
-
Tā, atskaitos, kamēr vēl prātā. No sapņa atceros liekas, tikai pēdējo ceturto daļu. Sākums arī bija saistošs, bet beigas pārspēja visu, tāpēc vairs neatceros. Nu tad ar ko beidzās. Vakars. Skatos TV, un tur reklāmā paziņo, ka interesenti var vērot iezemiešu vairošanās rituālus. Tā kā manā īpašumā izrādījās tur-aģentūras dāvanu karte, nolēmu, ka jāpaskatās, lai neiet zudumā. Pasākums notika mūsu pašu pilsētā. Kā jau šajās dienās,ielās jau bija krēsla. Tai pašā laikā, vietā kur tiem iezemiešiem bija tā vairošanās, spīdēja saule, visapkārt palmas un diezgan liela rosība. Pie kaut kādas bambusa būdas čupojās tauta. Pēc izskata filipīnieši. Princips bija tāds - vienā rindā stāvēja vīrieši, otrā sievietes. Un tā rindas kārtībā pazuda tajā bambusa būdā. Tipa, tā bija baigā loterija, kam tur ar ko tā vairošanās ir paredzēta. Biju, tā kā nedaudz vīlusies, jo bija solīts parādīt to vairošanos, bet man te jāskatās kā uz to būdu virzās divas iezemiešu rindas. Tāpēc, pēc visu rūdīto tūristu paraduma, iestājos rindā un drīz vien tiku arī tai būdā. Un te čerts- obloms! No vīriešu gala būdā ienāk tāds pats tūrists eiropietis un pat vairāk - ar visu sekretāri! Khmmm... Gāju uz māju un prātuļoju, ka noteikti vajag šamo iesūdzēt pēc tām Metoo noteikumiem. Bet nepaspēju, jo pamodos ;o)
-
tā ir, ja seksa tēmu, kurā laikā vislabāk, salasās pirms gulētiešanas :smej:
Man bija 2 sapņi -viens par zelta monētām antkambarī, tas tāds interesants, bet otrs pilnīgi garlaicīgi banāls -par jaunu maizes veikalu Tērbatas ielā. Pie Stabu ielas, kur kādreiz bija liela frizētava, liels maizes un bulku veikals, knapi jaunatvērts. Eju iekšā un prasu pēc saldskābaizes. Neesot. Tad sāku tā neuzkrītoši lielīties, cik labu vakar izcepām. Pēkšņi atminos, ka esmu tak keksu apsolījusi izcept kaimiņienēm( kas atbilst īstenībai), ko es te staigāju. Griežos atpakaļ un eju uz mājām (kur nedzīvoju jau 20 gadu) cept.
Ko daru arī pašlaik :)
Par zeltlietām un kriminālo sižetu nevaru vēl iedomāties, par maizi viss skaidrs
-
man liekas, ka tas mans sižets vairāk bija tai sakarā, ka vakar vakarā skatījos pirms gulētiešanas 360TV kanālu - Skrējienu pēc miljona. Tur tie pāri arī joņoja pa pāriem pa visu pasauli. Bet vissmieklīgākais bija tas, ka man tas vecis pateica, ka viņš bez savas sekretāres vispār nekur neiet, to gan atceros. Šī vēl bija tāda padrūma, izskatījās, ka viņai tās bosa fantāzijas jau bija līdz brošai ;o))
-
tā... kamēr atceros. Sapnis bija trijās daļās. Pirmajā atrados kaut kādā slimnīcā, kur mūs abus ar palātas biedreni vajāja divi nojūgušies sanitāri ar ieročiem. Kaut kādā dīvainā kārtā izdevās no tiem tikt vaļā. Kad šie brauca ar liftu augšā, mēs pa trepēm lejā un tad no lodžijas redzējām, ka piebrauc kaut kāds sudrabots busiņš un tos iegrūž tur iekšā. Man bija aizdomās, ka mūs ar viņiem sajauca. Tad bija otrā daļa ierados darbā. Un savā darba galdā atradu kaut kādus dīvainus dokumentus ar sarežģītiem aprēķiniem un garu gariem sarakstiem. Atnāca šefene, iedevu šai sarakstus, šī kā vienmēr ne ar ko nebija apmierināta, bet īpaši nekasījās. Vairāk neviena darbā nebija, tāpēc uzskatīju par iespējamu aiztīties pusdienās. Tad bija trešā daļa, ienācu savā dzīvoklī un apstulbu. Izskatījās, ka bijām pamatīgi aplaupīti. No mājas vispār viss bija pazudis, bet tas mani kaut kā ne īpaši uztrauca, jo vienmēr biju uzskatījusi, ka man te par daudz visa kā lieka . Bet dīvaini bija kas cits, uz plaukta stāvēja vecs melnbaltais televizors, stūros kaut kādas padilušas lietotas mēbeles, zemē mētājas visādi sīkumi, papīri, grabažas. Dzīvoklī vispār nav ne pēdas no mana remonta- kaut kādas nolipušas gaiši brūnganas tapetes ar rozītēm. Aiz loga skats pa rubli, visa zeme piebērta ar kaut kādu celtniecības drazu, pārsvarā ķieģeļu kaudzes. Ieradās kaut kāds skuķis un paziņoja, ka viņai vajag kaut ko skolai. Nu ja vajag tad vajag, devāmies uz bodi. Tad pēkšņi prātā, bet ja mani apzaga, kur es ķeršu naudu. Skuķis paziņo, ka viņam ir un parāda man ādas maisiņu ar skanošo. Bodē, kad jāsāk maksāt izrādās maisiņš pilns ar metāla plāksnītēm dažādas formas un nomināla. Bet mums tāpat nepietiek un atlikumu samaksājam ar āboliem. Ielā man pēkšņi ataust, es uzprasu skuķim kāds tagad gads, viņa atbildēja, es nesapratu. Tad mani pasauc kāds džeks, kurš izrādās ir policists un ceļa regulētais ( nu ķipa strādā par luksoforu) . Šis man klusi pačukstēja,- jūs esat no atnācējiem(atbraucējiem)? Neejat nekur, es tūlīt atbrīvošos. Iela izskatījās kā tāda filma no 50+60 gadiem, visi vienādi ģērbušies un ar tādu saspringtu sejas izteiksmi... .Vienā vārdā, vairs negaidīju un pamodos.
-
Sapnis par seksa gribēšanu un nedabūšanu (ne erotisks).
Tirdzniecības centrā satieku paziņu, izdomājam, ka vajadzētu paseksot. Noslēpjamies veikalā un gaidām darba laika beigas. Veikala pārdevēja paliek greizsirdīga un nosūdz mūs apsardzei. Mūkam prom. Tad mēģinām ielauzties birojā. Apsargiem cenšamies iestāstīt, ka mums ir tiesības tur atrasties, bet tie netic. Atkal mūkam. Braucam mašīnā, nonākam pie pamesta lauku kultūras nama. Jau liekas, ka tūlīt viss būs... bet tur notiek cilvēku tirdzniecības bandu saiets. Mani noķer un grib, lai es parakstu līgumu, ka strādāšu viņu labā un vienu no viņiem apprecēšu. Es atsakos, aizmūku. Atkal braucam mašīnā. Izdomājam, ka mums nevajag telpas, pietiks ar mašīnu. Iebraucam mežā. Bet mašīnas aizmugurējā sēdeklī sēž greizsirdīgā pārdevēja no tirdzniecības centra. Mēs viņu dzenam prom, viņa neiet un saka, ka mēs viņu esam nolaupījuši. Vedam viņu atpakaļ uz viņas darba vietu. Izrādās, ka viņai interesē nevis mans paziņa, bet es, un sāk man uzmākties...
... un tad bērns mani uzmodināja, un es tā arī neuzzināju, kā viss beidzās...
-
Kādi nogribējušies :taunt:
-
Jā.. Man vispār nav seksa tēmas sapņos.
-
Man reiz bija jokains sapnis. Istaba - pilnigi tumsha, vienigais gaismas avots - zema lampa, kas karaajas virs apalja galda. Seezhu vienaa galda pusee un zinu, ka pazinja (lai gan tumsaa vinju neredzu) seezh otraa pusee. Vienigais, ko redzu ir cigaars, ko vinja smeekjee. Tas leeni iznirst no tumsas un tad atkal nozuud. Sarunaajamies briitinju, kad peekshnji vinja pieliecas, un es gaismaa redzu, ka vinjai ausiis ir iekarinaati lieli auskari, kas izskataas kaa dekoratiivi glazeeti virtulji - vagiinas :D It kaa ar Freidu neaizraujos, bet sapnis bija uzjautrinoss. :rofl:
-
.. es gaismaa redzu, ka vinjai ausiis ir iekarinaati lieli auskari, kas izskataas kaa dekoratiivi glazeeti virtulji - vagiinas :D It kaa ar Freidu neaizraujos, bet sapnis bija uzjautrinoss. :rofl:
visu mūžu biju pārliecināts, ka vagīna ir "uz iekšu"...
-
Ha, man nesen bija seksa tēma sapnī - man piebrauca paraolimpiskais čempions boksā, kuram rokas bija tikai līdz elkoņiem. Vot pasakiet, no kurienes šitādi sapņi, brr. Bet pats tāds neko, augums trenēts :)
-
Biju Norvēģijā, atradu āmuļus. Pirmais bij tāds tievs un stingrs kāts ar lapām un ziedu kā kallai, tikai rozā
Otrs ar diviem kātiem, uz viena tāds pats zieds, uz otra - citrons. Tālāk jau plūcu pūkainas margeietiņas. Smuks pušķis sanāca, un tie visi bija āmuļi, mhm, to es toč zināju. Man teica, ka Aglaja ar esot ar citronu atradusi, bet Marijai esot tāds, kur uz otra kāta ienaidnieks.
-
Vai Tu saprati, kas ir Marija un Aglaja? :thinking:
-
Vai Tu saprati, kas ir Marija un Aglaja? :thinking:
Nea, nav ne jausmas :)
-
Man tāds vienkāršs sapnis bija...
Stāvu pieturā, gaidu sabiedrisko transportu. Ir tumšs, laikam jau pavēls, jo pieturā esmu viena pati. Pieturu apgaismo vientuļa spuldzīte. Uz pleca man soma un jauna panna auduma iepirkumu maisiņā. Stāvu un kaut kāds iekšējs instinkts man liek pēkšņi pagriezties. Aiz muguras mani puslokā ir ielenkuši pieci bomzīgi bandītiska paskata vīrieši. Laikam domā, ka vientuļa sieviete ir viegls mērķis aplaupīšanai un varbūt kaut kam vēl. HA! Sagrābu jauno pannu aiz roktura un, neizņemot no maisiņa, kā zvēlu visiem pēc kārtas... :fryingpan: :fryingpan: :fryingpan: :fryingpan: :fryingpan: Visi gar zemi, bet es devos prom ar domu, ka gan jau šie nesūdzēsies policijā, jo būs kauns, ka kaut kāds sievišķis ar pannu šos nogāzis nevis cits bandītu bars.
-
Kinorežisors, savukārt, šonakt sapņoja, ka viņa jaunā seriāla aktieri jau pirmajās filmēšanas dienās uzņemšanas pārtraukumā devušies uz tuvējo bodi, bet izdomājuši to vienu pieturu pabraukt ar sabiedrisko ... Aizvesti ar ātrajiem, jo kāda vardarbīga sieviete pie pieturas bez iemesla visus :fryingpan: . Tagad jāmeklē jauns sastāvs un jāsāk viss no sākuma ... :)
-
Taisos uz koncertu ar kaadu, te peeksnji attopos vietaa, kur uz mani nesaas virsuu automasiina un draudzene mani izglaabj. Tad seko sizets, ka man taa pat jaamirst. Ar treso reizi kaads man iesauj ko un es saprotu, ka esmu mirusi.
Redzu draudzeni, kura raud un negjeerbjas. Pamodos no taa, ka balsii raudu un aciis asaras. Raudaaju, par to, ka nespeeju vinjai liidzeet, remdeet saapes par manu zaudeejumu, jo naave un aiziesana ir neizbeegama ...
Taa diivaini un brrr, no taa ka nomirsu pat nebija bail, baidiijos tikvien, ka daudzko nepaspeeju un ka paliceejiem buus gruuti un saapiigi hmmm
-
Es, savukārt, sēdēju ratiņkrēslā, bija jātiek pa pastāvām trepēm lejā, jo nobrauktuves nebija. Sēdēju, grozījos, bet neviens nepalīdzēja. Tad sāku uzrunāt cilvēkus, lūgt, lai palīdz, tas aizņems tikai minūti no viņu laika...bet ikviens atrada kādu atrunu
-
nu gan nakts -man nozaga mašīnu. Izeju uz tādas tukšas saulainas ielas, Matīsa pie Ziedoņdārza, skatos, nav. Arī raudāju, pamodos, tik laimīga, ka sapnis
-
Centos izkļūt no paralēlās pasaules, kurā norisinās grāmatu sižeti.
Mums ar bijušo klases biedru ir tradīcija reizi gadā ar rituāla palīdzību aizšmaukt no reālās dzīves, lai kādas grāmatas atmosfērā netraucēti pamīlētos. Atpakaļ vienmēr nokļūstam vajadzīgajā vietā un laikā, un neviens neko nenojauš.
Šoreiz esam nonākuši Stendāla lugā "Zaļā lapiņa". Parīze, vasara, 1800 kaut kāds gads. Smaržo liepas. Mums vienā brīdī jāsāk piedalīties sižetā, lai caur to aizkļūtu uz savu pasauli.
Izrāde notiek brīvā dabā, kaut kādā nelielā skvēriņā. Man ir vairākas problēmas. Vispirms, ir jāatceras, kā latviski pareizi izrunā Stendāls vai Stendals, un kur ir uzsvars. Pie viena cenšos atcerēties, vai zaļā lapiņa nozīmēja koka vai piezīmju lapiņu. Saprotu, ka neatceros lugas sižetu, un tas ir slikti, mēs varam netikt prom. Cauri visam uzmācīga doma - Stendāls taču nerakstīja lugas, mēs esam kaut kādā galīgi aplamā paralēlajā realitātē, tātad ir pavisam pavisam lielas ziepes...
-
Kā man gribētos nosapņot kkādas paralēlās realitātes!
Bet es sapņoju nereālas (it kā) lietas pierasti reālajā pasaulē
-
Vispirms reālas darbības.
Tosteris vairs īsti labi nestrādā un pie brokastīm tika nolemts, ka uz veikalu braucot jāatceras nopirkt jaunu.
Izdomāju, ka tomēr apskatīšos problēmu... A ja nu nav jāpērk :)
Meita ik pa brīdim pienāca un smejot teica, ka nevarot sagaidīt, kad varēšot pateikt"O, korķus izblieza" :)
/Vai kā nu tajā reklāmā saka/
Sapnis:
Korķus izblieza TV pults. Gribēju pārslēgt kanālu un bah.
Un dzirdu, ka meita saka: Korķus izblieza. Tik nevaru saprast ko viņai balss tāda dīvaina.
Pamostos.
Tv kā reizi zināmā reklāma. No turienas arī dīvainā meitas balss :)
-
Sen te nekas nav rakstīts. Bagātīga sapņošana man šonakt bija. Daudz cilvēku no pagātnes. Vienā sižetā biju kopā ar lielu jaunības mīlestību, par kuru kopš tiem laikiem dzīvē vairs neko neesmu dzirdējusi. Bija tik labi, kad viņš, tāds liels, stiprām rokām, mani apskāva, un es varēju tik mierīgi iemigt.
Citā sižetā esmu kopā ar četrām jaunības dienu studiju biedrenēm, ejam pa kkādu mežu uz autobusu, iekāpjam, patukšs, apsēžamies katra savā solā, un pēkšņi mums rokās pa baltam zupas šķīvim ar karstu, gardu gulašzupu. Man blakus piesēžas kāds džeks un tā kā pa jokam sāk izrādīt, ka grābstīsies par zupas gaļas gabalu. Man tas īsti nepatīk, saku, ka tā ir mana zupa, bet, kad ieraugu, ka viņa diezgan netīrie pirksti jau pieskārušies gaļai, atdodu zupu viņam. Viņš badīgi sāk ēst, un es saprotu, ka viņš ir izmucis, izsalcis cietumnieks. Autobusā viņi tādi, izrādās ir kādi 4-5. Kkādā brīdī mēs, dāmas, izkāpjam laukā un turpinām iet pa meža taciņu, vienā klajumā uzkāpjam augstā kalnā un paskatāmies atpakaļ uz leju. Ieraugām, ka tie cietumnieki arī izkāpuši no busa un šobrīd atrodas kalna lejā. Saprotam, ka viņi grib mūs noķert, un sākam skriet. Noskrienam no takas un meģinām atkal tikt uz ceļa, kur ietu buss, bet jūtam, ka mazliet zaudējam orientāciju, es mēģinu soļus ar kreiso kāju spert lielākus, lai nesanāktu skrējiens pa apli. Kaut kādā brīdī vēl nejauši pazaudējam viena otru, izšķiramies - es palieku ar vienu dāmu, bet divas pāŗējās kkur prom. Izskrienam pie kādas mājas, kurai apkārt drāšu pinuma žogs, atāķējam vārtiņus un ieslīdam mājā. Tur dzīvo jauks, rāms pāris, māja gaiša, omulīga, patīkama. Lūdzam viņiem, lai zvana policijai, bet viņi kkā lēnu izprašņā, grib precizēt, negrib ticēt, ka ir tik nopietni...Paskatāmies pa logu un redzam, ka tie džeki jau pie vārtiņiem, bet vilcinās nākt iekšā, jo pie vārtiem pēkšņi 2 milzīgi suņi. Vīrieši savā starpā apspriežas, pa to laiku suņi, kas izrādās miermīlīgi kaukāzieši vai ņūfaundlendi, pamet vārtiņus un dodas uz māju. Arī vīrieši nak iekšā. Tad nu pāris laikam saprot, ka jāsāk rīkoties un vīrs prasa mums viņu uzcelt uz bēniņu istabu, tur, cik noprotu, esot tas telefons. Trijatā turam vīrieti, palīdzam viņam tikt līdz griestu lūkai, bet viņš nav pirmajā jaunības formā, tādēļ tas iet lēnu un pagrūti. Ok, viņš beidzot iespraucies tajā istabā, bet man liekas, ka nav laika vairs gaidīt, kamēr viņš tikpat lēnu un nosvērti sazvanīs policiju. Ar draudzeni izlecam lauka pa logu mājas otrā pusē, kur dārzs, patiesībā pagara, nepļauta zāle, un skrienam uz žoga pusi, aiz kura uz ceļa stāv kkāda mašīna. Skrienam, prasām šoferim, lai ved mūs prom, bet ieraugām, ka cietumnieki arī tuvojas auto. Lecam atpakaļ garajā zālē un paslēpjamies, dzirdam, ka džeki grib to auto, šoferis stīvējas - nē, tā ir mana! (nu, gluži kā es par savu zupu autobusā). Skaista, saulaina diena.
Pēdējā sižetā esmu pie kkādas iestādes, runāju ar jaunu džeku, viņš mani ved iekšā pa kaut kādiem gaiteņiem un es saprotu, ka viņš man tūlīt piedāvās, ierādīs darbu. Ejot viņš man saka, ka viņi Valmierā nevarot atļauties darbiniekiem maksāt vairāk par 800€, bet tā kā es esot kāda protežē, tad saņemšu vairāk. Un viņš man lūdz papildpakalpojumu - viņš neprotot peldēt un gribot, lai es baseinā pieskatot viņa meitiņu. Domāju, vai un kā man viņam teikt, ka es to nevaru uzņemties, jo man pašai bērns noslīcis?
Baigi garš penteris, neaizmiedziet
-
Tev gan , saulīt ir atmiņa!!!!!! Es no aizvakarējās nakts atceros tikai, ka bija kaut kāda telpa un vēl kaut kāda darīšana ar zobiem. Milzums daudz zobu, ne tā kā uz gleznām, ne tā kā uz plauktiem.... kaut kādi zobu rēgi peldēja gaisā...
Pamodos no māsas zvana. Mammucis nav visu nakti gulējis, esot zobs sāpējis. Es vēl biju izbrīnīta, ka mammim vēl ir kādi zobi sāpēšanai. Visa pēcpusdiena bija veltīta zobu problēmas risināšanai. Beigās izrādās bija gudrības zobs, ar dīvainām saknēm. Tā mutes čakarēšana ievilkās uz pusstundu... Ir tomēr tajos sapņos kaut kas ....
-
Tev gan , saulīt ir atmiņa!!!!!!
Ir tomēr tajos sapņos kaut kas ....
Vnk tas bija sapnis pirms pamošanās, tādēļ tik labi atceros.
Ir, ir....dažreiz ļoti skaidras sakarības, dažreiz grūtāk pamanāmas. Katrā gadījumā tā ir mūsu zemapziņa, par kuru tik daudz nezināmā. Kā teicis Freids - sapņi ir karalisks ceļš uz zemapziņu
-
Bet vai nav tā, ka pasaule sastāv no vielas un antivielas...nu "+" un "-"....un ir Minne +, kā arī Minne-....un tas nau kaut kur tur tālu tālu citā galaktikā, bet te pat blakus un nekad nav lemts satikties, kamēr ir tā polarizācija...un sapnī Minne+ redz kaut ko no tā, kas notiek ar Minni- ? ;)
-
Bet vai nav tā, ka pasaule sastāv no vielas un antivielas...nu "+" un "-"....un ir Minne +, kā arī Minne-....un tas nau kaut kur tur tālu tālu citā galaktikā, bet te pat blakus un nekad nav lemts satikties, kamēr ir tā polarizācija...un sapnī Minne+ redz kaut ko no tā, kas notiek ar Minni- ? ;)
Nu, varbūt tas ir tas pats, kas apziņa un zemapziņa? Un sapņos kaut kas saslēdzas?
Bet tās ir gudras lietas, kuras es nesaprotu, nemāku izskaidrot. Tikai dažreiz sajust
-
par sapnīti... ;o)
atceros tikai pēdējo, ceturto daļu no visiem notikumiem. droši vien sākums bija ne tik aizraujošs.
Tātad, vasara, klīstu gar mazdārziņiem un pēkšņi saprotu, ka tieši šis ir mans. Droši veru vaļā vārtiņus. Nu tā, tīri nekas - diezgan patīkama mājele, iekopts mauriņš, pāris krūmu, dažas ziedošas ābeles, jauni ķirši. Ieeju mājā - viena šaura garena telpa, kuras platums tāds, ka knapi var krēslu nolikt. Nu ja, bet kas nopirkts, tas nopirkts. Prātā ienāk, ka te pat lietus gadījumā nebūs iespējams paslēpties, bet parauju kaut kādu dēli durvju augšā un esmu patīkami pārsteigta - izrādās, ir iespēja izvilkt uz priekšu mājas platuma garu nojumi. Nu vismaz kaut kas, man jau patīk visādas lietas ar novirzēm. Zvanu mammucim, lai atbrauc novērtēt pirkumu. Mammis nemaz neklausās, izrādās es kavēju kaut kādu svarīgu pasākumu. Nu ja vajag, tad lūdzu. Paspēju uz pasākumu - tāda gaiša saviesīga telpa ar augstiem zeltītiem griestiem. Rindā gar sienu stāv britu karaļa ģimene un gaida. Karalieni ar kungu, Keitu ar Viļjamu atpazinu uzreiz. Vēl tur bija vēl kādi trīs, droši vien arī no tās šlakas. Saprotu, ka visi gaida uz mani, ķipa, ka man jājiet gar to rindu un jāatņem sveicieni. Nu ja vajag, tad vajag... un te es pamostos.
-
Esmu izkāpusi ceļa malā pie tāda kā dīķa, un redzu, ka zied puķes, tādas nīkulīgas, bet tomēr. Sāku plūkt pušķi -kaut kādus ziedošus dadžus, vīgriezes. Saku kaut kādai sievietei -iedomājieties, ir taču februāra sākums un tomēr zied! Pie tam juku jukām -gan rudens, gan vasaras puķes. Ejam pa celiņu, sieviete iesaucas -re, kur sēne! Tiešām, tāda kā baravika, bet to man nedod. Ieraugu -tālāk vēl viena, jau tāda milzīga, tā ir mana. Turpinu plūkt puķes, jo jezgā ar sēnēm mans iepriekšējais pušķis pazudis. Bet puķes ir -milzonīgi spilgti balti hortenziju ziedi, kaut kādas magonītes un smaržīgas madaras, es atkal taisu savu pušķi,stiegu dīķa malā, bet turpinu.
Tas viss no tās ugunspuķu tējas sarunām laikam
-
reno, tanku neredzēji? ;)
-
Atceros tikai mazus fragmentus no sapņa.
Esmu stāvas, mazliet slīpas nogāzes malā kādu 200m augstumā un skatos uz leju. Tā kā izgāztuves skats - visa nogāze pārpilna ar atkritumiem, ar pilniem atkritumu maisiņiem. Doma tāda, ka to visu gadu gaitā "saražojusi" mana ģimene. Esmu diezgan šokēta, domāju - ka tas iespējams, mēs taču vnm tik rūpīgi dalījām atkritumus, bet te tik daudz to plastikas maisu, maisu, maisu...
Ar jaunībsdienu draudzeni grozāmies uz kāda tilta, kur padaudz cilvēku. Meklējam kādu ērtāku un izdevīgāku vietu, kur nostāties, jo pēc brītiņa būs sacensības un garām brauks (tātad tilta stāvumā mazliet lēnāk, tātad mums būs iespēja labāk apskatīt) Rasmanis (gan jau bez Serģa) vai Jonass..neatceros. Bet tad nospriežam, ka tās būs dažas sekundes un tātad nav vērts mums te gaidīt kopā ar tiem mazajiem puišeļiem, kas sapulcējušies
-
Laikam šādus sapņus te nemēdz likt, bet es tomēr uzrakstīšu.
Kkā pa starpu maniem mūžīgajiem intensīvajiem sapņiem redzēju arī mūsu inešuku. Mēs kkādā telpā bijām vairāki cilvēki, katram bija sava gulta. Tā nebija slimnīca, lai gan Inesei bija apdegumi, un bija vajadzīga kopšana. Bet viņa spēja piecelties, runāt. Es kkā zināju, ka man viņai jāpalīdz nomazgāties, apkopt. Atceros viņas smaidu un acis.
Laikam kāds dienas atlikums no vakardienas, kad aizstaigāju līdz vienai mazītiņai baznīcai jau aiz pilsētas robežas. Nemēdzu iet baznīcā, bet vakar gadījos tajā pilsētas rajonā, no kurienes var aizčāpot līdz tai baznīcai, un tad spontāni to arī izdarīju. Noliku svecīti par dēliņu, par citiem turieniešiem, padomāju arī par Inesi. Laikam kkas bija palicis, ka naktī vēl sapņoju
-
sapnī biju kaut kādā kantorī... sapratu, ka man ar šo dienu te būs jāstrādā. Tagad palika tikai noskaidrot, ar ko šie te nodarbojās. Tāds jauks kolektīvs, visi rosās, bet kas būtu jādara man... ? Kaut kur ieraudzīju tādu nelielu amatu sarakstu, vajadzētu noskaidrot, kurš no tiem ir mans priekšgājējs un vienkārši turpināt darīt to, ar ko šis nodarbojās. Sāku pētīt, visi kaut kādi vadītāji, direktori, nav neviena, kas ar finansēm nodarbotos. Skaidrs, jāmeklē tajā virzienā. Pa to laiku darba diena beigusies un visi aiziet uz māju. Palieku viena, te man atausts - šams noteikti ir nolicis karoti, bet kur tad ir palikusi nauda. Jāmeklē. Saprotu, ka nolikta drošā vietā, jāmeklē kādas norādes. Te man liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar durvīm. It kā viss ir OK, un tieši tas ir aizdomīgi. Aiz kādas malas kaut kāda papīra strēmele. Norauju nost finieri - Bingo! Kaudze ar veciem dokumentiem, kaut kādām Ulmaņlaiku kladēm, dienasgrāmata ar kartēm un izgriezumiem, CD disks ar nepazīstama igauņu dziedātāja ierakstiem. Nu viss, kā man patīk.Vajag sašķirot un izlasīt, ir izredzes tikt pie šama slēptiem dārgumiem. Pulkstenis rāda četri naktī. Droši vien šonakt vispār negulēšu, bet gan jau, vienu nakti var izlaist. Un tieši tad, kad sāku analizēt, kur tas vecis visu mantu noslēpis - pamostos. Neraža!
-
Pie manis atkal bija inešuks.
Eju Rīgā pa Kurzemes prospekta apli gar lielajām 9stāvenēm un mani pasauc kkādi cilvēki pie pirmā stāva balkona un grib dot lielu aploksni, kas tur zemē mētājas - lai es meklējot adresātu. Man jāiet uz tikšanos ar inešuku un nemaz nav laika tur ņemties, tādēļ ātri paskatos, ka adrese tur nav uzrakstīta, laikam tikai krievu sievietes vārds, un prasu cilvēkiem, kas augstākos stāvos, vai tur nedzīvo tāda un tāda dāma? Jā, dzīvo. Viss kārtībā, padodu aploksni uz augšu un skrienu tālāk.
Satieku Inesi, un abas dodamies tālāk uz kkādu SPA baudīt šampanieti. Nu jau iela izskatās pēc Jūrmalas gatves, patumša, bet šaurāka. Doma tāda, ka ar to šampanieti mēs mazgāsim sejas un matus - burbulīši masēs ādu, un kas tik tur viss vēl labs.
Esam klāt, iestāde vēl nav atvērta, pagalms pilns ar cilvēkiem kā siļķēm mucā. Pienākot mums, tiek atvērts, un mēs plūdeni turpinām kustību, viltīgi aizlienot daudziem garām. Kkādā kāpņu telpā iepazīstamies ar džeku, kurā sazīmēju iepriekšējo Olimpisko spēļu medaļnieku. Atcerēdamās iesaucos - ā, jā, Tu medaļu ieguvi pašā pēdējā dienā, kad neviens vairs negaidīja - tā Latvijai bija vienīgā medaļa! Un džeks tāds mazliet lepns uzreiz ;)
-
Esmu kkādā biedrībā, un kādam uz sapulci jāuzraksta ziņojums vai projekts. Sapulces dienā "augšas", kam tas ziņojums jāsniedz, atsūta infu, ka kkas tur nepareizi. Es uzņemos iziet visam tekstam cauri un izlabot "slmca"(slimnīca) uz "zslmca" (zemgales reģiona slimnīca). Pie tam vārdam ne tikai priekšā jāpieraksta tas "z", bet blakus jāiespiež arī mazs, apaļš zīmodziņš un uz maziem cepumiņiem ar marķieri jāuzvelk kkāda zīme - tā kā rūna. Sāku darbu, lasu pirmo lapu, bet tā kā pārējie biedrības locekļi sāk kkādu strīdu, izdomāju iziet laukā, izmest riņķi un atnākt vēlāk, kad būs miers.
Staigājot ieklīstu kkādā tirdziņā un ieraugu stendu, kur pārdot smalkmaizītes. Pamanu manu mīļo tējas maizi, iestājos rindā. Kad gandrīz pienākusi mana kārta, apjēdzu, ka uz galda ar projekta papīriem esmu atstājusi arī savu maku, nepieskatītu, ar 300€ un visām kartēm. Sāku nervozēt, turklāt apjēdzu, ka man neviens neko bez naudas nepārdos, tomēr turpinu stāvēt rindā. Kad mana kārta, palūdzu pārdevējai izgriezt gabaliņu no vidus, kur vairāk krēma un lūdzu, lai pietur preci, es aizskriešu pēc naudas. Bet, izrādās, tirdziņš jau beidzas, visi pārdevēji vāc nost preci, un man jāskien ātri.
Atpakaļ iela ved kalnā, un man grūti kāpt. Pa ielas otru pusi pa ietvi lejā brauc bērni ar slēpītēm pa asfaltu. Iegriežos šķērsielā, tā arī stāva uz augšu. Pēkšņi esmu kkādā pļaviņā, kur neliela cilvēku grupiņa. It kā aŗī beidzas kāds pasākums, bet pēkšņi tādā pēdējā impulsā, pirms visi izklīst, sākam deju aplī. Liekam viens otram rokas uz pleciem, dejojam uz vienu pusi, tad uz otru. Skatos debesīs, ir nakts, tuvinājumā varu redzēt visādas galaktikas un zvaigžņu sakopojumus. Viens no blakusdejotājiem, tāds milzis, paķer mani un dejā paceļ sev virs galvas pretī zvaignēm. Es dejas trakumā saucu: "kur ir mans pilnmēness??". Un, jā - starp spožajām galaktikām ir arī skaists pilnmēness. Man ausīs skan Zucchero Baila Morena ar vārdiem "sotto questa luna piena" - "zem šī pilnmēness". Izrādās, mans dejas partneris ir kkāds kruts hokejists, laikam kanādietis. Apjēdzu, ka man līdz sapulcei tikai stunda, neesmu izkoriģējusi tekstu, man jāskrien. Žēl šķirties no dejotājiem un foršā vīrieša, iedomājos, ka vēlāk iegūglēšu par viņu. Atkal kāpju pa stāvajām ielām uz sapulces vietu, bažīdamās, ka pārējie būs dusmīgi, ka tik traki esmu nokavējusies, darbs nav izdarīts, kas ar maku utt.
Tieku atpakaļ, metos pie galda, līdz sapulcei tikai pusstunda. Izrādās, atvilcies mans (vakardienas reālais) vecais brūtgāns, apsēdies blakus manai vietai. Satraukumā saku šķirot mazos cepumiņus, jo tagad viss sagrūzts čupā - gan cepumi ar rūnām, gan bez. Turklāt tās rūnas pūdercukurā izmirkušas, gandrīz izzudušas, kas nozīmē, ka darbs bijis veltīgs. Nikni un stingri uzšņācu brūtgānam, ka tagad nu nebūs nekāda manis traucēšana, lai sēž klusu. Pēc tam mazliet sirdsapziņas pārmetumi par savu asumu un to, ka viņš var apvainoties un aiziet prom
-
hehe, man sapņos ir piespriests sods, ar ierobežojumu, ka nedrīkstu izbraukt ārpus Rīgas tālāk par 150km. Un to es uzzināju, jo gribēju pavadīt meiteni uz Ventspili, un sapnī nākamajā rīta saņēmu paziņojumu, ar prasību paskaidrot , kāpēc es esmu pametis sev noteikto drošības zonu. :) Jancīgs sapnis :) Pilnīgi sirreāls :)
-
Minnei sapnis kā romāns :)
Andžonam sapnī bija mājiens nelīst ārā no savas komforta zonas. Pat ne meitenes dēļ. :)
-
Andžonam sapnī bija mājiens nelīst ārā no savas komforta zonas. Pat ne meitenes dēļ. :)
Mja, mana komforta zona ir elle, jo visi velni pazīstami ;)
-
Uzmetu aci televizoram - tā, garāmejot. A tur vakar vairākus indivīdus rādīja, kuri noindēti ar poloniju.
Esmu kaut kādā dzīvoklī un kaut kā saņemu informāciju, ka būs atombumbas mešana kaut kur. Izrādās, ka tas ''kaut kur'' ir bezmaz turpat pagalmā. Redzu nelielu ''sēni'' un priekšplānā divi kareivji - vīrietis un sieviete- sēž zemē. ''Sēne'' un viss putekļu mākonis pa gaisu, a šie abi sēž. Pavīd doma - ahā, tūlīt šie abi eksplodēs (jo tā taču jābūt, vai ne?). Eksplodē ar. A es saprotu, ka esmu saņēmusi baisu starojuma devu un tagad mirstu... Interesanta sajūta, varētu pat atbilst reālajai.
-
Uzmetu aci televizoram - tā, garāmejot. A tur vakar vairākus indivīdus rādīja, kuri noindēti ar poloniju.
Esmu kaut kādā dzīvoklī un kaut kā saņemu informāciju, ka būs atombumbas mešana kaut kur. Izrādās, ka tas ''kaut kur'' ir bezmaz turpat pagalmā. Redzu nelielu ''sēni'' un priekšplānā divi kareivji - vīrietis un sieviete- sēž zemē. ''Sēne'' un viss putekļu mākonis pa gaisu, a šie abi sēž. Pavīd doma - ahā, tūlīt šie abi eksplodēs (jo tā taču jābūt, vai ne?). Eksplodē ar. A es saprotu, ka esmu saņēmusi baisu starojuma devu un tagad mirstu... Interesanta sajūta, varētu pat atbilst reālajai.
Tev gadienā nav obstruktīvā apnoja? :)
-
Nav vis! Tā ir pilnīgi citas kategorijas sajūta.
-
Pasens sapnis. Man ir ap 100 gadu un tūlīt jāmirst. Tā sajūta ir neaprakstāma. Iespējams, ka līdzīga kā Cammai.
-
Kaut kas obstruktīvs pagājušo nakti gaisā ir bijis.Vispār drausmīgi slikti gulēju, pamodos 2, 4, 7 cēlos. Visādi savā starpā nesaistīti pretīgi sapņi.
Esmu savā gultā, vīrs kaut ko krāmē pa istabu, un es saprotu, ka man ir insults -mēģinu runāt un saukt, bet iznāk kaut kādi nesakarīgi īdieni. Rakstu uz papīra -to es varu -"es nevaru parunāt, izsauc ātros". Bet vīrs kaut ko krāmējas un čammājas. Es atgūstu spēju parunāt un kliedzu, ka vai nu nomiršu vai palikšu par kropli (tieši tāds vārds) un viņš būs vainīgs. Esmu noklunkurējusi lejā,istaba tumsā, bet nāk iekšā ātrie. Pa vidu kaut kas ar mammu, raudu, ka ja viņa būtu, tad gan mani glābtu
Tālākos murgus vairs neatceros -braukšana pārpildītā vilcienā, bandīts ar rungu iesit pa galvu meitenei, es mēģinu saukt palīgus utt.
-
Man gan šonakt diezgan jautrs sapnis. Darbības vieta Francija, tā kā liela viesu māja, kur esmu, lai iepazītos ar potenciālo draugu. Sapņu vīrietis gan no vaiga, gan izturēšanās ziņā, bet, kad ierodos, vinš jau ieskatījies citā. Bet konkurente aizbrauc un viņš sāk pievērst uzmanību man. Lielā mīla uzreiz abiem (bez bučām un seksa). Tā nu tur kādas 2 dienas dzīvojamies, tad mums kopā ar karieti jābrauc prom un tad šķiršanās līdz rudenim (kāds gadalaiks bija, nezinu). Karote darvas medus mucā: attopos, ka neviens nezina, kur esmu, jo pat pazvanījusi neesmu. Saprotu, ka par mani traki uztraucas un esmu izsludināta meklēšanā. Atrodas telefons , bet normāli pazvanīt nevaru. Uzspiežu kaut kādu numuru, ko miglaini atceros un trāpu milicijas leitnantam Kovaļčukam. Viņš ir lietas kursā. Palūdzu, lai meklēšanu atceļ un visiem paziņo, ka esmu atradusies. Piezvana ļoti dusmīgs vecākais dēls (parasti mīļš un mierīgs). Taisnojos, ka man tā sanācis pirmo reizi mūžā un to taču var piedot. Dēls dusmīgs vēl aizvien un pieprasa atdot kravas auto piekabi, ko man esot iedevis (neko nebija devis). Kādu brīdi strīdamies par tēmu "deva - nedeva". Tā gribējās braukt tālāk ar karieti un sapņu vīrieti, bet pamodos ar lielu vēlēšanos sapni turpināt.
-
Uzspiežu kaut kādu numuru, ko miglaini atceros un trāpu milicijas leitnantam Kovaļčukam. Viņš ir lietas kursā.
Leitnants Kovaļčuks, tas ir lieliski ;)
-
Sapnī pēkšņi uzzinu, ka manam vecam pielūdzējam meitai piedzimuši trīnīši. Tā, kā sakaidri zinu, ka šis vairs nav starp dzīvajiem nolemju noskaidrot, vai skuķim nav vajadzīga kāda palīdzība. Aizlaižu uz Ķengaragu, mājas vietā kaut kāda koka vienstāva -baraka, izskatās pēc zaldātu kazarmas. Eju iekšā, garš koridors, durvis uz abām pusēm, kā kopuškās. Man parāda kurā istabā dzīvo jaunā māmiņa. Ieeju iekšā, nu nekas dižs, liela istaba, tukša bērnu gultiņa, dažas rotaļlietas, skuķis nāk man pretī. Viņa liekas, domā, ka esmu no kāda laikraksta, runājam par dzīvi. Sarunas laikā gribētu uzprasīt sīkāk par viņas tēvu, vai par lietām, kas dzīvei būtu nepieciešamas. Bet tā arī neuzdrošinos. Kaut kāds sievišķis man iečukst ausī, - Neko viņiem nevajag, tāpat jau kaudzēm visa kā sadāvināts. Te mūsu saruna beidzās, bērnus tā arī neredzēju. Eju prom, atceros, koridors tāds noplucis, dēļu sienas, šur tur durvis pusvirus, aiz tām gultu rindas, viena otrai cieši blakus. Kad tieku ārā, beidzot ieelpoju svaigo gaisu - tur viss saules piepildīts, viss zied un zaļo. Vasara. Eju prom un esmu vieglā nesaprašanā, vai vispār kādam mana palīdzība būtu vajadzīga, varbūt vispār nav jēgas uzbāzties. Tā arī pamostos.
-
droši vien sapnītim bija kāds sakars ar vēlu vakarā noskatīto "Krustēvu". Viss notika pagājušajā gadsimta 30 gados. Mana ģimene varonīgi aizstāvēja savas tiesības un godu. Visapkārt notika šaušana, visi ģērbti atbilstoši minētajam laikmetam. Mūsējie tā kā neko daudz nešāva, bet visa pilsēta no tā baidījās. Atbraucām pie kādas nesenas mājas, kur nesen notika kārtējā razborka. Galvenais, ka sapnī man bija tāda noturīga sajūta, ka šai mājā es jau kādā sapnī esmu bijusi. Saku, ka jāpaskatās pagrabā. Ejam, kādam ir pat atslēgas. No otra stāva nokāpj kāds gangsteris, bet kad redz mūsu grupu atgriežas atpakaļ - droši vien mums ir tiesības te atrasties. Pagrabā atrodas ar putekļiem apklāta pagrīdes spēļu zāle, kaut kādi reklāmas prospekti pa grīdu. Meklējam kaut ko, kas attiecās uz mūsu ģimenes vēsturi. Pēkšņi gaitenī kaut kāds troksnis, izskrienam- uz grīdas kāda vīrieša stāvs. Kad esam tuvāk - tas ir mans tēvs( kurs dzīvē jau labu laiku nav starp dzīvajiem). Mēs uz ceļiem viņam apkārt, es saku,- Papu, mēs tevi mīlam. Un te viņš nedaudz pagriež galvu un uzsmaida. Un viss, atkal beigas. Pamostos, un tik forša sajūta, par to, ka sapnī biju pateikusi tos vārdus, kurus nekad neteicu viņam dzīvam esam, nu nebija ģimenē tāda paraduma. Kas zina, varbūt tagad viņš zina ;o) vai ne?
-
Itin bieži redzu, ka vecmamma nomirstot man atstājusi savas dārglietas (dzīvē gan nekā vairāk par zelta zobiem un laulības gredzenu nav bijis). Cilāju kārbiņas ar rotām un priecājos par skaistajiem violetajiem akmeņiem. Nomodā man tie tikai ar ametistiem saistās, taču sapnī tiem ir liela vērtība.
-
Pilnā vilciena vagonā es sēžu pie loga, daudzi stāv. Uz loga pusi laužas Saskaņas aktīviste ar tādiem kā kreppapīra reklāmas ruļļiem, ko grib laist ārā pa logu. Apkārtējie protestē, aktīviste laužas, līdz parādās vilciena kontroliere un novicina likumu grāmatu, ka tas ir aizliegts
-
Sapnī mostos un secinu, ka vēl neesmu atskaidrējies pēc pasākuma un braukt nevaru. Nu labi - duša, brokastis, pastaiga un būs jau labi.
Uzmetās kaut kāds čoms ar 0,5 citronu šņabi. Izdzeram to un es atkal puspālī. Esmu pārsteigts, ka no šitās homeopātiskās devas vispār var noreibt.
Man obligāti kaut kur bija jābrauc. Esmu taču apsolījis. It kā jau ilgs laiks pagājis un varbūt varu stūrēt.
Braukāju apkārt un meklēju policistus, lai šie iedod iepūst. Gribu zināt vai drīkstu braukt :D
Tā arī neatradu. Nu neko, jāiet matus apgriezt / kapēc - nezinu/. Sarunāju, ka manu mašīnu kaut kas aizdzīs līdz mājai. Pa vidu vēl staigāju un gribēju kādam naudu iedot. Neviens neņēma, jo ar tām monētām neesot ko iesākt. Bet bija sauja ar 1 un 2 eiro. Dažas dzeltenās monētas. Dīvainie cilvēki :)
Pēc tam ieraugu, ka blakus ir abas manas mašīnas. Kā? Ā, ar šito atbrauca pēc pirmās.
Bļin, nu nahren abas mašīnas ir te?! Kā lai abas nogādā mājās?
Modinātājs zvana, mostos. Nu jau īstenībā.
Pirmā doma. Johaidī, es tak neesmu skaidrā, sieva jāved, hvz kur mašīnas. Nu sūdi, nu! :)
...pag... es tak nekodu. Vēl pēc pāris sekundēm saprotu, ka turpinājis piedalīties sapnī jau ar atvērtām acīm :)
-
Šonakt ar vīru bija paredzēts gājiens uz Metropolitēna operu. Nezin ko man vajadzēja tualetē un nezin kāpēc tās nebija operas namā, taču noteikti to vajadzēja apmeklēt un, tā kā manos sapņos tualete vienmēr ir kas neiedomājams, tur aizķēros ilgi - bija 3 kabīnes un katrā kādas problēmas. Beigās, kad pēc deguna pūderēšanas, tiku no turienes ārā, saņēmu no vīra piktu īsziņu - viņam mani apnicis gaidīt un viņš iet iekšā, lai daru ko gribu. Atceros, ka centos noskaidrot, kādas vietas mums ir, un, uz ko galu galā ejam, taču nesekmīgi, meklēju pa žaketes kabatām biļetes, bet tur atradu visādus citus papīrus, tikai ne tās. Nodomāju, ka bez biļetēm tā kā tā iekšā netikšu, tomēr mēģināju.
Izrādījās foajē vēl cilvēku pilns, paskatījos uz pulksteni - rādīja nedaudz pirms 19. Pie sevis nopukojos - šitā mani uzmest, kad vēl nemaz neko nekavēju. Tad kāpnēs cilvēki pašķīrās un turpat foajē sākās izrāde - maza meitene sāka pārcilāt rotaļlietas... ahā - laikam Riekstkodis. (zinu, ka Metropolitēnā ir tikai opera, varbūt tas bija mājiens uz Hofmaņa stāstiem :P ). Nodomāju, ka paveicies redzēt to uz vietas nevis zālē [acīmredzot] uz ekrāna, tomēr nolēmu doties uz zāli un pameklēt vīru, kas veiksmīgi izdevās. Nezinu vai zālē vispār kas notika, jo tad devāmies uz citu gaiteni, kur bija izrādes turpinājums.
-
Šonakt grasījos cept vistu. Pēc receptes - jāietin mīklā, jāierok zemē un tad uguns jākur. Rezultātu nezinu, jo tiku tikai līdz bedre izrakšanai un mani sauca kkur braukt. Atceros, kā stāvēju vēl brīdi pie bedres ar vistu rokās, apsverot - varbūt pa fikso iemest tajā caurumā un tad, kad atgriezīšos, būs gatava... :scratch: tad - tomēr nebūs īsti labi, jo mīklā ta nepaspēšu ietīt... un ar vistu rokās devos mājās un domāju - lūk, paliksim bez pusdienām. :sad_smiley:
-
Oi, Mangust, samulsināji :D :D :D
Lasot pie jaunākajiem ierakstiem, neievēroju sadaļu, vien stāstu, nodomāju -
nu gan te daži kulinārē! Ir gan tas Mangusts! Tādas idejas! Un tā vēsi..., roku bedri, lieku mīklā...
Mja, mēs tik kādu kartupeli pēc zaru dedzināšanas pelnos ierušinam...
Traki izsmējos, pilnīgi redzu to skatu :D
Bet vispār derētu pamēģināt, vienīgi cik ilgi jācep... :)
-
Ar sievu esam samaldījušies svešā vietā. Caur ēku starpu redzu, ka tur tālāk ir daļa manas bērnības pilsētas. Sievai saku, lai iet tur. Saku ka viņa taču zin manu vecāku māju. Tur apmaldīties vairs nav iespējam. Es mēğināšu tikt apkārt. /Nezinu kāpēc man vajadzēja pārbaudīt citu ceļu/
Paeju tālāk un redzu, ka ir ļoti dubļains, izdangāts ceļš. It kā saprotu, ka tur bez variantiem - cauri netikt, bet tomēr sāku iet.
Attopos ekskavatorā. Zinu, ka dubļos bija problēmas un dēļ cita ceļa meklēšanas esmu ekskavatorā, bet nespēju atcerēties kā es tur nokļuvu. Jākāpj ārā.
Oouu... te gar kabīni cits kauss vicinās un izkāpt ir bīstami. Jāpagaida kamēr tas noparkojas.
Izkāpjot no traktora rdzu kādus cilvēkus. Saprotu, ka viens no viņiem ir vadītājs.
Eju stāstīt kļūmi un zinu, ka savu atrašanās un nokļūšanas iemeslu, veidu es paskaidrot nevaru.
Par laimi viņam tas neinteresē, jo neba nu es pirmais te tāds attopoties. Visādi esot bijuši un viņam esot apnicis klausīties pasakas. Viņš vienkārši mani pavadīšot.
Ejam pa ielu, kaut ko pļāpājam. Opā.. esmu pliks, vien cepure galvā. Saku sarunu biedram, ka citos apstākļos būtu kauns, bet sapnī man patiešām pohuj. Paņirdzam un ejam tālāk.
Vēlāk saku, ka gribu čurāt, bet šitas vairs nav pofig un tagad noteikti jāmostas.
Pamodos, bet pačurāt.. baigi nevajadzēja :)
-
Vē atcerējos..
Pamostoties dusmojos, ka ātrāk nesapratu, ka sapnis, jo to biroja beibi /darbnīcās!!!/ noteikti vajadzēja izdrāzt :)
-
Man kkur jābrauc ar 35.busu. Grozos pieturā, uzpasēju, bet visu laiku nokavēju, jo vienu reizi buss mazliet pamainījis maršrutu, citu reizi es gaidīdama mazliet ateju nost no pieturas....vārdu sakot, ik reizi škrobe noskatos uz aizejošā busa pakaļu. Beigās izrādās, ka svētdienās tam ir cits numurs tadēļ skaidrs, kadēļ es netrāpu.
Pieturā ar mani kopā gaida arī citi cilvēki. Vienu brīdi sāku kko ņemties ar savu koferi. Tas man tāds interesants - kā pēc mugursomas principa muguras daļā metāla karkass un auduma priekšdaļu var salocīt tā, ka tukšā veidā koferis sanāk plakans kā mape, tikai, protams, liels, tāds kvadrātains. Pamanu, ka manas darbības pienācis vēro viens Komisāra Rekša aktieris, ne Tobiass Moretti (kas man patīk), bet tas nākamais - Alekss Brantners, kuru tēlo Gedeons Burkhards. Viņš pajautā, vai drīkst papētīt tuvāk manu koferi. Man kkur fiksi jāaizskrien un es pajautāju, kā viņu sauc (tēloju, jo patiesībā jau, protams, zinu, kas viņš ir!) - lai zinu, kam uzticu savu mantu. Uzreiz momentā saprotu, ka esmu nošāvusi greizi, jo viņš iekšēji tā kā apvainojas, ka es ko tādu jautāju - viņš taču ir slavens un pazīstams! Bet saka, ka zināmu apstākļu dēļ nevarot atklāt savu vārdu. Nu, neko, atstāju koferi un pati dodos kkur vēl prom.
Kad atgriežos, buss ir prom, Burkhards ir prom, mans koferis ir prom. Esmu škrobīga, ka šis iekārojis un savācis manu mantu, kkur eju, kko prašņāju, kko organizēju ar domu, ka viņam man kkas jākompensē.
-
Šonakt bija traka sapņošana:
Mans vīrs pie tramvaja stūres brauc, es blakām stāvu un pļāpājam. Sliedes pēkšņi ved pilnīgi stāvā kalnā. Tā vietā lai uzdotu gāzi, vīrs ātrumu samazina, es ar šausmām saprotu, ka tūlīt atpakaļgaitā gāzīsimies lejā. Pašu mirkli neqatceros, bet tramvajs jau pagriezies atpakaļceļam, taču notiek avārija ar sarkanu Moskviču. Iekšā cilvēki, kas tagad steidzami jānogādā onkoloģiskajā centrā.
Mēs ar māsīcu stāvam Avotu ielā un vācam citu atstāto cūcību. Es atrodu lielu, resnu pūpolzaru, kas ir sadzinis saknes. Nolemju, ka apkārtni varētu izdaiļot, iestādot pūpolkoku. Uzrodas dāmas no VID, kas saka, ka patvaļīgi nedrīkst, vajagot izņemt domē atļauju. Saprotu, ka Avotu iela paliks bez saviem pūpoliem.
-
Ierados pie arhibīskapa vai pāvesta (mītne stipri atgādināja vienu necilu māju kādā mazpilsētā) un saku, ka gribu pie viņa strādāt - par sekretāri vai ko nu tur (tieši tā noformulēju :rofl: ). Melnsvārcis stipri izbrīnīts, bet aiziet prom, mani atstājot vienu pašu. Prombūtne ieilgst, taču es nolemju, ka tā tiek pārbaudīta mana pacietība. Tad savā prātā domāju: es taču neko īsti neprotu! Kaut ko uzrakstīt varu, angļu valoda arī ne tā spīdošākā... Baznīckalps uz galda man atstājis ķēdīti ar medaljonu (1 centa lielumā, laikam ar kāda svētā attēlu), es to virpinu pa rokām līdz tā no sudraba pārtop zeltā. Uz galda tālāk atrodas arī kaste ar gredzeniem, es izvēlos vienu kārtīgu un masīvu - ar 2 stilizētiem spārniem un pērlēm. Piemēru uz abiem zeltnešiem - par lielu, bet uz labās rokas vidējā pirksta pašā laikā. Skatos pa logu, redzu milzu puķes, kas līdzinās tulpēm - sarkanā un oranžā krāsā. Prasu garāmejošiem cilvēkiem, kas tā par šķirni. Viņi smejas - Tev būtu jāzinā, tā taču SARMĪTE!
Tālāk steidzos uz tramvaju, jau tālumā manāms, taču nez kur radies uzbērums ar sīkiem olīšiem. Kājas stieg, es kārpos, piepalīdzot ar rokām, lai tiktu ātrāk uz priekšu. Pagūstu iekāpt. Tramvajs izrādās vilciens, no kura kāds cilvēks ar birsti slauka laukā vecas, apputējušas tupeles. Palūkojos uz savām kājām - tās nez kādēļ basas. Eju meklēt uz citu vagonu savas kurpes, līdz atrodu - jaunas, bet garlaicīgas, pelēkas, bez papēžiem, šņorējamas. Velku kājās, saku, ka manas.
-
Vakars, krēslo. Ar kompāniju ejam kopt kaut kādu teritoriju. Man rokā slota. Citi smejas par mani, saka, ka es ragana. Es arī smejos un tēloju, ka lidoju uz slotas. Pēkšņi izrādās, ka es tiešām lidoju. Ceļos augstāk, mēģinu izlaist kādu virāžu. Netālu pamanu arī citus lidotājus. Esmu nokļuvusi orientēšanās sacensībās uz slotām (ar kalambola elementiem). Noteikumus nezinu, bet pēc līdzjutēju saucieniem saprotu, ka man veicas diezgan labi. Dažus konkurentus nogrūžu no slotām, no citiem mūku. Debesīs spīd liels, apaļš mēness. Pēdējā doma pirms pamošanās - bet es taču neesmu sacensībām reģistrējusies, slota taču nelegālā!
-
Par manu darba kolēģi kļuvis bijušais klasesbiedrs. Nevaru saprast, kā viņš te nokļuvis, jo lai nu kuru, bet viņu šajā jomā iedomāties nespēju. Pūlos uzsākt sarunu, bet viņš visādi izvairās.
Ejam pusdienās. Citā sapnī es jau tur esmu bijis. Pirmajā stāvā ir kaut kāds bīstams krogs - narkomāni, bandīti, lētas prostitūtas, tāpēc jāiet uz otro stāvu, kur ir normāla ēstuve.
Ejot ārā sākās apšaude. No sākuma nevaru saprast no kuras puses šauj. Nez kāpēc dzirdu uzbrucēju sarunas rācijā. Tepat tuvumā ir viņu uguns koordinators. Tas saka, ka mērķis ir tas pusplikais džeks, kurš guļ starp ēku un mašīnu. Bļ...., tas taču esmu es!!! Sāk spindzēt lodes, bet man netrāpa. Nomainu pozīciju un meklēju ar ko atšaudīties. Lamājos, ka tik tizli apvienots M16 un vēl kaut kāds automāts. Bet nu labi, ka vismaz kompensators ir.
Tikmēr apšaude beigusies. Melnā žigulī piebrauc maskās tērpti kaujinieki ar automātiem. Viņiem vajagot to plikgalvaino. Tā kā nāk uz manu pusi. Es pusguļus pret kaut ko atspiedies,pārlēdēju automātu un saku, ka labāk nevajag. Bet jūtu, ka no bailēm sāku šļupstēt.
Savāc vīrieti, kas sēž man priekšā, pēc tam paskatās un aiz padusēm aizvelk vēl vienu. Abi esot līdzīgi un nevarot saprast kurš vainīgais.
Nesapratu kāpēc neviens no savējiem nemēģināja neko darīt.
...pamodos tāds trīcošs :)
-
Cik interesanti sapņi, psihoanalītiķiem būtu, ko paanalizēt ;)
Man aŗī bija visādi trauksmaini sižeti (jau kuro nakti patiesībā). Daudz neko vairs neatceros, tikai to, ka ar kkādiem skarbajiem džekiem braucu tādā kā kamazā (bet iekša kā vieglajam, priekšā divi un aizmugurē divi varēja sēdēt). Naktī aizbraucām līdz kkādam stāvlaukumam un tur bija ierīce, kur ķēdēs iekārtu liellopu varēja precīzi saraut gabalos, kādus kautķermeņa ilustrācijās var redzēt kā uzskates līdzekļus, lai saprastu, kas kurš gabals ir (piem., kakla karbonāde, šķiņķis, lāpstiņa, apakšstilbs utt.). Tā to nabaga dzīvnieku tur iekāra un...
Un jau otro nakti pēc kartas baigi meklēju, ko dzert - milzu glāzes ar veldzējošu ūdeni
-
Neesmu šīs sadaļas fane un diez vai kāds te citu sapņus lasa, gan jau tik savus ieraksta.
Sapnī biju SF tusā, sīkumus neatceros, tik atceroos, ka nodomāju - nu kāpec man vajadzeja tās skropstas likt, rozā nagus lakot un rozā botes(!!!) uz tusu vilkt - Broņa taču mani tūlīt atpazīs.Tad vēl atceros, ka nez kā zināju, kura ir Lumberga un pētīju un brīnījos, cik smuka blondīne. Vairs neko neatceros.
-
Ak dies, Nāra!
-
Neesmu šīs sadaļas fane un diez vai kāds te citu sapņus lasa, gan jau tik savus ieraksta.
Interesanti, par ko tad te "Patīk" spiestu, ja citu rakstītos sapņus nelasītu? Nu jau gan...
Man, piemēram, ļoti interesanta tēma
-
Mani vienmēr priecē, ka citiem spilgti un dīvaini sapņi. Tas dod cerību, ka esmu normāla :sarcasm: .
-
Es nelasu, man pa garu un neinteresē. Bet Nāras sapni izlasīju, jo īss.
-
Es pieļauju, ka neizlasītu tplv sapni, ja tas būtu garš, bet visus pārējos izlasu ar interesi
-
Vai tad tplv sapņo? Nē, es te nelasu garos murgojumus. Vēl kādu Tavu sapni izlasu, bet arī ne līdz beigām, ja gari sarakstīts.
-
Nē, viņš, liekas, nekad nav sapni rakstījis, bet es tikai tā teoretizēju - ja nu būtu.
Jā, es diemžēl gari rakstu. Bet patīk izlasīt citu sapņus, jo tur daudz var redzēt un kko saprast par autoru
-
Sēdēju zem kkādas nojumes, lija traks lietus. Atbrauca kkādi remontveči, kko pačakarējās man blakus zem nojumes, kur ūdens noteces režģis. Pēc tā sapratu, ka ūdens vairs netiks tik labi novadīts, un būs plūdi. Cilvēce izmirs, bet atlikušajiem (es to starpā) būs jāizdomā, kā funkcionēt un tālāk turpināt eksistenci. Tātad būs kkādu pienākumu sadalīšana - kur nu kurš spēcīgāks.
Nākamajā ainā gludināju veļu
-
Daudz, Minne, Tev nāktos gludināt. Pēc plūdiem visa veša jāpārmazgā. :)
-
Vispār tas bija jau cits šizets :P Lai jautrāk, pierakstīju tā sākumu klāt pie iepriekšējā
-
Sodien sapnii redzeeju dziednieci, kura uzstaadiija dazaadas vainas un beigaas biju tikusi pie mazas pecinjas ar lielaam bruuniigaam aciim un gaisiem pagariem matiem un peec visa teevs nebija tas vīrietis ar kuru biju kopaa..., bet vins zinaaja...
-
Daži sapņi mēdz piepildīties :)
-
Šonakt bija nepatīkams (pēcgarša tāda) sapnis - notika ne ta evakuācija, ne ta deportācija, ne ta karš, bet bija kompakti jāvāc līdzņemamās mantas. Man tāda pieticīga mugursoma, dažam kas iespaidīgāks... Pakoju iekšā krietnu maišeli rīsu, kilogramu miltu un sāli; meklēju skapī silto džemperi - ja nu auksts paliek... Pēcāk prātoju, ka miltus lieki ņēmu, ko ar tiem darīšu (cept nebūs kur), labāk būtu paņēmusi cukuru... un visu laiku doma - žēl, ka tas nav sapnis.
-
Kopā ar vīru lielā steigā piebraucam pie kaut kādas mazpilsētas dzelzceļa stacijas, mašīna paliks turpat, mums jāpaspēj uz Rīgas vilcienu. Sliežu daudz, un viens vilciens aiziet. Bet re, kur nāk vēl viens, tas arī derēs. Lēkšojam nost no perona, pāri sliedēm, vīrs mani rauj aiz rokas, ietiekam vilcienā. Bet tas tāds jocīgs, kā prečinieks. Pie pašām durvīm sakrauti kaut kādi maisi, es tos nejauši nogāžu. Izrādās, tur sīksīpoli un maišelnieces sāk mani lamāt.
Tālāk tomēr braucam un sēžam itkā kājas gandrīz izkarinājuši. Pienāk zeka izskata vecis un sāk bakstīt un kaut ko teikt vīram -bet viņš tik cieši aizmidzis, ka nemaz nejūt. Mazliet tā kā uztraucos, bet tad sāku domāt -kāpēc mašīna palika, tagad rīt būs jābrauc pakaļ, bet es nemaz nezinu, kā to miestu sauc.
-
Oi, es šonakt sapnī biju gluži vai supervarone. :)
Grupa bērnu devusies tādā kā izbraucienā un spēlējas netālu no sliežu ceļa (atzars no galvenā). Pāris bērni pie paša uzbēruma. Pēkšņi tajā atzarā parādās lēni braucošs vagons, aiz kura aizķeras vienas meitenes šalle. Saucu, lai rauj šalli nost, bet meitēns skrien līdzi vagonam kā sunītis saitītē. Es rikšoju pakaļ. Vagons apstājas, es fiksi nokabinu meitēnu no šalles un pastumju malā, taču šī raud, ka bez šalles uz mājām doties nedrīkst. Tālāk notiek vagona izkraušana, nez kāpēc kā pašizgāzējam. Izdevīgā brīdī no vagona nokabinu to nelaimīgo šalli un atdodu bērnam.
Turpinājumā notiek gatavošanās glābēju sumināšanai, bet līdz tam es sapnī netieku, jo nevaru atrast peldkostīmu (pasākums bija paredzēts pludmalē). Atrodu tikai kaut kādu aizdomīga izmēra augšiņu un vēl spriežu pie sevis, ka nez vai būs forši, ja iešu uz pasākumu augšiņā un miņukos, bet bez bikini daļas. :D
-
Bija ļoti īsais sapnis.
Pirms pāris dienām safrizējos/tas īstenībā/
Sapnī stāvu pie spoguļa un redzu, ka aizmugurē palikuši garāki mati. Tā kā neliela, lokaina šķipsna. Paņēmu matu griežamo un noskuvu.
Bet kā es skatoties spogulī redzēju pakausi, man nav saprotams :D
-
Es it kā neko briesmīgu neredzēju, bet pamodos ar šausmu sajūtu un drebuļiem. :wtf:
-
Sapnī esmu savā mājā, bet pavisam citādā -pie pašas ielas, un pārējās mājas arī ļoti tuvu. Esmu 2. stāvā, kad dzirdu -ļoti zemu pārlido maza lidmašīna un ba-bah pret zemi turpat netāl, liesmas un dūmu mutuļi. Saprotu, ka deg arī mūsu mājas ielas puse, pagaidām tikai tādi kā koka režģi pie 2. stāva verandas logiem, bet liesmas jau ņipras. Kliedzu vīram, lai zvana dzēsējiem.
Tad sākas sapņos parastais -nevar atcerēties 118 vai kaut kā citādi, sazvana kaut ko nepareizi. Es pa to laiku rauju nost pie verandas logiem sakarinātās drēbes(?), tad pirmajā stāvā auju kājās vaļinkus( ?!) lai skrietu laukā. Šaurā ieliņa pilna ar cilvēkiem, mūsu māja tā kā vairs nedeg, blakus vēl dūmo, bet trešajā liesmas un tur vīrs ar kaut kaut kādu spainīti lej ūdeni. Tajā brīdī ielas galā parādās ugunsdzēsēju mašīna un sapnis beidzas
-
Es jau kuro reizi guļot sapnī cenšos saformulēt ko tikko redzēju, lai ierakstītu forumā, bet vienmēr motīvs nojūk. No rīta tikai atceros, ka gribēju atcerēties
-
Ja es gribu atcerēties, tad momentā, līdzko no miega vaļā, jānoskaita pie sevis galvenie notikumi kā pantiņš. Ja to neizdaru, sapnis aizslīd, kā nebijis. Pilnīgi var just, kā izgaist
-
Ja es gribu atcerēties, tad momentā, līdzko no miega vaļā, jānoskaita pie sevis galvenie notikumi kā pantiņš. Ja to neizdaru, sapnis aizslīd, kā nebijis. Pilnīgi var just, kā izgaist
Man liekas, ka tā ir visiem, vai tad nav? Sapņu pierakstītājas vai nu izdomā vai tiešām uzreiz pieraksta, kā to darīt iesaka sapņu tulkotaji.
-
Dzīvoju vienā savrupnamā kopā ar britu karalisko ģimeni - koridorā satiktie Viljams un Keita priecīgi gatavojās vakariņot ar smalki uzservētiem liellopa gaļas kaķu konserviem :)
-
Kašmars... Liekas tāpēc, ka gulēt aizgāju trijos naktī, nevarēju aizmigt, beigās nogūlos ar galvu kājgalī - tā bija tuvāk atvērtām logam un svaigam gaisam... Tagad par sapni. Vēls vakars, es nepazīstamā pilsētā satieku vecu paziņu, kura piedāvā pārlaist nakti viņai zināmā vietā. Vieta izrādījās, tādā pustumša telpa, no viesu istabas uz visām pusēm durvis uz mazām istabiņām, no kurām viena bija ierādīta man. Te noskaidrojās, ka dzīvoklis, kā dzīvoklis, bet uz vakara pusi šams maina savu specifiku un tauta pieņem klientus - vāks, vienā vārdā. Druška paziņo, ka ir bezizejas situācija, tūlīt būs divi klienti un nav neviena kas otru apkalpo. Ķipa, ka tas būs jādara man!? Kamēr es ar viņu skaidrojos, kāds skuķis jau pārģērbies, tādā, kā caurspīdīgā vīriešu kreklā ar melnām sietiņa tipa zeķēm un aizslāj uz savu istabiņu. Ierodas arī klients un paziņo, ka viņam vairāk patīk tāda tipa sievišķi, kā es, bet šo veiksmīgi nobīda uz skuķa istabiņu. Es vispār esmu nesaprašanā, par piedāvātā pakalpojuma specifiku. Ne man atbilstošas drēbes, ne paraduma veikt atbilstošu meikapu. Vispār nekādas sajēgas par darba organizāciju - kas man tur jādara, cik ilgi, ko drīkst, ko nē, vairāk par divām pozām prātā nenāk, vai maz ar tām pietiks? vai man par to maksās un cik. Kamēr prātuļoju, ienāk druška un paziņo, ka man ar steigu jāiet uz bodi un jānopērk kaut kāda sarkana poga. Kāda? Veikalā zināšot. Veikalā man pēkšņi dolec, ka ja es tādu nopirkšu, tad visa pilsēta zinās ar kāda veida saimniecisko darbību nodarbojos. Čerts! Tā sabojāt savu reputāciju, galīgi noskaitusies braucu ar liftu. Te vispār noskaidrojās, ka esmu tās mājas īpašniece. Sākās vārdu pārmaiņa ar drušku. Es šai saku, ka mājas īpašniece varu vispār pieslēgt viņas rūpalu, šī savukārt man atbild, ka kārtīgā uzņēmumā, ja pēkšņi ir fors-mažors un nav darbinieka, sevi cienošs darba vadītājs izpilda viņa darbu un viņai pašai nav tādas iespējas, jo kādam ir jāsēž uz recepšen un jāregulē klientu plūsmu... Paldies Dievam, ka pamodos un klients kavējās, tāpēc nezinu, ka viņa ar to problēmu tika galā.
-
Es sapnī biju uz randiņu ar vienu SF personāžu (īpašas pazīmes - kruta automašīna, patīk sievietes ar sarkani krāsotām lūpām)... nu lūk, randiņa gaitā dodamies uz jūru vērot saulrietu. Pēc tam jau sāk satumst un rodas spontāna ideja iet peldēties pa pliko. Tuvumā cilvēku nav, tumšs, kāpēc gan ne... :D Nākam ārā no ūdens, a drēbju ta navuuuu, tāpat telefonu, mašīnas atslēgu, nekā navuuuu.... ko darīt? Atrodu smiltīs aizmirstu dvieli, fiksi ietinos un gaidu, kad kavalieris atrisinās situāciju.
Diemžēl ar to sapnis beidzās, man pašai būtu bijis interesanti uzzināt, kā izgājām no situācijas. :)
-
Uzsvilptu suņu pajūgam, un tas jūs - viens, div!- uz māju aizrautu, pie kamīna, uz lāčādām :P
-
Bija aptuveni tā :)
[attachment deleted by admin]
-
Baigie murgi šonakt (t.i.,nupat)
1.Eju pa ceļu, tuvojos kkādai mājai no bērnības laikiem (sapnī saprotu, ka tur kkāda medicīnas iestāde). No tās iznāk Bobis ar sievu pie kreisā sāna. Sieva bēšā lietusmetelī, tumšiem īsiem matiem, slaida, simpātiska. No Bobja skatiena saprotu, ka jātēlo, ka neesam pazīstami. Es tā kā iekšēji apvainojos, jo tas taču bez brīdināšanas pats par sevi saprotams, ka nelikšos zinām. Paejam viens otram garām, un es vēl pie sevis nodomāju - nemaz neceri, ka atskatīšos, tas ir zem manas pašapziņas :D
2.Dziesmusvētki sākušies! Esam ar kori Rīgā un pašā sākumā mums, dalībniekiem, ir kkāds pasākums, kurā mēs esam baudītāji, bet citi izklaidē mūs. Visi sasēdušies, bet tāda brīvā veidā, tā kā kādā brīvdabas parkā. Mana vieta pie maza ezeriņa-baseiniņa, kur manā pusē pastāvs, ar akmeņiem izlikts krasts. Skan mūzika, pacilājoša atmosfēra, mūsu kora austriešiem žokļi no pārsteigumiem vaļā. Vienā momentā pār zāles pleķīti mums priekšā slāj kāda sieviete ar setera paskata suni, bet tādu melni raibu. Ievēroju, ka ķermeņa priekšā kkādā uzpariktē, tādā kā kārtī, viņai vēl iestiprināts mazs, miniatūrs, smalks sunītis. Nobrīnos, jo tādu suņu nesamo kārti redzu pirmo reizi un tas liekas dīvaini. Nākamajā ainā lielākais suns, pakaļu uz mūsu pusi pagriezis, publiski ņem priekšā vidēja auguma suni no citas sugas. Visi smalkjūtīgi vēro, kāds mierina, ka tas neesot nekas traks, ka dažādas sugas tā pārojoties. Kad kucīte kļūs grūta, viņa varēšot kko izdarīt, lai viss būtu kāŗtībā
Svētki turpinās, austrieši brīnās....Vienā brīdī no savas augstās vietas sāku pētīt dīķa ūdeni un ievēroju, milzu būtnes, Milzu rozā garneles, milzu zivis...un pats trakākais, ka krastam tuvojas milzu...Kaut Kas. Liela taisnstūra formas būtne ar skarām priekšā un aizmugurē, kā tāds kājceliņs, tikai ar miesu un apveidu, tāds 3D. Ar šausmām konstatēju, ka tās nav skariņas, bet taustekļi. Un viņš grib tikt krastā, sāk rausties pa lēzeno nogāzi tieši skatītājos iekšā. Man bail, ka nu sāksies panika. Tomēr radība atgriežas atpakaļ ūdenī un atpeld pie mūsu akmeņainās malas un raušas augšā. Viens no blakussēdētājiem pat cenšas pieskarties viņa taustekļiem. Spriedelējam, vai tikai tas nav kkāds 3D lāzeefekts. Austrieši elš no sajūsmas. Man arī lepnums par latviešiem un Latviju. Tomēr netiekam gudri - radība reāla vai lāzerefekts. Viens austrietis man blakus, šausmīgi maziņs (mums tāda korī nav), gejs, lien man virsū, lai tulkoju. Pa starpu izmetu viņam pa frāzei, jo gribu baudīt koncertu. Pati saprotiu, ka tulkoju šausmīgi aptuveni un kļūdaini, nevaru atrast īstos vārdus. Tad viņš lien mani skūpstīt.
Tālāk viss bars kkur dodamies lejā pa trepēm un es secinu, ka man mugurā nevis tautastērps, bet austriešu tērps, turklāt nevis dirndls, smukais sieviešu tērps, bet vīriešu ādas pusbikses. Jūtos idiotiski, bet cenšos sevi mierināt, ka ir jau arī sieviešu bikšu versijas, tagad jau modernizē tos taustastērpus.
-
tas kantainais ar taustekļiem labais -nu kā cilvēka zemapziņa kaut ko tādu var uzradīt, vienmēr par sapņiem jābrīnās
-
Mācījos atkal, ne ta skolā, ne ta augstskolā. Kultūras vēstures nodarbība, par Daugavas cietoksni. Iedod mums katram mazu baltu, vienvietīgu motorenīti, un braucam. Pasniedzēja no savas laivas skaļrunī stāsta. Cietoksnis upes vidū, tīrā Stonhedža, tikai no lāsumaini dzintaraina materiāla, saulē spīd.
Atceļā es nomaldos kaut kādā attekā, piestāju prasīt ceļu. Iekuļos nepazīstamā jautrā piknikotāju kompānijā un mācību telpās atgriežos vēlā pievakarē. Durvis vaļā, bet manas somiņas nav. Sasodīts, tur taču atslēgas!
Mirklī starp sapni un pamošanos, konstatēju, ka esmu savā gultā. Re, cik labi, tātad somiņu tomēr esmu atradusi!
-
tas kantainais ar taustekļiem labais -nu kā cilvēka zemapziņa kaut ko tādu var uzradīt, vienmēr par sapņiem jābrīnās
Es arī šorīt pamodos un biju baigi pārsteigta, jo parasti man tādi reālistiski, pat sadzīviski sapņi.
Bet ej nu zini, vrb kkur Mariānu dziļvagā mitinās tādi tepiķveida radījumi :P
-
Šonakt tik skaists sapnis, ka pilnīg žēl pamosties bij.
Ceļojums. Klīstam pa smukām ieliņām. Jūra
Te pēkšņi izrādās, ka var paņemt motorlaivu un pabraukāties, uz blakus salu un tā... Vīrs noīrē, braucam. Iebraucam tiiik skaistā ūdensrožu laukā, saku, ka neko tik skaistu savu mūžu neesmu redzējusi. Piebraucam pie krasta, kas ir kā plāna akmens plākne - reizē arī pilsētas laukums. Tur uzrodas vīrietis, kas laipni ar mums runājas, un sāk cienāt ar šausmīgi gardu saldējumu. Mēs ar fiasko lobam iekšā,.kamēr vīrs plāpā un izprašņā. Vispirms vīriņš runā angliski, tad pāriet uz latviešu valodu... Braucam tālāk, nu jau ar to vietējo kopā, viņš mums kā gids. Brīnišķīgi skaisti skati, salas, hmm... pieeju pie citas salas krasta un redzu - tā tak Maldivu lidosta! Un kruīzkuģis blakus. Mēģinu nofočēt kruīzkuģi un lidmašīnu, kas tai blakus, saulrietā... Protams, kā jau sapnī, nekas nesanāk, telefons gļuko.
Vārdsakot, sajuka man kopā Korfu, Venēcija, Maldivi... Bet tik smuki... Sapņi jau parasti tādi ar gruzonu, nez kur man tāds viegls gadījies...
-
[..] upmalā sastapts trīskrāsains kaķēns skaidrā latviešu valodā prasīja, lai es apgriežu vai apvīlēju viņam nagus, uz ko es mēģināju iebilst, ka tik maziem kaķīšiem tas noteikti nav nepieciešams.
-
atkal bija baiiigais sapnis. Vēl naktī centos saformulēties, kā labāk ierakstīt forumā, bet uznāca mieKs, aizmigu, i tagad nifiga neatceros
-
Atkal mācos augstskolā, un pa visādām kāpnēm ejam uz vietu, kur notiks vēstures eksāmens. (Pasaules vēstures!!, viss vienā piegājienā)
Kaut kādas telpas, kur vairāk pēc ballītes liekas, visi grozās. Parādās puisis -dīdžejs, visi priekā ūjina. Skatos, tas tak mans gados jaunais brālēns. Jūtos lepna, ka viņš pienāk pie manis un visādi draudzīgi runājas un mēs pozējam fotogrāfijām.
Bet eksāmens tomēr būs, un es kādam saku-es taču neesmu bijusi ne uz vienu lekciju, ne arī skaisto grāmatu ar zīmētām ilustrācijām lasījusi.
Dīdžejs ir aizgājis un viņa vietā blakus piesēžas smuks pasniedzējs un mums ar blakussēdētāju iedod katrai 3 strēmelītes ar jautājumiem un iet prom. Es paskatos, un redzu, ka kaut ko nojaušu varbūt par vienu, bet kaut kādu seno autoru pat dzirdējusi neesmu. Metos pakaļ pasniedzējam un saku, vai varētu pēc nedēļas. Nē, atskaitīšot. Ko, tāda nenozīmīga priekšmeta dēļ?!
Tālāk seko tā briļļu daļa :rofl:
Pasniedzējs beidzot piekrīt, bet saka -labi, bet eksāmenu liksiet bez brillēm. Es tā kā sāku flirtēt un atbildu -man pēc 2 stundām bez brillēm reibs galva un jums būs mani jāpavada!Šķiet, ka piekrita.
-
Nākošais sapnis -es-glābēja
Esmu kaut kādā Itālijas pilsētā, man nāk pretim latviešu tūristu grupa, visas sievietes, redzami tikko pirktos "plašķos", dažādās tumšās krāsās. Iefiltrējos tajā grupā un sāku iet kopā ar mazu vecu sieviņu. Beigās esam kaut kādā ūdens malā, kā jūras līcis, un večiņa -plunkš -ūdenī. Ielec, lai pabradātu, bet uzreiz zem ūdens, copīte vien redzama. Es viņu izvelku un abas sēžam krastā apķērušās tādas laimīgas
(Ručs? Dēla D/Fr pludmale?katram sapnim ir āķītis)
-
kamēr es nebiju mājās, valsti pārņēmuši citplanētieši. Viņi ir dažādi - galvenie ir sienāžveida, tikai lieli, izlūki, kurus sūta pa priekšu, ir tādi kā želejveida spilveni. Ja paspēj tos spilvenus salasīt un izmest miskastē, viņi nenoziņo un kukaiņi nenāk. Tie vietējie, kas pretojas, ir melnajā sarakstā, par to - esi vai nē tajā sarakstā, rāda indikators tādā kā plastmasas verķī. Es arī gribu tādu,meita man iedod, saka, ka esot jākonfigurē vispirms, ņemos, bet man nekas nesanāk. Vispār jau visi pārsvarā ņirdz par tiem citplanētiešiem, takā neņem nopietni, takā tomēr baidās, saka, galvenais esot aizmukt, lai "neazved".
Staigāju pa māju, plika nezkāpēc, dzirdu - nāk. Turu ciet durvis, šie saka, lai laišot iekšā, ja pretošos, būs vēl sliktāk. Bet es tak nevaru ielaist, es tak plika! Nesaprotu, ko darīt...! Oi, kā nopriecājos, ka pamodos, dilemma atrisinājās... :D
-
Šīs nakts pēdējā sapnī staigāju pa kādu no Rīgas lielveikaliem, izdomāju ieiet Jumavas grāmatnīcā (pilnīgi noteikti, lai gan irl lielveikalos tās nav), taču tur grāmatu plaukti tukši - ne ta izpārdošanā izķertas, ne ta veikals nesen ievācies un tās vēl nav atvestas, bet pārdevējs piedāvā man jaunu izklaides/sporta veidu - līdzsvara noturēšanu. Radīts Norvēģijā. Būtība - izsniedza zaļu plastmasas puļķi, līdzīgu, kā mietiņi dobēm, tikai krietni garāku un resnāku, lokanu, kā kārtslēcēju kārtis, uz kura bija jāuzrāpjas un jābalansē uz laiku, ne ar vienu ķermeņa daļu nepieskaroties zemei. Uzvar tas, kuram līdzsvaru izdodas noturēt visilgāk. Sanāca diezgan labi un beigās jutos kārtīgi pasportojusi. Un pārdevējs vēl stāsta, ka pie Ventas (rumbas?) esot šādas atrakcijas, tikai balansēšana notiekot uz 1x1x1 m paaugstinājuma - bīstamāk un aizraujošāk.
-
Esmu cietumā, bet tādā diezgan komfortablā, ar pabrīvu režīmu. Ir parks, kur var pastaigāties.
Ieslodzījumā esmu nonākusi, jo zinu kaut kādu lielu noslēpumu, kuram var būt nozīmīga ietekme nākotnē.
Nāku atpakaļ no pastaigas parkā, skatos – manās telpās nekārtība. Prasu uzraugiem, kas par lietu. Esot bijusi kaut kāda pētnieku – filmētāju specgrupa, mēģinājuši no manām mantām saprast un atrast, kas tad īsti man ir zināms. Atstājuši man “pienesumam” cigaretes. Paskatos – fui, šitās taču es nepīpēju! Prasu – alkoholu neatnesa? Sargi minstinās, jo alkoholu nedrīkst, bet redzu stūrī uz galda maisiņu ar Latvijas balzama aprisēm. Noskurinos – balzamu šitai karstumā! Bet, nu neko, vismaz kaut kas.
Nekāda iedzeršana un uzpīpēšana nesanāk, jo esot jābrauc uz eksperimentu. Kādu? Nu, tad jau es redzēšot.
Aizved mani pie kādas mājas. Izskatās kā melnbalts foto. Atvērtās durvīs stāv jauna sieviete, viņai aiz muguras vīd vīrieša siluets. Eju tuvāk – johaidī, bildē esmu es, kādus gadus 20 veca.
Bilde sāk migloties, ņirbēt, iegūst aprises, dziļumu, krāsas. “Es” sakustās, tagad viss ir “kā dzīvē”.
Skatos un vērtēju – nu, par tievu, apaļumu vajadzīgajās vietās par maz. Mati tādi paši, kā man – kupli un pagari. Prasu – tu matus krāso? Viņa, izbrīnīti – nē, kāpēc? Nīgri atbildu – kad sāks sirmot, tad redzēsi. Kaut ko vēl runājam, tad es prasu – tev bērni ir? -Jā, divi.
-Nu, tātad viens vēl būs.
Vēroju viņu nevis kā savu pagātnes iemiesojumu, bet kā pēkšņi uzradušos konkurenti.
Nez no kurienes parādās mana mazmeita un grib “pagātnes man” tuvoties. Saprotu, ka nedrīkst ļaut viņai pieskarties, jo tad laiktelpā kaut kas nojuks un būs ziepes. Velku bērnu aiz rokas atpakaļ, “bilde” sašķobās un sāk izgaist tādā kā salūtā.
Dīvainākais, ka es sapnī nemēģināju dot “sev” nekādas būtiskas norādes turpmākajām dzīves izvēlēm, prātā tikai figūra un matu krāsa.
-
Šonakt satiku sievieti, kas piedāvāja bukletu par dažādiem rokdarbiem. Visādas tur lentīšmākslas, teicu boring. Un tad viņa - "es izgriežu speķī pilsētas!" un rāda man 3D speķa gabalus ar kokiem, mājām. Ā, nu tas jau interesantāk. Paprasīju lai man Dubaiju uztaisa. Speķī.
Akkungs, kas notiek manā galvā naktīs...
-
Nu super par to speķi!
-
Jā, rādās, ka mēs pamazām tuvojamies Zemes, cilvēces un dzīves jēgas noslēpumu atrisinājumam
-
Atzīšos, ka tikai dažus sapņus izlasīju, bet es šokā - nu, kā var ko tādu nosapņot?! Nopietni?! Man ir reāli sapņi, nekādu brīnumu, pamatā kaut kur maldos vai parasta ikdiena, tikai citās kombinācijās. Būs varbūt japalasa visi, bet tad man būs vēl lielāks šoks :rat: Domāju - vai ar mani vai jums kkas nav kārtībā? :scratch: Vai arī jūs izdomājat savus sapņus?
-
Man bija milzīga māja. nu miiilzīga. Jūlijs Krūmiņš gribēja daļu īrēt ofisa telpām, bet es atteicu, ka man tai spārnā paredzēts kinoteātris klaiņojošiem bērniem.
-
Man pirmo reizi bija sapnis-komēdija. Tupa komēdijseriāla sižets. Mērķauditorija varētu būt psihotropo vielu lietotāji.
Piedalījās visādi vēsuriski personāži, filmu un stāstu varoņi. Visi bija kaut kādā veidā saistīti, reizēm draudzējās, reizēm cīnijās. Bet diezgan daudz neatceros.
Daļa ainu:
Ļeņins dzer kaut kādu alkoholu. Viņam gar ausīm līst ārā izdzertais. Blakus stāvošā sieviete viņam saka, ka piedzersies un jau tā stulbais pauris sabruks(?). Ļenins saka, ka nav jāuztraucas, jo vaskā alkohols uzsūcoties minimāli. Bet lai viņa beidzot muldēt un steidzoties, jo transports gaidot. Vēlāk izrādījās, ka tā bija Anna Kareņina :D
Vēl bija kaut kāda lenta, čūska vai vvz kas. Tā uzbrūkot un sapinot kājas. Bet no tās pasargāt varēja rotaļīgs, zīmēts suņuks. Nezinu kāpēc, bet viņu sauca par Jebjašku.
Viens bija ļaunais. Tas Ļeņinam meta ar ugunsbumbu. Tā vasku varot izkausēt.
Varbūt man psihiatram atrādīties? :D
P.S
Bet par Ļenina dalību sapnī laikam jāpasakās Comedy Club. Fonā jokoja par līķi Sarkanajā laukumā :)
-
Nāra, es nespētu šitādus izdomāt... :)
Moš tā arī sākas fantastikas grāmatu/filmu scenāriji un uzmetumi? Šitā nosapņo kaut ko, kā es tos citplanētiešus, un pēcāk tad apsacer un izveido veselu jaunu "pasauli", ja ir talants...
-
..."es izgriežu speķī pilsētas!" un rāda man 3D speķa gabalus ar kokiem, mājām.
Šo kā biznesa ideju derētu notirgot ukraiņiem vai vismaz uzsākt komercdarbību kkur Latgalē...
Labprāt kādam uzdāvinātu portretu speķī :D
Vai pati novietotu virtuvē... ;)
-
Dusmās portretu varētu uzkost pie šņabīša :D
-
Šo kā biznesa ideju derētu notirgot ukraiņiem vai vismaz uzsākt komercdarbību kkur Latgalē...
Labprāt kādam uzdāvinātu portretu speķī :D
Vai pati novietotu virtuvē... ;)
Piemēram, Kalvīša ģīmis speķī
-
Tas tak jau IR speķī...
-
Tas tak jau IR speķī...
Tāpēc jau rēcu, t.i.sarkasmoju :D
-
Tādu speķgalvu varētu katram jaunievēlētam deputātam iedalīt, lai redz,
kāds pēc četriem gadiem izskatīsies...
-
šonakt sapnis tāds pagarš... bet viss, kaut kādi nenozīmīgi sīkumi, tāpēc neko lāgā neatceros. Varbūt, tikai to, ka skapī ieraudzīju kaudzi vecu avīžu. Jautāju, vai kāds nezina, kur var nodot makulatūru, bet mammucis teica, ka vēl jāpaskatās varbūt kas noder ( mūžsenais konflikts par drazas likvidēšanu)... un tad pēkšņi somā atradu tādu ļoti mitru aploksni - darbā izdalīta loterija. Atvēru vaļā un izrādās, ka esmu vinnējusi lielo vinnestu. Tas bija no trim daļām - otrs bija kaut kāds satelītu telefons, pirmais - mēbelēts dzīvoklis Rīgā ar piebildi, ka par to maksās arī 1/4 daļu komunālo maksājumu līdz mūža galam. Nez kāpēc, bet to ziņu par dzīvokli uztvēru vienaldzīgi, bet prātā ienāca, ka maksājums man tīri labi noderētu, jo ( jau sen sapņos) man kaut kur rezervē jau bija otrs dzīvoklis. Par loterijas trešo daļu nekā nesapratu, tur bija gari aprakstīts. Lai noskaidrotu situāciju devos uz darbu, ceļā satiku pāris kolēģus, bet par to loteriju īsti skaidrības nebija... Vispār sapnis tieši tāds arī bija - it kā iemesls ir, bet prieka nekāda
-
Šonakt precēties taisījos. Ar savu vīru... vilku mugurā smuku, tumši zilu kleitu, priecājos par sevi spogulī un domāju - nu re kā, tik ilgi jau dzīvojam kopā, un tak par siev sauc, prātā nebij nācis, ka mēs neprecēti? Tam oficiālajam papīram toč maza nozīme, bet nu ok, plezīra pēc jāapprecas ar.
Atnāk mana friziere ar kolēģi, kamēr ģērbjos un grozos, atnes vēl vienu kleitu - smuka ļoti, bet ar plikiem celīšiem un aizmugurē garu pleverīni, pieklājības pēc uzvelku, pagrozos un paslavēju, bet tomēr vilkšu tumši zilo. Vīrs atnes gredzenus, saka, lai stāv pie manis.
Kāzu vieses izdomājušas, ka viņām būs vienādas, rudas garmatu parūkas... Visi rosās... Nu jau drīz jāiet, un es saprotu, ka man tak tā arī frizūras nav, mati astītē sasieti, un frizeres aizgājušas... Filmas beigas. Pamošanās izglāba.
P.S. Precējusies esmu jau sensen,ar šo pašu vīru :)
-
(beidzot kaut ko atceros, bet liela bezjēga)
Man ir jāsvin dzimšanas diena, bet vajag dzīvokli, kur svinēt (nezinu kāpēc). Šajā sakarā man ienāk prātā prasīt čomam Slavikam, jo viņam vienmēr viss kas ir. Jā, viņš bez kurnēšanas iedod riņķīti ar kādām trim atslēgām un sāk stāstīt, kā atrast viņa dzīvokli kaut kur Maskavas ielā. Nu, man atslēgas rokā, adrese pateikta, es vairs neklausos skaidrojumus, piefiksēju tikai, ka pirmajā stāvā.
Nonāku uz vietas pie noteiktās adreses - jā, vecā māja, ieeja it kā ir, bet tad saprotu, ka nezinu dzīvokļa numuru. A tur pirmais stāvs kaut kāds sazarots, ļoti daudz dzīvokļu, vēl kaut kādi slimnīcas gaiteņi. Es štukoju, ka visām durvīm izmāģināt visas atslēgas man neizdosies, cilvēki izsauks policiju un dzimeni nokavēšu. Ir jau gandrīz 12, kad jānāk viesiem, bet es vēl nezinu, kurš dzīvoklis. Tad mans klasesbiedrs saka, lai piezvanu Slavikam un paprasu. Jā, kā gan man pašam neienāca prātā. Ņemu telefonu, a tur pilns ar kaut kādām multeņu aplikācijām, nekādi nevaru atrast sadaļu, kur atrodas telefonu numuri. Mēģinu meklētājā, bet visu laiku nepareizie burti spiežas. Čakarējos ilgi, ir jau piecas pāri 12, kad klasesbiedrs paņem telefonu un atrod numuru. Zvanu Slavikam. Šis saka - 108. dzīvoklis un viņš pats arī vēlāk atnākšot. O.K., es tagad priecīgs eju iekšā, bet.. bļāviens, tur tikai divsimtie dzīvokļi. Domāju, ka esmu pārklausījies, meklējju 208. Atkal tie paši gaiteņi, slimnīcas koridori. Redzu, ka uz pastkastītēm ir 208., bet tāda dzīvokļa nav. Izeju uz ielas meklēt otru ieeju, bet atrodu tikai nobrauktuvi pazemes stāvvietā, eju atkal uz pirmo ieeju, - trammtaramm, modinātājs...
-
Kas par varenu materiālu psihoanalīzei šajā tēmā! :mrgr:
-
Kas par varenu materiālu psihoanalīzei šajā tēmā! :mrgr:
visiem tiem zemapziņas uzplaiksnījumiem var atrast saikni pēdējo dienu notikumos, tur pat nav ko analizēt. Varbūt vienīgi noskaņas, bet tās jau zināmas tikai autoram un nav saistītas ar sižetu
-
Nē, ne visiem.
Daļa sapņu ir dienas atlikums, bet ne visi
-
Parasti tie sapņi ,kuriem gribētu turpinājumu, kaut kā apraujas nelaikā, bet tie ,no kuriem gribi pamosties, reizēm pat saproti, nu tas ir sapnis, vienalga notikumi turpinās savērpjot vēl trakākas lietas. Bet ir tādi sapņi, kas pa dzīvi atkārtojas, pilnīgi precīzi, nu vai ar mazu sižeta maiņu. Tad lūk mani vajā sapnis(pagājušonakt atkal bij klāt), kad es pēkšņi uzzinu, ka sācies karš vai (parasti tie ir vācieši )jau pa aleju tuvojas, un izbēgt no mājas var pa nelielu pļaviņu līdz mežam.Un tad tiek haotiskā steigā mests segā siets kāds apģērbs, kaut kas ēdams, ari bērnu drēbes, tie vēl mazi ,un parasti laukā ir ziema, vai vēls rudens, un esmu šokā, kā mums paglābties. Zīmīgi, ka vīrs tur vispār nefigurē, pat neatceros ka tāds man ir. Un pašā grūtākajā brīdī, vai nu bēgot vai jau dzirdot ,ka šauj, beidzot pamostos. Bet pagājušo nakts es jau biju nākamajā līmenī, es mēģināju dokumentus, izglītības papīrus atrast ,līdz paņemt:) Un tad es domāju, kāpēc es bēgu, kur man tāda pārliecība ,ka mani nošaus, vai ari es bēgu ,jo zinu ka esmu atbildīga par bērniem. Kaut kas tur ir no zemapziņas ,ne pa velti neskaitāmas reizes jau redzēts.
-
Toč, taisnība.... man labu laiku bija trīs sapņi, kas šad tad atkārtojās, līdz beidzot , es jau zināju, ka tas ir sapnis un ar ko beigsies. Viens par kaut kādu karjeru, skrēju gar malu no cilvēka otrā karjeras pusē, tad pa mežu līdz paslēpos kaut kādā meža māja, ar daudzām durvīm gaitenī. Bet katru reizi, vēru vaļā citas, jo atceros, ka jau zinu, kas ir aiz iepriekšējiem. tad vēl tas sapnis, ka kaut kāds uzlidojums vai zemes trīce un es redzu pa logu, kā krīt apkārt mājas, līdz saprotu, ka arī manējā gāžas. Sāku vākt svarīgākās pekeles un tai brīdī ienāk kaut kāda katastrofu likvidācijas komisija, kas par mani neliekas ne zinis. Nu ķipa, ka manis vispār nav... un tad es uz ielas, visapkārt gruveši, bet tautai pofig, dzīvo tik nost tālāk
-
sižetu īsti neatceros, tikai to, ka man bija kaut kādā dziedāšanas konkursā jāsacenšas ar Puzikovu........ :scratch: :fubar:
-
Šonakt bija ziema un dzirdēju ārā saucam aa aa uu. Pakliedzu no otrā stāva, lai tak ielaiž cilvēku. Neviens neiet, ok, eju pati laižu. Atveru durvis - tur pustumsā melns vīrieša stāvs. Palika baisi. Nāk klāt smīnēdams. Uz labās rokas zeltneša - zīmoggredzens ar melnu akmeni.
- Es esmu direktors. Disku un desiņu direktors.
Pamodos ar baiļu notirpumu, jo bija skaidrs, ka slikts cilvēks.
Pie brokastīm stāstu meitai - šī smejas kā kutināta. Es arī apsmējos. Tā arī nesapratu, kur tā baiļu sajūta baisā radās sapnī...
-
Es sapnī biju uz randiņu ar vienu SF personāžu (īpašas pazīmes - kruta automašīna, patīk sievietes ar sarkani krāsotām lūpām)... nu lūk, randiņa gaitā dodamies uz jūru vērot saulrietu. Pēc tam jau sāk satumst un rodas spontāna ideja iet peldēties pa pliko. Tuvumā cilvēku nav, tumšs, kāpēc gan ne... :D Nākam ārā no ūdens, a drēbju ta navuuuu, tāpat telefonu, mašīnas atslēgu, nekā navuuuu.... ko darīt? Atrodu smiltīs aizmirstu dvieli, fiksi ietinos un gaidu, kad kavalieris atrisinās situāciju.
Diemžēl ar to sapnis beidzās, man pašai būtu bijis interesanti uzzināt, kā izgājām no situācijas. :)
Pa visam vienkārši, ņemot vērā, ka ir viens dvielis un divi cilvēki un virietis ir spēcīgs, viņš norauj dvieli, sadala smukos gabaliņos, 2 pret 1, uzstaisam vīrietim apenes, skaistajai sievietei radošo dvieļa apakšveļu un ejam pa taciņu āra uz ceļa, kur tad arī lūdzam palīdzību. netalu atrodam neizdzerto šampānieša pudeli, kuru tad arī ejot uz ceļu malkojam un smejamies par amizanto atgadījumu. Ps. Viņi dzīvoja arī turpmāko dzivi amizanti un galvenais, ka kopā.
-
Pa visam vienkārši, ņemot vērā, ka ir viens dvielis un divi cilvēki un virietis ir spēcīgs, viņš norauj dvieli, sadala smukos gabaliņos, 2 pret 1, uzstaisam vīrietim apenes, skaistajai sievietei radošo dvieļa apakšveļu un ejam pa taciņu āra uz ceļa, kur tad arī lūdzam palīdzību. netalu atrodam neizdzerto šampānieša pudeli, kuru tad arī ejot uz ceļu malkojam un smejamies par amizanto atgadījumu. Ps. Viņi dzīvoja arī turpmāko dzivi amizanti un galvenais, ka kopā.
Izklausās interesanti. Man ir iebildumi vienīgi pret dvieļa noraušanu. Ierosinu to paveikt ne tik agresīvi un traumējoši. :)
-
Izklausās interesanti. Man ir iebildumi vienīgi pret dvieļa noraušanu. Ierosinu to paveikt ne tik agresīvi un traumējoši. :)
Hmm, nu gan es.. biju jau aizmirsis, ka man ir glāsti un skūpsti.
-
Te kāds laikam salasījies "saplēstās pežģīnes"! :D....velns, varbūt arī jāizlasa? ;)
-
Mani visvairāk ieinteresēja, kas tas par sf personāžu, kuram ir kruta mašīna un patīk sarkani krāsotas lūpas? Pat nevaru iedomāties.
-
Nu gan, Nāra.. tur tak iepriekš pats personāžs atsaucās
-
ir kaut kāds vienas dienas seminārs, ko es izlemju apmeklēt, lai vāktu kredītpunktus. It kā profesionāls seminārs manā specialitātē. Braucu uz turieni, kaut kā nevaru paspēt, kamēr noparkoju auto, protams 5 min kavēju. Tad atkal sāga ar auditoriju numuriem.. šoreiz tas ir 106. Protams, ka numurs no durvīm noplēsts, bet es atrodu blakus 105. telpai. Ieeju iekšā, vēl nav sācies. Tā ir skolas klase ar veciem koka galdiem unn krēsliem. Pirmais sols vēl brīvs, tur iesēžos. Protams, tēma jau vairs ne par manu specifiku, bet kaut kādi bioloģijas/botānikas pamati, par kukaiņiem un to, ko tie ēd. Man aizmugurā sēdošās dāmas baksta man mugurā un uzdod stulbus jautājumus, lai pievērstu man uzmanību.. Viņas prasa, kas man mašīnā tāds jocīgs. A man aizmugurējā sēdeklī lielā mīkstā manta - tīģeris nu amerikāņu multenes par Vinniju Pūku (sapnī). kamēr es stāstu, lekcija pārtraucas un botānikas pasniedzēja arī klausās. Tad atkal dāmas sāk bakstīties un prašņāt, kā labāk konspektēt, lai gan ir izdales materiāli. Šīs rāda lielas un mazas burtnīcaas... dzinn, modinātājs
-
Jums gadās, ka sapņos, pie tam pat ar mēnešiem vai pat gadiem gariem intervāliem atkārtojas vietas, kas reāli dabā neeksistē? Man tādas ir vairākas, pārsvarā dzīvokļi, kas sapnī skaitās mani (Freidam noteikti te būtu ko teikt), bet šonakt es atkal biju tādā kā akvaparkā ar lielu kompāniju, tikai, par laimi, ūdenī ielīst nepaguvu - mani uzmodināja.
-
Jums gadās, ka sapņos, pie tam pat ar mēnešiem vai pat gadiem gariem intervāliem atkārtojas vietas, kas reāli dabā neeksistē?
Gadās.
-
Jums gadās, ka sapņos, pie tam pat ar mēnešiem vai pat gadiem gariem intervāliem atkārtojas vietas, kas reāli dabā neeksistē? Man tādas ir vairākas, pārsvarā dzīvokļi, kas sapnī skaitās mani
Iepriekšējās dzīves atmiņas. Gan jau kaut kur eksistē tās vietas. Vai kādrez eksistējušas. Tikai šī informācija izspiesta no pašreizējās dzīves "operatīvās atmiņas".
-
Ir man tāda vieta. Ik pa laikam sapnī esmu tur. Bet tur visu laiku kaut ko būvē un katreiz kaut kas ir uzlabots, pārbūvēts un paplašināts. Tīri teorētiski tāda vieta kaut kur varētu būt, jo nekas ārpus fizikas likumiem nav sapņojies.
Būtu interesanti kādreiz nokļūt vietā, kas iepazīta jau sapnī un izstaigāt jau "iepazītos" gaiteņus.:)
-
...gan nonāksi un tad būs dejavu sajūta :)
es reizēm sapnī redzu tekstus, melni burtiņi uz balta fona... esmu mēģinājis lasīt, kaut kā neizdodas sakoncentrēties pietiekami... :banhead: :banhead: [size=78%] [/size]
-
...gan nonāksi un tad būs dejavu sajūta :)
Jā, tā ir pazīstama. Bet nekad to nav izdevies sasaistīt ar sapni. Sajūta ir, bet izskaidrojuma pietrūkst.
Vispārākajā pakāpē ir bijusi vienu reizi.
Stāvēju kā iemiets un zināju blakusstāvošo personu turpmāko sarunu.
Ja godīgi, biju pat sabijies par notiekošo.
-
nu, to, ka sapnī redz kaut ko, kas dzīvē noticis, tas tā kā normāli... ja otrādi - ka dzīvē sevi pieķer pie domas, ka pag pag, šitāda situācija jau ir bijusi reāla vai nosapņota, tad ir dežavū :)
smadzeņu darbības gļuki īsāk sakot :) https://www.tvnet.lv/4786425/kas-isti-ir-dezavu-sajuta (https://www.tvnet.lv/4786425/kas-isti-ir-dezavu-sajuta)
-
nu, to, ka sapnī redz kaut ko, kas dzīvē noticis, tas tā kā normāli... ja otrādi - ka dzīvē sevi pieķer pie domas, ka pag pag, šitāda situācija jau ir bijusi reāla vai nosapņota, tad ir dežavū :)
smadzeņu darbības gļuki īsāk sakot :) https://www.tvnet.lv/4786425/kas-isti-ir-dezavu-sajuta (https://www.tvnet.lv/4786425/kas-isti-ir-dezavu-sajuta)
Ok. Skaidrojum saprotams.
Bet konkrētajā situācijā blakus bija salīdzinoši nesen iepazīti cilvēki un tajā vietā un vidē es nekādi iepriekš nevarēju būt. 1.kurss bija pirmo reizi :)
-
Ok. Skaidrojum saprotams.
Bet konkrētajā situācijā blakus bija salīdzinoši nesen iepazīti cilvēki un tajā vietā un vidē es nekādi iepriekš nevarēju būt. 1.kurss bija pirmo reizi :)
tai rakstā bija mājiens uz to, ka šādu situāciju var radīt tas, ka no vienas acs/auss info pienāk ātrāk nekā no otras (nu iekšā rūteris nogļuko) un tāpēc rodas sajūta, ka to, ko redz tagad, tas jau ir redzēts iepriekš. teorija protams, bet man kā datoriķim saprotama. tad kad kompjus projektēju bija baigi svarīgi visu maģistrāli (adreses dati) puslīdz vienāda garuma vadiem uzprojektēt, citadi jau pie dažiem megaherciem visādi brīnumi sākās :)
a mums tur gan vadiņi, gan rūteri gan kļūdu korekcija, gan šablonu bibliotēka. Tad kad kaut ko nepazīstamu ieraugām, tad smadzene vispirms piedāvā jau zināmos šablonus
-
Stāvēju kā iemiets un zināju blakusstāvošo personu turpmāko sarunu.
Ja godīgi, biju pat sabijies par notiekošo.
Laika cilpa.
-
Brom, galvenais par tiem gļukiem neko neteikt nevienam. Labākajā gadījumā nesapratīs, sliktākajā aizsūtīs uz Tvaika ielu, bet agrākos laikos vispār sadedzinātu :D :(
-
Šonakt tāds sirreāls sapnis. No divām daļām. Pēdējā bija ļoti interesants, bet kad sāku atcerēties, sākot no pirmās, uzreiz aizmirsās otrā daļa. Kā ar nazi nogrieza. Nu tad pirmais gabals... Es ar kaut kādiem cilvēkiem atrodos mazā tumšā istabā un tie jautā blakus sēdētājām, lai viņš no divām iespējām izvēlās vienu. Ko tieši neatceros, bet nekas labs tas nav un es sapratu, ka būšu nākošā, tāpēc pakluso ņemu vagu un te pēkšņi atrodos kādas pilsētas tukšās ielās. Ir ļoti agrs rīts, gaišs, pilsēta tādā kā dūmakā, ļoti plātās ielās neviena cilvēka. Faktiski nav kam uzprasīt ceļu. Bet pazust no pilsētas vajag , kā ēst. Riņķoju pa platām ielām, viss tik tīrs un gaišs, bet kā izslaucīts - ne dvēseles. Tad priekšā arka, izbraukt cauri nevar, paņemu mašīnu padusē, kā tādu sērfotāju dēli un uz priekšu. Aiz arkas jūra un priekšā tāds mols, kas pazūd kaut kur perlamutra miglā pie horizonta. Braukt tā kā nav droši- kas zina, kur beidzās, un vai varēs apgriezties. Ieskatos un redzu, ka tā īsti nav jūra, bet ūdens, kas sastāv no caurspīdīgām 7-8 cm lielām perlamutra bumbiņām. Un te kaut kāda kustība, izskatās pēc skolnieku sacensībām. Dažāda vecuma bērni (bez sejām), tērpti tādos kā lateksa perlamutra kombinezonos, smuki grupiņās ar pasniedzējiem brien, gar mola abām pusēm. Man nav laika un jāmeklē, kā tikt ārā no pilsētas. Esmu atkal ielās, šur tur jau parādās vientuļi cilvēku stāvi, iebraucu kādā pagalmā, tam apkārt bezgalīgi skaistas mājas, kaut kāds mistrojums no Jūgendstila stila un Gaudī fantāzijām. No vārtu rūmes izskrien bariņš zeltītajos kombinezonos (bez sejām), saprotu, ka droši vien studenti, tie ir gabalā, braucu tālāk, redzu, ka pie kādas mājas trepēm četri studentiņi velk gar trepēm uz augšu sarkanu stikla burtu "A". Tas ir tik pat garš, kā pati sešstāvīga māja un viņiem tas izdodas. Mēģinu piestāt pie kāda (normāla) cilvēka bariņa, bet man sajūk visi pedāļi, un mašīna paliek stāvot šķērsām ceļam. Redzu, ka uz manu pusi jau brauc divi policisti ar moci. Nu ir ziepes. Šie piebrauc klāt, un pēkšņi skrien garām.... jo tur tālumā notiek kaut kāda demonstrācija, iespējams, ka tie studentiņi kaut ko perina. Te sākās otrā sapņa daļa, no kuras vispār neko neatceros. Tāds perlamutra haoss visu nakti... sajūta, ka kaut kur kaut kas nelāgs briest , tāds tā kā pirms vēlēšanu filings ;o))
-
Es sapnī braucu ar lielu kruīza kugi. Nu ne gluži pati pie stūres rata, bet kā pasažiere. Eju apskatīt kuģi, staigāju pa stāviem, pa dažādām telpām, sveicinos ar satiktajiem cilvēkiem. Ieeju kādā telpā un saprotu, ka esmu ārā, bet tur vētra... pamats zem kājām līgojas plašā amplitūdā, šļakst ūdens, mani samērcē, es slīdu tuvāk reliņiem, drīz mani noskalos no klāja... kaut kā izdodas pieķerties un tikt līdz durvīm ar domu, ka iekšā būs drošāk. Iespraucos pa durvīm, aiztaisu ciet... vairs grīda nelīgojas, viss mierīgi... Uz telpas durvīm uzraksts " Vētras simulācija"... mja... :)
-
Nekad dzīvē neesmu fanojusi par aktieriem, bet nesen es skūpstījos ar Patriku Dempsiju. :faint: Nu to neiroķirurgu no Grejas anatomijas.
-
Luīz, nez kas Tev to gultu tā šūpoja un Tevi slapināja?
-
sižets diezgan neskaidrs, kaut ko risināju ar vienu būvnieku, brīdināju viņu par VID un vēl kaut kas tur bija, līdz izkristalizējās galvenā sižeta līnija - darbā ar diviem kolēģiem spriedām, ko dāvināt priekšniekam jubilejā. No sākuma bija pirmā ideja - tāds četrzaru statīvs, kam uz trīs zariem uzkarināti izjauktu kompasu tablo. uz cetrurtā zara nebija ko uzkarināt, jo izjauktie kompasi bija tikai trīs. Tas dāvanu padarīja mazāk pievilcīgu, tāpēc domājām, ko vēl varētu. Tad es ieteicu, ka baigi labi būtu dāvināt dažāda izmēra zupas kausiņus komplektā ar jau esošu emaljētu katlu (bez rokturiem un bišķi nosistu emalju) un vēl piepirkt zupas koncentrāta bundžu. Ideja bija izlikta apspriešanai. Kad pienāca laiks izlemt, es iegāju kolēģu kabinetā un skatos - šie nemaz par dāvanu nedomā, viens sērfo internetā, otrs guļ uz galda.
-
Vizualizēju :smej:
-
Biju jaunizcepta karaliene, kuru pavalstnieki vēl nav redzējuši. Jāiet iekšā telpā, kur kaut kādi mani radinieki ģimeniskā atmosfērā čalo, drinko un lūr tv. Kāds man saka, ka mani oficiāli jāpiesaka, bet es tik eju iekšā ar domu, ka nupat visu uzmanība būs man. Ņefiga, visi turpina savā starpā čalot un mani nemaz neliekās redzam. Kaut ko saku tipa ''jūsu karaliene ieradusies!'' tādā stīvā un skaļā balsī. A tie murmuļi vienalga neliekās ne zinis. Sašutums. Vēršos pie katra nievājošiem uzbraucieniem ''un Tu - beidz uzvesties kā mIErkaķis!'', ''kas Tev neĻŪĪK mierā sēdēt?'' Tieši tā, ar baisām kļūdām runā, pie tam es to apzinos un domāju, ka šitie muļķi jau nu nepamanīs.
Ārprāts, ārprāts, ja tā padomā, ko teiktu onkulis Freids....
-
Starp citu, tāda jautra saruna bija pāris stundu atpakaļ. Piezvanīju kādam senam paziņam, vajadzēja konsultāciju.... Un šams kaut kur uz sarunas beigām mani informē,
- Klau, Olguci, man pagājušajā nedēļā ar tevi sapnī sekss bija...
čerts! Es šam atbildu,- Un kāpēc es par to tikai tagad uzzinu?
-Da, kaut kā aizmirsās... Un te tu zvani, uzreiz klikšķis.
-Nu es vismaz neizgāzos? Un vispār, pat nesapņo - seksa nebūs...
Noliku klausuli. Sēžu un domāju apvainoties, vai ne? Iedomājāties, -Aizmirst seksu ar manī. Līmenis, vai ne?!!!...
Tagad vispār bailes kādam zvanīt, hrens viņus zina par ko šie ir sapņojuši...
-
Manējais būtu jāraksta pie nerātnībām.. :) Eju palasīt Freidu.. :blushing:
-
sapnī kāds patiesībā sen miris draugs izrādījās, ka nav miris. esot bijis jāsafabricē bēres, lai iegūtu laiku uzlikt lauztajai kājai ģipsi un izārstētos. esot gulējis kaut kur Latgalē visu šo laiku. :bird: sen nebija neviens sapnis palicis atmiņā. šis, lai arī beigās skumjšs, patiesībā priecīgs. veļu laikam durvis vaļā.
-
2 dažādi sapņi, labākās epizodes:
1) esmu vecajā darbavietā, zvanu un meklēju personu X, man saka -kā, viņam taču vakar bija dzimšanas diena un šodien oficiāla brīvdiena! Es to neesmu zinājusi un ierosinu rakstīt iesniegumu, lai piešķir visas par iepriekšējiem gadiem neizmantotās
2) kaut kāda vieta Pārdaugavā, tuvu pie Daugavas. Esmu uz ielas tādā kā skvēriņā un pēkšņi no autonusa izbirst vesels bars japāņu un sāk fotografēt. P''ec tam visi ejam uz Daugavas pusi, ir krēsla un bieza migla un mākoņos kā tāda mirāža atspīd milzīgi Rīgas torņi -ļoti skaists un mistisks skats
-
Teica lai nebaidos un gatavojos. Mani sagaidīs...
Veļi nāk? Panika? Zemapziņa? Bailes no op?
Baisi
-
Protams, ka Tu daudz domā un uztraucies, un zemapziņa uz to kaut kā reaģē
-
Teica lai nebaidos un gatavojos. Mani sagaidīs...
Veļi nāk? Panika? Zemapziņa? Bailes no op?
_
Baisi
Vienmēr atbildi- vēl nē!
Man Omei kad slimoja tādi sapņi bija, kad mirušie tuvinieki nāca un aicināja.
Ome vienmēr atteica un teica - vēl nē!
Ļoti reāli tie sapņi bija, rītos bija satraukta un pārņemta ar to,
bet allaž sapnī pamanījās atteikt.
-
Aizmirsu no rīta ierakstīt. Pavisam īsiņa epizode, acīmredzot, vakar apspriestās šmucbikšu tēmas iespaidā.
Atveru šorīt forumu, attiecīgo tēmu, tur jauns ieraksts, tā kā kartīte, ar tekstu:
PALDIES VISIEM PAR IETEIKUMIEM!
SEVIŠĶI MINNEI
DRAISKULIS
:rat:
-
atceros tikai fragmentu, ka klīdu pa kaut kādiem Polijas mazmiestiem, meklējot veikalu, kur nopirkt urbi (debīlā reklēma par "normālu urbi vajag"). Tā jau nekas, tikai ģērbies biju peldmētelī un čībās. Un urbja nevienā veikalā nebija
-
Nez, ko Freids..?
-
Nez, ko Freids..?
es ar nez..
-
Šonakt atkal bija jautra naksniņa. Biju darbā. Šefs meklēja iemeslu kādu atlaist no darba, tāpēc deva visiem neadekvātus rīkojumus, mani vispār - aizsūtīja komandējuma. Nav problēmu, no rīta gāju uz autoostu. Tāda patukša pilsēta, daži cilvēciņi, te garām pabrauc kāds dzeltens mikriņš, tā kā apstājās un tad, sāk lēnām gāzties uz sāniem. Dīvaini, nodomāju. Pēkšņi visus autiņus kas brauc pretī, tā kā ar ar vienu vilni parāva un izsvaidīja pa malu malām, pāris pat aizlidoja pa gaisu... Pa ielu smuki gar malu brauca dzeltenu motociklu gara rinda. Uz viena sēdēja kaut kas dzeltens cilvēkveidīgs (tā kā no Munka gleznas Bailes , laikam), tikai mutes visiem bija ciet, virs nākošā moča bija vienkārši dzeltena roka, kas rādīja vienu pirkstu, tad sekoja nākošais dzeltenais tēls un atkal roka, tikai ar diviem pirkstiem un t.t. Kāds no vietējiem iebļāvās un tai pašā mirklī kaut kāds stars to izšķaidīja sīkos gabalos. Sapratu, ka jātinas. Skrēju uz tiltu, bet tam pa vidu izbiris vesels 3 metru garš posms. Izskatījās diezgan augstu, kādi 12 metri, arī no upes nekas daudz, kāda peļķīte, bet neko darīt - lecu. Piezemēšanas bija veiksmīga. Ieraudzīju, ka ļoti daudz cilvēku ir ierakušies gar krastu. Kaut kāds sievišķis man iedeva lāpstu, sāku rakt arī sev kādu šķirbu. Tad no rīta pamodos. Tauta lēnām sāka izklīst, gar krastu mētājās daudz cilvēku ķermeņu, kas droši vien nebija tik veiksmīgi nolekuši. Dabūju vietu kādā autiņa, kad tas sāka braukt, uz zemes palika plakans citplanētieša stāvs , šoreiz vairs nebija dzeltens, bet tāds spilgti zils, izsmērēts plakans, kā sviests. Nolēmu, k čertu, to komandējumu un šefeni ar viņas darbu, lai brauc pati. Tāpēc pamodos. Interesanti bija tas, ka sapnī nemaz nebija bailes.
-
It kā ofisā, it kā kopmītnēs tikos ar potenciālu biznesa partneri. Viņš īpašu uzticību neviesa jau sākumā. Bet nu...
Šis man stāsta, ka armatūras stieņus varot tirgot kanalizācijas savākšanas uzņēmumiem un vēl nedaudz uz pēvēenčiku varot uzvārīt.
Saku, ka šitas nerullēs nemaz, jo ko gan vircasvedējs var darīt ar metāla stieņiem? Pat ja tie tiks tirgoti fiktīvi, tad darījumi pārāk aizdomīgi un PVN metālam nav.
Nu labi, ar nodokļiem vēl vajagot apsmadzeņot, bet armatūras točna vajagot. To tirgū pagaidām vēl neviens neesot aptvēris, bet te vismaz sākumā esot liela nauda pelnama. Īsāk sakot - man vajagot piedalīties sarunā ar investoru.
Pa ceļam uz tikšanos redzu, ka man ir kaut kādas buktētas treniņbikses un zābakveidīgas kurpes... Bļin.. Jābrauc mājās pārģērbties. Eju iekšā - johaidī, tas nav mans dzīvoklis. Hmz, laikam lifta pogu nepareizi nospiedu. Paeeju stāvu zemāk - nav. Esmu aizmirsis kurā stāvā dzīvoju.
Vēlāk izrādījās, ka esmu aizmirsis arī māju. Māja izrādījās pārcelta uz citu ielu.
Skrienot uz mašīnu, satieku senu paziņu. Prasu, kā šis te uzradies. Saka, ka brālim gaļu atvedis. Brālis esot tālbraucējs, neesot laika nopirkt.
A vot tas brālis izrādijās tas pats, kuram armatūras bizness pratā.
Varbūt ideja jāpārbauda? :D
-
Buktētas trenuškas :rofl:
-
Buktētas trenuškas :rofl:
Jā, pelēkas, laikam vilnas, bet buktētas. Izskatījās tik tizli, ka pat sapnī gribējās pārģērbties :D
-
Goda vārds, nezinu, vai to dzirdēju pusnomodā vai sapnī
Vakarvakarā visu vakaru dudina radio LR3, es lasu un beigās piemiegu.
Ja tas ir sapnis -skan mūzika, bet tāds salikums no visiem pašiem populārākajiem skumīgi/maigajiem klasikas gabaliem, pie tam tā, ka, līdzko tu atpazīsti melodiju, tā pāriet jau pie nākošās. Fonā maiga sievietes balss nenosakāmā svešvalodā deklamē tekstu.
Vai tiešām kaut kas tāds skanēja? Jo tālāk tiešām ir sapnis, kurā es dēlam stāstu par šo dīvaino skaņdarbu
-
Goda vārds, nezinu, vai to dzirdēju pusnomodā vai sapnī
Vakarvakarā visu vakaru dudina radio LR3, es lasu un beigās piemiegu.
Ja tas ir sapnis -skan mūzika, bet tāds salikums no visiem pašiem populārākajiem skumīgi/maigajiem klasikas gabaliem, pie tam tā, ka, līdzko tu atpazīsti melodiju, tā pāriet jau pie nākošās. Fonā maiga sievietes balss nenosakāmā svešvalodā deklamē tekstu.
Vai tiešām kaut kas tāds skanēja? Jo tālāk tiešām ir sapnis, kurā es dēlam stāstu par šo dīvaino skaņdarbu
pamodies, kad atskaņoja himnu? :D
-
nē, Vāgneru :rofl:
Patiesībā pamodos, jo pašā vakarā atbrauca dēls -bet tas nebija uzreiz pēc šī sapņā
-
Pa dienu atcerējos mazu sižetiņu no daudzajiem sapņiem. Kaut kā pēdējā laikā sapņus slikti atceros vai pat vispār neatceros.
Esmu guļus, un kāds vīrietis tausta manu seju, tā kā masē, tā kā vienkārši pieskaras. Izrādās, tas ir ārsts, un kad pieceļos, viņš saka: "Jums tur praktiski zobu vairs nav". Mēģinu nemanāmi aizslīdēt, jo man kauns, ka man to zobu praktiski vairs neesot, lai gan pēc sajūtām liekas, ka ir taču.
Laikam tā Nāra ar savu nagu, skropstu un zobu izņemšanu... :alt:
-
Es arī beidzot taisos ierakstīt savus sapņus ar virtuālo tēlu piedalīšanos. Minne galvenajā lomā. Bet baigais slinkums. Gaidu, kad Krimsons sāks sapņos rādīties, tad gan būs jāraksta.
-
Atkal daudz sižetu, atkal atceros, bet ierakstīšu tikai vienu.
Atkal, dažus mēnešus pēc Lielajiem Dziesmu svētkiem tiek rīkots kkāds pasākums, atkal jādzied, atkal tautastērpi...Savējo esmu satinusi sainītī un noglabājusi zem kkāda matrača telpā, kur mūsu korim ierādīta vieta. Visi ģērbjamies, taisāmies.....izvelku savu saini. Izrādās, ka kāds savācis manu Bārtas tautastērpa ņieburu, villaine apmainīta pret kkādu šauru lina auduma strēmeli, un zīļu kronis ielikts tāds, kas nav savienots aplī, bet ir apliekams ap galvu un tad saspraužams ar kņopēm - individuāli maināms lielums. Esmu šokā un sašutusi, eju, meklēju, skaidrojos, bet bez rezultāta. Jau jāstājas iznācienam, bet es, ģērbta tikai brunčos un kreklā, skrienu pie spoguļa, lai uzliktu vainagu. Šausmās konstatēju, ka mani mati ir nogriezti īsi un nez kādēļ zaļi nokrāsoti. Saprotu, ka matus kopā nevarēšu saņemt, būs jāmēģina tāpat vien aizglaust aiz ausīm un jāatstāj karājoties zem vainaga. Ņemos ar vainaga saspraušanu, bet kņopes pretējā pusē izkritušas, nevar sakniedēt kopā. Mēģinu ar lielu papīra saspraužamo spraudi saturēt vainaga malas, bet nekas neizdodas, malas sprāgst vaļā.
Viss, mūsējie jau dodas uz dziedāšanu, esmu stresā, sanāk, ka man būs jāielavās savā vietā, kad koris jau stāvēs, bet apzinos, ka tad visi pievērsīs man uzmanību, pamanīs, turklāt izskatos briesmīgi. Telpā pie galda vēl sēž kkādi cilvēki, un man vistuvāk divas dāmas, viena ēd putru no šķīvja un paņirdz - "Vai tad par šito ņemšanos korī vismaz pietiekami putru vari dabūt?" Pie sevis novelku "Rij savu putru un turi muti!"
Tad vēl izrādās, ka man nav zeķu, un kurpes jāmauc basās kājās.
-
Nu kā var tik stresainus sapņus skatīties? Tā tak cilvēks vienā nervu tricinājienā - gan dienā, gan naktī.
-
No sapņiem atceros vienu epizodi... Braucu trolejbusā, katrā rokā man ir pa vienam ritenim no bērnu trīsritenīša, ja atceraties, kādreiz bija tāds ar sarkanām riepām "Spārīte"... Kādā sakarā tie noskrūvētie riteņi, man nav ne jausmas. Turpat trolejbusā brauc divi pusaudžu puikas un aprunā mani. Viens saka: "Skaties, re kur tante ar riteņiem!" Otrs atbild: "Jā, viņa ir tramvajs..." :D
-
Izlasīju tēmas nosaukumu un atcerējos, ka man ar tādi dīvaini sapņi nesen bija, kas prasītos aprakstāmi. Šitais riktīgi baiss - it kā kaut kādi musulmaņi vairākiem cilvēkiem grasās nāvessodu izpildīt, bet tā jocīgi - pakārt, izmetot no šūpolēm. Tur kādas piecas gabalas bija tās šūpoles. Es speciāli aizgriezos, lai neskatītos, bet šāvienus gan dzirdēju - acīmredzot tās šūpoles nebija īsti nostrādājušas, brr!
Otrs, no šī rīta ir daudz jaukāks. Vispār bija divi dažādi, ko es jau no rīta gribēju te ierakstīt, bet līdz vakaram viens aizmirsies. Nu tātad - esam tādos kā mazizmēra dziesmusvētkos, kaut kāda sanākšana ar koriem un svinīgām runām, mēs ar drušku stāvam maliņā, klausāmies, un tad paziņo, ka svētkos piedalās arī kaut kāda skandināvu metālistu grupa (nosaukumu neatceros, visādā ziņā reāli neeksistējoša) un šie pa celiņu nāk mums taisni garām, smaida un māj tai pārsvarā veco tantīšu publikai. Un druška mani rauj aiz rokas - viņi tur pagrabā koncertēšot, ejam, ejam! Un mēs teciņiem aiz viņiem kāpjam tai pagrabā, tur vienā posmā vēl tādas metāla trepes jānorauj, kā amerikāņu filmās tās ugunsgrēka gadījumiem domātās, kas jāparauj, lai izstieptos līdz zemei. Jā, ir pagrabs, ir skatuve, džeki sāk skaņot aparatūru, mēs ar drušku pagaidām gandrīz vienīgās skatītājas turpat pie skatuves grozāmies. Viens no tiem metālistiem pienāk pie manis, paved maliņā - tā un tā, viņš pēkšņi izdomājis koncerta laikā savu iecerēto bildināt, a gredzena ta neesot, vai es neiedošot kādu no savējiem. Es - ahh, cik romantiski! Man, kā jau uz koncertiem, gredzenu daudz, saku, lai izvēlas, bet visi tādi lieli un brutāli, beigās viens atrodas tāds neuzkrītošāks - sudraba stīpiņa ar tādiem maziem izcilnīšiem gar abām malām (IRLā man tāda nemaz nav). Un tālāk vairs nekā - laikam košāks uzrāva no miega ar savu aurēšanu: dod ēst, dod ēst! :)
-
A es slepošanas sezonu atklāju! Tikai no visa pasākuma tik vien bija, ka muģīšanās pa mistiskiem pacēlājiem - tā kā podziņas, tā kā tikai slīdošas virves (kā fizkultūras stundās priekš augšā rāpšanās). Un labi, ka nekur īpaši nepacēlos, jo visapkārt sniega necik daudz, tik vien kā mēdz būt sakusušā pavasarī...
-
visi tagad atceras aņuku, par 3 vīriem vienā gultā, no kuriem malējie cauru nakti sapņoja par vētrainu sexu, bet vidū gulošais - par distanču slēpošanu...
-
Nezināju tādu aņuku, bet, kad vizualizē..
Kādēļ gultā bija 3 vīri? Saprastu, ja laivā.... :mrgr:
-
Es ar otro lasījumu sapratu.
-
Ir plosījies meža ugunsgrēks, un jāglābj izdzīvojušie zvēruļi. Pārsvarā šakālēni. Skaidra lieta, ka viņi runā saprotamā valodā, un es šiem prasu, ar kādām radībām viņi labāk saprotas, ko varu izmitināt kaimiņos. Organizēju viņiem nojumes un migas, tad saprotu, ka man resursu un vietas par maz, un dodos uz kaut kādu institūciju prasīt atbalstu.
Tiem tā kā izbraukuma sēde, sēž uz soliem brīvdabas teātrī. Spraucos gar rindām, pamanu sen neredzētu paziņu, piesēžos papļāpāt. Viņa stāsta par angry birds, reālu sugu, kas arī ugunsgrēkā cietuši, bet baigie nejauceņi esot. Blakussēdētāja kaut ko iejautājas par tiem putniem, un es saku paziņai: Pastāsti taču Luīzei no sākuma, baigi interesantais stāsts!
Luīzei bija blondi pusgari mati, vairāk neatceros :)
-
Tiekos ar kkādām dāmām, sēžamies pie galda, un man blakus trāpās viena ļoti branga paziņa, kura ar savu miesu aizņem daudz telpas un pārkāpj arī manu psiholoģisko distanci. Tomer cenšos tureties pretī ar savu sānu. Tad šī pēksņi izvelk koka kārbu ar končām, sniedz man un sveic dzimenē. Par godu man būšot arī dievkalpojums. Pēc brīža atnāk kāds un saka, ka dievkalpojums tomēr nebūšot jo pareizticīgo batjuška esot pateicis, ka pārāk maz cilvēku esot, lai ko tādu taisītu. Neko, izklīstam, pārgrupējamies....Pēc laiciņa atnāk tplv un ļaunā priekā paziņo, ka dievkalpojums notiekot gan!
Eju pa ielu, un man garām paiet jaunu vīriešu bars. Visiem melni mati, sataisīti jocīgās frizūrās - tā ka Preslijam, bet vēl pārspīlētāk, kariķētāk. Pēc kādiem 20 metriem atskatos, šie visi pagriezušies un pēc kopīgas īsas dziesmiņas nodziedāšanas vienlaicīgi, ar iestudētu kustību paceļ savus matus kā cepures, izrādās, parūkas un skaļi rēc par manu pārsteigumu
-
Pagājšnakt kaut kādu ļaundari noķērām. Viņam bizēs bija indes pulveris noslēpts.
-
Biju Dubaijā. Bij problēma ar kautkāda kluba atrašanu - sēdējām ar kolēģēm vienā šikā dzīvoklī un nekādi nevarējām pareizo adresi dabūt. Zvanu druškai - viņa aizkavējusies kautkādā citā interrsantā pasākumā, arī nezina palīdzēt. Te ierodas pats kluba saimnieks un saka - nu te, manā dzīvoklī arī ir tas klubs! Ak... Nu tad ierubījām mūziku...
Ienāk viņa "palīgs", saka - kurš var kafiju visiem uztaisīt? Visi neko, klusē. Nu es kā jau čakla virtuves lietās, piesakos. Virtuvē bāra lete, visādi automāti gar sienu (alus, spraits utt), knapi var izspraukties cauti. Trīsreiz apgāju uz riņķi, nevienu kafijas verķim līdzīgu aparātu neatradu, plīts ar nav, teicu, ai, lai paši gādā, kas prot.
Izgāju ārā, man plecā liela, melna soma. Iekša, izrādās, pusburka ar pienu un mazs stirnāns, kas ar to pienu bij jābaro...
Pamodos, rakstu, labrīt.
Sjo, es gribu kafiju, eju vārit.
-
Pēc ilgiem laikiem atkal "skolas" sapnis. Esmu ilgāku laiku skolu kavējusi (protams, neattaisnoti), tā kā vajadzētu atsākt iet, bet man nav ne jausmas, kas tur vispār tagad notiek, ciktāl viela uz priekšu izņemta, kādas rīt stundas, un pat mācību grāmatas meklēju, meklēju un neatrodu nevienas... Šito laimi, mostoties un apjēdzot, ka to sasodīto skolu esmu sen, sen kā jau beigusi :)
-
Strādāju veikalā. Cilvēku daudz, pie kases rinda, visi kaut ko man prasa... Redzu, ka veikalā ienāk Tramps ar sievu un abi fiksi ielien palīgtelpā, kur man tikko atvestā prece stāv. Eju šiem pakaļ, lai dzītu ārā, izrādās, ka šie tur šuri-muri izdomājuši taisīt. Es jau pavisam dusmīga, bet pircēji novērš manu uzmanību, es aizeju strādāt. Pēc brīža palīgtelpā troksnis. Eju skatīties - tur visi preces maisi sagāzti, bardaks... Trampam smaids kā kaķim pie krējuma poda, sieva rausta svāciņus uz leju. Es pavisam dusmīga, jau necenzēti sāku lamāties, bet šie sadodas rociņās un cēli aizpeld...
Tfu.... un kas tas par sapni tagad sanāk - politiskais vai erotiskais? ;P
-
Eju uz jauna darba pārrunām. Tur priekšā vīrietis un divas dāmas. Jūtu, ka vīrietim iepatīkos, viņš būtu gatavs mani ņemt strādāt, bet viena dāma paklusi pārējiem rāda uz kkādu plakātu un saka, ka viņa (t.i., es) ir pārāk nomākta un noslēgusies. Plakātā redzu kkādus 3 cipariņus un lokveida līniju, ko esmu uzvilkusi - tāda mazmazliet drebelīga, kas nozīmējot to manas nervu sistēmas nestabilitāti. Nožēla vīrieša acīs.
Man ar kkādu bariņu cilvēku jālido kosmosā, bet pacelšanās tā kā ar lidmašīnu. Ķeru, grābju siltakas drēbes, meklēju garās bikses, zeķes, jo būšot taču auksti. Nezinu, kādēļ, bet daļai cilvēku jāpaslēpjas skapjos un tad, kad kosmosa kuģis būs jau pacēlies, jālien laukā un jāpārsteidz tos, kas nezina, ka viņi skapjos. Visi sāk ieņemt "savas vietas", es apsēžos un pēkšņi esmu krāšņā nez kura gadsimta dāmu krinolīnā - skaisti, mirdzoša auduma, kupli svārki, nu, ļoti krāšņi. Galvā doma, ka procentuāli visvairāk avāriju notiek paceļoties vai nosēžoties, un tūlīt sāksies pacelšanās, jātiek pāri tam sākumam, tad risks samazināsies.
Vēl sižets, ka staigāju pa kādu pilsētu un fotografēju visādas skaistas lietas. Putniņu acis tuvplānā, dīvainas mākoņu spēles debesīs un ārkārtīgi krāšņus pilsētas saulrieta atspulgus māju logos
-
Sitiet mani, bet neticu, ka jūs šo sapņojat.. Kur nu vēl atcerēties to visu.. un niansēs.
-
Sitiet mani, bet neticu, ka jūs šo sapņojat.. Kur nu vēl atcerēties to visu.. un niansēs.
Tad jau Tu nespēsi saprast arī to, ka parasti ir vēl nianses, ko aizmirstam vai nespējam aprakstīt. Sapņotāji zinās, par ko runāju
-
Sitiet mani, bet neticu, ka jūs šo sapņojat
Broņa, es šajā sadaļā ielūkojos bet nerakstu.
Viena iemesla dēļ - mani gandrīz no Miglas foruma izbanoja dēļ manu sapņu atstāsta.
Man jau šķita, ka nav godīgi - galu galā, es tikai savus sapņus izstāstīju...
ok, tur figurēja kailas mirušas asiņainas sievietes, kuras lūdza man palīdzību...
-
Jā, nevar to aprakstīt.. kaut kas sajūtu līmenī. Tāpēc saku, fufelis te viss..
-
Broņsa, nav fufelis - ja saņemās, tad var spēt aprakstīt, un ir gana interesanti
-
Krimsi, sapņi uzreiz taču izslīd no rokām, paliek pēcgarša.. nu tad figviņzin, ko jūs te aprakstāt.. bet tie nav identiskie sapņi..
-
Pati fufelis - atstāsta tā kā filmu.
Un, ja izslīd no rokām, tas nozīmē, ka labi gulēji :mrgr:
-
Broņai informācijai. Bet gan jau tāpat apšaubīsi:
http://www.delfi.lv/vina/personiba-un-brivais-laiks/aktuali/cilvekiem-kuri-regulari-atceras-sapnus-smadzenes-darbojas-citadi.d?id=44248307 (http://www.delfi.lv/vina/personiba-un-brivais-laiks/aktuali/cilvekiem-kuri-regulari-atceras-sapnus-smadzenes-darbojas-citadi.d?id=44248307)
-
Es arī gribētu izstāstīt, bet saprotu, ka to nevar.. meli vien būs, jo tās sajūtas un nianses nevar ielikt vārdos. Dažreiz var pateikt kaut ko faktu līmenī..
-
Tas jau te aŗī notiek - izstāsta sapni kā filmu, faktu līmenī, un to, ko atceras no sajūtām. Bet nez kādēļ Tu gribi to apšaubīt.
Loģiski, tas nav copy-paste, tieši tāpat kā Tu nomoda notikumu atstāstītu savā interpretācijā. Vai tas nozīmētu, ka Tu nepārtraukti melo?
-
Nomoda notikumi ir skaidri un loģiski. Sapnī notiek dīvainas lietas, pilnīgi neloģismi un galvenais ir tās sajūtas, vārdos to nevar precīzi ielikt.
-
Bet mēs cenšamies, un neliedz mums to :sarcasm: :alt:
-
Jā, varat fantazēt tālāk.
-
Paldies, Loģikas Dieviete! :D :shampis:
-
Oi, mulstu.. Minne mani par dievieti sauc.
-
Mandomāt, es saprotu, ko Broņa grib pateikt (nu, vismaz man tā šķiet :mrgr: ). Jo es arī parasti nespēju ne atcerēties, ne, vēl jo vairāk, atstāstīt savus sapņus. Vai nu vispār neatceros ko sapņojusi, vai arī tas ir bijis kaut kas neatstāstāmi haotisks, kas atstājis tikai pēcgaršu - patīkamu vai ne visai. Ļoti reti varu ko atstāstīt, kā to "skolas" sapni, piemēram. Tie "sakarīgie" sižeti man mēdz pa laikam atkārtoties, varbūt tāpēc tos atpazīstu un atceros. Faktiski pat drusku tā kā apskaužu tos, kas visādus raibu raibos sižetus nosapņo, tak jau nakti interesanti pavadījuši, ne tā kā es - laiku par velti zemē nometusi :mrgr:
-
Nu, bet Tev neienāk prātā apšaubīt to, ka otrs var atcerēties un uzrakstīt sapņoto
-
Ja iedzer nakcmici pirms miega, tad miega cikli tiek traucēti, miega fāžu ritms nojūk un
visu var labi atcerēties ;)... bet reizēm labāk neatcerēties :D
Bet jā, sižets ir viens, bet emocijas kuras tas rada ir tās būtiskākās... un tās citam nodot ir
neiespējamā misija, atliek vien stāstītājam ticēt... :)
-
Man ar sapņiem ir tā -ja pati sev atstāstu uzreiz pēc pamošanās, tad paliek prātā. Ja nē -sapnis pilnīgi jūtami izklīst kā migla
-
Labi. Ja jau jūs gribat, es arī varu uzrakstīt sapni ar virtuāliem tēliem. Tas gan bija ļoti sen, bet redzēju sapni, kur vismaz faktu līmenī viss bija skaidrs.
Mēs ar Minni bijām baznīcā (katoļu). Abas sēdējām un godīgi klausījāmies dievkalpojumu. Pie tam dievkalpojumu vadīja tplv, kurš bija katoļu garīdznieks, sapnī par to nekādu šaubu vai izbrīna nebija, it kā vispārzināms fakts, ka tplv ir katoļu garīdznieks.
Tad visi cēlās kājās un stājās tādā kā rindā pie dievgalda, saņemt dievmaizīti un laikam arī vīnu. Minne teica, ka mums arī jāiet, bet es atteicu, ka es taču nedrīkstu, jo neesmu katoliete, bet luterāniete. Tad Minne aizgāja un kā svēta, fanātiska katoliete ieņēma rindu pēc dievmaizes.
Es paliku viena, jo visi apkārtējie un priekšā sēdošie arī iestājās rindā, bet man bija tāda kā baiļu sajūta, jo es biju svešā baznīcā, mēģināju tā kā sarauties maziņa, lai mani neierauga. Nu it kā es, luterāniete, nedrīkstētu atrasties katoļu baznīcā, un it kā to tā varētu noteikt, ka neesmu katoliete. Tāda neaizsargātības sajūta bija.
-
kur tad nu atcerēties, ir sapņi, kurus nevar aizmirst. Man savā laikā, pāris desmit gadus atpakaļ bija sapnis. Es naktī klīstu pa Vecrīgu. Nakts.Tumšs. Vasara, nesen bija nolijis lietus un bruģis laternu gaismā atspīd jaukām krāsām. Uz ielām neviena, bet es labu laiku kādu meklēju. Tāds skumjš garīgais, principā jau zināju kuru. Te kādā ēkā, liekas, pavecs kinoteātris, redzu - atvērtas durvis un aiz tām gaisma. Ienāku iekšā un uzreiz atrodos, kaut kur aiz skatuves. Un te man pretim nāk kāds džeks, sajūta tāda, ka viņš tieši mani gaidīja. Un viņa skatienā tādas ilgas un visaptveroša mīlestība... Tajās varēja ienirt un pazust. Nu fantastika, es ko tādu vispār nekad nebiju jutusi! Liekas, ka viņš visu par mani zina, ka mēs mūžu jau esam pazīstami un ka tieši es esmu visa viņa pasaule. Un manī pēkšņi arī Tāda laimes sajūta, it kā es lidotu sprīdi virs zemes... Un te es pamodos, bet tā sajūta palika. Nekad mūžā es to cilvēku neesmu ne pirms tam ne pēc tam redzējusi, bet to sajūtu aizmirst nav iespējams.
-
Olguc, tu māksliniece, tikai Tev kaut kas tāds var rādīties.
-
Alleluja, Broņa, izskatās, mainījusi domas, ka sapņus iespējams atcerēties un pārstāstīt :shampis:
p.s.es turklāt vēl sapņus mēdzu kladē pierakstīt, pie gultas, pa rokai
-
Jā, ir tādi fragmenti, kur var viegli faktus izklāstīt, bet visu to mozaīku jau tāpat nevar īsti salikt.
-
Varbūt nav tā, ka neticu Jūsu sapņiem, bet pierakstīšanu kladìtēs nesaprotu. Broņas domas ir līdzīgas manām. Man arī nekad sapņos nerādās nekas neparasts un pārdabisks. Piemēram, šīs nakts sapnis..nu, ko tur pierakstīt un secināt :)
Sapņoju, ka pazaudēju telefonu, vietā nejauši nopirku pogu telefonu un līdz ar to nebija google. Tapēc nevarēju atrast Brīvības ielu un visu sapni prasīju garāmgājejiem, neviens neteica. Tā arì maldījos. Viss :)
-
No pagātnes joprojām atceros vairākus sapņus, pat bez pierakstīšanas blociņos, jo tie ir bijuši vai nu ļoti šausminoši izjūtu ziņā vai arī tieši pretēji...
Viens no tādiem bija par to, kā pie skolas blakus soliņam atradu kaudzi ar gredzeniem un visādām citādām sudrablietām, bet pēc tam satiku puisi - neatminos izskatu, bet atceros, kā viņš ar maigumu veda mani cauri kaut kam līdzīgam dzīvžogam un otr'apusē nonākot uzdāvināja gredzenu,, kuru arī uzvilka pirkstā... (tas bija kaut kādu 14 gadu vecumā)
Aaa vēl kaut kad redzēju sapnī ratiņos kaimiņienes mazo puiku, pirms dzimšanas - kad ieraudzīju dzīvē biju šokā par to, ka bija viens pret viens... (pirmsskolas vecums)
Murgaino sapņu ziņā divreiz esmu redzējusi bandītus, kur vienreiz uzmodos no sajūtas, ka mani reāli nošauj (aiz bailēm bērnībā gulēju kā sastingusi un bez balss, nevarēju ne pasaukt, ne paraudāt, attapos tikai pēc kāda laika), bet otreiz jau studiju laikā kojās, pamodināja mammas zvans 3:00 naktī, tai brīdī sapnī nevarēju pamosties, jo atrados telpā, kur gulju un redzu, ka pa logu rāpjās bandīti, baisi līdz neprātam, bet nevaru neko ne izdarīt ne pakustēties ne atmosties...
Vienīgais pēdējos gados vairs praktiski nelidoju sapnī, kaut tā sajūta, pacelties spārnos un kur doties ir fantastiska un šādus sapņus parasti centos paturpināt pēc iemigšanas, reizēm izdevās :) ...
-
Man sen atpakaļ bija sapnis ar sajūtām, līdzīgi Olgucim. Tikai sapnī es zināju, ka tas ir Jēzus. Patiesībā es atceros tikai mirkli, kad viņš ar pirkstgaliem pieskaras man rokai, un mani pārņem pilnīga laimes un miera sajūta. Ka nevajag bēdāties, ka Viņš tepat ir.
Tas bija man smags laiks, un sapnis bija kā glābiņš.
Bet šonakt , patiesībā šorīt, otrreiz aizmiegot, bija pavisam triviāla epizode.
Viens mans klasesbiedrs ir ļoti augstā amatā, un tās iestādes pasākumā es viņu ieraugu, un nodomāju, ka vajadzētu pieiet sasveicināties. Kad nu tā virzos uz to pusi, mani pārķer kāda liela auguma dāma un sāk stāstīt, cik tas ir sarežģīti, atturēt visādus saveicināties gribētājus. Bet tas nav tā naidīgi, bet kā saprotošai draudzenei. Es pārjautāju, vai viņa ir X sieva. Tad es pieeju pie loga, un man blakus izrādās X, tādā baltā apmetnī ar kapuci, lai maskētos. Es saku -tu ko, kā tāds Šerloks Holmss pielavies. Citādi nevarot.
Nekas briesmīgi dīvains sapnī nav, jo gar to iestādi vakar grozījos
-
o pagātnes joprojām atceros vairākus sapņus, pat bez pierakstīšanas blociņos, jo tie ir bijuši vai nu ļoti šausminoši izjūtu ziņā vai arī tieši pretēji...
Līdzīgi. Zinu, ka daudzi mani sapņi saistīti ar ko redzētu, pārdzīvotu dzīvē vai filmās. Mamma pat neļāva skatīties kaut kādu filmu, jo pēc "Ruslana un Ludmilas" noskatīšanās, stāstīju par sapnī redzētām runājošām galvām un filmā bija tāda runājoša spēkavīra galva.
Pēc ugunsgrēka dzīvoklī, no kura vien redzēju melnās virtuves sienas, kad atgriezos no vasaras brīvlaika, bieži sapņoju par ugunsgrēkiem.
Vēl ilgi pēc tam, kad beidzu spēlēt Doom, gadījās sapņi, kur kaut kādos labirintos slēpos no mošķiem.
Un kā Reno, ja piefiksēju sapni tūlīt pēc pamošanās, pamattēmu atceros. Ja pamostos un tajā brīdī sapni atceros, bet atkal aizmiegu, sapni atceros reti, labākajā gadījumā kopējo noskaņu.
Ir daži sapni, kurus redzēju pirms krietna laika, bet paslinkoju ierakstīt šeit. Viens pilnīgi noteikti Sīrijas kara un bēgļu tēmas rosināts piedzīvojums, vēl dīvaināks nekā parasti, jo biju vairāk kā vērotāja, nevis galvenā persona.
-
es parasti varu atcerēties, ja pamostoties uzreiz sāku ritināt notikumus atmiņā... man pat liekas, ka tas nav slikts treniņš atmiņai.
ja pēc pamošanās esmu kaut ko sākusi darīt - viss ne miņas no sapņa. Varu tikai pateikt, vai bija labs vai slikts, varbūt kādu momentu, bet jau bez niansēm.
-
Ir jau arī tādi sapņi, kurus pēc iespējas ātrāk gribas izslēgt no apziņas un atmiņas.
Bet nekādi neizdodas, gadu gadiem,
ik pa laikam kkur atmiņā uzpeld- tāds sapnis bija, sen, ļoti sen... :) , un netiec no tā vaļā.
-
Man nav tādu sapņu, kas mani vajātu vai nelaistu vaļā. Jā, bijuši tādi, kuru iespaids, gan nepatīkamais gan skaistais pavadījis mani vairākas dienas, bet citādi - atceros, ka bija, atceros, kas bija, varbūt šo tie pierakstu, un tad palaižu vaļā.
-
Es ne par vajāšanu, vairāk par atmiņu. Redz, kāds no rīta vārdiski atkārto lai
atcerētos, cits pat pieraksta, bet dažreiz atceries bez visa tā pat nepūloties un negribot :)
-
Sapnī nekustamo īpašumu mākleris man rāda dzīvokļus. Pirmo es izbrāķēju uzreiz, jo atrodas mājas pirmajā stāvā, un pilnīgi visas sienas ir no caurspīdīga stikla - ne tādā mēbeles salikt, ne dzīvot, realitātes šovs būtu garāmgājējiem par prieku.
Tālāk mani ved uz nākamo dzīvokli. Mājas pirmajā stāvā ir trīsstāvīgs lifts, lai tajā iekāptu, man jākāpj pa trepēm uz augšējo ieeju. Izeja no lifta ir tieši dzīvoklī. Jautāju māklerim, vai šādā veidā kāds nevēlams viesis uz dzīvokli nevar uzbraukt, bet konkrētu atbildi nesaņemu. Dzīvoklī viss darbojas uz kaut kādiem sensoriem. Prasu, ko tad, ja pazūd elektrība... ā, tad viss nobloķējas. Jautāju, kā lai tieku tad no dzīvokļa ārā, un man parāda durvis, aiz kurām ir parastas kāpnes. Prasu atslēgu no tām durvīm. Bet atslēga esot tikai mājkalpotājam robotam. Un tad notiek robota izgājiens... simpātisks čipendeiliska izskata puisis ar nevainojamām manierēm. :D
Beigās tomēr teicu, ka man tas neder no drošības viedokļa un to dzīvokli nenopirku. :)
-
Varbūt nav tā, ka neticu Jūsu sapņiem, bet pierakstīšanu kladìtēs nesaprotu.
Gan jau Tavs PT būtu tikai priecīgs, ja Tu tā darītu ;)
-
Kas ir PT???
Varbūt tiem kuri pieraksta tos sapņus tā ir nozīmīga dzīves daļa...
Es gan tos uztveru vienkārši kā smadzeņu dienā uzkrātās informācijas ap/pārstrādi.
Nu jā, pārstrādes procesā tās rokādes mēdz izveidoties pārsteidzoši dažādas :)
-
Kas ir PT???
Nāras gadījumā PT ir psihoterapeits.
-
man ienāca prātā apzīmējums TP -treniņpartneris -piem. Ittas gadījumā :)
-
man ienāca prātā apzīmējums TP -treniņpartneris -piem. Ittas gadījumā :)
no Latvijas - TPLV ;)
-
Es nez kādēļ dzīvam cilvēkam, kurš stāvēja man blakus, ierādīju kapa vietu blakus manai vecmammai. Vēl prasīju viņam(ai), vai domā, ka vietas pietiks. :rat:
-
Uz rītapusi iegriezos spēļuzālē (dzīvē nekad neesmu to darījusi): bija tukšs un paplucis kantoris, vēl nodomāju, ka nemaz tik slikti ar azartspēlēm pie mums nav, ja tik tukšs. Nebija jārausta kloķi, bet jāspiež podziņas uz galda noliktām sarkanām kastēm (kaut kur atgādināja padomjlaiku telefonbūdiņu telefonus). Cena par vienreizēju nospiešanu 20 centu. Laimēju otrajā reizē - zem galda sāka birt sīkas pērlītes un nevarēju saprast, ko ar tām iesākt - diez vai īstas, laikam jānes mainīt pret naudu uz vietas spēļuzālē. Un vēl atceros, ka prātoju, vai spēlēt vēl, vai pietiks... bet varbūt paveiksies vēlreiz, tikai jāizvēlas cits aparāts... Un kaut kur fonā maniem spriedelējumiem, kāds džeks klāsta, ka laimēt var, tikai laikus jāapstājas...
-
man ienāca prātā apzīmējums TP -treniņpartneris -piem. Ittas gadījumā :)
Hi hi, a man arī tāds ir :D
-
Nāras gadījumā PT ir psihoterapeits.
:thinking:
-
:thinking:
A kas? Nāra tā saīsina savu psihoterapeitu (par naudu un uz sarkanā dīvāniņa). :)
Mums pārējiem PT (ar izpletni avatarā) ir tehniskais administrators. Mīlam un cienām. :)
-
Es gan tādu Administratoru-iesācēju redzu pirmo reizi. Viņš visu šo laiku klusējis? :scratch:
-
Es gan tādu Administratoru-iesācēju redzu pirmo reizi. Viņš visu šo laiku klusējis? :scratch:
Jā, tā ir, ja neskaita īsus un retus ierakstus adminu čatā, lai informētu par kārtējās tehniskās problēmas atrisināšanu. :)
-
Man šonakt sapnī bija milzīgs gaļas gabals, ko mums ar vīru kopā vajadzēja pagatavot, kādi 5kg. Bet pārdevējs bija jauks, bija jau sagriezis karbonādes šķēlēs un apkaisījis ar sāli un pipariem. Mēs nolēmām vēl aplaistīt to ar apelsīnu sulu.
Tiesa, pamodos vēl pirms gaļa bija gatava.
-
Ar kkādu cilvēku esam pie Nāras un viņas mammas mājās. Uz augsta plaukta izkārtotas sveces kārtīgu divu plaukstu tilpumā un dažādu dzīvnieku un augu formās. Nez kādēļ ar manu pavadoni sagribam vienu no tām paņemt, nočiept laikam. Kamēr Nāra nav klāt, ņemu malējo sveci - resnu, dzeltenu cāli ar sarkanu knābi un sekstīti. Apņemu to ar plaukstām un gribu nocelt no plaukta. Pēc sajūtam atgādina marcipāna masu, turklāt cālis no ilgas tupēšanas uz plaukta ir pielipis pie tā, un to nevar pakustināt, pie tam šim vēl aizlūzt kakls. Nāk atpakaļ Nāra un es atraujos no (ne)darba, baiļodamās par to nolauzto galvu. Padomāju, ka tad, kad Nāra atkal aizies, vajadzētu mēģināt ar platu, lielu nazi nocelt, atdalīt to cāli no plaknes un galvu varbūt izdotos pielīmēt, pieveidot atpakaļ, jo masa plastiska.
Nāra kā jokojot pabrīdina, ka neviens lai neuzdrošinās skarties klāt viņas svecēm. Abas ar mammu izstāsta, ka savulaik strādājušas pie sveču taisīšanas un kā tādi metalurgi ar gariem ķekšiem ar āķiem galā cēlušas nost no plaknēm gatavās sveces. Sadzirdu Nāras balsi - zemu, zemu, vīrišķīgu balsi un vizualizēju dusmas par nočiepto sveci, un man kļūst ļoti neomulīgi
-
Redzu, ka mammas pagalmā aka ir pilnīgi sausa. Smuki izbetonēts pat dibens, bet nevienas lāsītes ūdens. Tad nez kādēļ atguļos uz zemes un skatos, kā no malām uzrodas mazliet mitruma. Es vēl nodomāju, ka tas ir dīvaini, jo sals vēl nav iestājies.
-
Mans tēvs ir slimnīcā, un brīžiem viņam tā realitāte aizpeld, pie tam dažreiz nemaz nevar īsti uzķert to mirkli, tikai pēc tam saproti, ka pateica kaut ko diezgan ku-kū. Brīžiem viņš nemaz īsti nesaprot, kur atrodas un kāpēc. Tas, ka palātā viens pats, arī šajā gadījumā nav nekas labs.Tad nu mans sapnis ir atbilstošs
Pagalmā iebrauc mašīna, piestūrē pie pašām durvīm. Eju skatīties - priekšā sēž nesen mirusi attāla radiniece, bet aizmugurē -tēvs! Mani sapnī sagrābj briesmīgas dusmas, jo viņš ir aizmucis no slimnīcas. Kliedzu, kā tu tā drīkstēji, tagad personāls tevi meklē
-
Kas tas par laiku! :banhead: Smagi sapņi katru nakti.
Redzēju, ka biju ļauna - gribēju mammu iespundēt it kā pansionātā, it kā trakā mājā. Gaisā virmoja vārds "demence". Es viņai piedraudēju, ka iespundēšu aiz durvīm, kur kliņķi tikai no otras puses. Bet mamma sēdēja rokas salikusi un klusējot uz mani skatījās. :(
-
Drausmīgs laiks tai rudenī un sapņi arī smagi. Mums reiz gadus sešus atpakaļ uz rudens pusi ģimenes draugiem kāds bija uz robežas, gadus četrus cīnījās ar veselības problēmu, bet nupat pavisam gāja grūti. Tad bija sapnis, ka skrēju pa mežu, tāds sauss, īsts sēņu mežs... un zināju, ka kaut kur te varu uzzināt, kā tai nelaimē var palīdzēt. Un tad, kad jau atrisinājums ir tuvu - pamodos. Likās - tāds dīvains sapnis. Paskatījos sapņu tulkotājā - "paziņu lokā bēres"... Pēc pāris nedēļām bija bēres. Kopš tā laika nelasu tos sapņu tulkotājus, negribu neko zināt
-
Drausmīgs laiks tai rudenī un sapņi arī smagi. Mums reiz gadus sešus atpakaļ uz rudens pusi ģimenes draugiem kāds bija uz robežas, gadus četrus cīnījās ar veselības problēmu, bet nupat pavisam gāja grūti. Tad bija sapnis, ka skrēju pa mežu, tāds sauss, īsts sēņu mežs... un zināju, ka kaut kur te varu uzzināt, kā tai nelaimē var palīdzēt. Un tad, kad jau atrisinājums ir tuvu - pamodos. Likās - tāds dīvains sapnis. Paskatījos sapņu tulkotājā - "paziņu lokā bēres"... Pēc pāris nedēļām bija bēres. Kopš tā laika nelasu tos sapņu tulkotājus, negribu neko zināt
Par šo tēmu sapnis gan ne mans, bet vecvectēva.
Vectēvs stāstījis, ka viņa tēvs bijis ļoti slims. Kādā naktī ļoti murgojis, kaut ko nesaprotamu kliedzis, mētājies pa gultu. Domājuši, ka nu tā stunda sitīs.
No rīta viņam strauji kļuvis labāk, pēc dažām dienām jau atkal staigājis un drīz vien atkal devies uz savu smēdi.
Vēlāk stāstījis, ka sapnī bēdzis no vairākiem tumšiem stāviem. Jutis, ka spēka bēgt vairs nav, paklupis un gaidījis, ka vajatāji tūlīt būs klāt. Kad pietuvojušies, tad tiem pienācis cits tāds pats tumšs tēls un teicis, ka vairs nevajagot, jo vienu jau dabūjuši.
Tajā naktī bija nomiris netālu esošais kaimiņš.
-
Kašmars! Vispār, šad tad gadās vakari, kad vienkārši bailes aizmigt. Tāda sajūta, ka nekā laba šonakt nebūs...
-
Šonakt sapnī bija dēliņš, pat divos sižetos. Un vienā, kā ļoti bieži, centos viņu sasegt, lai silti.
Bet nekāda smaguma vai nomācošs kkas
-
Ar vienu pazīstamu vīrieti kkur dodamies. Pa ceļam tā kā milzīga restorāna virtuve, visapkārt daudz, daudz lielu, baltu sķīvju, uz katra vistas vai zivs gabals. Mans pavadonis nokniebj pa gabaliņam te no viena, te no cita šķīvja. Gribu teikt, ka tas nav ok, bet man aŗī uznāk kārdinājums un sāku knakstīties. Šefpavārs pamana un uzkliedz mums, mēs laižamies prom, tomēr vēl šo to pamanāmies nočiept.
Tālāk sajūta, ka esam pāŗkāpuši likumu un par to draud cietums, mūs noteikti ķers policija. Tāda tā kā nolemtības, kā bezizejas sajūta, Aizejam, iekāpjam tramvajā, tas - pilnīgi tukšs, mēs esam vienīgie pasažieri. Pēc brīža iekāpj vel viens pāris, nāk un apsēžas tieši mums blakus. Es iekšēji piktojos, jo man riebjas tāds tuvums. Izrādās, tie ir civilā ģērbti policisti, un mēs tiekam arestēti. Mums no panadzēm noņem materiālu ekspertīzei. Pamanu, ka man zem viena naga mazliet melnumiņš, un es atvainojos poličiem par to, kko taisnojos, ka netīrs. Sajūta drausmīga, apzinoties, ka būs jāiet cietumā. Vīrietis policists saka, ka būsiet iespēja cietuma veikalā šo to nopirkt, bet es viņam saku, ka man jau nav un nebūs naudas. Un vēl baidos par vardarbību, kas tādās vietās valda
-
Pieder man cepuru darbnīca.
Jauns un ekskluzīvs modelis ir no kāpostu lapām. Esmu izgudrojusi metodi, kā tās savienot dažādās formās un saglabāt nebojātas.
Bet tad manu rūpalu sāk apdraudēt mazie zaļie tārpiņi (laikam kāpostu balteņa kāpuri).
Sākumā to ir maz, bet tad aizvien vairāk un lielāki.
Pie eksemplāra cīsiņa lielumā, par laimi, mani pamodināja kafiju dzert.
-
Spārka, šausmīgi gribētos šo kā multeni paskatīties. :rofl:
-
Oj, tad ne es vienīgā, kam tārpi sapņojas... Man bij tik pretīgs tas sapņojiens, ka atstāstīt neriskēju - šausmenes ne tuvu nestāv.
-
Aizmirsu bagāžu vilciena kupejā. Atjēdzos tikai izkāpusi, un jau stacijā. Skrēju atpakaļ, bet pirmo vagonu nokabināja, tas aizdevās uz priekšu, pārējos aizstūma kaut kur atpakaļ, vārdsakot,nepanācu.
Pamodos, vīrs ar jau modās. Saku - aizmirsu somu vilcienā.
(pauze)
Vīrs - sapnī, ja? Kas man jādara?
Eh... :)
-
Pamodos, vīrs ar jau modās. Saku - aizmirsu somu vilcienā.
(pauze)
Vīrs - sapnī, ja? Kas man jādara?
Eh... :)
Nekāds eh, tev ir labs vīrs - uzreiz aptvēra, kas noticis, un bija gatavs rīkoties :)
-
Tikai iepriekš noprecizēja, vai sapnī :P . Manējais vismaz metās uzreiz kurmīti glābt.
-
Pamodos desmitos. Sapnī es biju bomzis. Man bija divas dislokācijas vietas – piekrauts ar visādām drazām pagrabs un vecs autiņš sētas vidū. Pagrabam bija viena vaina – tas bija neaizslēdzams. Tāpēc pieejams citiem interesentiem, vismaz tai sīkai pelēkai būtnei ar skumjām acīm. Kad es ieraudzīju tās acis, sapratu, ka tagad esmu atbildīga par šo dvēseli. Autiņam sētā bija savas problēmas – tas nepatika vietējiem aborigēniem. Vesela delegācija bija ieradusies ar pretenzijām. Pamāju uz kādu māju tālumā. Visi atzina māju par apšaubāmu. Paskaidroju, ka šis ir tikai brīža variants, kamēr remontē dzīvokli. Man nebija izvēles, tāpēc darīju, ko varēju lai glābtu situāciju. Tai nozīmē, ka pamodos.
-
Laikam pie viedajiem sapņiem jāpieskaita :sarcasm:
Pagātnē bijis viens pusstalkers, ar kuru vismaz gadus divus neesmu kontaktējusies. Dzīvē neesmu ne pliku redzējusi, ne bučojusies. Šonakt pēkšņi erotisks sapnis, kurā viņš nav uzdevumu augstumos.
Šodien no viņa saņemu aicinājumu rīt uz termām :rat:
-
Šīsnakts šausmas tomēr jāpieraksta, gulēt aizgāju ap 24, pēc stundas pamodos no tā, ka kliedzu, bet tomēr tikai
sapnī
Ir pievakare, un tomēr vēl ir jāaizbrauc uz veikalu. Izeju, un skatos, ka kāpj šausmīgs melnums dienvidu pusē aiz bērziem. Pasaucu kaimiņu, lai arī paskatās -tajā melnumā zibsnī tādi punkti ( kā sat24 lightning map), simtiem, un es zinu, ka tie ir zibeņi, kas nāk virsū. Un kaut kā es zinu, ka nu ir cauri.
Nākošā epizode ir turpat, bet mūsu māja ir vienkārši pazudusi no zemes virsas, mēs ar vīru stāvam un es saprotu, ka mums nekā nav un nav kur palikt. Kaimiņu māja stāv, nākošā atkal pazudusi un no mūsu šķūņa tāda skalu čupiņa.Kaut kāds cilvēks ar papīru mapi stāv un rāda, ka jums jau te beigās ierakstīts, ka apokalipse paredzēta.
Nākošā -tomēr mēs un apkārtējie kaimiņi esam kaut kur tādā kā 2-stāvu sķūnī patvērušies un guļam 2. stāvā. Man vajag pačurāt, kāpju lejā.Pēkšņi ap stūri pamanu melnā maskā, kapucē zagli, kas grib mums uzbrukt un aplaupīt. Uzrāpjos pa kāpnēm tādā kā balkonā. Uzbrucējs mani no apakšas mēģina aizķert ar metāla asu pīķi. Es viņam no augšas metu ar visādiem smagiem priekšmetiem -svara bumbu, kaut kādām skrūvēm, bet nekādi nevaru trāpīt. Tad aiz izmisuma metos lejā pa pieslietajām kāpnēm un skrienu uz to pusi, kur guļ pārējie un kliedzu, lai viņi pamostos.
Laimīgā kārtā pamostos pati.
Tās bailes no melnā mākoņa ar zibšņiem vēl kādu laiku turējās
-
Šīsnakts šausmas tomēr jāpieraksta
Zini, diezgan normāli priekš manis.
Pat samērā ikdienišķi.
Tu tiešām tās uztvēri kā šausmas?
Kas tad Tev parasti sapņos rādās?
-
sapnis bija garš un, protams, bezsakarīgs, atceros tikai beidzamo fragmentu.
Mums mājās bija kkāds pusizjucis dīvāns un to vajadzēja aizvērt ciet (kā uz galda noliktu grāmatu apmēram). Kaut ko es tur virināju, vēl kāds man it kā palīdzēja, bet tad nezinu kādā veidā uz tā dīvāna pēkšņi gulēja neformālais premjera kandidāts U.P. (tas, kurš arhitekts). Tikai tāds drusku jaunāks. Mēs domājām - pofig, vērsim lēnām dīvānu ciet, gan jau viņš nepamodīsies. Sākām ciltāt dīvāna malu, U.P. pēkšņi pielec kājās (tā jautri, kā Misters Bīns) un saka : "Kur ir manas kotletes?" ....
...pamodos..
-
Šīsnakts šausmas tomēr jāpieraksta, gulēt aizgāju ap 24, pēc stundas pamodos no tā, ka kliedzu, bet tomēr tikai
sapnī
Man vajag pačurāt, kāpju lejā.
Laimīgā kārtā pamostos pati.
Lūk, tā sapņa autores vēlme pačurāt ir reālākais iemesls, kāpēc notika laimīgā pamošanās! :)
-
Kaut kas iedeva man paturēt dīvainu pulksteni. Garš ektroniskais pulkstenis ar ļoti daudz cipariem - skaita gadus, mēnešus, nedēļas, dienas, stundas, sekundes. Paspēju iedomāties, ka tas kaut kā ar manu dzīvi saistīts.
Uzreiz to pulksteni man rokām izrāva un teica kaut ko līdzīgu: "kā tas pie viņa nokļuvis?!"
Pirmais cipars bija 48. Uz kuru pusi skaitīja - nezinu :)
-
Māsas skuķis agri no rīta ievēlās dzīvoklī ar kaut kādu filmēšanas grupu. Liekas, ka šie bija iecerējuši kaut kādu dokumentālu gabalu un viņai būtu jāsniedz intervija. Visi tādi pusaizmiguši, šama dusmīga, jo mēs neesot viņas brīdinājumu ņēmuši pa pilnu. Čerts, es vispār gulēju pa pliko un nevaru īsti atcerēties, kur drēbes noliktas. Visās istabās grozās džeki ar kamerām un prožektoriem, aptinu sev apkārt palagu un mēģinu kaut ko daudz maz sakarīgu uzvilkt mugurā. Puikām pofig, droši vien ne tik to vien savā darbā ir redzējuši. Paveras durvis, kur notiek filmēšana un es ieraugu, ka mans krūšturis tur karājās uz televizora. Khmmm, nu gribēja kaut ko no ikdienas dzīves filmēt, tā arī viņiem vajag. Ietinusies tai pašā palaga izeju uz lieveņa, tur arī čupiņa no filmētājiem. Man pienāk klāt režisors, tāda maza bērna augumā un pasaka, ka nākošo bildēs mani, būšot jāizstāsta, ko es par to māsas skuķi domāju un tamlīdzīgi. Es šam atbildu, ka tieši šai momentā man par viņu IR ko teikt, lai nešaubās ne mirkli. Un pateiktu arī, ja nepamostos.
-
Paveras durvis, kur notiek filmēšana un es ieraugu, ka mans krūšturis tur karājās uz televizora.
Bet apenes - sarkanās apenes uz lampas bija???
-
apeņu vispār nebija NEKUR!!! Tikai es pliks sievišķis palagā, pilna māja ar svešiem večiem, krūšturis dīvainā kārtā uz TV istabā, kur vispār neko nevar mainīt, jo jau notika filmēšana ... un vēl saīdzis rada gabals, kuru ģimene nav atbilstoši sagaidījusi ... A ko, apenes uz lustras, tas ir obligāti?
-
... A ko, apenes uz lustras, tas ir obligāti?
Tikai tad, ja gribi pie turības tikt
-
Olguc, tev zināšanai, mums vienkārši nesen čatā bija gara diskusija par Kundalini (laikam tak - es viņus abus ar Krimsonu jaucu) propagandēto ticējumu, ka Jaungada naktī sarkanas apenes uz lustras jāuzmet, ja grib nākamā gadā bagāts tapt :)
-
Tā, atskaitos. Šonakt sapnī klīdu pa pilsētas dīvainām vietām- kādas daudzstāvu mājas bezgalīgo balkonu, iegriezos kaimiņienes dzīvoklī, tad apciemoju pavecu trūcīgu tantuku ar mazbērniem un beidzot ienācu kādā aktu zālē, kur bija paredzēts kaut kas svinīgs...
Te atklāju, ka kaut kur esmu atstājusi savu somu! Tāda melna, lakādas un garena. Nē, bez somas nevar - man tur identifikācijas karte, bankas kartes un kas tur vēl , jā - otiņas, dārgas ( man nekad somā nebija otiņu). Vienā vārdā, ar steigu prom no zāles un tad visi notikumi sāk ritinaties atpakaļ gaitā - steidzos pie tantuka... iespējams, ka soma palika pakārta uz krēsla. Bet nav. Atpakaļ ceļā uzmanīgi apskatu apkārtni. Nekur nav. Tad atgriežos mājās. Trepju telpā notiek remonts - līmē tapetes, jau piekārti plauktiņi, šur tur saliktas visādas smukum- lietiņas. Kā grāmatvedis, labi zinu, tādām atrakcijām mums naudas nav. Remonta večiem jautāju, kur jūs ķērāt līdzekļus remonta pasākumiem? Šie man mierina - neesot būtiski. Te es pamostos un pirmā doma - protams, šamie būs somu atraduši!!!! Otra doma mazliet nomierināja - man taču nekad nav bijusi tāda formāta somas
-
Vot šorīt man bij sapnis kā riktīgs trilleris. Vispār visi tie murgu sapņi man parasti rādās, kad es no rīta pēc kaķa pabarošanas atkal ieliekos gultā vēl drusku pagulēt. Varbūt es tos rīta sapņus vienkārši labāk atceros :)
Tātad - es biju kopā ar sensenu bijušo džeku (viss vienkārši - viņš parādījās sapnī, jo savulaik mēs kopā gājām 18.novembra salūtu skatīties) kaut kādā smalkā pilī Francijā, kur viņš ir tāds kā saimniecības vadītājs, saplēsāmies, un viņš aizgāja, bet es izgāju dārzā. Un pēkšņi pilī baigais sprādziens un es zinu, ka tieši tajā zālē, kur pils īpašniece – veca dāma – sēdēja, tātad viņa beigta. Es pati nokrītu gar zemi un no dārza pa logiem redzu, kā pa pili šurī bandīti un visus, ko satiek, šauj nost. Es guļu un ceru, ka šie padomās, ka es jau beigta. Bandīti, tā kā notinās, es skrienu uz pili, domāju man jāatrod vecās kundzes sekretāre – pat zinu, ka viņa bija melnā sieviete. Ieskrienu bibliotēkā, bet tur uz grīdas pārogļojies sekretāres līķis. Te pie pils durvīm kāds zvana, eju otrā istabā skatīties – kurjers vecajai grāfienei kaut kādu antīku skapi atvedis. Es viņam māju, lai brauc prom ar savu skapi un franciski saucu – Non, non, tipa neņemšu pretī. Bet tā istaba tā kā stūrī un es pa otras puses logiem redzu bandītus, un viņi redz mani un smejas, un rāda, ka man tūliņ būs kirdik. Tad es metos ārā pie tā kurjera, no aizmugures pielieku viņam pie kakla kaut ko – neatceros, kas tas bija: nazis, pistole, kaut kas nekaitīgs tāpat pagrābts, lai tik viņu pabiedētu, un saku, lai lec mašīnā un ved mūs projām. Un tagadiņ mēs tajā piegādes busiņā traucamies prom, pāri tiltam un tunelī iekšā, un tas kurjers burķš (atceros pilnīgi precīzi, tad laikam arī latvietis pēkšņi izrādījies): dziesmā tak ir brauciet lēnām pār tiltu, bet tu man liec braukt ātri. Un te iezvanījās modinātājs :)
-
:smej: Par dziesmu "Brauciet lēnām pāŗ tiltu, draugi!"
-
Kultūras notikumiem bagāta nakts - apmeklēju (mēģināju apmeklēt :D ) divus koncertus.
Pirmais - kāda klasika. Pirms koncerta noteikti bija jāpārģērbjas, bet mājās nevaru paspēt, tāpēc kādam jāatved kleita. Protams, atvests ne tas ko lūdzu un tagad jāizdomā, kā sakombinēt atvesto (IRL šobrīd mājās neliela postremonta situācija, tā kā reizēm tiešām grūti atrast vajadzīgo).
Otrais (sapņa otrā sērija?) - mūziķis puisis no kādas no bijušās Dienvidslāvijas valstīm a la Gorans Bregovičs. Uz šo biļete tikai man, vīru neinteresē, taču piesakās pavadīt, jo lāgā nevar saprast, kur koncerts notiek. Adresē minēta Origo B ieeja, tāpēc dodamies uz turieni. Protams, paši atrast neko nevaram, tāpēc vaicājam pārdevējam, kurš arī lāgā nezina, tikai pamāj ar roku nenoteiktā virzienā - tas patālu, iepretim daudzdzīvokļu mājām.
Nu neko - klīstam tālāk, līdz iebrienam kādā vīna veikalā. Tur sāku pētīt glāzes, kaut ko pārvietot, bet piesteidzas pārdevējs un sāk stāstīt, ka visu daru aplami un skaidro, kā vajag ... Neklausos, kā tad pareizi, bet attopos pavaicāt par to B ieeju, uz ko saņemu jautājumu, vai mēs piederot pie reiva kultūras. Nē, bet mums uz koncertu... Izrādās, par koncertu puisis arī zina un gatavs parādīt ceļu. Vīru atstāju veikalā un cilpoju līdzi jaunatrastajam gidam. Pēdējā brīdī atjēdzos, ka biļetes pie vīra, tad nu viņš tās izmet man pa logu. Tieku aizvesta līdz tā kā sprādzienā, kā ugunsgrēkā bojātai ieapaļai vairākstāvu ēkai (nedaudz līdzinājās Jūras pērlei) un no augšējā tagad jātiek līdz pirmajam stāvam caur gruvešiem, kur vietām pārsegumi pielaboti ar skaidu plāksnēm... dzirdama mūzika - vismaz dodamies pareizā virzienā. Pirmais stāvs nemaz vairs neizskatās pēc grausta - gaišas plašas telpas, kur iekārtotas tādas kā radošās darbnīcas un aiz stikla durvīm kafejnīca ar galdiņiem un dīvāniem, kur arī notiek koncerts. Cilvēku pamaz (varbūt arī grūtības atrast B ieeju :P ) Redzama arī meklētā ieeja no pirmā stāva. Dodu būdīgam tipam apsargam-kontrolierim biļeti, nosakot, ka cerams der, jo izrādās biļete ir samirkusi un ieplēsta, taču tieku ielaista bet mans pavadonis pirms manis iešmauc pa zaķi. Vēl ieskatos pulkstenī - izrādās, ka nokavējusi esmu tikai nepilnas 15 min.
-
Neko interesantu nevaru pastāstīt.
Tikai brīvdabas zoodārzā ļoooti gribēju nozagt melnu karakula jēriņu, tādu, dūres lielumā.
-
... dzirdama mūzika -
Nez kas bija mūzika patiesībā? :)
-
Nez kas bija mūzika patiesībā? :)
Gan jau smadzenes kādu muzikālo atmiņu atvilkni atvēra.
Aizvien spilgti atceros savu sapni ar Zucchero "Baila Morena" :D
-
Visu nakti sapnī mēģināju atcerēties, kā sauc kokteili, kur džinu ar prosecco sajauc...
-
Lūk, šīs nakts sapņa skaņai bija nomoda avots - sapnī uz kaut kā, skaļi paukšķēdami, bira sausi zirņi, un pakāpeniski, man lēnām mostoties, skaņa pārvērtās vīra mobilā modinātāja tirkšķēšanā.
-
Biju taksenīte. Pārdzīvoju, kāpēc man tik īsas kājeles.
-
Biju taksenīte. Pārdzīvoju, kāpēc man tik īsas kājeles.
Ko niekus! Bobis, re, nemaz nepārdzīvo
-
Šonakt sapnī vispirms ar draudzeni filoloģi nikni strīdējos par kursīva lietošanu mūsdienās, kas lielākā daļā gadījumu ir nevajadzīga - tāds parazītiskais kursīvs katram žargonismam un nu jau pat metaforām u.tml.
Otru nakts pusi centos saveidot žurnāla vāku Ziemassvētku noskaņās, bet uz vāka bija jāapvieno Rīgas skati un Grinčs. :P
-
Bijām 2 pāri, kas lidoja. Ne tā, horizontāli kā putni, bet vertikāli cēlāmies augšup. Biju starā, ka tik viegli tas izdodas, jau sasniedzu mākoņu zonu un taisījos tajos ienirt. Un tad mums bija kkas jāstāda. Man ar partneri izdevās labāk, otra pāra dāmai bija grūtības ar pacelšanos, izštukojām, ka tas tādēļ, ka viņai bija īpatnēja lietusjaka ar kapuci galvā, kas deva papildus atmosfēras spiedienu. Tad mēs demonstrējām, kā sekmīgi jāstāda - lāpsta jādur nevis vertikāli mākonī, bet ieslīpi, tad partneris mazliet paceļ "augsni", bet es zem lāpstas veikli iemetu stādāmo
-
Darīju visādas nenozīmīgas lietas (ikdienas darbi sapnī), bet ik pa brīdim piesēdos adīklim - adīju džemperi. Sapņa beigās tas jau bija gatavs. Smuks, pelēcīgi brūns ar pīnēm un mežģīņrakstiem. Priecājos, ka tik ātri esmu uzadījusi, nožēloju, ka nav man domāts (laikam bija dāvanai adīts).
-
Vairākas epizodes, divas vēl puslīdz atceros
Es braucu ar sarkanu (!) kabrioletu (!), vinu brīdi tā kā sacenšos ar vilcienu. Tad mašīnu atstāju pie kādas ēkas, eju iekšā dārzā, garām ejot salasu milzīgus bumbierus -sabiruši zemē, tos knābā bariņš vistu. Izeju atpakaļ ārā, tur pie manas mašīnas bariņ'š apbrīnotāju, sēžas iekšā un fotografējas. Nolemju šos izjokot, rokā mašīnas atslēga, saku, ka es arī gribu nobildēties, iesēžos, kad mani sāk fotografēt, riteņiem š'vīkstot aizbraucu
Nākošā epizode -Hamburga (Diddly!!). Esmu tā kā pie kādiem apmetusies,un ar 2 nezināmām draudzenēm nolemjam apskatīt operu -kas ir šaurā ieliņā. Kāpjam pašā augšā, bet neko daudz no zāles nevar redzēt. Spiežos tuvāk margām, lai ar telefonu ildētu, bet tur grīd ar izteiktu slīpumu, es krītu, piešļūcu pie pašas malas, bet norobezojums ir no audekla, un telefons man izslīd no rokām. Tomēr saprotu, ka audekls mani notur.. Redzu tālu tālu lejā zāli. Cilvēki man palīdz uzķepuroties, eju ārā, bet draudzenes pazudušas pūlī. Cilvēki stājas rindās un kāpj tramvajā, un es saprotu, ka nezinu savas apmešanās vietas adresi un vispār esmu pazudusi.
-
pēdēja mēneša sapņus neatceros. Vispār. Zinu, ka interesanti, bet atmiņā nekā...
Varbūt tikai pāris sižetus no šīs nakts - pirmais... Esmu ciemos pie radiem. Pēkšņi pamanu, ka no griestiem sienas vidū tek tāda sīka ūdens straumīte, pirmā doma- jāskrien pie kaimiņiem augšā, kas tur notiek, otrā - jāzvana santehniķim, jo tūlīt te būs plūdi. Saucu saimnieci. Bet viņa, met ar roku ,- neķer kreņķi, rīt piezvanīsim santehniķim, vai viņam maz tagad brīvdienā ir laiks...
Tad bija vēl kaut kas ( neatceros), un tad otrs sižets... Pirms gulētiešanas nolēmu aiziet dušā. Vienīgā pieejamā duša sētas pagalmā. Tāda kluča veida celtne- divas sienas stiklotas, divas guļbūves variants. Nu, jālieto tāda, kāda ir. Ieeju iekšā un redzu caur stikla sienām, ielu mājas galā, cilvēkus kas tur rosās, bērnus pagalmā... Jūtu, ka no dušas priekiem nekas nesanāks. ja jau es to visu redzu, tik līdz ieslēgšu gaismu, būšu kā uz skatuves visu priekšā ar saviem dušas priekiem.
Galvenais, kad pamodos visu sapni it kā atcerējos, bet pēc minūtēm trim tikai šos divus sižetiņus, nekā vairs prātā nepalika.
-
Cīnījos ar čūskām.
Pareizāk, nevis cīnījos, bet mēģināju no tām tikt vaļā. Bija tādas melni/sarkani/balti strīpotas.
Meita teica, ka šīs esot ļoti indīgas un ja neesot pretindes, tad pēc kodiena 10 min. laikā mirstot.
Čūskas neuzbruka, bet salīda aiz apģērba un gulēja. Vajadzēja tās uzmanīgi un pietiekami ātri izvilkt, lai nepaspēj iekost.
Izvilku, bet līdz ko atrados citā vietā, tā šīs atkal bija salīdušas. Un tā vairākas reizes.
Paliku dusmīgs, ka šīs tik uzbāzīgas, sāku tās no piedurknes vilkt ārā pārāk agresīvi un viena iekoda. Bet kāpēc iekoda dibenvaigā - nezinu :)
Sapratu - nu ir kirdik. Jutu, ka sāk viegli reibt galva, tā kā nāk miegs un es lēni laižos miegā. Sajūtas it kā bailīgas, satraucošas, bet tomēr gandrīz patīkamas.
Tā arī nezinu - izglāba mani vai nē :)
Vēl vienā brīdī man bija ļoti daudz ērces sasūkušās. Visas vienkopus uz pleca.
-
O, man ar šonakt čūskainie sapņi - bēgu no tādām milzīgām, resnām odzēm, laikam jau. A šīs gulēja uz kartupeļu lauka.. brr
-
Baisi..
-
A es sapnī redzēju, ka man bija jaundzimušais un man bija viņš jāved uz poliklīniku uz apskati. BET... sistēma bija tāda, ka atbrauc no poliklīnikas medmāsa, savāc bērnu uz apskati un pēc tam atved atpakaļ. Es uztraucos, ko darīs ar bērnu, kā nomierinās, ja nu kas, vai atvedīs atpakaļ, vai medmāsa ir tā, par ko uzdodas...
Mja.... :)
-
.. un vai atvedīs īsto :D
-
Šīrīta sapni pierakstīju tūlīt pēc pamošanās un labi, ka tā, jo bez pieraksta nekā vairs vakarā neatcerētos.
Celojums uz Vāciju ar busu. Pirmajā dienā mūs ved lēti un labi iepirkties. Izrādās tirgošanās notiek vilcienā ar indiešu ražojuma apģērbiem un indieši tos arī tirgo. Ilgi visko laikojam, noskatu tādu kā džinsa sarafānu - ne īsti vajag, bet labi izskatās un kko nopirkt derētu, lai gan cena pārāk liela - pie 60 Eu. Tomēr nolemju pirkt un pētu maka saturu. Atceros, ka vajadzēja būt pāris eiro simtnieku, bet pie kases izrādās ir divi desmitnieki un viena 100nieka naudaszīme,uz kuras rakstīts "rubliki". Skaidrs, ka ar to nenorēķināšos, bet ar karti samaksāt nevar. Pārdevējs sakās preci atlikt līdz nākamajai dienai, jo gaidīt, kamēr atradīšu bankomātu šobrīd nevar - vilcienam jābrauc projām. Tālāk ceļojuma maršrutā paredzētas vakariņas, uz kurām mūs aizved uz Lido filiāli Vācija - nosaukums beidzās ar "-upīte", bet kāda upīte neatceros.
-
čūskas, zīdaiņi, tie skaitās tādi zīmīgi sapņi. Mangust-lasīji čatā par indiešu precēm?
-
Nē, būšu telepātiski uztvērusi :rofl:
-
Nu vienreiz man arī kaut kas pietiekami sakarīgs, lai būtu atstāstāms :)
Pamanu uz ielas pazīstamu seju - tas taču mans klasesbiedrs, veselu mūžību neredzēts!
Es, priecīgi - Ivar! Ivar! (Gauži neraksturīgi man, jo parasti nemaz nealkstu šādas tikšanās ar samocītiem "kā tev iet" un "ko tu dari").
Vīrieša skatiens pārslīd man pāri, kā neredzēdams vai nepazīdams, tad viņš aizgriežas un iet prom. Palieku nesaprašanā - varētu saprast, ka negribēja apmainīties ar pieklājības frāzēm, bet nu tik klaji izlikties, ka neredzēja... Noskatos viņam pakaļ - turpat netālu vīrietis apstājas, pie viņa pienāk jauna sieviete ar bērnu, viņš pieliecas un paceļ bērnu uz rokām... Ā, nu skaidrs - sieva tepat, laikam es nereizē un nevietā... Kāda forša ģimenīte, abi tādi jauni, smuki un bērns... Tad redzu, ka pie viņiem pienāk vēl kāds trešais - vīrietis gados, ar gandrīz sirmiem matiem, un tik ļoti līdzīgs tam, jaunākajam... Kā izspļauts, tikai vecāks. Paaudzes tiesu vecāks. Tēvs tātad... Akdies! TAS taču ir Ivars! Vecākais! Un jaunākais, tik līdzīgais - viņa dēls... :alt:
-
eh, tas jau bija pirms pāris dienām, ātrāk nebija laika ierakstīt, bet tagad uz detaļām vairs negribas iespringt, tomēr pateikšu dažos vārdos: atbraukusi/atlidojusi ar kaut kādu tipa ķerru uz gaisa spilvena, es uz Brīvības ielas satiekos ar Vinu Dīzelu, lai ietu uz hiphop deju cīņu, un viņš mani brīdina, ka policija var uzrīkot reidu, bet es atmetu, ka es jau tikai skatīšos, nevis piedalīšos :D
-
Sapnis it kā nekāds, kaut kur citur bija jānakšņo ne mājās, bet atceros, ka dzīvokļa īpašniekam bija vācu vilku suns vārdā Zojs Tenšens... :faint:
-
Nezinu, ko par to teiktu Freids...
Kādreiz dzīvojām dzīvoklī 5.stāvā un logu rāmji bija nežēlīgi sapuvuši (realitātē). Reiz pat saucu meistaru un rādīju šim, cik trupekļaini tie ir - pakratīju vērtni un tā palika man rokā karājoties... no 5.stāva manā meitenes rociņā...
Tad nu ir tā, ka reizēm redzu veco dzīvokli un nekā citādi, kā tikai sakarā ar tiem logiem. Zinu, ka galīgi satrupējuši un knapi turās. Bet mūždien kādam ir darīšanas gar tiem logiem - jāver vaļā vai jāatbalstās, vai jāmazgā logus. Ir krituši ārā pa logu gan kašaki, gan otrpusis, gan citi cilvēki. Vakarnakt - mana topošā bet vēl nezināmā (reāli tādas vēl nav) vedekla.
Vienmēr esmu šokā un ar šausmām domāju, ko ieraudzīšu tur -lejā. Un vienmēr viss ir labi beidzies. Topošo vedeklu noķēru un ievilku dzīvoklī, sēdējām apkampušās un viena otru mierinājām.
Vot tādi kaktusi.
-
Es šonakt biju kaut kur jūras tuvumā, nezinu ko gaidījām ceļa malā, Tāds vējains, ne ļoti karsts, bet, jūtu, saule riktīgi laba, saku (kaut kam) - paņemam dvieļus, ejam kāpās pasuļoties! Runāts - darīts, ejam. Ejam, ejam... jūtu - kaut kur ne tur ejam. Saku - tak tālu būs, mums maz laika! Nē nē, viss ok, šite vajagot iet (pagriezties atpakaļ nevar - vienvirziena ceļš...). Pēdējais ceļa posms jau ved pa apsūnojušu klints taku zigzagā. Attopos uz tādas kā ķīnas mūra malas ar baseiniem. Sauļoties nav kur, škrobe.
(autobraucēja, vakardienas saulītes un šodienas baseina apmeklējuma krustojums)
-
Šonakt sapnī es biju Margarete Tetčere un Strīpa vienā tēlā. Pat nezinu kura no tām vairāk. Mēs naktī ar visu vēlēšanas komandu braucam ar sabiedrisko transportu (tāds dzeltens skolnieku autobus) kaut kādās ar vēlēšanām saistītām darīšanās. Visu laiku mani mocīja doma, ko šai sakarā autobusā dara kaut kāds jauneklis aizmugurējā sēdeklī. Kaut kas lika domāt, ka viņam nav nekāda sakara ar komandas aktivitātēm. Ceļa galā izkāpām no busiņa kaut kādā mazpilsētā. Bija agrs rīts. Visapkārt vien stāvu privātās mājas. Tur visi arī izklīda. Bija tāds kluss rīts, tukšas ielas, dzidrs gaiss un kaut kur tur bija manas mājas.
-
Šonakt pabiju studentu vienībā - rīta junda, skrienu mazgāties, bet tur rinda pa durvīm ārā. Izrādās rinda uz brokastīm, bet uz dušām jāiet caur ēdamzāli. Dušu jau arī nav, tikai liela telpa ar dažādām izlietnēm, kas nodalītas ar zemām starpsienām. Protams, ūdens procedūras līdz ar to diezgan sarežģītas, vismaz man. Muļļājos tik ilgi, ka no savējiem palieku pēdējā un sāku satraukties, vai nenokavēšu autobusu uz strādāšanas vietu. Bet pa to laiku ārā sācis bbaigi gāzt lietus. Apsveru, ka steigas laikam nav, jo sienu vākt (reālā pieredze lauksaimnieku vienībā) tādā laikā nav prātīgi... Un tad mani apgaismo, ka vispār plānota bijusi... liepziedu lasīšana
-
Netāla nākotne. Mēs ar vienu japānieti esam izgudrojušas enerģijas apmaiņas boksus. Izskatās aptuveni kā guļammaiss. Ielien vienā - saņem enerģiju, ielien otrā - atstāj savu lieko. Bet tie ir divi dažādi enerģijas veidi; liekā vienmēr cilvēkam ir, to tikai vajag transformēt vajadzīgajā.
Mums ir vēl trešais bokss/guļammaiss, kurā sasniedzams momentāls orgasms. To cilvēki reti izmanto, jo parasti steidzas. Pirmais bokss ar otro ir saistīti, nevar enerģiju tikai saņemt vai atdot. Ko darīt ar trešo, mēs domājam, gatavojam materiālus konferencei.
Mums ir telefons, pēc izskata kā kāds no VEF ražojumiem, bet tam ir 2 pogas, ar kurām ievada adresāta personas kodu. Telefons pārraida domas.
Un tad mums ir ideja vēl vienam guļammaisam, kas varētu atdzīvināt mirušos. Mēs gatavojam materiālus tai pašai konferencei, bet vienlaikus baigi diskutējam par ētisko pusi.
Un tad mums ir darba pārtraukums, un es kaut kādā lielveikalā pērku 3 litru burku ar marinētiem puķkāpostiem un frikadelēm, 3 eur. Kundze rindā pirms manis pukst - frikadeļu gan tur ir maz..
-
Viena epizode no dažādajiem sapņiem -
Skrienam ar meitu (vēl mazu) uz trolejbusa pieturu pie Akmens tilta, tur kur īstenībā tikai tramvaji iet. Saucu, ka mums nav taloni, bet tad priecīgi ieraugu, ka pie stūres sēž pazīstama sieviete, dzīvē ķīmijas doktore. Smaida, un saka, ka iedos biļetes. Es gribu pateikties un savā saujā (!!) ieleju no pudeles brūngani pienainu liķieri, dodu viņai iedzert, bet tad iesaucos, nē, tu tak pie stūres. Un mazliet negribīgi atdodu viņai pudeli, kurā ir apm. trešdaļa.
-
Sapnis pirms darba nedēļas.
Darbā man monitors vecā lielā kaste. Ievēroju, ka caurspīdīgs - redzu ielu. Eju sūdzēties, lai arī nez kāpēc jūtos vainīga. Iedod jaunu monitoru. Tam ekrāns apmēram 5x10cm, cita brīva neesot.
Tā nu nāksies man tagad tā strādāt...
-
Kāds izveicīgs literāts varētu visus sapņus sapīt kopā vienā fantastiskā stāstā -normāli taču tādas epizodes neviens nevar izdomāt
Vai arī SF vajag aizsargāt savas autortiesības
-
Pēdējo nakšu spilgtākie momenti.
Sekss ar Raini (Pliekšānu), viņš ir students ne Pēterburgā, bet Lozannā. Pats sekss visai pliekans, kad viņš pēc tam pajautā, es saku - nu, ir bijis arī sliktāk, bet reti.
Mani no starptautiskas konferences nolaupa arābi un ved uz harēmu.
(Tikko) Ļepato 5 jenoti. Uzrodas milzīga anakonda, 4 jenotēni aizbēg, bet piekto es glābju, ņemu opā, nesu mājās. Atšķirībā no sugas brāļiem viņš ir viscaur ruds.
-
nē :faint: ..es nekad šajā tēmā nenācu, jO kam gan interesē sveši sapņi(murgi) ?Bet šito tak nevar neuzrakstīt :faint: :faint:
ES sapnī satiku !!! uzminiet -KO? Nutak- Kiviču :rat: :rat:
kkāds pilsētas laukums, Kivičs itkā nāk man pretī un redzu, ka grib ko teikt...vienreiz paeju garām , bet pēc brīža šams atkal virzās man pretī. Saku- tev laikam nepatīk ,ka es arī par tevi slikti izteicos? (domās skaitļoju,kā viņš var zināt, ka tā biju es)
atbildi netceros... bet pēcāk mēs blakus stāvam netceros kur, bet kkādā publiskā vietā..un es vislaik domaju...nu jopcik, cik viņš normāls izskatās tuvumā.
šams klusē un itkā skatās kkur tālumā...prasu- par ko domā?
ko atbildēja, atkal neatceros .....un tad jau sapnis aizgāja citā virzienā...
p.s esiet uzmanīgi ..viņš IR visur !!!!
p.p.s būtu pierakstījusi no rīta, gan jau būtu vēl detaļas, bet no rīta nebija laika
-
Atvēru šo tēmu, kur pierakstīt savus sapņus (un vēlāk palasīt) jo atcerēties jau nav iespējams... Bez pārliecības, ka baigi tas vēl kādu interesēs. Bet, rau, jau 50 lapas pierakstītas. Paldies, prieks un gandarījums :)
-
Liels un smuks pilnmēness. Skaidras debesis. Vakars kā radīts romantikai. Eju pastaigā. Juvis (nez no kurienes uzradies) nāk man līdzi. Koki bez lapām, zaros gaismiņas... smuki... ejam... Aizejam līdz Juvja mājai, un tad viņš saka "Paldies, ka pavadīji". Es palieku uz pauzes un dodos atpakaļ...
Ne tējas, ne karstvīna, nekā........... :sad_smiley:
-
:rofl: Ablomčiks.
-
Juvis vienkārši ir tikumīgs. OBbļiko moraļe! :taunt:
-
Iepazinos ar foršu vīrieti. Nezkāpēc izdomāju, ka man vajag pārģerbties, iegriezāmies pie manis, hmm, laikam viesnīcā. Es paķeru tīras apenes, kautkādu melnu krekliņu, ielienu vannasistabā. Novelku džinas, tkreklu, vannasistabai atsprāgst vaļā durvis, nesos aizkrampēt. Velku melno krekliņu, tas rullējas, izrādās tads plāns un caurspīdīgs, fui, nevilkšu. Dabūju nost, durvis atkal atsprāgst, tur redzu tas virietis ar kaķi spēlējas, mani neredz. Ā esmu arī apenes paspējusi novilkt, pietupstos, jeziņ, nu vismaz apenes tak jāuzdabū... velku, šīs kautkā pastiepjas, akkungs, izrādās bumbierenes ar starām. Fiksi uzrauju pa virsu kautkādu kleitu, kas izrādās gara un zeltīta, esmu gatava. Ejam. Visu laiku uztraucos vai nevar pamanīt, ka man tās bumbierenes. Garāmejot paskatos skatlogā uz sevi, akkungs, pēc ķēma tā kleita, un kas vainaa bij džinsām un baltajam tkreklam...
-
ehh, laikam esi ko labu izdarījusi, ja Tev šitādus sapņus sūta - viss vienā - romantika, erotika un KAĶIS ;)
-
Laikam tas vīrietis bija varen foršs, ka šitā viņa dēļ pucējies... ;)
-
man vispār kauns par ko es sapņoju. pat no tā mazumiņa ko atceros.
-
Padalies, neturi to kaunu sevī. Mēs Tevi atbalstīsim! ;)
-
Es arī daudz neko neatceros, bet braucu ar vecu krievu autobusu Kubaņ. Šoferim bija vieta kaut kur salonā pa vidu labajā pusē, kur nifiga neredz ceļu uz priekšu. Un vēl viens sāns tam autobusam bija vaļā. Morāle - nekāda, bezsakars.
Autobuss tipa šitāds:
-
man vispār kauns par ko es sapņoju. pat no tā mazumiņa ko atceros.
tieši tā, nemokies, neturi sevī, foruma psihoterapeiti Tev palīdzēs... tiksi tam pāri, un skat - sāksi pat lepoties! :))
-
Es arī daudz neko neatceros, bet braucu ar vecu krievu autobusu Kubaņ. Šoferim bija vieta kaut kur salonā pa vidu labajā pusē, kur nifiga neredz ceļu uz priekšu. Un vēl viens sāns tam autobusam bija vaļā. Morāle - nekāda, bezsakars.
Autobuss tipa šitāds:
Nekā - autobuss tas ir nopietni!! "Autobuss - tajā braukt- drīzs ceļojums jautrā kompānijā, arī interesanta saruna; tajā tukšā braukt- gūt virsroku pār nelabvēļiem; salūzis- grūtības dzīvē, kas prasīs daudz pūļu; to vadīt- grūtniecei - veiksmīgas dzemdības, vīrietim - paaugstinājums amatā" :))
st. citu, es arī reiz nosapņoju, ka man uzdāvina autobusu, veco LAZ (skat bildē)... domāju, domāju, knosījos un grozījos, ko ar viņu darīt, beigās pārbūvēju to par copes busiņu, tipa kemperi un apmierināts iemigu :)
-
šitiem bija būda no alumīnija un parēriņš - benzīns ap 40-50l/100km
-
ko domā - 8 cilindru motors ar tilpumu 6L un 150 zirgspēku jaudu :brauc:
bet tas sapnis, manuprāt arī bija ar kaukādiem amata konkursiem saistīts... un es no tā secināju, ka ne visu lielo man vajag :)
-
man vispār kauns par ko es sapņoju. pat no tā mazumiņa ko atceros.
Maximā pie stenda ēdi nemazgātas plūmes un nesamaksāji? :)
-
Es apjēdzu, ka sapņoju un pat varu kontrolēt sapņa gaitu. tb, mēģināju darīt jebko, jo tas taču sapnis.
Staigāju pa kaut kādu lielu telpu ar daudzām durvīm gar malām. Staigāju un domāju - galvenais tagad nepamosties. Pieeju pie kādām durvīm un štukoju ko es tur gribētu ieraudzīt. Un vienlaikus saprotu, ka smadzenes tāpat uzbūvēs kaut kādu murgu. Atveru durvis un tur tiešām kaut kāds bezsakars.
Steidzos pie citām durvīm un mēģinu nepamosties. Pa ceļam izdomāju, ka vajag kādai sievietei neķītru piedāvājumu izteikt :D Bet nu johaidī - nav nevienas pat nedaudz simpātiskas.
Aj, variantu nav un drīz jāmostas. Mēģināsu vismaz izkauties. Pie vienām durvīm stāvēja būdīgs apsargs. Piegāju šim klāt, kaut ko pateicu un vilku pa seju. Tajā brīdī sapratu, ka viņš tagad sitīs man. Nu nekas, ka sapnis - tāpat negribu. Jāsit, kamēr gar zemi.
Sākās normāla klope... Fakinais modinātājs :)
-
Atkal rīta puses murdziņš, atkal slinkums sīki rakstīt, bet pastāstīšu principu - man jāiet konsultēties uz kaut kādu grāmatvežu/auditoru firmu, bet lai tiktu pie tā konsultanta, no plašas uzgaidāmās telpas 1.stāvā jānokāpj kaut kādās katakombās pa šauru vertikālu šahtu, bet man pieguloši svārki mugurā, saprotu, ka man viņi būs jāuzrauj aš līdz viduklim, lai pa tām vertikālajām trepēm norāptos, bet vestibils ļaužu pilns un es sāku dīkt sekretārei, lai tak kāds no tiem ekspertiem uzkāpj pie mani augšā. Viņa jau labprāt izlīdzētu, saprot manu situāciju, bet tie āži grāmatveži neviens negrib līst ārā no savām katakombām, un kamēr es gaidu, kad kāds tomēr atvilksies, mēs ar to sekretāri viņas bosam kauliņus kārtīgi pamazgājām :)
-
ehh, laikam esi ko labu izdarījusi, ja Tev šitādus sapņus sūta - viss vienā - romantika, erotika un KAĶIS ;)
baigā jau romantika un erotika, ņemies pa vannasistabu vislaik pusplika, drēbes nevar dabūt mugurā, tad vēl apeņu nav, kautkādas bumbierenes tik, un durvis virinās... Bet krūšturis vismaz smukais, jaunais, sarkanais!
-
kāpu lejā brokastīs, viesnīcā. esot spāņu stilā šodien, tā man pie durvīm apskaidroja oficiante gaiši zilā krinolīnkleitā ar mežģīnēm. man vieta pie galda rezervēta, tur jau stāv šķīvis ar laša šķēlītēm. man jāizvēlas vai gribu šo šķīvi ar zelta maliņu vai arī var atnest citu - ar sudraba. ai, teicu, lai taču paliek šis pats. sāku lūkoties, kur dod šampanieti, jo glāze ar blakus nolikta. pamodos...
-
Pirku lidmašīnas biļeti turp-atpakaļ ceļam. Atlidojam kaut kādā pilsētā, kur esmu agrāk bijusi. Jāiet kājām un es kā parasti eju, vadoties pēc redzes atmiņas. Jā, te jānogriežas...bet parādās kaut kāda vecpilsētas iela, kura kaut kā neatbilst tam, kam vajadzētu būt. Aptveru, ka nav TĀ pilsēta, uz kuru lidojām. Līdzbraucēji šaubās, kad saku, ka esam atpakaļ Latvijā. Rādu šilti ar ielas nosaukumu un bakstu ar pirkstu vārdā ''iela''. Ar šausmām domāju, kā tas var būt, ka lidmašīna stundām lidojusi turp-atpakaļ, bet turpceļa galapunktā nav piestājusi.
Domāju - tā iet, ja grib pa lēto un visu kārtīgi nenoskaidro, šitajā kompānijā vairs biļetes nepirkšu.
-
Sapnī biju Vācijā nez kādā sakarā, tusēju ar vāciešiem, saviesīga padarīšana, mūzika, izklaides. Viens vācu jauneklis mani uzrunā latviski un stāsta, ka esot bijis Latvijā mācīties valodu. Saruna ir draudzīga, viņš pa pusei iegūlies ar galvu man klēpī, paijāju viņa blondos matus. :) Viņš man saka, ka gribot braukt uz Latviju atkal, un jautā, vai man esot brīva istaba, kur viņš varētu apmesties. Atbildu, ka istaba man ir, bet neesmu droša, ka manam vīram patiktu, ka īrnieks pie mums dzīvotu, turklāt jauns, glīts puisis. Viņš man piemiedz ar aci un saka, lai es neuztraucos, jo viņš esot gejs. :D
-
Laikam visiem sapņojamā nakts bijusi. Satiku savu psihoterapeitu, pie kura biju gājusi gadiem. Savā laikā biju tipa iemīlējusies. Sapnī satikāmies un uzplauka jūtas abiem. Izrādījās, ka es viņu visu mūžu esmu mīlējusi (nav taisnība), bet viņš mani aizmirsis jau pēc stundas. Bet saka, ka visu laiku nožēlojis, ka neesam kopā. Vispār skaidrs, ka nevaram viens bez otra un mums jābūt kopā. Braucam tā mīlīgi pie viņa uz Alūksni (patiesībā rīdzinieks) un stāstām par savām dzīvēm. Esmu laimīga bez gala. Tad pamazām doma, ka labas attiecības ar vīru. Tad saprotu, ka man Rīgas dzīvoklis dikti mīļš. Beidzot viņš piemin savu vecāko dēlu (nav tāda patiesībā), par kuru jau gadiem neinteresējoties. Tas mani nedaudz šokē. Tomēr absolūtās mīlestības sajūta saglabājas un negribu mosties. Sliktie ģimenes locekļi pamodināja...
-
Oi a man kāds sapnis bija...
Es biju kaut kas starp Džūliju Robertsu un Katju Varnavu, apmēram tāda beibe. Un biju kaut kāda eskortmeiteņu biroja galvenā. Divi vīrieši bij ienākuši (viens Ričards Gīrs, otrs kaut kādu smukulīti dziedātāju atgādināja) un gribēja tieši mani sarunāt uz vakaru/nakti. Smukulītis izpildījās un solīja viskautko - viņam esot dzimšanas diena un tā, Gīrs takā saprata ka drusku zaudē, noteica "nu labi, citreiz"(es kautkā jau zināju, ka vēlāk tāpat ar viņu vien būs jāprecās). Es tā diezgan vēsi ar smaidu noskatījos "nu, nu", kā tur smukais mani pierunā, i prātā nebija piekrist ar šo kaut kur iet - jo es tak neesmu eskortmeitene, es esmu priekšniece, un vispār. Kaut kāds pienapuika. Un tad viņš mani veikli noskūpstīja. Un es sapratu, ka iešu ar viņu un gribēšu zināt ko vairāk... :)
Filmas beigas. Eh. :)
-
Nu draiski Tev sapņi. Eh.
-
Sestdienas nakts apokalipses sapņus (2x vienā naktī - pirmā nenotika, otro nenovērsu) nesaņēmos uzrakstīt, bet šīs nakts mazā apokalipse lai iet...
Kārtoju matemātikas eksāmenu, biļetē trīs jautājumi/uzdevumi. Sākumā viss bez saspringuma, jo parasti veicies un uzdevumi viegli, bet, mēģinot atbildēt uz pirmo jautājumu - "Nosauciet 10 dažādus četrstūru veidus", iesprūstu. Atceros taisnstūri, kvadrātu, trapeci, zinu, ka vēl bija viens ar šķībām paralēlām malām, ko nevaru nepakam atcerēties kā sauc... pa galvu maisās "paralēlskaldnis", bet zinu, ka nav pareizi, jo tas attiecas uz telpisku figūru. Sapnī saskaitu kādus 6 veidus (nomodā tik daudz uzreiz nezināju), bet 10 nekādi. Mēģinu risināt 2. uzdevumu - šķiet viegls, kaut kas par ātrumu un pārvaramo attālumu (bija minēti km/h), taču nevaru koncentrēties dēļ nepabeigtā pirmā uzdevuma. Uzmetu acis 3. - tiiiik garš teksts, ka skaidrs - ja nespēju savākties 2., šim nav ko ķerties klāt. Turpinu blenzt uzdevumu lapiņā un jau kuro reizi galvā pārskatu visus četrstūrus, un tāds kauns no pasniedzēja, kurš redzu, ka pārliecināts, ka visu zinu...
Pirmais, ko izdarīju pamodusies, ielīdu wikipēdijā palasīt par četrstūriem. Pēc pamošanās jau atcerējos rombu un paralelogramu, bet angļu wikijā tiešām četrstūriem varēja saskaitīt vismaz 10 veidus vai pareizāk apzīmējumus, jo paralelogrami ir gan taisnstūris, kavdrāts, gan rombs. Ja vēl atsevišķi skaita trapeci, taisnleņķa trapeci, vienādsānu trapeci... tad vēl ir deltoīds un izrādās tāds antiparalelograms; izliekts, ieliekts, apvilkts, ievilkts četrstūris :faint:
-
Tas vēlreiz pierāda, ka mūsu zemapziņā ir viss - gan personiskā pieredze, gan kolektīvā bezapziņa :)
-
Uij, man bij drausmīgs rīta puses murgs - klīdu pa Angliju, iekāpu ne tajā vilcienā, nākamajā pieturā izkāpu, domāju, braukšu labāk ar autobusu, iekāpju autobusā, bet nākamajā pieturā izkāpju ar domu: kamēr viņš tur stāvēs, es paskatīšos... velnviņzin, ko... tā kā atkal dzelzceļa pieturas nosaukumu meklēju, vai vēl kādu uzrakstu, lai noskaidrotu, vai pareizajā virzienā braucu. Somu nez kāpēc atstāju autobusā, tāpēc burtiski tādu mazu leņķi ap to pieturu apmetu, atgriežos, mans autobuss stāv, kāpšu iekšā, bet mani satver viens sievišķis un saka, ka manējais buss jau aizgājis, šis ir cits. Es krītu izmisumā, jo soma ta autobusā, pasi un telefonu ieskaitot, man kabatā tikai maks, viņa mani mierina, ejam iekšā autoostā un tur tāds drukns tantuks steberē ar dzeltenzaļo gaismas atstarojošo vesti mugurā un tādas pašas krāsas plus balta plastmasas margrietiņu vainadziņu galvā. Es kā to kombināciju ieraugu, tā saku tai sievietei: Re, viņa noteikti te strādā, viņa mums palīdzēs! Jā, tantuks tiešām ir satiksmes darbinieks, ieved mani kabinetā, izklāj uz galda karti un ir gatavs palīdzēt ... bet te iezvanījās modinātājs...
-
Esmu aizgājusi ciemos pie savas draudzenes uz... tirgu. Redzu, ka šamējā sēž tirgusbūdā vienā apakšveļā - krūšturī un biksītēs. Turpat blakus uz krēsla vēl vairākas saskanīgas augšas-apakšas. Dejojot baletu ''Gulbju ezers''. Kad esot Odeta, tad velkot baltu veššu, kad sarkanu, tad esot kaut kāda tur, kas stāvot tipa plika krūmos un vērojot. Ā, jā, turpat aiz tirgusbūdas dēļu skatuve un kordebalets kaut ko enerģiski rauj vaļā. Mana draudzene arī steidzīgi izskrien uz skatuves un nosēžas kordebaleta ''gulbju'' rindas galā - pļokts! Izrāde beigusies un družka momentā lec kajās un kaut kur aizbizo tirgus darīšanās. Es stāvu un skatos un domāju, ka šito joku par baletu neesmu neko zinājusi, jo figūra draudzenei nekad nav bijusi baletam piemērota.
-
Camma, gatavo Bulgakovu nosapņoji! :rofl:
-
Labākais, ka sapnī nekas nepārsteidz, viss ir loģisks, saprotams un ikdienišķs. Nomodā ko tādu ieraugot būtu immfarkc mivokardā kā likc.
-
Ilgi un neatlaidīgi meklēju Stīva Džobsa rakstu par laiktelpas cilpu. Es pat satura tēzes zināju, bet rakstu neatradu. :(
-
Ilgi un neatlaidīgi meklēju Stīva Džobsa rakstu par laiktelpas cilpu. Es pat satura tēzes zināju, bet rakstu neatradu. :(
Nē, nu ko teiksi. Kas tik nenotiek prātā! :)
-
Sapnī pastaigājos pa Siguldu ar ģimeni, pat mana māte bija līdzi. Pēkšņi ieraugu Siguldā iepriekš neredzētu skatu - kalnā ir izcirtums (kā Šveicē pie pacēlājiem) un pa to pienāk vagoniņš vairākos stāvos. Ne gaisa vagoniņš, bet tāda kā vilciena. Ārā pavasaris un silts laiks. Iekāpjam tajā vilciena izstrādājumā. Sākam braukt kalnā, pa logu skaistas ainavas un pēkšņi - sniegs un aukstums. Sākam meklēt siltas drēbes, velkam mugurā, lai varētu izkāpt. Izkāpjam, bet uzreiz jāiekāpj citā, necilākā vilcienā. Tas - hlopc - durvis ciet un ved visus lejā no kalna. Tā arī sniegu un aukstumu nesajutu. Pēc tam sapnī vēl štukoju, vai tā nebija kaut kāda sajūtu imitācija, līdzīgi kā AHHAA centrā lifts uz zemes sākumu. :)
-
Šonakt bija gluži kā pilnmēness murdziņu nakts...
Vispirms kā no malas vēroju trīs puišus, kas skrēja pa kaut kādu garu koridoru, un tad pēkšņi vienam kaut kas krītot iesita pa galvu. No tā puisim pieres daļā parādījās kā sprauga/plaisa, pa kuru spīdēja gaisma. Ja ieskatījas, varēja redzēt, ka tur ir tāds kā mašīnas atpakaļskata spogulis, kas kaut ko atstaro. :faint:
Pēcāk jau ar krustmeitu pētīju un komentēju viņas kukaiņu kolekciju - lielas (lielākas par pamatīgu vīrieša īkšķi) krāsainas vaboles; zināju kura skrejvabole, kura krāšņvabole. Tad pēkšņi no ārpuses logā iesitās normāla izmēra melnbalts ar dzeltenu/oranžu tauriņš (pēc formas tuvāks naktstauriņam) un palika uz palodzes. Pēc brīža tas bija kļuvis lielāks un sapratu, ka tas arvien palielināsies... tālāk ir atmiņā par notiekošo ir pārrāvums, un nākamais, ko atceros, ka man kājas īkšķī iekoda kaut kāds kukainis, kas izskatījās pēc tā sauktā ūdensmērītāja... uzreiz aptvēru, ka esmu ar ko inficēta un, ka kukainis nāk no tā milzu tauriņa, ko sapnī saucu, šķiet, par varavīkšņaini (vai kaut kā līdzīgi). Tad pamodos.
Gulēju slikti un saraustīti, lai gan tā ir bieži, taču tagad bija grūti pēc sapņa aizmigt. Krustmeita ne ar kādiem kukaiņiem neaizraujas, bet vakarpusē lasīju dabasdatus, varbūt tie kaut ko rosināja. Skrienošos puišus gan nevaru sasaistīt ne ar ko.
-
Skrienošos puišus gan nevaru sasaistīt ne ar ko.
Tie noteikti bija bobslejisti :ng:
-
Labākais, ka sapnī nekas nepārsteidz, viss ir loģisks, saprotams un ikdienišķs. Nomodā ko tādu ieraugot būtu immfarkc mivokardā kā likc.
...ei, nu ei... man gan ir bijuši sapņi no kuriem bezmaz ar sirdsklauvi esmu pamodusies... un arī kad saprotu, ka v a j a g pamosties, bet nespēju... :(
-
Labi, noriskēšu pirmo reizīti (netiesājiet bargi)...
Tas bija naktī pirmdien/otrdien, skaidri atceros.
Bija kaut kāds milzu pasākums ar viesu izmitināšanu kaut kādā provinces skolā.
Biju badā un, tiklīdz ierados, tā ēdu, ēdu, ēdu un ēdu bez apstājas.
Un naktī sākās caureja, caureja, caureja un caureja bez apstājas.
Sākumā gāju uz kaut kādu slepeno individuālo ateju, bet pēcāk to slēdza.
Tās vietā vienā skolas stāvā parādījās plaša publiska ateja ar blakus esošām duškabīnēm, kur vietu trūkuma dēļ bija ierīkotas guļvietas gados jaunākajiem pasākuma dalībniekiem.
(jā, jā - dušā/atejā)
Bet man turpat telpā blakus kabīnē tik caureja, caureja un caureja...
Beigās izsauca skolas komendanti, kura atvēra kabīnes durvis un audzināja mani, bet man tik joprojām caureja, caureja, caureja...
-
...a gulta no rīta tīra?
p.s.
Par caureju nekad neesmu sapņojis, bet ja sapnī gribas čuràt, tad nav ko kavēties un jāvico uz to reālo tualeti! nav ko vairs gulēt! :D
-
Man jau sen kā viss ir atsaistīti - gultai nekas, pat ja sapņos čurāju, čurāju, čurāju, čurāju :)
(protams, tas nāca ne bez zināma treniņa...)
-
...varbūt labāk netrenēties, bet sapņot par ko citu...
-
Krimson, tagad gaidi baigo naudu!
-
No šī sapņa pamodos un aizmigt vairs nevaru.
Jāraksta :)
Visi iesaistītie ir miruši.
Aizeju ciemos pie vectēva un redzu, ka viņš kaut ko mēğina no pagultes izvilkt. Stāsta, ka aiz gara laika meklējot atrisinājumu kādam senam noslēpumam un tagad esot sapratis kur meklēt norādes.
Un tiešām - no pagultes izvelk atslēgas piekariņu, kas norāda konkrētu grāmatu, grāmatas grāmatzīme uz ..., līdz beidzot vajadzēja pārbīdīt galdu, lai uz tā pakāpjoties varētu iebāzt roku skurstenī un izvilkt aploksni.
Aploksnē krievu armijas desantnieka foto, uz dzeltena flaneļa izšūts teksts un vēstule, kurā teikts, ka kāds cilvēks ir gribējis, lai tieši mēs atrastu /kaut ko/, kura vērtība esot 180 000$.
No norādēm bija visāi nieciņi, grāmata, vairākas fotogrāfijas un uz lapiņām sarakstīti dzejoļu fragmenti.
Nezinu kā, bet nonācu telpā, kurā uz grīdas gulēja vairāki miruši cilvēki /zināju, ka tie ir mani vecvec../, kurus dzīvē nekad nebiju saticis.
Ar tēti meklējām īsto radinieku, kurš zinātu kādu notikumu, lai varētu saprast visas norādes.
Pēkšņi viens no mirušajiem sāk grozīties, atver acis un saka, ka esot pamodies.Tāpat sāk mosties arī pārējie.
Zināms mulsums ir, bet baiļu man nav. Pats brīnos :)
Sākās svinības, jo nevienam vairs nav jābūt mirušam.
Ir kāda jestra tante, kura nepārtraukti lamājas.Labsirdīga, bet visus izrīko ar lamuvārdiem. Nu, ble, Jūli, ko Tu pi...ies, tak visi jau pie galda.
Tante paņem mani aiz rokas, apskaujamies, priecājamies, skan akordions. mēs sākam lekt polku.
Mēğinu saprast kas ir šī iepriekš mirusī radiniece. Atbildēja, ka / sapņu scenārija autori ņirgājas laikam:D/ viņa patiesībā neesot nekāda radiniece, viņai vienkārši patīkot buhāt un jautrība. ..pipec.
Pēkšņi sapratu, ka šie nebūs vienīgie mirušie, kuri celsies. Tagad neaudz kļuva bail.
Skrēju pie loga un, jā- no visiem stūriem un no pazemes parādās cilvēki. Sākumā gaita kā zombijiem filmās, bet vēlāk izrādās, ka viņi gribējuši tā mūs pabiedēt un tagad visiem ir smieklīgi.
...tālāk vēl cīņa ar robotiem, bet tur maz atceos.
Man nebija nekāu ieroču un vienīgais, ko varēju izdarīt, bija spļaut uz viņiem.
Spľāvu barvedim, bet viņš aizsargājās ar kaut ko līdzīgu stekam. Spļāviens izšķīda un daļa trāpīja viņam sejā.
Noslēdzām mieru, jo man esot viņam nepazīstams ierocis :D
P.S
Alkoholu, narkotikas lietojis neesmu :D
-
Labrīt. Brom! Sen šitā nebiju smējusies ! Tas par epizodi ar spļaušanu. :rofl:
-
Iespaidīgi!
Kaut kad lasīju fantāzijas romānu, kura galvenā varoņa siekalas bija kļuvušas nāvējoši indīgas - tātad spļāviens var būt ierocis :)
-
varoņa siekalas bija kļuvušas nāvējoši indīgas
Man kaut kā asociējas ar ne visai veiksmīgām vakariņām...
-
Masaji sasveicinās spļaudoties
-
Vottt domāju, kad tukkngs sapņo ka brauc ar auto, tad ar kājām min pedāļus :D
Kad Broms akardeona pavadījumā lec polku - tas varētu būt iespaidīgi... ;)
-
tikko brokastoju kautkādā dārza kafejnīcā. stūrī muzicēja "Labvelīgais tips", Fredis dziedāja - tu tikai turi acis ciet...
-
Fredis dziedāja - tu tikai turi acis ciet...
Rīmējas ar tēmas nosaukumu :)
-
Sapnī izmuka no mājas mans lielais runcis. Pūlējos notvert aiz astes, bet šķiet, ka nesanāca. :(
-
Ibio...
Sen nebija bijis, bet mani atkal bija iesaukuši armijā.
Biju riktīgi dusmīgs. Izrādījās, ka mainījusies kaut kāda sistēma, daļa datu esot zuduši un tāpēc nevarot zināt kurš ir bijis un kurš nē.
Es saprotu, ka vaaarbuut var otreiz, bet nu trešo reizi..... /par otro reizi esmu sapņojis jau agrāk :D /
Kaut kas pastāstīja, ka šitā jaunā sistēm vispār esot baigais brāķis, arī tagadējo iesaukumu visticamāk neieskaitīs un šis aplis turpināsies ilgi – kā demobilizēsies, tā iesauks atkal. Ufff... pamodos J
-
Armijas samsara ;)
-
Sapnī baseinā pazaudēju somu, kurā bij 50 eiro...tā visu sapni klīdu un mekleju, tur vēl prezidentu satiku un biblenē ieklīdu. Tā arī visu sapni meklēju un neatradu.
Man tādi vienkārši sadzīves sapņi.
-
...nu kā jau Nārām :)
-
Bet es labu laiku neko no sapņotā neatceros...
-
Kopš esmu sākusi Trittico, mani sapņi kļuvuši smagāki, nomācošāki. Un - no rītiem vairs neko lāgā neatceros. Tikai to tumšo sajūtu un ļoti reti kādu īsu sižetiņu, kas ātri aizmirstas
-
Tikko gāju caur parku. Tur uz soliņiem mazās grupiņās sēdēja motociklisti ādas jakās un visos citos pričendāļos. Sveicinaja mani un māja. Izgāju uz laukuma, tur divas grupas fočējās, katrā pa cilvēkiem 30, arī moču veči.
Man rokās bija Harley Davidson slota.
-
Man rokās bija Harley Davidson slota.
Tu dziļi sirdī esi rokeris-ragana :)
-
Nēnu par tiem rokeriem man puslidz skaidrs kapēc un kur šie sapnī radušies, bet tā slota gan lika aizdomāties WTF... :D un es šo tik lielīgi nevērīgi nesu...
-
Kà izskatījās HD slota? Pēc kādām pazīmēm? Tur bija logo varbūt uz slotas? :)
-
HD slotu pēc plurkšķa atpazīst... kad ar tādu nolido, visi uz pauzes 5 min...
A es, a man... aizvakar sapņoju, ka krabjus ķeru, ar jedu... 101 āķi sametu, fig, neko nenoķēru, jo pamodos... šonakt cerēju vilkt ārā... nekā :(
-
Nu ko tu, nakat. Sapņos vnk zina, kas ir kas. es ZINĀJU, ka HD... :)
-
Man šonakt atkal pazuda, šoreiz koferis ar drēbēm, atkal visu sapni meklēju.
Vispār, mani mūžīgie sapņi ir par apmaldīšanos un kaut kā pazušanu un meklēšanu. Tik besīgi visu nakti neatrast ne ceļu, ne mantas.
-
Tā varētu būt biznesa ideja...taisīt HD slotas un tirgot internetā.. :)
-
Sapnī modelēju sev ideālos svārkus - līdz celim, ar kabatām, klasiski šaurus, bet ne apstieptus. Nopirku audumu, sašuvu. Stāvu pieturā ar jaunajiem svārkiem, gaidu transportu. Piebrauc pazīstams džeks uz motocikla un saka, ka aizvedīs mani, jo transports ilgi nenāks. Vilinājums braukt ir liels, bet bažījos, kā es ar svārkiem varēšu uzsēsties uz moča. Turklāt visi pieturā stāvošie vēro mani ar ļoti lielu interesi. :D Tomēr uzsēdos, svārkus uzrāvu līdz pakaļai, bet ne tā, lai visi apenes redzētu. :D
-
Mani bija sagūstījuši kaut kādi farmaceiti izpētes nolūkos. Viņi izstrādāja kaut kādas zāles vai narkotikas. Man injicēja vairākkārt pēc kārtas man nezināmas vielas.. jutu, ka jumts brauc prom, apziņa atslēdzas, neko nevaru padarīt, pilnīgi paralizējos.. It kā beigās pa otrā stāva logu muku prom, bet vai aizmuku, nezinu.. Nebija jauks sapnis..
-
Nākamreiz izstāsti jauko sapni. ;)
-
Sapņos redzēju, ka braucu ar autobusu, tas nonāca mazpilsētā, tur bija kāpnes uz augšu un pa tām jau autobuss nevarēja pabraukt. Tad vēl sānos atradās ūdens klajums. Celtnes tur bija interesantas, ārā veda ceļš uz lielo šoseju, kura aizgāja uz galvas pilsētu.
-
Sapņos redzēju, ka braucu ar autobusu, tas nonāca mazpilsētā, tur bija kāpnes uz augšu un pa tām jau autobuss nevarēja pabraukt. Tad vēl sānos atradās ūdens klajums. Celtnes tur bija interesantas, ārā veda ceļš uz lielo šoseju, kura aizgāja uz galvas pilsētu.
man aizdomas, ka tas ir tas pats autobuss, kura šoferim Minne savā sapnī vidējo pirkstu rādīja
-
Jā, izlasīju Kundalini pirmās rindas un sāku smieties.
Kundalini, es pa to ceļu nāvīgi steidzos uz pieturu. Un nebija tā, ka nespēju paskriet, kā sapņos mēdz būt, nē, desoju kā Bobis un priecājos par sevi. Bet buss pieturā neapstājās :evil:
-
sapnī, kā jau vairākas reizes pierasts, braucu uz māju vilcienā. Pēkšņi dolec, ka kaut kur esmu aizmirsusi somu. Kašmars! Tas nozīmē, ka braucu pa zaķi, jo somā noteikti ir biļetes un tas nozīmē, ka jebkurā brīdī mani var izlidināt kādā pieturā. Labi, Dievs ar viņu, tālāk tikšu ar stopiem, galvenais lai tas notiktu pēc iespējas tuvāk galapunktam. Tad vēl somā taču visa sieviešu cilvēka iedzīve, tai skaitā maks, tātad nebūs ar ko samaksāt. Es pat nepieminu, ka svaigi pirkts telefons turpat, līdz ar to, neviens neuzzinās, ja man kādas ziepes. Un visvairāk žēl blociņa, jo tajā ir visa mana dzīve - skices, pieraksti, aprēķini, foto. Blociņi vispār ir mana vājība. Neatceros, kas tur pa vidu vēl ir bijis... Vienkārši atjēdzos kaut kādā lauku kultūras namā. Māsas skuķis ņemas ap topošās izrādes skatuves iekārtošanu... un te zem kāda galda putekļos pamanu savu blociņu un mobilo. Naudas nav, bet kāda tam nozīme! Galvenais, ka dzīve var turpināties. Atkal varu ko plānot un visi par to uzzinās..
-
Man bija sapnis par liktenīgām nejaušībām...
Raimondam Paulam pirms brīvdabas koncerta tīšām vai nejauši dzeramajam tiek pievienots alkohols (cik zināms, Pauls nedzer), tad nu momentā iestājas reibums, toties koncerts ir tāds, ka klausītāji bezmaz vai ģībst :D Tas tiek filmēts, likts jūtūbā, visi ir fascinēti.
Kaut kur netālu no uzstāšanās vietas ne pārāk augstu karājas valsts karogs. Vienam iereibušam puisim no trauka netīšām izšļakstās alkohols un protams, uz karoga. Puisis aizsteberē tālāk...
Pēc kāda laiciņa cits puisis nolemj uzsmēķēt turpat pie karoga, uzrauj sērkociņu, un... karogs uzreiz uzliesmo. Mērens haoss, neliela panika, bet ugunsgrēks tiek ātri nodzēsts.
Es tur biju tikai vērotāja no malas. :)
-
Sapņu bija daudz, viena epizode spilgtāka, braucām arābu pilsētā, likt bumbas, sprāgstvielas viņu kaut kādā zikurātā. Ar mazu auto, vesela kompānija, ar kādi melnie. Arī sieviete bija līdzi. Skatos , ka bumbas ieliktas apakšā, celtne augsta, bet sākās sprādziens pēkšņi un es domāju, ka jāsāk braukt, kaut tikai uz auto neuzkristu atlūzas, visi skrējām auto , aizmugurē 4 saspiedās, es priekšā ar šoferi un dāmu. Braucam pāri ielai, un butu gandrīz aiz stūŗa aizbraukuši, bet kā filmās - pēdejā brīdi arābu kompānija ievēro auto un sāka dzīties mums pakaļ ar automātiem.
Auto brauc, bet knapi kust, tam kaut kāds motocikla motors iekšā. Beigās auto sāk braukt pa tādu kā apaļu bļodu, sfēru augšā, tas ir ēkas jumts un mēs braucam debesīs. Beigās nonācām slēgtā kvartālā un tur mums lika mieru. Beigās skatos, ka tas ir latviešu kvartāls. Tāds drusku dīvains sapnis.
-
Šonakt sapnī vārguļoju. Vienubrīd uznāca tāds vājums, ja ejot ļimu, nevarēju paelpot, galīgi švaki. Divi ārsti mani izmeklēja, vienojās, ka man kaitē B vitamīns, tas jāņem nost. Beigās domāju - ei...un ja nu man ir covid? Man taču trūkst elpas, esmu bez spēka, bet neviens neiedomājās man testu taisīt.
Pamodos, un bija jāpasmīn - jā, tā tik būtu likteņa ironija jeb s ļogkim parom :mrgr:
-
Es biju ballītē. Prezidents visu laiku dancināja Džoanu Čenu (ķīniešu aktrise, Twin Peaks), un Dace Rukšāne bija par to apvainojusies.
-
šonakt mani aizsūtīja uz kaut kādu semināru. Uzvilku melnu vakarkleitu ar plikiem pleciem, bet liekas biju ieradusies par agru jo tur sanāca apbedīšanas biroju darbinieki. Sēdēju uzgaidāmā telpā un sāku šķirstīt šamo prezentācijas materiālus. Katrā lapā kāda kopbilde katram kolektīvam. Nu visādas - vienā vispār kaut kādi džeki ar plikiem torsiem, tādi optimistiski noskaņoti un atraktīvi ;o))) Kad šamiem tas seminārs beidzās, atjēdzos paraugu zārkā ( droši vien iemēģināju) un rāpos ārā. Cik sapratu, savu semināru biju nogulējusi. Te saskrējos ar veci, kas vāc antikvariātu ( savā laikā šams bija atnācis omes fotoalbumu ievērtēt). It kā mums bija pa ceļam, bet kaut kur biju atstājusi lietussargu... vienā vārdā - kašmars. Paskatījos sapņu tulkā- gulēt zārkā ilgs mūžs. Pazaudēt lietussargu - zaudēt pajumti. He he - tas laikam sakarā ar manu gaidāmo pārcelšanos?
-
Sapņos biju biroju ēkā, man viena meitene deva pasūtījumu, lai iztaisu viņai beidžikus, kā vizītkartes iepakojumā. Es paņēmu pasūtījumu, jocīgi ka viņai pats samaksāju nelielu naudu, un aizgāju pie paziņu firmas - pirkt vizītkaršu materiālu, beigās nopirku tā kā uzlīmju papīru, bet meitene teica, ka tas būs par švaku, vajag stingrāku papīru, beigās man apnika ar viņas pasūtījumu ņemties un lauzām līgumu, es vēl parakstīju kādu cedeli, ka atsakos no tā visa darījuma. Tad braucu autobusā un rēķināju, cik es būtu vinnējis, cik izdevumi, blakus sēdētājai nepatika, ka čaukstinos ar papīriem un tur ņemjos ar rēķināšanu. Tad atkal tajā pašā ofisu mājā atrados, tur blakus telpās tā kā žurnālistu kompānija, viens teica, ka rekur tas džeks, kas gandrīz piekrita uz tik neizdevīgu pasūtījumu. Beigās tas pats žurnālists pienāca klāt man, lai iesaku populārākos vēdiskos speciālistus , es tā padomāju, un arī tiešām nosaucu divus, par ko pats biju pārsteigts, ka sapnī tas tā iespējams.
-
Bija jāsūta steidzams e-pasts Ļeņinam. Pēc tam palīdzēju rakstīt kursa darbu ļoti jauniņam Ģirtam Jakovļevam. Vēl pēc tam nokļuvu pārtikas veikalā, kurā streikojoši darbinieki bija sarīkojuši ballīti.
-
Man arī veikals -Bērnu pasaulē, uzkāpjot pa kāpnēm no KR. Barona puses, 3. stāvā visa lielā telpa tukša, saliktas krēslu rindas un tur tagad ir baznīca -tāda kā jaunā paaudze. Lavāmies prom, bet atrodam, ka pašā stūrī iespiedies veikalinš ar nocenotiem audumiem un vēl kaut kādām precēm "no Vācijas"
Pēc tam esmu lielā angārā, laikam servisā. Paskatos -re, kur mūsu kumode ar daudzām nelielām atvilknēm, ko nez kādēļ esam atdevuši (nekad tāda nav bijusi). Un vēl dažas blakus, kā kolekcija.
Tad kaut kur izeju, pa to laiku jau lielos vārtus slēdz ciet, lai tiktu pēc mašīnas, jālien pa rezerves ieeju, caur tādu kā sieta cauruli 4-rāpus, ārā kopā ar darbiniecēm tāpat. Neliekas kaut kas slikts, laba drošības sistēma, nodomāju.Viena no darbiniecēm tāda blonda, smējīga, līdzīga Jegļevskai no Likteņa līdumniekiem (par kuru vakar lasīju stāstiņu)
-
šonakt bija lielā pārcelšanās uz jauno dzīvokli. Sākumā mēģināju kontrolēt un organizēt procesu, līdz brīdim, kad sapratu, ka visiem uz mani pofig, viss tāpat notiek un man vispār nav nekādas teikšanas. tāpēc, lai lieki nezaudēt laiku, sāku organizēt ekskursiju uz manu jauno dzīvokli. Pagalmā jau bija sanākuši vismaz kādi astoņi (man nepazīstami cilvēki), kuriem kaut ko skaidroju par notikumu vēsturi un uzvedības normas apdzīvotās telpās.
-
Esmu atbraukusi uz Kalteni un tur tādā pļavā pie jūras saradusies iedzīvotāju kolonija, tāda kā sādža. Smilšaina ceļa vienā, jūras pusē tādas kā būdiņas -aizgaldiņi kaut kādai dzīvai radīai, laikam trušiem. Pati māja ceļa otrā pusē, bet nu galīgi švaka, labi, ja 2x 2. Esot vasarnīcas. Apkārt savā vaļā skraida bērnu bars, bet viss tāds pelēks un noplucis.
Eju tālāk un ciemojos pie kaut kādas tantes, kuru apsolu vest uz Liepāju pie daktera, abas esam dikti draudzīgas un viņa tā kā dod mājienus, ka gan jau viss tiks man. Bet šajā reizē braucam prom, mans tēvs mašīnā pie stūres. Es tā kā mazliet bažījos, jo ceļš stāvs un slidens, prasu, kā viņam ar veselību, viss esot kārtībā
Pēc tam es kaut kādiem ārzemniekiem -tūristiem miedzu ar aci un viņi katrs man uzdāvina vējjakas, ko es knapi varu sabāzt 2 maisos. Nu viņi gaida kaut kādu atlīdzību , bet es bēgu ar visiem maisiem, uzskrienu augšā vecajā dzīvoklī un paspēju uzlikt ķēdi durvīm. Viss beidzas tomēr kā joks, es smejos un saku, ka paši vainīgi.
Pēdējo atceros fragmentāri, tik atstāstu kaut kādai kungu kompānijai ezera krastā sapni par Kalteni
-
Pilnmēness laika murdziņi... Redzu sēž klasesbiedrene ar kādu, čalo parkā, bet blakus kreisajā pusē alā lien čūska. Domāju, kas notiks, kad pamanīs, bet čūska ta nekaitīga zalktis, nē drīzāk pitons, nē astes gals tāds plats - laikam būs tritons, nē par lielu... varāns. Taču, kad pamanu, ka radījums izlīdis tālāk ārā, izrādās tas ir krietni lielāks un vairāk līdzinās zilonim (tieši viens blakus ganās salīdzināšanai) tikai tāds koši zils ar melniem punktiņiem. :faint:
Pēcāk sanāk, ka šis nezinkas (nu jau izveidojies kas godzilveidīgs) ir no citas pasaules, un, lai gan bez īpašas agresivitātes pret vietējiem, dēļ tā ka šī pasaule sveša, kaut ko nogalina un vispār ir ļoti bīstams, un vienīgā iespēja glābties - viņu nomušīt. Tiek izlemts par labu indei, kas tiek viņam laipni piedāvāta kokteiļa/smūtija formā. Radība pat pasaka paldies (žēl viņa palika), bet nu viņa krāsa mainās uz melnu, un tas nozīmē, ka inde iedarbojas.
-
Sapņaina nakts.
Pēdējais - sasaukta sapulce. Vēl kādu gaidām. Saku, aiziešu kaut ko ēdamu nopirkt visiem. Nezkāpec paķeru līdzi putekļsūcēju. Eju, jau aiz stūra, oops... vads nav izštepelēts. Eju atpakaļ, izštepselēt, kolēģe pabāž galvu no sapulces, telpas saka, lau paķeru arī bezalkaholisko aliņu. Labi, vai man grūti.
Pamodos. Ar nelielu vainas apziņu, ka visi tur bez ēdamā un aliņa palika.
-
Es piedalījos orientēšanās sacensībās, kur pie finiša bija jānodod kaut kāds puķpods. Tas man pašās beigās izjuka, zeme izbira un nevarēju uzrādīt vajadzīgo pap''irus, tikai kaut kādas sliktas kopijas
-
Tādi pekstiņi nebija redzēti, tev, daddy, patiks.
Esmu ieradusies mājās pie Daddy kā maiņa iknedēļas sekretārei/istabenei. Ir viena galvenā, kas visu ierāda. Sākumā ir bijusi doma, ka palīdze būs viena, pēc tam izlemts, ka tik ilgi neviena neizturēs, tātad maiņas.
Istaba tāda paliela, bet nekārtīga un tumša. Daddy ir kaut kāds svarīgs pētnieks (rakstnieks?) kas jāaprūpē visās sadzīviskās lietās. Pats guļ pussēdus gultā, kā tāds Rainis. Sāku vākt un locīt izmētātos džemperus, prasu, kāpēc viņam tādi mīksti sieviešu , ar augstu apkakli. Drēbes ir visur -uz rakstāmgalda, palodzes.
Beigās savācu klēpi ar netīrajām, kas jānes mazgāt. Mani ved pa ļoti lielu dzīvokli, ovāla halle pa ceļam ar kādām 5 durvīm, vienas paveras un palūr jauna sieviete ar bēbi rokās. Nonākam gala istabā, kur mitinās tāds puišelis, tālāk durvis uz vannas istabu, tur priekšā ņipra vecmāmiņa, Daddy mamma un norāda, ka drēbes var nomest kaudzē uz grīdas. Gribu iet atpakaļ, bet durvju vietā tikai tāda 20 cm sprauga sienā. Apjūku, ome smejas un pagrūž sienas gabalu -izrādās durvis ir izzāģētas sienā, bet veras.
Viss
-
tāds sapnis uz randiņu aicina... :D
-
Nez kāda iemesla pēc un nez kādā veidā nogalināju princi Viljamu un līķi paslēpu dīvāna kastē.
Un tad sākās mans Raskoļņikova ceļš. Sirdsapziņa grauza un bailes, ka mani atklās. Kādā ballītē kāds pavilka laukā dīvāna apakšu un atrada manis rakstītu zīmīti "Princis Viljams ir slepkava" (ar domu, ka tieši par to viņš tika sodīts un dabūja galu). Kamēr visi šausminājās par zīmīti, es baidījos, ka drīz tiks atklāts arī iepakotais ķermenis, ka pēc kāda laika sāks sadalīties un smirdēt. Un tad man sacēlās mati stāvus, pēkšņi apjēdzu, ka esmu rīkojusies pavisam stulbi, jo policija taču noteikti veiks rokraksta ekspertīzi, tāpat droši vien DNS analīzes....tātad laika jautājums.... Mocīja drausmīgs kauns, ka visi zinās, ka neesmu tas cilvēks, par kādu esmu izlikusies līdz šim, ka vecāki un draugi LV to uzzinās....Vienlaikus risināju iekšējo jautājumu, ka jāiet un pašai jāpiesakās policijā. Apdomāju, ka gan jau dabūšu mūža ieslodzījumu, bet ka tas vrb būtu pavisam labs variants manām vecumdienām - Austrijas cietumā būtu aprūpēta un nodrošināta līdz mūža galam.
Pēc kāda laiciņa iegāju telpā, kur glabājās līķis un netīšām ar kāju aizķēros aiz Viljama ķermeņa. Tas bija jau atrasts, noguldīts uz grīdas un apklāts ar segu tā, ka tikai sandalēs ieautas kājas (ar zeķītēm) laukā. Ap galvu lidoja mušiņas. Sapratu, ka tagad viss tikai sāksies....
Pa starpu, sirdapziņas un baiļu mokās vēl ieklīdu kādā stadionā, kur notika tā kā deju svētki. Man uzreiz vajadzēja pievienoties kādai grupai. Nezināju ne soļus, ne kustības, bet skatījos no pārējiem un cītīgi atkārtoju tādus kā vingrošanas demonstrējumus ar nostieptām taisnām rokām un kājām mūzikas pavadījumā. Un vienlaikus tie Raskoļņikova iekšējie monologi...
-
Minnīt... :m:
-
Minnīt... :m:
Pareizi, par Keitas reakciju arī baiļojos
-
Man vairăkas reizes ir bijuśi līdzīgi sapńi. Tik līķis antresolā vai pagrabā. Un tūlīt, tūlīt atradīs.
-
Vot man līķis nekad nav bijis.
-
Galinājusi esmu, līķi slēpusi neesmu.
-
Pirms padsmit gadiem līķi slēpu, samaļot gaļas mašīnā. Pēc šī sapņa uz 2 gadiem kļuvu par veģetārieti.
-
:rat:
Arī šonakt bija slēpjams līķis - bijušā vīra brālis skapī. Bet vainīgā nebiju es, cik atceros. Un bija kompānija, kkādi vīrieši, kuri taisījās tumsiņā iznest ķermeni. Spriedām, ka visdrošāk būtu kkur mežā, vismaz 2m dziļuma bedrē, lai zvēri netiktu klāt un neizvazātu kaulus.
Citā sižetā skolā degustējām paštaisītas tortes - katrs bērns ar saviem vecākiem starp kārtām iesmērēja dažādas zaptes un tad noglazēja. Viss notika 3 stāvos, un mēs no augšas lūrējam, kā no lejas nāk komisija- daži učuki ar karotēm. Tad gājām arī paši. Bija forši sulīgas tortes, bija sausas. Kāds krievu tautības tēvs stāstīja, ka viena kārtā smērējis melleņu zapti, otrā kārtā kazenes, tādēļ viņam tik tumša torte bijusi.
-
Man šonakt sapņos arī bija vētra (dzīvē vēl nav sākusies, lai gan vējš pūš un jūra labi dzirdama pat Valteros).
Sākumā nevainīgi iesvētīju draugu jauno vann (kaut kāds pasākums tam par godu) - jaunākās tehnoloģijas, lielisks dizains (porcelāns ar koku), turklāt iekārta, lai var šūpoties, vienīgais - jocīgi sekla un ūdens noteka nebija līdz galam izveidota, tāpēc pašā vannā kaut kādas trubas, kurām būtu jābūt aiz sienas. Kad nu sāku posties mājās, sākās solītā vētra. Jocīgā tauta pabira ielās skatīties (vai tad tas droši?), es drošības pēc ar vēl pāris cilvēkiem pagāju mājas pavārtē uz blakusielu (liela arka kāda pusotra stāva augstumā kā staļinietēs), tā kā notiekošo varēju vērot uz abām pusēm. Sākumā viss bija salīdzinoši mierīgi, tad redzams kā labajā pusē tuvojas viens, divi virpuļviesuļi (te sarūk, te pieaug) un kreisajā pusē arī viens manāms.
Tad viss sāk lidot pa gaisu - kaut kur mauj govs, daudzstāvenei pa kreisi uzkrīt lvalis (nez kur pacelts?), kad nokrīt redzu, ka tā ir ļoti liela piepūšamā peldmanta (laikam no jūras atnesta...), labajā pusē vairāk krīt kaut kādi akmeņi, no sākuma mazāki, tad jau bruģakmens lielumā... Vārtu ailā dziļāk parauju vienu puišeli, jo redzu lidojam baigo bluķi, un tieši laikā, jo bluķis nokrīt tieši ailas priekšā un iegāžas iekšā ar dīvainu metālisku pieskaņu, šķiet, kādam blakustāvošam trāpa uz kājas īkšķa, lai gan nekādas reakcijas nav. Taču izrādās mans mobilais gan nez kā zemē mētājies un trāpījis zem bluķa. Turas kopā un strādā, lai gan ekrāns pamatīgi cietis. Tajā brīdi sāku apcerēt - vai šis ir, vai nav apdrošināšanas gadījums...
-
Man tika iedots DVD ieraksts ar svarīgu infu, kas jānoskatās un jāanalizē.
Tikai tas nez kāpēc bija Bellacord plates formā. Labu brīdi gudroju, uz kāda aparāta atskaņot, līdz tomēr atradu :)
-
Darbā ieradās kkāda komisija, kas kontrolēja atbilstību dezinfekcijas standartiem. Staigāju viņiem līdzi un drebinājos, ka tikai kko neuzķer. Komisijas dāma uz slimnieku gultām un palagiem pūta līdzekli, kas pēc īsas iedarbības iekrāso materiālu, ja kaut kas nav sterili. Viss bija kārtībā, palagi palika balti, neiekrāsojās, un es uzelpoju.
Tad visi gājām uz virtuvi, kur dāma uzpūta uz metāla plīts. Pēc brītiņa plīts virsma kļuva melna. Tad dāma pūta tieši uz plītsriņķiem. Tas pats. Iekšēji uzelpoju, ka šī nav mana joma, un nedabūšu pa mizu
-
Tagad saprotu, ka savā sapnī reizes trīs "pamodos" un mēģināju atcerēties savu sapni. Ritināju notikumus no gala uz sākumu, brīnījos, ka viss kaut kādā rosola ... Rezultātā, pamodos un vispār neko neatceros. :alt:
-
No visa sapņu raibuma atceros tikai vienu sižetu - mums ar Valentīni bija kusls 2 sekunžu segss
-
No visa sapņu raibuma atceros tikai vienu sižetu - mums ar Valentīni bija kusls 2 sekunžu segss
Jēziņ :smej:
-
Uz nakti nevajag Valentiinu lasīt.
-
Uz nakti nevajag Valentiinu lasīt.
Vakar jau nekā daudz no viņa arī nebija
-
Tāpěc kusls.
-
Vēl sapnī nodomāju - par šito gan jāuzraksta forumā, bet tas arī bija vienīgais, ko atcerējos pēc pamošanās :)
-
No šīs nakts sapņa atceros tikai to, ka stāvu uz perona un gaidu vilcienu no Somijas uz Latviju. It kā tūlīt jāpienāk, bet laiks tā ka būtu. Domāju, ka derētu vēl paskatīties, vai viss ir paņemts līdz. Ieskrienu uzgaidāmā telpā, tāda kā paliela kopušku istaba ar gultām. Viena no tās manējā. Nu moins, pilns ar nesapakotām pekelēm. Sāku krāmēt koferī, tad to ielieku atkal kaut kādā ceļasomā, naktsgaldiņā kaut kādi konspekti... Tad vēl dvielis uz galvas, droši vien svaigi mazgāti mati. Vēl pa ceļam atpakaļ domāju, kur esmu iebāzusi biļeti. Vienā vārdā, kad izskrienu uz perona, tas jau tukšs, ne vilciena, ne viena cilvēka un arī aizdomas, vai tas vilciens šodien pēdējais... nav jau arī neviena kam jautāt. Pamostos, aizbraucu uz servisu. :brauc: Servisa puika izķidā no panckām šofera durvis. Līdz skaidrs, ka vajag kaut kādu detaļu. Izbraukā visas bodes - nav, jāpasūt, zvanīs. Kaut kur iekšā pazīstama sajūta. Rosība it kā ir, a jēgas nekādas...
-
sapnī sabiedrība bija lēmusi mani likvidēt un tālab ievietoja kaut kādā tur pazemes kabūzī. Tur jau sēdēja vēl kāds pārītis, kas informēja mani, ka no šejienes vienīga iespēja tikt sveikā cauri uzvilkt kaut kādu austrumu šamaņa tērpu. Principā jau nebija ko zaudēt, es piekritu un pēc brīža man sagādāja tādu zaļganu tautas rakstiem izšūtu drēbju komplektu. Vienā vārdā, ārā es tiku bez problēmām. Tad bija tāds pagarš ceļojums nez uz kurieni ar sīkiem piedzīvojumiem, kurus es vairs īsti neatceros, tik to vien, ka vairs neviens nepiekasījās. Līdz, nonācu savās mājās. Radiņi, gan pukstēja pa stūriem,- ķipa, kamēr es tur pa pasauli vazājos ar savu apgaismību, šamiem vieniem jātiek ar mājas darbiem galā. Neviens pat padzerties nepiedāvāja. Uzsitu ar kaut kādu verķi pa elektrisko vadu pie sienas un no tā sāk līt ūdens. Visiem nokārās žoklis, tai skaitā arī man ( neko tādu no sevis nebiju gaidījusī). Tagad žēl, ka neatceros tos ceļojuma piedzīvojumus, tik vien kā sākumu un beigas. Nu nekas, galvenais, ka dzīva ;o)))
-
Vīrs nosapņojis, ka Tramps mūsu mājā atbraucis, sēž pie galda un runājamies
-
Vīrs nosapņojis, ka Tramps mūsu mājā atbraucis, sēž pie galda un runājamies
2m un dezinfekcija - esot "kroni" noķēris
-
Iedomājieties, es tagad zinu, kā Spārka izskatās - sapnī redzēju! :rofl:
-
Saskatījos visādus krimiķus, nu tad sapnītis:
Skaidri atceros no vietas, kur divatā ar vēl kādu sievieti ieejam tukšā telpā, mums seko it kā apsargs,, bet pēkšņi slēdz durvis no iekšpuses un sāk draudēt ar pistoli. Mums panika, kaut ko kliedzam uz viņu, tad es izvelku MAZO SĒŅU NAZĪTI, ieduru viņam kaklā, nogāžu uz mutes, piespiežu pie grīdas un saucu, lai tā otrā nāk sasiet rokas
-
šonakt pārņēmos kārtojot savu radu vajadzības. Galvenais, ka nepazīstu nevienu, vienkārši atnāk cilvēciņš un paziņo, ka man, kā radu gabalam, šamiem jāizpalīdz. Problēmas visdīvainākās. Kaut kāds jauneklis saka, ka viņam, kā ēst, "uz laiku jāaizņemas" no kādas pareizticīgo baznīcas svētbilde. Un tā kā viņš paredz, ka šamam neviens labprāt neatdos, tad man jāiet un kamēr šis "aizņemsies" ... jāstāv uz vakts. Vienā vārdā nojūdzies. Es , protams, atsaku, bet atbildīgā brīdī tomēr aizeju uz baznīcu lai brīdinātu mācītāju par iespējamu ielaušanos. Tur notiek dievkalpojums un es pie vārda netieku, jāgaida. Te redzu, ka rada gabals pazūd kādā blakus telpā un izveidojās dīvaina situācijā - jo šams tur "aizņemās" bet es teorētiski it kā esmu uz vakts. Lai manu klātbūtni nepārprot tinos prom.
Tad ierodas vēl kāds radinieks, nu jau gados un lūdz palīdzību - viņam pagalam neveicās ar kaut kādu pieņemšanas komisiju. Aizbraucu pie šā uz vietas un redzu, kur problēma. Gaitenī, kur visiem karājās virsdrēbes, tādi, kā slēpotāju kombinezoni. Interesants moments, kombinezoniem pie stariem ir tādi magnētiņi ar kuriem tie turas pie pakaramiem. Un kaut kāds sīkais puišelis izklaidējās - atbildīgā momentā noskrien gar skapi ar kaut kādu verķi, kas nostrādā un viss virsdrēbju lērums nokrīt no pakaramiem lielā kaudzē. Palīdzu radam atrast viņa štātes un skrienam uz komisiju. Protams, ka kavējam. Komisijā ir trīs cilvēki, un lai tiktu cauri vajadzīgi 15 punkti. Viena no komisijas - Elita Veidemane, nikni parāda vidējo pirkstu ( ķipa, ja gribi piedalīties vismaz laikus jāierodas), tādā veida piešķirot tikai vienu punktu. Līdz ar to mēs atkal esam garām.
Būtībā rosījos visu nakti un nevienam nepalīdzēju.
-
šonakt ierados darbā ar kaut kādiem flokšiem. Kantora dāmas mēģināja pārmest kavējumu. Es teicu, ka meklēju viņām ziedus , lai iemeslu izdomā pašas. Iedevu katrai pa puķei un džekam, kas ieskrēja istabā, pateicu lai izņem manā vietā algu, jo man ir jātinas prom. Pazudu no darba un neatceros vairs kas tur vēl notika. Beigās atrados uz kaut kādas daudzstāvenes jumta. Lejā nevarēja nokāpt, vienīgā iespēja - blakus mājai augoša bērza zari. Riskēju un paliku stāvot tādā dīvainā pozā - viena kāja uz jumta, otra uz zara. Sapratu, ka viens vēja pūtiens un būs ziepes. Saucu palīgā, tauta lejā nesaprata, no kurienes balss. Te zars sakustējās un es pieķērusies pie tā kritu lejā, līdzīgi, ka lec ar gumiju. Diezgan veiksmīgi. Pirmais, ko ieraugu lejā - džeks no darba. Pieprasīju savu algu. šams samulsa, un izvilka no kabatas kaut kādu dzintara gabaliņu. Ķipa kaut kur investējis līdzekļus un ko tur vēl. Atbildēju, lai aizveras un ja pēc 10 minūtēm naudas nebūs šams visu atlikušo mūžu nožēlos, ka mani pazina. Naudu, protams, nesagaidīju jo pamodos.
-
To vajadzētu apkopot un izdot grāmatā!
-
Ja es sapnī redzu māju, kur dzīvojam, tad tikai vecajā versijā, nepārbūvētu. Šoreiz riņķveida kāpnēm bija remontēšanai noņemti pēdējie pakāpieni, vajadzēja nolekt.
-
sapnī biju kaut kādā pilsētiņā ar divu- trīs stāvu mājām. Uz ielām tukšs, dzīvokļos bardaks un pilns ar putekļiem. Visu laiku prātuļoju, kā es viņiem tagad ūdens patēriņu skaitīšu. Izmēģināju vairākus aprēķina variantus, neviens nelikās drošs. Līdz beidzot izgāju ielā un pamanīju, ka dažos logos vēl redz cilvēkus. Neviens savā starpā nekomunicēja, bet tas vienalga kaut kā nomierināja
-
-- detektīvfilmu kaitīgā ietekme --
es stikla krūzē jaucu citronūdeni. Griezu citronu tādos garos taisnstūra sešskaldņa gabalos (nezinu, kā no citrona tādus var izgriezt), metu palielā stikla krūzē ar ūdeni. Viena krūze, otra, trešā, viss ātri iztērējās, es tikai jaucu vēl. Bet tad izrādījās, ka viss ir bijis jāreģistrē un jāfiksē kā pierādījumi un citronu drīkstēja griezt tikai parastu daiviņu veidā. Sanāca, ka esmu slēpis pierādījumus. Tālāk kaut kāds džeks gulēja uz dīvāna ar bloknotu un pierakstīja, man bija jāsauc sastāvdaļas, ko liku krūzē. Es, protams šmaucos, liku četrstūrainos citrona gabalus un visu laiku domāju, kā lai novērš nesaisti starp patiesi izlietotajiem citroniem un uzskaitītajiem.
-
bij kaukāds tuss... un viena pupīga blondīnīte iekrita acīs....arī es viņai šķitu nevienaldzīgs... bet tā dāma bija ar pavadoni... es gudri izdomāju un aizlēju pavadonim acis, šis atslēdzas un es ar blondīnīti tik jauki tusēju... jau līdz viņas sniegbaltajām apenēm bijām tikuši... te MODINĀTĀJS (sievas! @#$%& :evil: ) ...mēģināju vēlreiz iemigt, bet blondīnīte bija kļuvusi nevaļīga un arī šās pavadonis sāka mosties. :?:
-
Sapnī ziema, sniega kupenas... Vīrs pie stūres, rullējam pie tēva uz mājām no Mežciema sētas puses, daļēji caur pagalmiem. Redzam - kur pārbrauc iepriekšējās pāris mašīnas, ielas vidū no zemes izšaujas ugunsstabs kā autošovos redzēts, tik nevar saprast - vai tam kā geizeram kāds cikls, vai iet gaisā, kad brauc pāri. Vīrs drošības pēc ņem kārtīgu līkumu apkārt, turklāt pamatīgā ātrumā, ar driftu, un tālāk tāpat lielā ātrumā ar driftu noparkojamies pie mājas. Attopos, ka vajadzēja nopirkt apelsīnus (sveiciens šārīta čata rudens augļiem!) un atceros, ka pa ceļam redzēju apelsīnu kiosku (tumši zils būcenis ar oranžiem apelsīniem virsū ). Ņemu īsceļu starp mājām, bet tādas kupenas, ka ātri brienu atpakaļ uz celiņu, pa ceļam piefiksējot no lampiņu virtenes veidotu uzrakstu "Andim un Aldim vārdadienā" un nodomājot - vai ta vienā dienā iekrīt... Beidzot pie kioska un sāku rēķināt, cik vispār varu nopirkt - skaidra nauda tikai monētās, norēķinu karte nederēs. Apelsīni 9 Eu kg! Maciņā izrādās gana daudz balto monētu, tikai - viena kantaina ar dzērvēm vai gārņiem - jubilejas (nelietošu), tad vēl pārītis ar uzrakstiem krieviski, piemēram, "Slava oktjabrju!". Kur tāda rauta?! Kā pa miglu atceros, ka tikko biju ceļojumā uz Pleskavu, nē Novgorodu... Tomēr normāli eiro arī atrodas, un tālāk seko mistiski aprēķini, salīdzinot eiro un apelsīnu izmērus, cik apelsīnu varu prasīt.
Bet pamodos pirms uzzināju, cik dabūju.
-
Manā sapnī arī bija lietiskais pierādījums -puišeļa mests saldējums, policists saspieda tādā 4kantīgā paciņā
-
Tas nav Latvijas pasta pakomātu reklāmas iedvesmots? :)
-
Es biju pilsētā, kur ielas radiāli sākās centrālajā laukumā. Virzienā pa labi mājām bija numuri ar pozitīviem skaitļiem, pa kreisi - ar negatīviem :mrgr:
-
Man bija jāliek eksāmens BE kategorijas iegūšanai (nez priekš kam, jo man tāda jau padsmit gadus kā ir), kā labad kopā ar citiem pretendentiem pulcējamies tādā kā starta laukumā. Bet eksāmens jāliek jāšus uz zirgiem! Visiem citiem zirgi kā zirgi, tikai man mazs apaļš ponis, uz kura kājas gandrīz līdz zemei sniedzas. Tiek izsniegta karte - maršruts apvidū, kas jānojāj, baigi sarežģīts, ar daudziem pagriezieniem un sīkiem ceļa sazarojumiem. Sasodīts, es taču nomaldīšos no tā maršruta! Vai varbūt jāskatās, kurp ved citu zirgu pēdas? Cenšos iegaumēt karti, taujāju, vai ir nosacījums, kādās gaitās kurš posms jājāj, kāda laika norma, lai skaitītos nolikts? Neviens neko sakarīgu nevar atbildēt. Tā nu dīdos uz sava poņa, startu gaidot, kad piebrauc glauns spīdīgs treileris, kas atvedis tādu pat glaunu antīku karieti. Kāds krutais te liks eksāmenu, karietē braukdams, kamēr mēs, parastie mirstīgie, jāšus! :wtf:
Cepoties par bezkaunīgo diskrimināciju, pamodos, tā i neuzzinājusi, kā man būtu gājis, noliktu vai nē :mrgr:
-
Nejauši ciemos apgāzu ledusskapi, gribēju drusk iztaisnot, stāvēja sašķiebies uz priekšu. Šis bija tāds plāns, kā grāmatplaukts. Pļakt un zemē, grabēdams, bet neko, turpināja rūkt. Nolēmu necelt, jo jau modos. vienkārši aizgāju. Pamodos, neko, vainas sajūtas nav... :D
-
Vienīgais, ko atceros, sūdu strīpa podā.
-
Vienīgais, ko atceros, sūdu strīpa podā.
naudas plūsma!
-
Nejauši ciemos apgāzu ledusskapi, gribēju drusk iztaisnot, stāvēja sašķiebies uz priekšu. Šis bija tāds plāns, kā grāmatplaukts. Pļakt un zemē, grabēdams, bet neko, turpināja rūkt. Nolēmu necelt, jo jau modos. vienkārši aizgāju. Pamodos, neko, vainas sajūtas nav... :D
vot zilonis...bezkaunīgs :) citu vārdu nav...
varbūt Tu pa cilvēku dvēselēm šitāpat bradā... nu, apgāzās, kauliņi izbira, PO... :sarcasm:
-
:ng:
-
Aber es devos ceļojumā un nedēļas braucienā man bija nez cik somas līdzi, un šujmašīna! Krāmējos viesnīcā 1,5 h un tā arī nespēju visu savākt. Vēl domāju, kas ar mani noticis, ka braucienā uz 7 dienām tik daudz kas līdzi, ja parasti taču pietiek ar rokas bagāžas 8 vai 10 kg. Viesnīcā jau ielaida istabā nākamos viesus, kamēr es it kā turpināju vākt pekelītes un šujmašīnu.
-
Bija sestdiena un jābrauc uz lielveikalu iepirkties. Sāku meklēt kurpes pa kurpju plauktiem. Apavu izrādījās nenormāli daudz, un es nekādi nespēju izvēlēties, kurus vilkt. Beigu beigās izlēmu, kurus vilkšu, bet atklāju, ka pazudusi otra kurpe. Izvēlējos citas, -atkal nav otras kurpes. Tā kādiem četriem pāriem bija pazudušas otrās kurpes. Sāku meklēt zudušos apavus. Visas iespējamās vietas mājās, pēc tam kaut kādā milzīgā mēbeļu veikalā staigāju un vandījos pa skapīšiem, kuros bija visādas lietotas kurpes un cimdi, bet savas pazudušās tā arī neatradu.
-
Es no kaut kādas darbnīcas stiepu 2 smagas segas ar pārvalkiem. Izrādījās, ka abas ir kaut kādas drausmīgi vecas -viena vatēta, otra noplukusi flaneļa un pārvalkiem pogas piešūtas dažādas un vietām vispār nav
Varu tikai piebilst, ka vakar vakarā sašuvu 2 maskas, beidzot tiešām īstais fasons
-
sapnītis tāds ... nedaudz haotisks. Ziema. Eju uz darbu. Viss ceļš vienās kupenās, tāpēc klunkurēju pa braucamo daļu. Pāris autiņu veiksmīgi pabrauc garām, viena nobrauc grāvī, vēl viena uzmet kūleni, lido gaisā kādus 10 metrus, bet tomēr veiksmīgi piezemējās uz riteņiem. Darbu esmu nokavējusi, bet iekšā netieku, jo man pretim nāk kolektīvs un paziņo, ka esot aizsūtīti uz analīzēm. Atkal jābrien pa piesnigušo ceļu. Paņemu autiņu un piedāvāju kolēģiem vispirms aizšaut līdz kafūzīm, uz tām analīzēm vienmēr paspēsim. Divas dāmas iesēžas, pārējās spītīgi pazūd šķērsielā. Par to kafūzi neko neatceros, tagad esmu poliklīnikā, meklēju savu ĢA. Kabinetā pieņem nepazīstams ārsts. Gaitenī man garām paijiet kāds vecis ar puiku un ... skaļi nošķaudās! Saprotu, ka no analīzēm vairs nav nekādas jēgas un atgriežos darbā. Kabinets tukšs, nav neviena, telpa izskatās tāda steigā pamesta, putekļi, papīri pa grīdu, sasisti monitori un neviena cilvēka. Skaidrs, visi izolēti, uzņēmums aizgājis pa burbuli. Pamostos.
-
Āāā, Valis ar savu sāpi ir visu forumu saindējis. Šonakt man sapnī rādījās veseli divi pāri, kuros katrā viens bij nevainīgs un viņi taisījās to labot :rat:
un visa šitā Sodoma un Gomora manā (man sapnī piederošā dzīvoklī)
Labi vēl, ka es personiski tur nepiedalījos :)
-
Biju aizņēmies no kāda drauga veco 80to gadu pirmo Golfu vai Polo tumši zaļā krāsā ar smukiem lieliem diskiem. Restaurētu un sakoptu. Pa nakti atstāju to Artilērijas un Krāsotāju ielas rajonā. No rīta autiņš bija ar izsistu logu, sadauzītiem sāniem un bez riteņiem. Ziņoju policijai, bet īsti nespēju precizēt, kurā vietā tas atrodas. Tad atlikušo sapņa daļu rēķināju, cik man izmaksās atjaunošana, jo jāatdod taču tāds kā paņēmu. Nebija nedz interesanti nedz smieklīgi..
-
degpunktu saskatījies uz miegu?
-
degpunktu saskatījies uz miegu?
nē, Line of Duty un Nemilētie :D
-
Sapnī biju kaut kur starp mežiem, laukiem, krūmājiem. Satieku it kā pazīstamu vīrieti, kam pār roku pārmestas vairākas čūskas, cik nu var pārmest pār roku- 2m garumā, 15 cm diametrā. Slinki karājas, tik mazliet paceļ galvu, bet neizskatās slimas.
Tās esot gaļas čūskas viņš paskaidro.
Sapnī pamatīgi samulstu - man tas šķiet kaut kā negodīgi - atkal viens savvaļas dzīvnieks ieslodzīts būrī un tiek izmantots. Daba dzīvniekiem nav nekāds atpūtas nams, tā mēdz būt nežēlīga, bet...
Ar šo mulsuma/apjukuma sajūtu arī atmodos.
Varbūt vienā putrā sajaucās mans izbraukums uz laukiem, kur novēroju vistu/zosu ārpuskūts pastaigu vistu vanaga medību teritorijā (zosīm, uh, kā knābji bija gaisā pret vanagu un vēl suns apkārt skrēja, redzēju dabā arī mazo ērgli, protams, vistu vanagu, stirnas u.c.) ar ziņu par nelegāli turēto melno panteru.
-
Tāda pievakare, esmu dārzā un skatos, ka ap māju grozās persona pilnā covida spectērpā. Man tas nekādu satraukumu neizraisa, eju runāties, apsekojot vēsturiskus rūpniecības objektus.
-
Braucu tādā kā tramvajā, nu, katrā ziņā sab.transportā. Snauduļoju tur beņķī pie loga, kad dzirdu - kontrole! Es pilnā pārliecībā, ka man etalons ir bezmaz kopš dzimšanas un kā neatņemama sastāvdaļa. Izvelku karšu maku, sāku meklēt. Kartes baigais lērums, visādas atlaižu un sazinkādas. Es tikai velku ārā, brīnos par katru karti, jo pats nezinu, kādas kartes man makā un izrādās, ka īsti nezinu, kā izskatās etalons. Kontrolieri tikai gaida, skatās un jau pašā sākumā saka, ka nebūs tur etalona, bet ļauj lai es visu pārmeklēju. Nu, ok, es pats arī beigās saprotu, ka nav man etalona. Savācu mantas, pasaku sievai, lai atnāk pie manis uz cietumu pēc kāda brīža, kad būšu iekārtojies. Izkāpju ārā ar vienu kontrolieri, tādu sakarīgu čali pie kaut kādas mega lielas Rimi noliktavas. Viņš vispirms prasa, lai atnesu plastmasas spaini ar ūdeni, ko jāpaņem pie kādas konkrētas apkopējas. Neko, es iešu iekšā, - bet durvis ciet, jo vēl nav deviņi. Kontrolieris man saka, ka lai eju apkārt no otras puses un tur galā būs durvis un tur apkopēja būšot sastopama. Ko darīt, es eju, eju, eju, pa ceļam domāju, ka varētu jau tagad paņemt pēdu, jo viņš par mani neko nezina. Bet domāju, - pēc tam sūdīgi jutīšos, ka būšu bijis negodīgs, nav jau žēl samaksāt sodu (par cietumu vairs neiet runa), tikai tas spainis ar ūdeni vēl jāatnes. Tā es beigās esmu apgājis apkārt mājai un atradis durvis. Iešu iekšā, bet pamodos..
-
Gan jau sieva Bobam sānos iebuknīja, lai šis ar apkopēju nesatiktos :mrgr:
-
Taipus loga bija tumšs un plosījās kaut kāds mežonis - tāds milzīga auguma spalvains tēls. Tik liels, ka visu kopumā saskatīt nebija iespējams, tik vien kā pleca un purna daļu logā... Paretam tas aizklīda blakus ielās un varēja dzirdēt tādus kā lauvas rāceņus. Man atkal bija akūta nepieciešamība atjaunot kaut kādu datora programmu. Kaut kas tur īsti neklapēja, kaimiņš mēģināja palīdzēt, bet man viņa metodes likās pārspīlētas. Šad tad mežonis atkal tuvojās mūsu logiem, tad mēs noslēdzām visas gaismas (aizvērtās žalūzijas neko daudz nepalīdzēja), ielīdām zem galda un turpinājām mēģinājumus atdzīvināt datoru... Bailes īpaši nebija, vienkārši bijām piesardzīgi un gaidījām uz rītausmu, jo bija cerība, ka tas nezvērs pa dienu piebremzēs aktivitāti... Jā un vēl, kāds man uzdāvināja kaut kādu mikro- dimantiņu... Es, tā kā redzēju, ka tas tiek saiņots, bet nedomāju, ka manā dāvanā. Dāvinātājs bija manāmi apvainojies, kad pamodos mani mocīja sirdsapziņa
-
... varēja dzirdēt tādus kā lauvas rāceņus.
Olgucis laikam kaut kad dārzeņiem gauži pāri nodarījis un tagad zemapziņā cieš - sakņu prinči, lauvas rāceņi :D
-
Kartupeļi -daudz— peļņa, nauda, pārticība -no sapņu tulka.
Un es sapnī redzēju Nenormāli daudz kartupeļu
Esmu Matīsa tirgū, 2 lieli bobkati ved kartupeļu maisus uz sakņu paviljonu. Saprotu, ka baigi gudri rīkojas, jo daudzi mazi cits citam traucētu. Paskatos uz Matīsa ielas galveno vārtu pusi -tur simtiem kartupeļu maisi salikti cits pie cita, pus laukums piekrauts. Ieeju gaļas paviljonā -arī tas piekrauts ar kartupeļiem aizsietos maisos, tikai kreisajā stūrī viena pārdevēja tirgo jēlu gaļu, liellopu. Tieši to es esmu nākusi pirkt. Īsti neprotu cepetim izvēlēties, bet beigās tiek atsaukts izcirtējs, un tas man nozāģē nelielu stilba gabalu.
Gaļa sapņu tulkos it kā nav tik laba, bet man to ir paredzēts to cept, un tas atkal uz pārticību :steak: :smoker:
-
Lai tik viss piepildās!
-
No šonakt sapņotā atceros 2 epizodes.
Pirmajā Allas Pugačovas mazā meitiņa Ļiza man lūdza, lai es viņai uz zsv uzdāvinu matu krāsas, jo apnicis blondais tonis. Ieteicu, lai uzraksta vēstuli ģedam morozam un ka es to nodošu viņam. Pie sevis nodomāju, ka dāvanai jāsaņem akcepts no Allas Borisovnas :)
Otrajā epizodē man bija jāpiedalās jauno lidotāju eksāmenā kā pasažierei. Eju uz simulatoru pa tādām kā aizkulisēm, pretī nāk viens topošais lidotājs, uzsmaida man, tad pieliek abas rokas pie sienas manai galvai abās pusēs, liecas klāt, lai skūpstītu. Pēdējā brīdī pagriežu galvu sānis, skūpsts trāpa vaigam. Puisis neizpratnē jautā, vai viņš man nepatīk? Es arī apjukusi - kāpēc lai jauns, smuks čalis, kas pēc gadiem varētu būt man dēls, līstu pie manis bučoties? Derības? Akūts sieviešu trūkums? Kas? Jautāju puisim, vai viņam nav draudzenes. Atbild, ka neesot gan un pie vainas esot tas, ka viņam liels metamais. Ak jel :faint: ceru, ka nevilks ārā tagad un tūlīt, tāpēc saku, ka noteikti ar viņu parunāšos pēc eksāmena un mēģināšu ko ieteikt :?:
-
Zosis -labklājība, peļņa
Nez, kad man tā bagātība gāzīsies virsū? Zosis bija vsels bars, ielidojušas mūsu pagalmā un ganījās pa zāli.
Varbūt kādu loterijas biļeti nopirkt? :smej:
-
Baltas děles. Piesūkuśās labās rokas pirkstam. Nekă laba.
-
Braucu kautkādā apmēram skolnieku autobusā, kuru stūrēja Ilons Masks
-
Braucu kautkādā apmēram skolnieku autobusā, kuru stūrēja Ilons Masks
Mācības un Masks. Skaidra norāde par turpmāko virzienu :)
-
Šonakt bija sapņu nakts:
1. Mācīju vienai ķīnietei kvdrātvienādojumus (x2+2x-1), (diezgan ātri pieleca šai) un tad ievēroju, ka viņa aŗī kā sieviete "ņičevo"
2. Norvēģijā pieķērās liela zivs. vilka laivu un ne pa kam nenāca augšā...
Mums bija diskusija, kāda būs līkne, bet sapnī nebija exceļa... tagad pārbaudīju.
Priekš ieskaites viņai bija jāizdomā vienādojums, lai kreisajā pusē līkne būtu uz leju.
Viņa to nevarēja, līdz ar to ieskaiti, sexu un ogu maizi nedabūja.
Sliņķe.
-
Tas ir nevis sapnis, bet nakts murgi, daddy! :D
-
Tas ir nevis sapnis, bet nakts murgi, daddy! :D
Pašai Tev murgi...normāli inženiera sapņi :) 4tās pakāpes sakne vai logaritms no PĪ ir murgi... :P
PS. par to zivi - padomāju, ka krievu zemūdene... nu OČEŅ LIELA
-
Daddy sapnis atsauca atmiņā čakarēšanos sapnī :D
Man vajadzēja Pantoni uzjaukt lejot krāsas pa taisno drukmašīnā. Pie kam no klienta bija info, ka toni vajagot zaļu un .. ar kaut ko tur. Šis bija Pantonis no 9! krāsām. Un vēl es nekādi nevarēju saprast kāpēc apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri it kā grib palīdzēt, bet vienīgais, ko viņi cits caur citu bļaustījās, bija tikai tas, ka esot pārāk liels troksnis un tas traucējot saskatīt krāsu.
Aizdzinu visus un pamodos :)
-
Gulēts slikti, sapņi - mozaīkā.
Vispirms laukos rāpos stāvā kalnā sienu grābt, kas jau no jūnija nopļauts guļ. Kalnu zinu, dzīvē paugurs, bet sapnī ar mokām varēju uzlīst, kājas jēzenēs slīdēja, nopļautā zāle traucēja un pie sevis domāju - kā tā Veidemane te uzkāpusi, jo zināju, ka zāles pļaušana bijusi viņas ideja.
Tad kopā ar diviem tipiem (esam tā kā policisti) cenšamies paslēpties no noziedzniekiem. Skrienam cauri balti krāsotām ne visai lielām telpām (ģērbtuves/garderobe?), šur tur durvis, sienas pārsvarā kā parets dēļu žogs, retumis vienlaidu. Ieskrienam kādā nelielā telpā, kuru no galvenās ejas vismaz šur tur nodala vienlaidu siena, divi nolienam kaktā cerībā, ka nepamanīs, trešais dodas izlūkos. Tad uzrodas večiņa, kas krāmējas ar ieročiem un mums diviem izsniedz pamatīgus stroķus, nosakot: divi pielādēti. Pēc brīža garām sāk skriet ļaužu bars - izsekotāji, pa vidu kaut kādi baletdejotāji un citas ar bandītismu nesaistāmas personas, bet mēs stūrītī ierāvušies, ar domu - labāk nešaut. Pēc kāda brīža no tās puses, kur pūlis aizskrējis, atskan blīkšķi un šķīst uguņi - viss bars nesas atpakaļ, dažs traumēts.
Tad jau uz kāda eskalatora/kāpnēm it kā joprojām slapstos. Gar malām grāmatplaukti, pamanu grāmatu par kaut kādu kriminālo autoritāti, kas izrādās noķerta (un jau pat grāmata uzrakstīta), bet neesmu to zinājusi, lai gan vajadzēja, gribu paņemt, bet garāmejošie traucē, beigās izrādās man rokās grāmata par kapteini Klosu vāciski, un kāds no garāmgājējiem nosaka: “O, es bērnībā to lasīju!”
-
Sapnī Spārka mani uzaicināja uz savu lauku māju. Viņa pati nebūšot, bet man jāpieskata viņas viesi, kas tur tusēs. Un viesu tur bija daudz - lieli un mazi, arī dzīvnieciņi - kaķēni, kucēni un pat svītrainu mežaruksīšu bariņš. Telpas bija daudz, lielas un plašas, ārā baseins, kur bērni un cūcēni draiskojās. Iekštelpās seniori šūpojās šūpuļkrēslos pie kamīna. Diez ko daudz man darīt nebija - iekštelpās esošos nokomandēju ievērot 2 m distanci, bet pati devos uz istabu, ko izmantoja par noliktavu, parakāties pa plauktiem un kastēm, cilāju kaut kādas senas grāmatas, monētas un medaļas.
Paldies, Spārk, aicini ciemos vēl! :D
-
Klīdu pa pilsētu - uz tā stūra pie viesnīcas "Latvija" iepretim MK ēkai kaut kādas trubas remontēja, tur sacelti tiltiņi, lai gājēji tiek pāri. Un iet ar kaut kāds ministrs ar portfeli, un viņu tur otrā pusē sagaida maza grupiņa protestētāju, un es arī eju tiem demonstrantiem garām un domāju, ka tur kaut kur jābūt arī Kundalim. Pašā rindas galā redzu divus puišus zaļganās kurtkās ar kapucēm, kas tik dziļi uz acīm novilktas, ka seju praktiski nevar redzēt, bet saprotu, ka K. ir viens no viņiem. Bet es vienkārši aizgāju tālāk, domāju, ko nu es viņu tā pēkšņi aiz piedurknes raustīšu :)
-
Strādāju izdevniecībā, biju atvaļinājumā, bet atrados redakcijas zālē, kur sanāksmē plānoja jauno žurnālu. Neviens nevarēja atrast rakstu sarakstu. Man bija vecā versija izdrukāta, kur trūka daudz rakstu, saraksta apakšu nevarēja izlasīt, bija sasvītrots un aizrullējies. Vispār netaisījos iesaistīties, jo esmu taču atvaļinājumā, grāmatu lasīju. Bet gaidīju, kad redaktore sameklēs savu sarakstu...
Biju izšķīrusies un apprecējusies ar Šnuru (viņš arī Sergejs Šnurovs, grupa "Ļeņingrad"). Sajutos kā sieviete, kleitā, mati garāki un kuplāki... Viesu mājā (?) viņš klāja gultu, slaucīja ūdeni no matrača stūriem un stāstīja maniem puikām, ka tagad viņi nevarēšot gulēt pie mums. Nodomāju, ka nekad jau nav gulējuši, ja neskaita galīgu zīdainību un slimošanu, bet neko neteicu.
[Sapnis garš, visu vairs neatceros, bet atmiņā mierīga un laimīga sajūta].
Sēdējām viesu mājā, kas tagad bija telts pļaviņas vidū, netālu no mūsu pilsētas bijušā universālveikala. Viņš sāka smagi elpot un spieda roku pie krūtīm, es iesaucos "Infarkts", saucu kaut kam, lai izsauc ātros, apsedzu, tad sēdēju blakus, turēju apskautu, mierināju. Dzirdēju ārā ātros, izskrēju, ātrie uz ielas, es skrēju un vicināju rokas, bet viņi pabrauca garām pa ielu, neiegriezās. Pašā pēdējā brīdī pamanīja, aizbrauca, apgriezās un iebrauca tajā sānu ieliņā, kur es rokas plivināju. Skrēju atpakaļ uz to telti, atskatos - ātrie ieiet mājā, kas blakus. Apgriezos, skrēju turp, atrāvu mājas durvis un noaurojos kāpnēs, kas, viņi pilnīgi atsaldēti! Man līdzi jānāk, nevis te jāiet!
Atnāca uz telti, uztaisīja EKG, secināja, ka tiešām infarkts, vajag iešpricēt, bet viņiem trūkst destilētā ūdens, vajag atnest. Aizskrēju uz aptieku blakus mājā, viņiem neesot, aizskrēju uz otru aptieku, viņiem arī neesot. Skrēju uz redakciju, kas bijušajā universālveikalā, vismaz Venden ūdeni ieliešu. Pie sevis nodomāju, ka labi skrienu - ar basām kājām, bet akmeņi neduras pēdās, sānos nedur. Ieskrēju redakcijā, bet tur tikko grīdas izlietas ar izlīdzinošo javu. Skrēju pa telpām, meklējot Venden aparātu, noskatījos, ka aiz manis pēdas paliek, bet gan jau izlīdzināsies.
Atpakaļ teltī, bet neatceros, vai to ūdeni atradu. Mediķi teica, ka infarkts esot jau vecs, lielu cerību nav. Aizveda uz slimnīcu, paspēju tikai noglāstīt.
Šnurs nomira. Un tikai knapi mēnesi bijām precējušies, - pārņēma tāda vilšanās sajūta. Un vēl man tagad būs par mantojumu jāņemas, jācīnās ar alkatīgajiem radiniekiem?
Izlūdzos ieiet morgā atvadīties...
-
Kaut kāds baļļuks. Man ir pielūdzējs, kas cienā ar liķieri Venta.
Tas arī galvenais sapnī.
Liķieris stiprs, garšo kā absints.
Galvenais, ka sapnī visi iedzeršanas parametri - siltumiņš utt.
-
Galvenais, ka sapnī visi iedzeršanas parametri - siltumiņš utt.
Par šo es vienmēr brīnos, ka cilvēki apgalvo - sapnī neesot krāsu, garšu, smaržu, skaņu un citu izjūtu. Dīvaini viņiem tie sapņi, man gan ir ar visu, ko var iedomāties, jocīgo sajūtu galvā un aizdegunē, kad nokrīti un atsities pret zemi, un orgasmu ieskaitot. :D
-
Darba jautăjumă ierodos pie bijuśā śefa. Viņś t kyrklă un pliku pakaļu. Zinot viņa orientăciju, tas mani nesattauc. Viņam pilns kabinets ar grāmatām. Ieinteresě Tibo dzimta. K ćemu bi eto?
-
Pāri pļavai steidzos uz aeroplānu, pretī nāca grūsna lapsa. Apmēram teļa augumā.
-
Rīgā kopā ar kaut kādu kompāniju esam uzkāpuši tornī ar platformu un vairs netiekam lejā. Tiek apspriesti varianti, es saku, ka jāizsauc ugunsdzēsēju mašīna ar kāpn''em, re, depo pretējā pusē ielai. Telefons piestiprināts pie sienas, zvanu 01. Man saka, ka tas var maksāt 100 -200, bet varbūt varot sarunāt.
Pēkšņi kāds ierosina, ka varam jau kāpt lejā paši, pa šaurām mūra vītņu kāpnēm. Jāpagriežas pa šaurāku eju, priekšā metāla durvis. Nobīstos, bet var viegli atvilkt bultas un izejam pagalmā. Blakus pagalmā tāda noplukusi koka māja ar 2slīpu jumtu, tur bērnu ballīte, sīkie bariem ložņā pa jumtu, sēž uz sarūsējušas notekas, kas jau liecas.
-
Sapnī notika pārrunas starp "mūsējiem" un amerikāņiem. Starp pusēm bija upe, un sarunas tulkoja tulki abās pusēs un runāja megafonos. Es pārrunās nepiedalījos, sēdēju maliņā, ietinusies pledā, un vēroju. Amerikāņu puse kādai no "mūsējo" personām uzdeva jautājumu par ienākumiem, visticamāk potenciālas korupcijas sakarā. Es aizkadrā pasmējos un pie sevis noteicu "esmu bagāts - man pieder viss, kas ar mani ir noticis", un gandrīz uzreiz šie paši vārdi tika atskaņoti megafonā kā atbilde uzdotajam jautājumam. Pēc tam man pievērsās muskuļains miesassargs un vaicāja, kāpēc esmu ietinusies pledā. Atbildēju, ka man nav svārku. Pēc tam palūkojos, tomēr svārki bija - ar rāvējslēdzi visā garumā.
Tā bija tikai neliela epizode no garāka sapņa, bet pārējo vairs neatceros.
-
Par tām kāpnēm, ejām un durvīm -gan jau no Murakami kaut kādas atbalsis
-
kaut kā gadījās, ka ... aizmigu pie galda. Nopietni, izdzēru dienišķo rīta kafiju, pārbaudīju e-pastu un nolūzu uz stundu. Sapnī biju kaut kādos kursos. Aiz loga skanēja mūzika, liekas bija jāsākas, kaut kādam pilsētas svētku gājienam vai karnevālam. Taisām, tak logus vaļā, lai labāk redzētu! Logi veci, ar zirnekļu tīkliem, bet tika veiksmīgi atvērti. Šaurā ieliņā cilvēku diezgan daudz un patiešām, garām noskrien kāds sākum skolas bērnu bariņš... un ar to viss svinīgais pasākums beidzās. :thinking: . Te sapratu, ka esam pirmajā stāvā un principā visi puspliki. Nu k čertu, tauta nesapratīs. Nost no loga un sākās mācību stunda. Uzdevums bija pierakstīt savus nākotnes sapņus (plānus). Droši vien, jo vairāk, jo labāk. Visi sāk cītīgi rakstīt, es meklēju tukšu lapu rakstīšanai un jau prātā rakstāmais, - uzlabot angļu valodas prasmes, beigt to māžošanos ar grāmatvedību un pievērsties nopietnāk pindzelēšanai... Bet nevaru nekur atrast kaut vai vienu tukšu baltu lapu, - nekur nav, prasu skuķiem, tām arī... Kaut kādas bērnu burtnīcas ar bildītēm, pat printerim nekā... Pa to laiku, kaut kāda džuse iesēdās pie mana galda, veiksmīgi to patriecu, bet te arī beidzās stunda. Ceļā uz māju, pārdomāju, nez vai tagad dabūšu sertifikātu. Kaut kāda tilta galā pie transformatora būdas ieraugu superīgu puķu pušķi. Pienāku tuvāk - būdā sēž dāmu bariņš pie svētku galda, bijuša darba kolēģes, galda galā jubilāre, droši vien, bariņš atnāca šo sveikt vārda dienā. Kamēr domāju, ka es ar tukšām rokām un tāpēc vajadzētu pa kluso pazust... izglāba kaķis. Uzleca uz manu galdu pārbaudīt kas ir palicis manā kafijas krūzē. Pulkstenis rādīja 12, darba diena pusē ;o))) :b:
-
Vakarnakt iegāju it kā darbnīcā, pieņēmējs aiz letes, nekā uzkrītoša, neko tur man nevajadzēja. Devos pa kāpnēm uz otro stāvu, atvēru durvis gaiteņa galā, gāju iekšā.
Plaša istaba, vidū liela balti pārklāta gulta, vairāki kucēni skraida pa grīdu, viens čurā uz paklāja.
Parādās mana krievvalodīgā paziņa Sofija (saukšu tā), skatās man acīs un saka – “Zvoņila ženščina - u molodoj ženščini vstreča s Luciferom”.
Man gar to nav nekādas daļas, uzradušies 6 kaķēni – 3 skraida pa grīdu, 3 ierāpušies vai iecelti gultā un dauzās.
Atkal ienāk Sofija, mazliet aizelsusies un nopietna, skatās acīs, saka – “Zvoņila ženščina – u molodoj ženščini vstreča s Luciferom”.
Pieņemu zināšanai, bet man par to tiešām nav nekādas daļas. ruds pusgarspalvains kaķēns skatās spriganām acīm, žabo mazliet savēlies, varbūt jāpaķemmē.
Modinātājs pārtrauca sapni.
Vakar dienā tikos ar citu krievalodīgo paziņu, Viņa (krieviski) saka -Vovam 7. janvāri dzimšanas diena, bet , vai es zinot viņa personas koda 2. daļu – 3 sešnieki, bet dzimis pareizticīgo Ziemassvētkos. Sāku smieties, atcerējos sapni, bet tā Vova sakarīgs, pat ļoti.
Neesmu pareizticīgā, pat nezināju īsti kad Z.sv., bet 1. reizi sapnis krieviski (vairums pareizticīgo LR ir krievvalodīgie, lai arī tautībai konfesijā nav tiešas nozīmes), faktus par Vovu nezināju, kristietībā Luciferu saista ar nelabo, bet laikam ar Rīta zvaigzni arī.
Sapnī sapratu, ka tikšanās ne tajā istabā, kur atrados es, kaut kur blakustelpās. Sofija mani informēja, it kā man tā būtu svarīga ziņa, parasti viņa par visu saka - "Ņeparsja"
-
Datora ekrānā parādījās paziņojums ar sarkanu izsaukuma zīmi: Investīciju fiskālā kontrole!
Vairāk neko neatceros :mrgr:
-
Sapni atceros no brīža kad braucu no darba. Tilta vidū stāvēja tukšs autobuss, tam blakus mīņājās kāda no maniem kolēģiem un tiltam pāri neviens neriskēja braukt. Gāju noskaidrot, kas viņai tur ir noticis. It kā autobuss nebija pie vainas, vienkārši aiz autobusa bija iebrukusi tilta mala un spriežot pēc visa, ja kāds brauktu pa otru tilta malu tilts vispār aizies pa pieskari. Piedāvāju paziņai aizvest viņu kur vajag. Gājām uz autiņu. Pa ceļam pamanīju ka vēl vienā tilta salaiduma vietā ir šķirba ne pa jokam. Prātā, ka tilts jau nesen remontēts. Braucot paziņa ieteica ievērtēt viņas dzīvokli, jo vēlās to pārdot. Iebraucām kaut kādā mazpilsētā ar padomju laiku divstāvīgam hruščevkām. Bet nu paskatīties var. Dzīvoklītis tāds 50 gadu stilā, bet labi kopts un mājīgs. Zilgan baltas flīzes, ieapaļas arkas, vienīgais gaitenis tāds pamatīgi noplucis, uz sienām var redzēt vismaz desmit krāsu nianses, ar kādām tas savā laikā krāsots. Bet tieši tas man liekas interesanti, tāds abstrakts piesitiens ar vēstures elpu. Paziņa pasaka, ka viss tas brīnums maksā 4 tūkstošus. Ja sākumā biju domājusi, ka man tas nafig nav vajadzīgs, tagad jau sāku prātuļot, varbūt to varētu izmantot kādiem vasaras izbraukumiem. Prātā jau kā to visu finansiāli sastiķēt. Eju meklēt paziņu lai aprunāties, blakus dzīvoklī man atver divi džeki. Izrādās, ka tur ir keramikas darbnīca. Visos stūros inčīgi darbiņi, tāds veclaicīgs ceplis un puikas arī tādi atraktīvi. Super, garlaicīgi nebūs, ja vēl pilsētiņā būtu kādi ūdeņi, ķipa upe vai ezers. Izeju pagalmā un ieraugu, ka 10 metru attālumā no sliekšņa skalojās jūras mala. Kaut kāds mammis sēž malā un mērcē tajā kājas. Arī labi, varēs savu mammi atvest, viņai patiks. Jāmeklē, kur mana paziņa pazudusi, lai visus sīkumus sarunātu. Te mani pamodina košaks.
-
Kaķis bija paralizējis Putinu un ievilcis kaktā aiz izlietnes.
-
Sapnis bija savstarpēji nesaistītu epizožu virkne. Bet vienu atceros labi - rudenīga ainava, strauja upe, gar krastiem klinšaini kalni un pauguri. Daudzdienu pārgājienā iet cilvēku grupiņa, un pēdējais viens pats ar milzīgu mugursomu kā tāds gliemezītis ar mājiņu iet Bobs. Vēl padomāju, ka viņam tā milzīgā nasta pilna ar netīro veļu, jo katru dienu maina :?:
Epizodes beigas :)
-
Sapnis bija savstarpēji nesaistītu epizožu virkne. Bet vienu atceros labi - rudenīga ainava, strauja upe, gar krastiem klinšaini kalni un pauguri. Daudzdienu pārgājienā iet cilvēku grupiņa, un pēdējais viens pats ar milzīgu mugursomu kā tāds gliemezītis ar mājiņu iet Bobs. Vēl padomāju, ka viņam tā milzīgā nasta pilna ar netīro veļu, jo katru dienu maina :?:
Epizodes beigas :)
:rat:
-
Vakarrīt atlūzu uz stundu.
Skatos, ka mājā vienā istabas stūrī peļķe. Kamēr slauku, blakus atrodu vēl vienu. Paskatos uz griestiem - pil, riģipsis uzburbis visā istabā, gar griestu logu tek, grīda slapja. Eju skatīties, kur nepil, mēģinu apsegt mantu kaudzes. Visā mājā griesti uzburbuši, visos stūros pil. Izeju ārā, kaimiņš stāv pie mana jumta (jumts zemu, var pieiet klāt), bet uz jumta Onduline, kam noplukusi, saulē sadēdējusi, nodilusi virskārta visā platībā, un tas tagad laiž cauri sniegu un lietu. Stāvu un domāju, kā var iztecēt tālāk pa visiem griestiem, ja zem Onduline taču ir kondensāta plēve, kas ūdeni cauri nelaiž...
-
:fp: :f-palm: Es jau sāku domāt skaidrojumu, bet tad man pielēca, ka šī taču ir sapņu sadaļa :smej:
-
visu nakti kaut kur zaļumos pie dabas krūts laboju PVN deklarācijas. Šefs bija atstiepis attaisnojošos dokumentus par padsmit gadiem atpakaļ un nezinu kāda sakarā bija jāmaina vairāku gadu griezumā katrs mēnesis. Pie sevis domāju, atkal šams ar savām fantāzijām, jo principā rezultāts nemainīsies. Un man bija taisnība... it kā
-
Ooo, man šonakt bija garo murgu nakts. Strādāju jaunā, smalkā darbā, bet pie sievietes, kuru es pazīstu. Viņa man pienāk klāt un prasa, vai es negribot nopirkt Guči somu - "tikai 330 eiro". Man uzreiz kļūst skaidrs, ka to somu nepirkšu, bet apskatīties jau var. Tas brīnums izrādās tašiņa no tumšzila samta, ar zeltītām ķēdēm rokturu vietā, un virsū ir uzpērļoti briedīši :rat:
Es tā delikāti pasaku, ka to somu toč nepirkšu, bet viena no kolēģēm iedzeļ - nu, ar savu jauno algo tu jau varēji to atļauties.
Vēl bija drausmīgi gara filma par vienu džeku, kuru it kā nogalinājis viņa meitenes mīļākais, bet beigās izrādījās, ka meiča nogalinājusi viņu pati, iedurot ar skrūvgriezi kaklā.
-
Man bija kaut kur jābrauc darba uzdevumā. Stāvu Matīsa/Brīvības krustojumā, bet te paskatos, ka iela patiesībā ir plata upe un piebrauc tāds neliels kuģītis, ar to man būs jābrauc. Saprotu, ka jābrauc būs arī pa vētraino jūru, un jau uzreiz zinu, ka man būs briesmīga jūras slimība. Tomēr eju uz kuģeli, "upes" mala ir sekla. Ir dažas brīvas vietas, gribu sēsties priekšā, mazāk šūpos, bet tur mani nelaiž.
Iepriekš par kaut kādām monētām esmu nopirkusi braukšanas talonus, 2 gab. Sākam braukt, bet pa laimi, sapnis beidzas
-
Aizgāju pie zobārsta, bet tas nevis salaboja zobus, bet saspriceja seju ar botoksu, salika fillerus. Man šoks! Jāmaksà bija 500, gāju uz bankomātu un priecàjos, ka maska jānēsā un darbā zilumus varēs noslēpt. Zobārstei saku- jūs kļūdījāties. Viņa- nākamreiz zobu.
Tādi man vienkārši sapņi, ja vispār ir kāds.
-
Esmu kaut kādā seminārā, kursos vecajā RTU ēkā. Gardrob'eju pēc mēteļa, tur visi paši gāžas iekšā, es arī ar savu numuriņu, bet skatos un nevaru saprast ciparus -plāksnīti grozot cipari mainās. Garderobists pa burzmu atrodas, aiziet meklēt, bet es pēkšņi ieraugu savu mēteli, apģērbjos. Nosmejamies par dīvaino plāksnīti. Pa to laiku jau visi izklīduši, tikai tāds bariņš tādi kā indieši iet pāri Strēlnieku laukumam, es teciņus pakaļ, jo par Vaļņu ielu zinu, ka pa vidu būs bīstama.
Izanāku ārā pie Laimas pulksteņa, tur jau viss gaišs, Bastejkalna stūrī liela jauna māja. Man vajag nopirkt braukšanas talonu (atkal!) meklēju kaut ko līdzīgi Narvasenam, ieeju Laimas mājiņā, bet ir baigi vēls ap 22. Tur nepavisam neizskatās pēc veikala, noplukušas sienas, pie rakstāmgalda sēž krievu puisis, kas galīgi nesaprot, kas par taloniem. Blakus man izrādās vīramāte (sen jau kapā), sāk runāties un kamēr es tur kaut ko gozos, sākas tāda kā saviesīga saruna, parādās vēl kādas darbinieces. Maija čalim piedāvā nesen miruša Amerikas radinieka basketbola relikviju kolekciju -kā noprotu, viņi plāno, kā piedalīties streetball pasākumā, kas drīz notiks pie Brīvības pieminekļa.
Saruna kļūst dzīvāka, meitenes atnes kokteiļus un šampi tievās glāzēs. Kokteilis ir remdens un plastmasas glāzē, nu nekas, iedzert jau var. Visi saskandina. Nu tā kā būtu jāsāk iet, bet nē. Meitene no blakus istabas ienes paplāti ar lielām krevetēm. Tās es jau biju manījusi, bet nodomāju, ka mums jau nu laikam nedos.
Tad nu arī pamodos, kā tur krievu pasakās beigās saka, krevetes nepagaršojusi.Bet talonus laikam dabūju :smej:
Par vīramāti baigi raksturīgi, vienmēr centrā :rofl:
-
Biju savā bijušajā skolā. Sākumā bija vēl kādi cilvēki, bet vēlāk attapos, ka esam palikuši ar armijas čomu un visā skolā ir tumsa.
Tā kā es zinu katru stūri arī tumsā, tad izdomāju šo izjokot.
Skrēju pa gaiteni un pagriezienā aizslīdēju gaitenī pa kreisi. Nu noslēpos..
Pamodos no tā, ka kāds čukstus, skaļi sēcošā balsī sauc manu vārdu. Attaisu acis - sauc. Pieceļos sēdus - sauc.
Mēģināju ieklausīties no kuras puses, bet nepaspēju - iestājās klusums.
Kā 3.24 pamodos, tā aizmigt vairs neizdevās.
-
Piedalījos kaut kādā uzvedības pētījumu eksperimentā. Visādi sensori, viedaparāti un gadžeti.
Eksperimentu pārtrauca Kivičs, kurš pa atvērto logu sasvieda lēveni sniega :mrgr:
-
Kamēr sapņojāt, bija 22.mēness diena.
22. mēness dienas sapņi: informatīvi sapņi, kuri simboliskā veidā var parādīt problēmu risinājumus un personiskās izaugsmes iespēju variantus. Var piepildīties, īpaši krāsainie sapņi. :smile:
-
Ja piepildīsies, tad laikam neiešu pie zobārsta :D
-
Ieraugu milzīgu zirnekli, kas lien pa tādu kā karnīzi augšā pie griestiem. Kāpju uz ļodzīga ķeblīša, tad uz galda, lai nofotografētu. Zirneklis stiepj lielu, koši zili-zaļu tauriņu un kamēr mēģinu nobildēt, apstājas un grauž tā, ka šņakst. Purns tāds kā sikspārnim, lecu nost no galda, bet zirneklis līdzi un iekož man kājā pie potītes. Uz grīdas redzu, ka pavisam neliels, kā tāda melna bumbiņa savilcies. Pamostos, tajā vietā kādu mirkli niez, it kā patiešām kaut kas būtu iedzēlis.
Nē, blusu mums nav.
-
vakar saņurkāju un izsviedu tādu bildīti:
-
Skaistā, saulainā dienā ar 2 irāņu aģentiem jājām uz kamieļiem pa Rīgas Dzirnavu ielas bruģi...kamieļiem bija ātrs galopa skrējiens un saules stari brīžiem izlauzās starp ēnainajiem šīs ielas mūriem, padarot spilgtāku un krāsaināku šo skatu...mērķis bija nokļūt uz "Lido" pirms Kr.Barona ielas stūra, kur bija jāsatiek Roulinga!
Nodomāju, ka šis gan ir jāpastāsta SF...tālāk sekojošo neatceros, kaut ko glābām... :)
-
Skaistā, saulainā dienā ar 2 irāņu aģentiem jājām uz kamieļiem pa Rīgas Dzirnavu ielas bruģi...kamieļiem bija ātrs galopa skrējiens un saules stari brīžiem izlauzās starp ēnainajiem šīs ielas mūriem, padarot spilgtāku un krāsaināku šo skatu...mērķis bija nokļūt uz "Lido" pirms Kr.Barona ielas stūra, kur bija jāsatiek Roulinga!
Nodomāju, ka šis gan ir jāpastāsta SF...tālāk sekojošo neatceros, kaut ko glābām... :)
Nakat, man šodien pāris dienu vecs sapnis PIEPILDĪJĀS (par to vēlāk)... tāpēc uzmanies no sapņošanas :D
Bet ja sapņo, tad nebrīnies. Ja sapni atceries arī no rīta, ir vērts ielūkoties sapņu tulkā, piem. http://www.dziednieks.lv/Sap%C5%86u-tulks-K/
Tavā gadījumā atslēgas vārds ir KAMIELIS - negaidīts mantojums, dažiem - grūtības; uz tā jāt- īstenība pārsniegs cerības; pakritis- šķēršļi ceļā; karavāna tuksnesī- bagātība, veselība, palīdzība; daudz kamieļu- draugi, kuriem tāpat kā jums galvā vien nieki un muļķības.
:D
-
Tagad par manu sapni - pāris naktis atpakaļ sapņoju, ka zāģēju ar motorzāģi, kopā ar vienu konkrētu cilvēciņu, nu dūšīgi zāģējam, uz drošības robežas, gandrīz pirkstus noņem...
lasām tulkā - Zāģis - citam sliktu velēt; salauzts vai sarūsējis - neveiksmes; to asināt- tiesāties; to salauzt- pazaudēt darbu; sarūsējušu atrast- cerības uz veiksmi; ar to koku zāģēt- zaudēt kādu mīļu draugu; ar to malku zāģēt- grūtos apstākļos nonākt, arī šķiršanās no draugiem.
un ko domājat??! - šodien bija smaga saruna ar to cilvēciņu...
-
cilvēciņu :mrgr: Sprīdītis vai?
-
cilvēciņu :mrgr: Sprīdītis vai?
nepiesienies vārdiem, zri v koreņ...
-
Tas liecina par daddy pārākuma sajūtu attiecībās ar šo cilvēciņu, nav īsti līdzvērtīgas attiecības
-
tagad, kad deklarācijas jāiesniedz, daudziem kamieļi sapņos rādās
-
Tas liecina par daddy pārākuma sajūtu attiecībās ar šo cilvēciņu, nav īsti līdzvērtīgas attiecības
...vai maskētu agresiju.
-
Tas liecina par daddy pārākuma sajūtu attiecībās ar šo cilvēciņu, nav īsti līdzvērtīgas attiecības
nē...daddy sieva jauno suni bija nosaukusi šī cilvēciņa vārdā! :)
-
psihologi IBIO... :D
-
nē...daddy sieva jauno suni bija nosaukusi šī cilvēciņa vārdā! :)
...un vārds bija - Sprīdītis!!! :D
-
Šonakt apmeklēju SPA centru, cerēju uz frizieri, pedikīru un manikīrā pakalpojumiem. Lai tiktu līdz vēlamai procedūrai bija jāpiedalās konkursā pēc kura ar kandidātiem tika veiktas pārrunas. Komisijas priekšsēdētāja izskatot manu CV bija manāmi pārsteigta, bet es palūdzu viņai neizpaust manu privāto informāciju. Viņa it kā piekrita to paturēt noslēpumā, bet tā arī nesapratu, vai tikšu pie friziera, vai arī nē. Atceros tikai, ka atrados uz ielas un biju priecīga, ka tiku sveikā cauri.
-
Vecmāmiņu vajadzēja vest uz pansionātu, kaut kur daudzdesmit kilometrus. Viņa bija gan staigājoša, gan saprātīga, bet nez kāpēc bija jābrauc, un viņa mierīgi saposās. Zvanīju draugam, kurš bija apsolījis mikriņu, ar ko aizbraukt, bet šis kā nebrauca, tā nebrauca. Zvanīju vairākas reizes. Tūlīt būšot. Pienāca bariņš citu cilvēku ar saviem vecīšiem, kādi 20. Visi mierīgi, klusi, tumšās drēbēs. Zinu, ka jābūt tur, pansionātā, apmēram noteiktā laikā. Viņi visi lidos [te pieslēdzas Harijs Poters], bet es saprotu, ka tik labi nelidoju, lai varētu vēl kopā ar otru cilvēku nonākt galā. Gaidu to sasodīto mikriņu...
[Realitātē vecmāmiņa jau sen kā labākos medību laukos.]
Tā kā skolā, kā institūtā eju uz tualeti [tā man mīļa sapņu tēma], tur tā kā lauku sausajā mazmājiņā virsma ar kādām piecām "brillēm". Zinu, ka parasti čurāju pirmajā vietā, šoreiz izdomāju aiziet uz trešo podu. Mazliet pačurāju un izdomāju paskatīties - apakšā var redzēt cauri diviem stāviem, lejā rakstāmgalds, pie kura sž sieviete ar dokumentiem, un var redzēt, kā viņai pil uz galda tas, ko es esmu iztecinājusi. Viņa purina papīrus. Paskatos pirmajā brillē - tur apakšā šķībs poda vāks, bet nevaru saprast, vai arī tur tek citiem uz galvas. Palieku nepačurājusi. Vēlāk klasē skolotājai (varētu būt mana bērna bijusī klases skolotāja) stāstu, lai neiet uz trešā poda, no tā tek citiem uz galvas. Bet vai tad tie, kas apakšā, neredzot, kas notiek? Saku, ka nē, viņi redz tikai trubas galu griestos kā melnu caurumiņu, un neko vairāk.
-
Braucu, tuvojas pārvads pāri sliedēm, mani pa labo joslu apdzen milzīga fūre. Pēc laiciņa saprotu, kāpēc brauc pa vidējo joslu -priekšā klunkurē 3 zirgu pajūgs. Nez no kurienes uzrodas vēl vieni rati un auļos šos apdzen, es ar mašīnu lāga netieku garām.
Esam atbraukuši tā kā Mellužos. Uz ielas ir zemnieku tirgus uz kaut kādām kastēm. Viena māja skaista, bet pilnīgi sabrukusi, ar plāksnēm aizsisti logi. Saucoties "Lupīnas". Otrā mēs staigājam, arī tāda, tapetes atlobījušās un skaidrs, ka graustīga. Saimniekam saku, ka remontējot atradīs sapuvušas sijas. Par kaut ko man samaksā 400 naudas, kabatā ieliek žvadzošu maisiņu. Bet gaitenī viņu jau gaida policija, es nopriecājos, ka par mani neliekas zinis.
Pēc tam eju pa ielu, tumšs un dubļains, blakus izcirstas egles, zari mētājas. Mēģinu apiet lielu bedri-dūksti. Stāv sieviete, runā pa telefonu, dūksti mēģina apiet arī Busulis, tā ir viņa sieva un telefonā skaļi skan viņa dziesma. Es vēl nodomāju, kā tas ir, pastaigāties, pašam sevi klausoties.
-
Braucu, tuvojas pārvads pāri sliedēm, mani pa labo joslu apdzen milzīga fūre. Pēc laiciņa saprotu, kāpēc brauc pa vidējo joslu -priekšā klunkurē 3 zirgu pajūgs. Nez no kurienes uzrodas vēl vieni rati un auļos šos apdzen, es ar mašīnu lāga netieku garām.
Esam atbraukuši tā kā Mellužos. Uz ielas ir zemnieku tirgus uz kaut kādām kastēm. Viena māja skaista, bet pilnīgi sabrukusi, ar plāksnēm aizsisti logi. Saucoties "Lupīnas". Otrā mēs staigājam, arī tāda, tapetes atlobījušās un skaidrs, ka graustīga. Saimniekam saku, ka remontējot atradīs sapuvušas sijas. Par kaut ko man samaksā 400 naudas, kabatā ieliek žvadzošu maisiņu. Bet gaitenī viņu jau gaida policija, es nopriecājos, ka par mani neliekas zinis.
Pēc tam eju pa ielu, tumšs un dubļains, blakus izcirstas egles, zari mētājas. Mēģinu apiet lielu bedri-dūksti. Stāv sieviete, runā pa telefonu, dūksti mēģina apiet arī Busulis, tā ir viņa sieva un telefonā skaļi skan viņa dziesma. Es vēl nodomāju, kā tas ir, pastaigāties, pašam sevi klausoties.
komplekss sapnis... nauda esot uz zivīm, vai otrādi :) :)
-
komplekss sapnis... nauda esot uz zivīm, vai otrādi :) :)
daddy, kaut kas tāds?
https://www.gettyimages.com/photos/fish-money?phrase=fish%20money&sort=mostpopular
-
daddy, kaut kas tāds?
https://www.gettyimages.com/photos/fish-money?phrase=fish%20money&sort=mostpopular (https://www.gettyimages.com/photos/fish-money?phrase=fish%20money&sort=mostpopular)
jā. Skumbrija. https://www.gettyimages.com/detail/photo/here-fishy-royalty-free-image/183240803?adppopup=true (https://www.gettyimages.com/detail/photo/here-fishy-royalty-free-image/183240803?adppopup=true)
minetu no tādas nesagaidīsi... :D
-
jā. Skumbrija. https://www.gettyimages.com/detail/photo/here-fishy-royalty-free-image/183240803?adppopup=true (https://www.gettyimages.com/detail/photo/here-fishy-royalty-free-image/183240803?adppopup=true)
minetu no tādas nesagaidīsi... :D
var pasapņot (tēma) un meklēt citas iespējas pie Skumbrijas! :mrgr:
-
Šorīt braucu uz darbu, vilciens smuki līgojas un pēdējās pāris pieturas līdz Rīgai nolēmu pasnaust. Tad nu tādā pusmiega-pusnomoda sapnī man dod pārlasīt kādu dokumentu, bet tur rakstīts: "как известно, у арабов есть стюга". :faint:
Atmodos un nesapratu, kas tas par vārdu "стюга"? Nekad neko tādu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi. Kamēr vēl viņš nebija izplēnējis no atmiņas, iemetu googlē.
Izdeva tikai vienā twitter ierakstā, ka "вроде стюга это домик за городом в лесах обычно".
-
Šorīt braucu uz darbu, vilciens smuki līgojas un pēdējās pāris pieturas līdz Rīgai nolēmu pasnaust. Tad nu tādā pusmiega-pusnomoda sapnī man dod pārlasīt kādu dokumentu, bet tur rakstīts: "как известно, у арабов есть стюга". :faint:
Atmodos un nesapratu, kas tas par vārdu "стюга"? Nekad neko tādu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi. Kamēr vēl viņš nebija izplēnējis no atmiņas, iemetu googlē.
Izdeva tikai vienā twitter ierakstā, ka "вроде стюга это домик за городом в лесах обычно".
arābs = staigāsi maskā līdz mūža galam... за городом :)
-
Velna bērni un skola... Pusi jau aizmirsu, bet labs bija.
Lidoju ekskursijā uz Mēnesi. Lidojumu neatceros, bet izkāpjam no kuģa tāda grupiņa ap cilvēkiem 20, ejam pa stiklotu tuneli uz ēku kompleksu. Tāpat parastās drēbēs. Aiz stikla pustuksneša ainava, vietām puķes un zāle skupsnās. Cilvēki runājas, ejam. Saku blakusgājējam - tie agrākie pētnieki un fantasti galīgu tuftu sarakstījuši - nav te nekādas mikrogravitācijas, lai varētu 10 metrus vienā solī aizlēkt. Jā, ir mazliet vieglāk, bet ne jau tā!
Ēkā liela halle, lifts, stikla durvis, lieli logi. Hallē krēsli pie sienas. Cilvēki stāv un gaida gidu, kas vedīs un stāstīs. Ārpus ēkām iet nedrīkst, tur atmosfēra retināta, elpot nevarot. Halles stūrī nišā rezerves izeja. Pabāžu galvu ārā - normāli var elpot, sajūta kā ziemā, kad gaiss auksts un dzeļ degunā. Izeju paskatīties. Tur akmensdārzs, puķu un sīku krūmiņu stādījumi. Pagara auguma vīrietis no vietējiem piedāvā apskatīt rūpnīcu, ejam, runājam. Debesīs daudzi sīki, sīki mākonīši, bet var redzēt arī zvaigznes. Daudz sīku zvaigznāju, ne tādi kā no Zemes. Zemi var redzēt, 3/4.
Ieejot nākamajā ēkā mainās gaisa sastāvs, jūtami vieglāk elpot. Viņš brīnās, kā man nebija problēmas ārā. Stāstu, ka man vispār kopš bērnības maz skābekļa vajag. Tur kaut kādi veikali bez cilvēkiem. Pamperu pakas plauktos. Domāju, ka te normāli iekārtojušīes, dzīvo kā parasti cilvēki. Man piedāvā, vai es negibu pārcelties uz Mēnesi. Izmisīgi domāju, ko es te varētu darīt, lai būtu noderīga.
Esam atpakaļ tūristu hallē. Pa lielu logu var redzēt, ka nolaižas zila, resna raķete.
Vēl daudz kas notika, bet neatceros. Foršs sapnis bija.
-
Izlasīju sludinājumos, ka izīrē Rīgā vienistabas dzīvokli par 200 eiro. Nolēmu aizbraukt apskatīties. Dzīvoklis izrādās tāds kā komunālais - trīs istabas, vidū liela virtuve, kurā atsevišķās nišās trīs darba virsmu komplekti - katrai istabai savs. Viss pēc remonta, tīrs. Tā istaba, ko skatos, ir mazliet nostāk no virtuves, ar mazu gaitenīti, kur vannasistabas un tualete. Tās neapskatījos. Katrai istabai ir savs elektrības skaitītājs - istabā jāievada paredzamie patrētāji, virtuvē uz displeja redzams mēneša vidējais rādītājs. Ievadu savas divas saldētavas un kaut ko vēl.Saimniece skatās un brīnās, kāpēc tik milzīgs patēriņš rādās.
Kamēr es domāju, vai man to dzīvokli vajag, ir ieradušies pārējie gribētāji - jauns pāris, vēl viena sieviete. Izrādās, es esmu bijusi pirmā, kas piesakās. Un aiz tām trim istabām ir vēl trīs tādas pašas ar savu virtuvi, un visam var iziet cauri un iziet pa sētas kāpnēm. Tur vēl cilvēki staigā un skatās. Saku saimniecei, ka es tā īsti nevaru izlemt, man ar vīru jāaprunājas, bet viņš darbā. Izdomājam, ka es līgumu noslēgšu, un ja negribēšu, tad atteikšos. Saku viņai, ka ja es izdomāšu, ka negribu, tad sameklēšu cilvēkus savā vietā.
Eju projām, lai brauktu mājās, skatos, kāda adrese tai mājai. Pašā Marijas ielas sākumā, bet pirmajām mājām nav numuru, tai, kurā ir dzīvoklis, ir 6. numurs. Ilgi domāju, kāpēc numurs ir 6, bet tā māja ir ceturtā no ielas sākuma. Acīmredzot pirmā māja skaitās uz otras krustojuma ielas, un vēl viena pie šķērsielas (kuras tā īsti nav, ir caurbrauktuve ēkā).
Satieku divas kursabiedrenes, stāstu par dzīvokli, un domāju, ka laikam man nevajag, bet ielikšu sludinājumu, ka izīrē par 250, būs man peļņa. Ejam stacijas virzienā, man rokās šķīvis ar pupiņu zupu, ielas malā sašķūrēts sniegs, jākāpj pāri vaļņiem, skatos, lai zupa neizlīst.
Kad pamodos, atcerējos, ka tā izīrētāja sieviete man senos laikos par vienu piramīdu skaloja smadzenes, kur mani viena kolēģe gribēja ievilkt, bet es viņu besīju, uzdodot loģiskus jautājumus, uz kuriem bija neērtas atbildes.
-
Pārējās detaļas pirms un pēc pagaisušas, bet pašu galveno atceros.
Esmu lidlaukā, un man piedāvā lidot ar nelielu lidmašīnu. Nākošajā brīdī es jau esmu kabīnē, instruktors ir Aiša un mani iedrošina. Lidmašīna ripo, es velku stūri uz sevi un lidmašīna diezgan stāvus ceļas gaisā. Man izdodas! Man pilnīga sajūsma, te pēkšņi diezgan tuvu vēl viena lidmašīna, kā manas spoguļattēls un man strauji jāuzņem ātrums un augstums.
-
Pāris vārgas atmiņu atblāzmas no sapņa, bet vismaz kkas uz tā fona, ko nu jau ilgu laiku vispār nefiksēju.
Atnāku uz kora mēģinājumu, visi jau ieradušies, sēž, starp tiem arī visādi pacienti dīvainā izskatā. Ir nolemts, ka kori pārveidos par deju kolektīvu, un diriģente izdomājusi jauno nosaukumu -"Zemenītes". Saku, ka man tas liekas bērnišķīgs nosaukums, ņemot vērā, ka būsim vidējās paaudzes deju kopa.
Nez kādēļ man vajadzīga šautene, laikam kkādai atriebībai, bet vrb aizsardzībai. Beigās vairs nebija aktuāli, bet viens cilvēks bija sameklējis man ieroci un man bija neērti atteikt, tādēļ negribīgi paņēmu, lai neaizvainotu
-
kori pārveidos par deju kolektīvu
Šis ir forši!
Es gāju uz lielu ēku tā kā pieteikties darbā, tā kā jau pirmā darba diena.
Nokļūstu vajadzīgajā stāvā - skatos, pie ziņojumu dēļa manis izdots/parakstīts rīkojums ar kaut kādu 2000.gada datumu.
Laika cilpa :mrgr:
-
Ak, man šonakt atkal bija murgu nakts. Kā lai cīnās ar kovid riepu, ja katrreiz, kad aizeju gulēt ar tukšu vēderu, man rādās murgi. Redzēju aš četras dažādu žanru filmas.
1) Spiegu kino, nolaupīšanas, pēc sekmīgi pabeigtas operācijas visi sabrauc vientuļā stāvlaukumā, kādas 10 vienādas neuzkrītošas tumšas automašīnas. No debesīm pie katras nolaižas dzeltens balons, kam jāuzkāpj ar kāju, un tad auto uzsprāgst, likvidējot pierādījumus. Es ar galveno spiegu – tāds pievilcīgs melnais – iekāpjam vienīgajā atšķirīgajā mašīnā (tāds zems sporta auto, bēšs ar pelēku, hromētas detaļas) un aizlaižam saulrietā.
2) Multene – ne to bebru, ne to lapsu pāris plus laikam arī vēl zaķis veiksmīgi piečakarējuši ļauno balto lāci, kāpj kalna, astes švipstinādami. Kadrs pārslēdzas uz lāci, kurš dusmīgs lauž sētu, lai tiktu klāt varoņiem.
3) a ļa Harijs Poters. Man nez kādēļ jāaizstāj kāds žurkcilvēkveida burvis, kuram jādodas svarīgā misijā, bet tā, lai studenti un ļaunie spēki nenojauš, ka es esmu viņa vietā. Man jāvelk tāds bordo paltraks ar tādu pašu cepurīti un, galvenais, jāsmaida. Drīz sāksies lekcija, bet man vajag uz tualeti. Fiksi aizskrienu un pa taisno uz auditoriju. Tur jau ir daži studenti, viens puisis ar krievu akcentu rāda uz putekļaino grīdu un sūdzas, es arī sāku purpināt līdzi, bet attopos, ka man tak jāsmaida. Pametu aci lejup – ak vai, bordo paltraka vietā sēžu tur savā vecajā mājas jakā.
4) porno vai vismaz erotika. Vīrietis ar sievieti atrodas brīvdienu namiņā/pirtiņā, kur uzrodas šī vīrieša otra sieviete, kas nevis ceļ skandālu, bet izliekas, ka viss kārtībā. Un tagad tas vecis štuko, kā tajā mazajā būdiņā izkniebt abas sievietes, lai otra to nepamanītu.
Nē, nevar iet gulēt ar tukšu vēderu.
-
Sēdēju klēpī Putinam, un viņš no mana rosola šķīvja spēra un izrija ananasus.
Bija apķēris mani ar roku ap kaklu (nu tā kā Kivičs Lieni), es viņam teicu, lai ar to žņaugšanu tā uzmanīgāk, ka viņu pašu kāds nepiežņaudz.
-
Sēdēju klēpī Putinam, un viņš no mana rosola šķīvja spēra un izrija ananasus.
Bija apķēris mani ar roku ap kaklu (nu tā kā Kivičs Lieni), es viņam teicu, lai ar to žņaugšanu tā uzmanīgāk, ka viņu pašu kāds nepiežņaudz.
sapņu tulks -
Ananasi
prieka zīme, arī patīkamu cilvēku sabiedrība [daddy- Pats Puķins!!!!] ;tos ēst vai novākt- panākumi vai lielas pārmaiņas darbā, ari vēlme pēc netradicionālām seksuālām attiecībām; Uz tā roku sadurt- īslaicīgs sarūgtinājums, kas galu galā pāraugs priekā un panākumos; tos vākt vai griezt gabaliņos - vēlēšanās izdabāt savam partnerim.
-
Nu tak es tos ananasus nedabūju! Putins izlasīja no mana šķīvja un izrija! Nu tad lai viņu pārmaina darbā vai netradicionāli drāž... :D
Es tikai skatījos, kas tie tādi par gabaliņiem, un domāju, ka īsti rosolā neiederas.
-
Guļu, pulkstenis pusseši, varu vēl stundu pagulēt. Bet atnāk un man blakus gultā kaķa vietā iekārtojas mans melnais zirgs. Guļ uz vēdera (trīsceturtdaļzirga lielumā un divreiz īsāks par zirgu - kompaktforma), kājas apakšā pavilcis, un murrā. Saku:
– Ā, tev arī gribas, lai kāds pabužina?
Pusmiegā glaudu zirgu un viņš murrā.
(Tas nebija sapnī integrēts kaķis - tas, lops, uz galvas uzlēca vēlāk. Es arī sapņos mēdzu gulēt un redzēt sapni sapnī.)
-
sapnī es un vēl kādi pieci cilvēciņi atjēdzamies uz svešas planētas. Faktiski, tā ne ar ko neatšķiras no Zemes, bet bija nojausma, ka mums no tās jātiek prom. Droši zinājām, kā lai aizvāktos mums jābūt konkrētā vietā un laikā. Laiks bija vakars. Vieta izrādījās pļava kur tai brīdī notika kāds augsts sabiedrības svinīgs pasākums. Tauta bija vakartērpos, baudīja šampi un klusu mūziku. Lai kaut kā pievienoties, vispirms bija jāpierāda, ka esam ne fiziskās bet juridiskās personas. Mēģināju no dokumentiem, kas bija manā rīcībā, salikt kaut ko, kas pamatotu mūsu klātbūtni. Bija, kaut kāds galda kartes saraksts, tad ēdieni no "zirga gaļas" kas mani ļoti izbrīnīja, norādījumi dreskodam,- te man ļoti patika kāds balināta lina bikšu kostīms. Uz balta lina īsas blūzes ar baltu izšūti ziedi gar apakšējo malu, ar rūpīgi izgrieztu kontūru. Te no viesu pulka, pie manis pienāca kāda paziņa un es ieraudzīju, ka viņai mugurā identisks modelis, tikai indigo tonī un pagarš, līdz gurniem. Sākām sist klaču līdz es pamodos. Vien vārd sakot man nemazākās nojausmas, vai kādam no kompānijās izdevās pamest to planētu, jo droši vien divu dāmu pļāpāšana tai brīdī bija svarīgāka
-
Laikam jāsāk ar ievadu par to, kāpēc sapnī figurēja mans klases biedrs, ar kuru mums bija romāniņš jau pēc vidusskolas beigšanas, bet nekādas baigās jūtas pret viņu man nebija. Viņš pirms pāris dienām pieteicās man FB draugos un es sākumā par neatpazinu, jo viņš ir mainījis uzvārdu - nezinu, vai sievas paņēmis, vai pirms tam nomainījis, jo īstais viņam bija tāds nelabskanīgs - nekas rupjš, bet tomēr.
Nu lūk, un sapnī mēs nez kāpēc taisījāmies precēties - pie tam kaut kādā steigā, jau pāris dienas pēc nejaušas atkalsatikšanās. Turklāt izrāva viņš mani no kaut kāda kūrorta vai nometnes, katrā ziņā man bija līdzi ierobežota garderobe, no kuras nekas īsti nebija piemērots precībām, uz kurām viņš, protams, vilks uzvalku. It kā varētu vilkt zilo kostīmu (kas dzīvē jau cik gadus nevalkāts mājās skapī stāv), bet zinu, ka tas man neuzlīdīs. Žaketi varētu atstāt vaļā, bet man nav baltas blūzītes, ko pavilkt apakšā. Dzīvoju es pie viņa mājās, kopā ar viņa māti un divām māsām, kuras nepārprotami nebija apmierinātas ar viņa izvēli – māte vienkārši izturējās salti, bet māsas reizēm pilnīgi atklāti saskatījās un nobolījās, kad es atkal kaut ko biju ne tā izdarījusi. Atceros, pie pusdienu galda lēju kaut kādu mērci (rozā un ar baltām plēksnītēm) un netīšām izlija baigi daudz un es saprotu, ka tā mērce bija baigi dārgā, un māsas atkal šausminājās. Un, lai kā es centos, mūžīgi izblamējos. Tā māja bija vairākos stāvos un ar kāpņu telpām abos galos, uz kurām veda durvis, tāpēc es nekad nezināju, ko satikšu uz trepēm, kad gāju meklēt viņu. Dažreiz man paveicās, un tad viņš nāca man pretī savā rūtainajā kreklā, blonds un ar 3 dienu rudajiem rugājiem, un apskāva un mierināja. Bija epizode, kad mēs visi no kaut kurienes braucām uz mājām, bet es sapūtos un teicu, ka iešu kājām, un viņš pūlējās mani pierunāt kāpt mašīnā. Karoč, nupat tās kāzas jau pēc pāris stundām, es tur panikā skraidu pa tām trepēm un gaiteņiem pusplika un ar ruļļiem matos un satieku visus citus, tikai ne viņu. Nezinu, ar ko tas beidzās, kaķim atkal ēst sagribējās un viņš mani pamodināja.
-
sapnī mammucis it kā aizvainots, pa ledu aiztenterē pāri ezeram, paslīd un labu gabalu aizplanē līdz vienīgai ledus plaisai un pazūd tajā. Tauta un es metamies vilkt viņu ārā. Veiksmīgi. Izmircis mammis ar steigu jādabū autiņā lai sasildās. Iesēžamies, bet izrādās, tas nav mūsu, bet kaut kāds paliels džips. Skraidu, gar stāvlaukumu, mana autiņa nav. :brauc: Čerts! tās ir kāds ceturtais sapnis, kad man nosper autiņu!!! Vienīgais, kas pamostoties mierina, liekas šoreiz meklēju savu bijušo bordo krāsas Ķirsi. Un tas patiešām vairs nav mans. Droši vien, sapnī es joprojām dzīvoju pagātnē.
-
Oj, šitas jāpieraksta - prikolīgi. Esmu atpakaļ 90.gados, kad daudzi kantorīši pa vienam kabinetam īrēja. Esmu kaut kādu svarīgu tulkojumu uz rakstāmmašīnas uzklabinājusi, bet nez kāpēc rezultāts ir strēmelēs, jāsalīmē kopā. Eju pie ofisa kaimiņiem bičot skoču. Paveru durvis uz blakus ofisu - tur četri jaunēkļi svarīgiem ģīmjiem kaut kāda biznesa štelles štuko. Prasu, vai nevar līmlenti aizņemties. Tie apstulbuši uz mani skatās, es vēlreiz - vai nevar līmlenti aizņemties - un pamāju uz galda pusi, kur stāv viens no tiem melnajiem rakstāmpiederumu komplektiem/statīviem, kurus savulaik izsniedza katrā sevi cienījošā iestādījumā. Vienam tā kā pielec, viņš kaut ko pagrābj no tā komplekta un dod man - dzēšgumiju... Es saprotu, ka krievi un prasu kļeikuju ļentu. Ā, jā to viņi saprot. Viens pielec kājās un taisās man attīt gabalu :faint: Es saku, ka man tā nederēs, knapi izlūdzos visu rullīti, stāstu, ka es tepat blakus kabinetā sēžu, tūlīt atnesīšu atpakaļ. Veiksmīgi salīmēju, darbu nodevu. :)
-
Lai glābtu citus no kovida, man jāiet uz krematoriju dzīvai sadedzināties. Runāju pirms tam ar mammu, viņa man stāsta, ka jā, tā vajag, jo citu labā vajag upurēties. Aizeju uz krematoriju, tur liela zāle, vienā sienā tāda kā liela cepeškrāsns, iekšā deg uguns. Tāda stulbi fatāla sajūta, ka tiešām? un tas ir viss? beigas? Stāvu pie galda, ņemu nost gredzenus, jo tos taču nedrīkst. Noņemu, paskatos uz tiem gredzeniem, krāsni, – ejiet taču jūs visi dir@t ar savu krematoriju! Kāpēc man vienmēr jāupurējas? Es varu arī klusi kaut kur slepus padzīvot, dedziniet, ko gribat.
Savācu savus gredzenus un aizgāju.
-
sapnī pieturā bija pienācis autobuss. Kamēr atradu biļeti, tas jau bija prom. Iegāju tuvākā kafuzī. Varētu izvēlēties, kādu kūciņu, bet ieraudzīju aiz vitrīnas stikla, ka pa tiem rāpo dūres lieluma tarakāni un vēl kaut kādi austruma tipa insekti. Vēlme iedzert kafiju uzreiz pārgāja. Pa to laiku ārā jau vakars. Iegāju kāda bodē, viss jau veras ciet, vēl tikai nodaļa, kur tirgo svinīgus tērpus no samta un šifona un bērnu karnevāla kostīmus. It kā aktuāli nav, bet pārdevēja piedāvāja visāda veida bižutēriju. Amizanti likās auskari mazu mājiņu izskatā, ap 8 cm lielumā. Interesanti, kā tie izskatītos, mēģināju pielaikot. Kamēr mocījos ar vienu, otrs pazuda, it kā nokrita. Sāku meklēt zem letes... nav. Pārdevējas arī neuzstāj lai atgriežu. Jūtu, ka grib no manis tikt vaļā, lai aizvērtu veikalu. Te es redzu, ka nekur nav ne mana mēteļa, ne somas. Viss ir pazudis, es pat nevaru atcerēties, vai man vispār kas tāds ir bijis. Atjēdzos uz ielas, - noteikti jāatceras kādās bodēs esmu bijusi, lai no rīta turpinātu meklēt. Te saskrienos ar savu "astroloģisko māsu" ( dzīvē ir patiešām tāds cilvēciņš, kuru sauc, kā mani, kura piedzima tajā pašā datumā. kā es, ar dažu gadu starpību, esam pazīstamas un viņa perfekti atkārto manu dzīves gājumu, bet ne par to stāsts, kaut kur citur, varbūt). Paliek vēsi un viņa mani sola aizvest kādā siltākā vieta. Tā ir kaut kāda turku ģimene. Viss dzīvoklis vienos paklājos, mani uzreiz aicina sēsties pie galda. Izrādās, ka viņiem ģimenes svētki - izdod meitu pie vīra. Nejūtos piederīga un ... atkal meklēju savas siltās drēbes. Nekur nav. Jātinās prom un es pamostos. Pulkstenis rada sešus vakarā, esmu nogulējusi pāris stundu un istabā atvērts logs - vēsi.
-
Lai glābtu citus no kovida, man jāiet uz krematoriju dzīvai sadedzināties. Runāju pirms tam ar mammu, viņa man stāsta, ka jā, tā vajag, jo citu labā vajag upurēties. Aizeju uz krematoriju, tur liela zāle, vienā sienā tāda kā liela cepeškrāsns, iekšā deg uguns. Tāda stulbi fatāla sajūta, ka tiešām? un tas ir viss? beigas? Stāvu pie galda, ņemu nost gredzenus, jo tos taču nedrīkst. Noņemu, paskatos uz tiem gredzeniem, krāsni, – ejiet taču jūs visi dir@t ar savu krematoriju! Kāpēc man vienmēr jāupurējas? Es varu arī klusi kaut kur slepus padzīvot, dedziniet, ko gribat.
Savācu savus gredzenus un aizgāju.
nu,nu....sapnis...te Freidam darbiņš :mrgr:
-
Man jāiepērk skudras kaut kādām pētnieciskām vajadzībām. Izrādās, cena ir noteikta par 1000 skudrām un es domāju - nu kurš tās skudras pa vienai skaitīs un cik tas laika paņems... Varēja tak uz svara - paņem liekšķeri, ar kādu sveramās konfektes tirgoja, pagrāb un nosver.
-
Šīs nakts jaunumi kultūrā un dabaszinībās:
Rahmaņinova koncerts orķestrim ar velosipēdu.
Pfezils ir gliemezis, kurš pārnēsā smaržas.
-
Šīs nakts jaunumi kultūrā un dabaszinībās:
Rahmaņinova koncerts orķestrim ar velosipēdu.
Pfezils ir gliemezis, kurš pārnēsā smaržas.
Tipiski 3diennieka murgi :)
-
Es biju Valmierā. Tāpēc, ka sapnī bija Nāra un Aģents, neko vairāk neatceros, ā, kaut kādas baltas piecstāvenes no silikātķieģeļiem...Valmierā ir?
-
Sapnī ciemos ienāca kāda paziņa un tā kā starp citu saka,- Olguc, man te ir pāris nopietnu veču ar kuriem tev ir jāparunā. Viņai zvana mobilais, saka - re kur viens jau ir un sniedz man klausuli. Istabā skali skan mūzika un es nevaru neko lāga sarunāt. Samazināt skaļumu arī nevaru, mūzika skan no visiem aparātiem- datora, Tv... gandrīz ar no gludekļa. Sarunājām, ka pati tūlīt būšu klāt. Mirklis un es esmu telpā, kur rindiņā stāv darba galdi, no viena pieceļas kāds vīrišķis. Droši vien īstais. Sākam runāt par līgumu, bet atkal mūzika. Vairs nav neviena galda, visi apkārt dejo. Džeki tādi puspliku, skuķi gaisīgās kleitas. Mani parauj kopējā virpulī. Vecim, ar kuru runāju iezvanās mobilais un šim ātri jāpazūd, viņš pasauc kādu atraktīvu jaukumu, kura ar visu varu grib mani iesaistīt kāda klipa veidošanā. Pasaku, ka tas nav mans lauciņš. Izskatās, ka viņai mana sabiedrība ir patīkama, iet mani pavadīt. Man dolec, pēc visa spriežot, tā ir tā ka tāda kā svaigi izveidota dizaina firma. Saku skuķim, ka man bieži ir daudz brīva laika un ja ir nepieciešamība, var mani piesaistīt, jo man patīk pindzelēt. Pa to starpu visu laiku apkārt skan mūzika, iekarsuši puiši, kas ar visu varu mēģina izraisīt manu interesi. es tā kā īpaši pretī nespārdos, bet tomēr meklēju izeju. Teiksim, gribot nokāpt no augšēja stāva, satveru margu, bet izrādās, ka trepju nav un es slaidi noslīdu stāvu zemāk turoties ar vienu roku pie margas. Citur, arī nav trepju un jāslīd pa stāvu nogāzi. Lejā satieku to pašu skuķi, kurai biju uzticēta. Liekas, ka biju viņai interesanta. Viņa rāda ceļu... caur somu pirtiņu. Vāks ne iestāde,- Noteikti jāpaskatās, kāds nosaukums un kādas atsauksmes. Es pieprasīju lielāku dvieli un pa kluso izlavījos ārā. Pagalmā stāv pagarš galds ar stikla virsmu, kas pāris vietās notašķīts ar krāsu, paziņoju, ka zinu, kā notīrīt. Kamēr skrāpēju ar žileti, man atkal sāk sist kanti kāds no vietējiem. Visapkārt skan mūzika. Es neteiktu, ka man tas nav patīkami. Piesteidzās kāds skuķis un sāk luncināties šim apkārt. Tā vēl trūka, es viņai lieku manīt, lai pagaida, kamēr es tikšu skaidrībā ar sevi, vai šams man vajadzīgs un ... pamostos uz dīvāna, TV ieslēgts un pa MTV rāda 10 klipu topu.
-
atslēgvārdi -tukša plastmasas kārbiņa ar etiķeti "vīnogas"
atradās brūnais apavu krēms
Gaidu vilcienu, arī vairākas cilvēku grupas, stāv tādos bariņos. Pienāk vilciens, baigi pārpildīts, izrādās, viss salons piekrauts ar vaļējām vīnogu kastēm, mums kaut kā jāiespiežas.
Pēc tam esmu tādā kā darbnīcā, kur veic stilīgu vīriešu apavu apstrādi, man kurpei jānoberž tāda krāsas maliņa. Beržu, un pēkšņi papēža daļā tāda ļeckiņa atplīst. Ziņoju priekšniecēm par sliktu dizainu. Mani sūta pie kaut kāda meždugorja labot. Paņemu kurpi, nokļūstu tādā kā puspamestā pionieru nometnē, laukumam apkārt būdas, kurās kaut kas notiek, kā darbnīcas. Meklēju labotāju, man negrib rādīt, vai arī nav pieņemšanas laiks. Beidzot atrodu, īstā graustā.
Pirms tam man bijusī vēstures skolotāja pārmet, ka es sevi izniekoju. Nē, šis darbs man patīk, jautra kompānija sēžam un tas jau arī tikai paralēli īstajiem projektiem -tā es stāstu
-
Bija jāpiedalās kaut kādā smalkā konferencē, jālemj kaut kas par Indiju.
Bet vairums dalībnieku drūzmējās pie bufetes. Interesantākais tur bija kūciņas.- kantainas, garnētas kā mutes harmonikas, un uz tām varēja arī spēlēt.
-
Bija jāpiedalās kaut kādā smalkā konferencē, jālemj kaut kas par Indiju.
Bet vairums dalībnieku drūzmējās pie bufetes. Interesantākais tur bija kūciņas.- kantainas, garnētas kā mutes harmonikas, un uz tām varēja arī spēlēt.
Indija
to apmeklēt- iegūt bagātību, saņemt mantojumu; aplūkot freskas un skulptūras tās svētvietās- ieinteresēties par okultismu
Kūkas
saldas- veiksme tiesu darbos; ļoti saldas- veiksme mīlestībā; rūgtas,piparotas- slikta zīme; mazas- niecīga peļņa, kas drīz vien dubultosies; lielas- smags darbs dos panākumus; tās cept- laime un gods; tās sagriezt- zaudēt mīlestību; tās ēst- jūs gaida draugi; tās iedāvāt- apliecināt viesmīlību
Mūzikas instruments
prieks un līksmība
Karoč, Tevi sagaida prieks, laime un bagātība! :) Neaizmirsti padalīties, es pirmais Tev to pateicu! :talking:
-
Ziema, vēls vakars, es esmu smagā mētelī un man jātiek no Eksporta ielas krastmalā uz Citadeles. Bet tur stāva nogāze, ko bērni noslidinājuši. Sāku rāpties, bet saprotu, ka nebūs. Blakus ieraugu platas kāpnes, kāpju pa tām, bet atkal šaize -priekšā mūris margas augstumā, kam jātiek pāri. Bet atkal veiksme -ieraugu mazus vārtiņus, pa tiem tieku uz ielas un tālāk uz laukuma. Sapnis beidzas ar to, ka domāju, jāiet kaut kur konjaku nopirkt, bet vaļā tikai kafejnīcas
-
Rīts, vēl patumšs, ieraugu, ka dārzā kanalizācijas vilcēji, mums neko neprasot, dārza vidū ir izrakuši milzīgu bedri, kur liks grodus - 4kantīgas kastes pāris metru dziļumā. Viss jau padarīts, pie durvīm zeme smuki nogrābta (lievenis pazudis). Tikai viens strādnieks sēž uz kaimiņu žoga un pīpo.
-
Pirms dažām dienām sapnī skuvu bārdu. Vairākas reizes taustīju un brīnījos, ka tik gluda, maiga āda. It kā nekad bārda nebūtu augusi.
Sapņu tulkā izlasīju, ka tas nozīmē apzagšanu, kļūdainu lēmumu, pieņemšanu, nabadzību.
Aizvakar bija interesants piedāvājums. Es jau spārnos, viss baigi labi.
Vakar papētīju vairāk, uzdevu dažus jautājums un likās pat, ka tiešām viss ok.
Naktī pamodos no.. nezinu kā.. skaidras domas sitiena laikam.
Tur takš konkrēts uzmetiens! Tik smuki salikās puzle, ka šodien pavisam skaidrs, ka es tajā pasākumā nepiedalos.
Interesanti- nezinu vai un ko sapņoju, bet doma salikās miegā.
-
Rīts, vēl patumšs, ieraugu, ka dārzā kanalizācijas vilcēji, mums neko neprasot, dārza vidū ir izrakuši milzīgu bedri, kur liks grodus
Tā jau šābrīža Jūrmalas ikdiena - ūdens/kanalizācijas licēju krustām šķērsām izraktās bedres, kur iesi/brauksi, nezini, vai tiksi cauri, vai jāmeklē apkārtceļš. :smej:
-
sapnī bija kaut kāda ikdienišķa rosība. Nekas īpašs un stāstāms, līdz brīdim, kad kāds no apkārtējiem paziņoja, ka vairs no bankas nevar dabūt skanošo - kredīt kartiņas nedarbojas, sazvanīt bankā nevienu nevar... un tā tālāk... Apkārtējiem sākas klusa panika. Es vienā mierā jo ar mani nekas Tāds nevar notikt. Tad mēģinu pārskaitīt algas un saprotu, ka problēma patiešām globāla - nekas nedarbojās. Sāku analizēt situāciju, ledusskapis pilns, skaidrās naudas, kādam laikam pietiks ja ar prātu. Iekšēji tāda sajūta, ka man ir zināma izeja no situācijas, tikai smadzenes jāpieslēdz. Aizbraucu uz kaut kādu iestādi, mēģinu pieslēgties bankai ar vietējo aparātu. Jāzina parole, mēģinu ievadīt, kaut gan skaidri zinu, ka kļūdaina. Te garām iet kāds jaukums un paziņo, ka valdība ir atcēlusi naudu kā tādu. Nu ķipa, esot parādā visai pasaulei un lai atrisinātu situāciju, vienkārši likvidēja skanošo un visas norēķinu iespējas. Kārtējais asprātīgais lēmums,- Nauda? Kāda nauda!!!! Pie mums vispār tādu nelieto... :?: :rat: Labi, ka pamodos.
-
Uzlieku vārīties ūdeni kafijai mazā elektriskajā krūzītē. Pēc brīža atnāku, ūdens nav, tikai krūzīte izkususi un iztecējusi pa galdu – caurspīdīga plastmasa, vidū maziņš metāla sildelements palicis. Uzlieku citā krūzītē vārīties. Kaut ko daru otrajā stāvā, vecmāmiņa sēž uz dīvāna, dzirdu, ka lejā vairākas reizes noklaudz durvis, bet nepievēršu uzmanību. Eju liet savu kafiju, - atkal sildāmkrūze tāpat iztecējusi, šoreiz galda stūrī, tur kaut kādi papīri. Mēģinu tīrīt, eju uz pirmo stāvu pēc lupatas, bet tur piekrauts pilns ar visādām lietām: slēpēm – slēpju daudz, gan slalomenes, gan distancenes –, bērnu krēsliņiem, apģērbiem, velosipēdiem, caurulēm, tikai taciņa pa vidu palikusi. Izeju pa durvīm - pie vārtiem kaimiņi beiguši kraut kravas mašīnā savas lietas, esot man sanesuši, varbūt man vajagot. Atpakaļ neņemšot, viņiem mašīna pilna. Eju atpakaļ, paostu gaisu - vismaz nesmird nekas. Sāku skatīties, kas tur sakrauts, domāju, ka nāksies uz vietējo blusu tirgu braukt ar to visu. Bērnu autokrēsliņš bija tīri labs, drēbes skatījos, locīju un liku kaudzē...
(Kaut kā nesakarīgi, lai gan reālistiski. Tie kaimiņi man "sociālie", kas drēbes nemazgā, bet dedzina ugunskurā un atved citas. :D Un iela pavisam ne kā manējā – platāka, un laikam asfalts. Vecmāmiņa arī jau tālumā.)
-
Mēģinu atcerēties un salikt kopā drumslas: esmu frizētavā, kur izcēlies strīds starp manikīri un kādu klienti. Kliente kliedz, ka nav zinājusi, ka, ja cena ir 70 kapeikas, tad jādod dzeramnauda. Manikīre kliedz pretī, ka tādi visur noteikumi. Klientei vairāk neesot nauda. Abas nošņurkušas jaunas meitenes, bet viss ir tāds kā pustusmā, kā netīrs, telpa piebāzta.
Es iejaucos un prasu, vai manikīre iepriekš to pateica un ka klientei taisnība. Un vispār par tādu lakošanu, kad caurspīdīgu laku uzsmērē pa visu pirksta galu, nekas nebūtu jāmaksā. Beigās skaļi saucu pāri visai telpai "un jums, jaunā dāma, ir problēmas..."'
Ar ko -neatceros, pēkšņi atcerējos to "un jums, jaunā dāma". Laikam līdz galam pabeidzu Amālijas manikīru :thinking:
-
Sapnis angliski.
Aizrakstu es Romas pāvestam par sociāli- ekonomiski - morāli - ētisku problēmu.
Viņš atbild, uzsākas mums ražīga sarakste.
Tad viņš ielūdz mani uz Vatikānu, es skatos - uzrunā ir Mr.
Domāju, kā lai misēkli atrisina; labi, ka pamodos :mrgr:
-
ieraudzīju sadaļu un atcerējos murdziņu - Egils Melbārdis gribēja mani precēt, bet man tak uzreiz bija skaidrs, ka viņš grib, lai ir kāda nepubliska persona, kas varētu šmugulēties ar to naudu, ko viņš internetā lūdz saziedot sava dēla mācībām Anglijā (bija nesen tāds raksts internetā, no kura tad arī šim sapnim kājas aug).
-
nu vai zin, šitā pie prinča netiksi :rofl:
-
nu vai zin, šitā pie prinča netiksi :rofl:
Nu ko lai dara, ja man veselais saprāts vienmēr dominē pār jūtām :mrgr:
-
Mājā ir panduss uz pagrabu, tam abās pusēs betona sienas. Līdz grīdai pilns ar ūdeni, un ūdenī guļ tāds kā zirgs, kā suns, nevar īsti saprast, bet zinu, ka zirgs, tikai laikam beigts, tāds kā čupā sakritis, sagriezies. Bet tāds pamazs, kaukāzieša izmērā. Kamēr mēs ar vīru skatāmies, viņš mēģina kustēties, bet ārā no turienes netiek. Mēģinām piecelt, nevaram, ne paņemt ir aiz kā, ne vietas tik daudz ir. Galva ir ārā no ūdens, iedodu rupjmaizes gabalu, zirgs apēd, iedodu vēl vienu, atkal apēd. Bet ārā netiek, tā kā iestidzis guļ. Zvanu 112, stāstu, ka mums mājās knapi dzīvs zirgs iesprūdis, mēs paši nevaram piecelt kājās, izstāstu visu, bet adresi nepasaku. Viņi atbild, ka atbraukšot, un noliek klausuli. Stāvu un domāju, kā viņi zinās, kur braukt, ja es adresi nepateicu. Tikmēr tas zirgs (jau lielāks) grozās, staipās un mēģina piecelties, bet tur vietas maz, slidens. Kamēr domāju, vai zvanīt un teikt adresi, zirgs ir piecēlies kājās. Atviegloti nopūšos, ka to adresi nepateicu, nebūs velti izdzenāti glābēji.
Zirgs smuks, sudrabaini pelēks, ar raibumiņiem, un nemaz nav dubļains. :D Sākumā īsti pēc zirga neizskatījās, tagad liels un smuks. Domāju, kā mēs viņu pa ziemu izbarosim, jāvāc siens. Ar izkapti eju pļaut, sapļauju, nesu mājās, bet zirga nav. It kā vīratēvs esot aizvedis. Neko sev, mūsu zirgu!
Vēl pēc kāda laika zirgs tomēr atradās kaut kur lielā zālē vai hallē.
Nez, kas man ar tiem zirgiem? :D Dzīvē nekāda sakara.
Redzēt sapnī zirgu − prieks un laime, tāls ceļš priekšā, labas cerības un panākumi, laimests loterijā, arī laba veselība.
Stalts un skaists − labklājība un panākumi.
Noslīkst − atrasties sliktā stāvoklī.
To barot − labklājība, atbrīvoties no rūpēm par iztiku.
Nu labi, protams.
Bet par gultā kāpjošiem un murrājošiem zirgiem gan skaidrojuma nav. :D
-
Neatceros pamatojumu, bet vajadzēja pārvietot kaut kādas metāla konstrukcijas.
Metāls pie kaut kādiem apstākļiem mainīja struktūru un kļuva par magnetizētu skaidiņu masu un tāpēc varēja mainīt konstrukcijas formu ērtākai pārvietošanai.
To piku nometu vajadzīgajā vietā un konstrukcija atguva iepriekšējo firmu un izturību.
Apkārtējie bija dikti izbrīnīti par redzēto, bet es smīnot pastāstīju, ka vajadzēja pamatskolā fiziku mācīties un tā ir adgeloizā rubācija /kaut kā tml./
-
Viena maza kripata, ko atceros.
Noskatījos, kā kkādā telpā biedējoši ātri radās zirnekļutīkli - burtiski auga un izplatījās acu priekšā, un uz tiem mudžēja mazu, zirnekļu tūkstoši :f-palm:
-
https://www.sapnuguru.lv/sapnuguru/sapnu-tulks/sapnu-tulks?s=2034 (https://www.sapnuguru.lv/sapnuguru/sapnu-tulks/sapnu-tulks?s=2034)
https://www.sapnuguru.lv/sapnuguru/sapnu-tulks/sapnu-tulks?s=2035 (https://www.sapnuguru.lv/sapnuguru/sapnu-tulks/sapnu-tulks?s=2035)
par tīkliem un zirnekļiem, bet baigi plašā izvēle
-
Viena maza kripata, ko atceros.
Noskatījos, kā kkādā telpā biedējoši ātri radās zirnekļutīkli - burtiski auga un izplatījās acu priekšā, un uz tiem mudžēja mazu, zirnekļu tūkstoši :f-palm:
...mazie iebarošanai, lielie - uz ĀĶA! :D savukārt zivis - uz naudu!! ...tā jebkuru sapni var "uz naudu" pārvērst... arī par blusām, jo zivīm blusu nav!
-
Man Luīze lika krāsot "smoky eyes" un vēl plakstiņu vidū sudrabainas, spīdīgas ēnas.
Un tas viss tāpēc, lai pierādītu savai vīramātei, ka tā daudzas krāsojas un tas nav nekas īpašs, tāpēc arī Luīze tā krāsosies.
-
Ceru, ka Tavā sapnī es biju smuki uzkrāsota? :D
-
Manā sapnī pēkšņi debesīs iznira tādi kā citplanētiešu milzīgi lidaparāti, bet kā balts, spožs lidmašīnas karkass bez spārniem. Bija sajūta "tā, tas arī viss". Tad tie atkal izgaisa, kā izplēnēja
Viss sapnis bija tāds bailīgs
-
Ceru, ka Tavā sapnī es biju smuki uzkrāsota? :D
Luīz, es Tevi nemaz neredzēju, Tu biji tā kā kaut kur sāniski aizmugurē. Bet! Es redzēju Tavu vīramāti! Viņa bija kopija vienai apmēram 40-it gadīgai smukai, slaidai, tumšmatainai psiholoģei no kāda jūtubes kanāla, ko reizēm paskatos. :smile:
-
Es redzēju Tavu vīramāti! Viņa bija kopija vienai apmēram 40-it gadīgai smukai, slaidai, tumšmatainai psiholoģei no kāda jūtubes kanāla, ko reizēm paskatos. :smile:
Mja... :faint:
-
Esmu es kaut kāda VIP persona, laikam oligarha sieva.
Mani nolaupa, tālsatiksmes vilcienu palaižot pa citām sliedēm.
Nekādas fiziskas darbības neseko, tikai paziņo faktu, ka mainīts galamērķis.
Saku kupejas biedriem, ka tas ir kā Kafkas labākajā romānā un aizraujos romāna pārstāstīšanā. Tāds sižets, tādas krāsas, tik kolorīti galvenie varoņi! (Tā kā pretrunā ar Kafku, kam viss ir samērā plakans un drūms).
Visvairāk žēl, ka pēc pamošanās romānu vairs neatceros :(
-
sapnī man apkārtējie skaidroja, kā jāreģistrējas uz PayPal , vismaz četras reizes nakts garumā. Es , protams, uzklausīju, kas ko tur jādara , visus + un -, domās pie sevis ,- Nu nafig man to visu vajag?
-
Zagļi bija ietikuši manā dzīvoklī - viss savandīts, atvilktnes izrautas, aploksnes ar naudu paņemtas, maks ar visām kartēm no somas prom. Atceros - ienācu, skatījos uz to visu un kaisīju pelnus uz galvas - nu, kādēļ es tās aploksnes nepaņēmu līdzi/nenoslēpu, kādēļ somu ar maku mājās atstāju...tāda bezcerības, vilšanās un sevis vainošanas sajūta.
Sēdēju, skatījos uz savām izstieptajām kājām, kas bija nevis normālā izskatā, bet kā kādā anatomikumā izpreparētas - vienā plaknē, kā sedziņa, kā konservu bundža no augšas uz leju pārgriezta un tad visā laukumā izplāta. Redzēju asinsvadus, vienā bija izveidojies tāds kā 3x3cm lieluma trombs, kas pa asinsvadu zem ādas kkur pārvietojās kā tāds Svešais
-
Ārprāts!!!
Es arī ar svaigiem sapņa iespaidiem... Pirms tā ieslēdzu TV "Superbingo" un ... nolūzu, droši vien lietus iespaidā. Slāju pa pilsētu. Zvana māsa, vai nevaru viņai pakaļ uz darbu atbraukt. Atceros, ka viņai kaut kāda jubileja ( faktiski nav) , tas ir labi, ieskriešu puķu bodē, nopirkšu pušķi , pie viena pasniegšu. Uz ceļa kupenas ( ziema), uz pagrieziena pie puķu bodes, autiņi viena pēc otra ātrumā aiziet pa pieskari kaut kādā aizā. Laika pētīt, vai kāds dzīvs nav, man puķes vajag. Bodē pārdevējas mani ignorē. Nu labi, nav jau uz dienas beigām nekas dižs palicis, bet tak var vismaz paskatīties. sāku "gāzt podus" - neviens īpaši nereaģē. Nekas, pilsētā vēl ir bodes... eju meklēt, pulkstenis kaut kur ap 17... man vēl mašīna jāatrod. Vienā no veikaliem radio paziņo, ka iekš Superbingo kāds vinnējis Bumbā rumbā 160 tūkstošus. Visi sāk fantazēt, ko iesāktu ar tādu čunguru. Izeju ielā - pavisam nepazīstamā pilsētā un arī kupenu vairs nav - vasara. Visi joprojām runā par naudām, es esmu visu nokavējusi. Ar pūlēm piespiežu sevi atvērt acis. Moins! Superbingo jau iet uz beigām, nē man ir jāredz, kurš tos 160 tūkstošus... Paritinu programmu atpakaļ. Fui, - vispirms, runa nemaz nav par 160, otrkārt - neviens nevinnē! Un tici pēc tā visa sapņiem. Arī māsai nekādas jubilejas..
-
Bijām ar puikām uz ezeru peldēties. Apkārt mežs, ap ezeru pļaviņa, smiltis, kaijas ezera otrā krastā vesels bars saklaigājas. Pilnīgs miers, saule spīd, silts, tā kā pievakare. Puikas pa ūdeni ņemas, es eju basām kājām pa siltu smilšainu ceļu gar ezeru un skatos, ka apkārtne izskatās kaut kā savādāk. It kā vienkārša vasaras diena, bet mežs tāds kā mežonīgāks, neizbradāts. Putni dzied. Es saprotu, ka ir noticis kaut kas, un cilvēku vairs nav. Mēs esam pēdējie. Tāda mazliet sērīga doma, ka puikām sievu nebūs, jo neviena vairs nav. Bet vienlaikus ir tāds dziļš miers, ka man nekas nav jādara, ne par ko nav jāuztraucas, nekādi rēķini, darbi, zvani, - nekā. Vienīgais - jāpadomā, kā tālāk dzīvot, vai palikt turpat, kur dzīvojam, bet tad avotiņš tālāk, vai pārvākties uz kādu citu māju tuvāk pie avotiņa. Bet laikam paliksim savējā, upīte netālu, jāuztaisa ūdensdzirnavas, vēlāk ģenerators. Jāaizbrauc, kamēr vēl var, benzīns jāsalej visos traukos, ko var atrast. Un ogas šogad jāžāvē, jo saldētava nestrādās.
Stāvu pie tā ezera, sildos saulē un izbaudu mieru.
Mostos, un līdz ar mošanos lien galvā "jāpiezvana tam, jāizdara šitas, jāaiziet tur, jānokārto tas..."
Un tāāāāā gribas atpakaļ tajā sapnī, kur vienīgā rūpe - mierīgi iekārtoties uz dzīvi bez cilvēkiem un bez pienākumiem no ārpuses.
-
šonakt saimniekoju kaut kādā skotu pilī. Tā īsti nesaprotu, vai tas man piederēja, vai tas bija kāds algots pienākums - citu saimnieku nebija. Atceros, ka pie durvīm piezvanīja un ievēlās kāda šaubīga kompānija. Spriežot pēc visa viņiem bija darīšana ar dārgakmeņiem. Džeki jūtās, kā savās mājās. Es arī centos tur pa vidu nejaukties, ka tikai kādas ziepes nesanāk. Tad māju aplenca, ne ta likumsargi, ne ta vēl kādi burlaki. Manējie ciemiņi, izvilka šaujamos un ieņēma vietas pie logiem. Ārā bija tumsa, nevienu neredzēja, bet bļaustīšanās bija ne pa jokam. Tad pienāca it kā vakariņu laiks un "ciemiņi" pieprasīja kaut ko ēdamu. Es paziņoju, ka ledusskapis tukšs un droši vien bodes ciet. Viens no "ciemiņiem" noņēma no pirksta gredzenu, liekas ar ametistu un teica, lai es to atdodu tiem, kas ārā, - tad mani laidīs iepirkties. Ārā neviens gredzenu man neprasīja un es nolēmu nogaidīt maliņā, kad tas bardaks beigsies. Tad, tie kas lenca gribēja mani nopratināt. Neko par iebrucējiem nejautāja. Tikai manu privāto informāciju, tai skaitā bankas konta numuru. Mēģināja mani savervēt. Teicu, ka es te vispār nepiedalos. Tālāk, sākās telpu ieņemšanas tūrē. Neatceros, vai kāds šāva, bet redzēju, ka tie kas iekšā meta pa logiem kaut kādus traukus un dārgumus. Prātā tāda, ap 60 cm liela zilgana piramīda, vienos akmentiņos, kas vizuļoja sniega kupenā. Bet tās grabažas nevienu neinteresēja. Tā ari nezinu ar ko viss beidzās jo pamodos. Logs bija vaļā un aiz tā dzirdēja kā klačojās kaimiņiene ar sētnieci. Diena sākās...
-
Esmu nonākusi vietā, ko sauc Trash Magic, laikam labprātīgi, tā kā ekskursijā. Maģiskie objekti ir veidoti no dažādām lietotām mantām. Iespaids tiešām spokains un maģisks, iezaļgana puskrēsla, no kuras iznirst dažādas ērmotas lietas. Vislabāk atceros no vecām bērnu rotaļlietām veidotu bērna skulptūru, pieskaršanās kurai palīdzot bezbērnu sievietēm.
Fonā skan kaut kas līdzīgs Smiltāju ģenerāļu soundtrekam.
-
Ir Raimonda Paula jubilejas uzstāšanās, viesi pie galdiņiem, es tādā atsevišķā telpā, viņus dzirdu, bet neredzu, Pauls gan redzams. Paziņo, ka pēc koncerta katram būs jāsaka kaut kādi vārdi jubilāram. Pirmais numurs kritis man, man iespiež rokā mikrofonu. Es aizsedzu, lai nedzird, un jautāju vadītājam, kas tad īsti jājautā. Neko nesaprotu, un tā arī mikrofonā saku, ka mana "ierobežotā loģiskā domāšana" neļauj izprast, kas jārunā vai jājautā. Man skaidro, ka uzdevums tāds filosofisks, kā tautasdziesmās. It kā jāpasaka, kas mums ar Paulu kopīgs, kas atšķirīgs
-
Man pazūd kaķis, un es kaut kā zinu, ka viņš ir aizgājis uz savām pirmajām mājām.
Meklēju pirmsaimnieces kontaktus, viņa man telefoniski saka - mēs dzīvojam aiz pansionāta "Sociālais grāvis" (:rat: ). Jā, vietu es zinu, braucu skatīties.
Ierodos, tur pilna māja ar dažādu vecumu rudiem kaķiem. Sāku meklēt savējo, bet pamodos.
-
sapnī biju caurbraucot kādu pilsētu, kas atradās jūras līča malā. Tāda neliela mazpilsētā. Kas un ko tur darīju vairs neatceros, bet atmiņā kāda augstceltne krasta malā. Cik stāvu grūti noteikt. Var būt pat pāri trīsdesmit. Viņai bija čiekura forma. Vairākās vietās čiekura zvīņas bija izvirzītas un veidoja lodžijas. Pats "čiekurs" bija, kā caurspīdīgs kristāls un lēni griezās ap savu asi. Interesanti bija tas, ka kaut kādā noteiktā leņķī tas vispār pazuda skatienam. Un tad atkal parādījās ēkas kontūri. vairs neko no sapņa neatceros
-
biju lielveikalā un nevienam nebija maskas
-
sapnī es pamodos vannā. Ūdens jau bija vēss un tāds iekšējs pagurums no kā es secināju, ka iespējams, man palika nelabi. Ūdens gandrīz smēlās pāri malai, tāpēc meklēju vannas korķi, bet tas neko nelīdzēja. Ūdens sāka strauju tecēt pāri malai un jau kādus 10 cm klāja grīdu. Pa virsu peldēja kaut kāda plastmasas draza, kurai nemaz nevajadzētu būt vannas istabā. Čerts! jātiek ārā no vannas, tūlīt būs klāt kaimiņi. Sagrābu pēdējos spēkus un mēģināju izkāpt no vannas ... te es pamodos uz krēsla pie datora. Un tas bija 10 minūtes atpakaļ.
-
Nezinu kā, bet biju iepazinusies ar princi Čārlzu, jaunāks gan bija, un par sievu sapnī nekas nebija minēts. Kopā ar vēl kādiem karaliskajiem ļaužiem gājām uz kafejnīcu. Viņam bija rozā krekls. Sēdējām pie apaļa galdiņa, gaidījām, kad atnesīs ēdienkarti. Es gan mēģināju stāstīt, ka es meitene vienkārša, galīgi neesmu no viņa loka, bet viņš saņēma manu roku, pieliecās un vilka mani tuvāk. Es teicu - trakais, kaut kādi paparaci nobildēs, būs tev nepatikšanas! Un man galīgi negribas, lai mani pa avīzēm izvazā.
Čārlzam bija fantastiski patīkamas smaržas. [Tagad aromātu neatceros, bet sapnī nevarēju vien izsmaržoties.]
Vēlāk gājām uz citu kafejnīcu, pa ceļam mūs izšķīra, un es sēdēju pie viena galdiņa ar divām karaliskajām dāmām (nezinu, kas viņas bija). Jautāja man, kādus augsta līmeņa cilvēkus es pazīstu. Teicu, ka labākajā gadījumā es kādu laba līmeņa arhitektu pazīstu.
Bet neko ēdamu tā arī mums neatnesa nevienā kafejnīcā.
Gājām pa ielu, - tāda kā Matīsa iela, ne pārāk augstām mājām, saulaina, bruģim pa vidu sliedes. Saprotu, ka es varu mainīt visu pasauli. Saku - skatieties, tūlīt sliedes būs sarkanas. Skatos uz sliedēm, mēģinu iedomāties, vizualizēt, ka tās ir sarkanas, un sliedes pamazām sāk kvēlot kā uzkarsētas, labās puses sliede pirmā, tā man tuvāk, otra lēnāk. Skatos, kā ielas vidū stiepjas kvēlojošas sliedes, un domāju, ka es taču varu mainīt arī cilvēkus, lai viņi nebūtu noziedznieki un ļauni pret citiem.
(Bet tās smaržas bija fantastiskas...)
-
peldēju zem ūdens. Pa kaut kādu kanāliņu tipa pilsētas parkā. Peldēju garu gabalu, no viena gala līdz otram, zem kaut kādiem zemiem tiltiņiem, pa caurtekām. Peldēju daudz reizes, turpu šurpu, ūdens ar katru reizi palika mazāk. Beigās šļūcu tāpat pa gultni bez ūdens.
Un vēl Rēzija Kalniņa man dziedāja kaut kādu džinglu ārkārtīgi skanīgā balsī, fenomenāli skanīgā.
-
peldēju zem ūdens. Pa kaut kādu kanāliņu tipa pilsētas parkā.
Laikam biji bebrs :?: :mrgr:
-
atceros tikai bezsakarīgu fragmentu - starp kaut kādām mikrorajona mājām kanalizācijas čuguna truba novilkta pa gaisu no vienas mājas jumta uz otru pāri pagalmam - 127 m gara čuguna caurule, kas saskrūvēta pa posmiem. Skatījos un brīnījos, kā tā turas un nenokrīt. Pati ideja kanalizāciju vadīt pa gaisu sapnī bija ļoti pieņemama un racionāla - nav jārok zemē, lai caurules savilktu :?:
-
ideja kanalizāciju vadīt pa gaisu sapnī bija ļoti pieņemama
Šitādi sapņu momenti man patīk vislabāk.
Vai es jau rakstīju, ka man bija bruņurupucis, kurš murrāja? :mrgr:
-
Šorīt ieslēdzu Superbingo un pēc 10 min atslēdzos. Biju darbā un gaidīju izdevīgu brīdi, lai pateiktu, ka eju prom. Vienkārši piegriezies. Bet kāda kolēģe mani apsteidza un no visiem smuki atvadījās. Priekšnieks izsauca pie sevis un paziņoja, ka man tagad ir jāpārņem viņas darbus. Bet ir nianses, par kurām man būs jāzina. Mēdz būt lietas uz kurām man jāpiever acis. Tur neko nevar darīt, jo tas ir augšējā ešelona ziņā un parādīja uz kaut kādu papīru no MK. Biju pārsteigta, jo nekad neko dīvainu nebiju manījusī. Tikai nodomāju, ka droši vien tā bija intuīcija, kas lika man no šejienes tīties prom. Izgāju ielā ne visai labā noskaņojumā. Iegāju kādā sīkbodē. Pēc kaut kā jautāju un te visas pārdēvējas kaut kur pazuda. Principā mani neapkalpoja. Nekas, ir arī citas vietas. Uz ielas kaut kāds jauneklis teica ko rupju sirmai kundzītei. Tā sagrīļojās un nokrita gar zemi. Pieskrēju klāt, ar mammi patiešām nebija labi. Vajadzēja to dabūt līdz kādam beņķim un izsaukt ātros. Paķēru šo padusē un meklēju pēc ērtākas vietas. Pēc pāris metriem man apkārt bija čigānu bars, tas likās aizdomīgi. Palūkojos uz somu, tā bija vaļā. Maka nebija. Sapratu, ka tas bija teātris, bet neko daudz neuztraucos, jo prātā pazibēja, ka tas noteikti ir sapnis. Iegriezos vēl kādā tirgotavā. Izskatījās pēc lietotām precēm, nesapratu, ko es te meklēju. Skatos - grīda slapja. No griestiem līst ūdens. Pārdevējus tas neuztrauc- neesot pirmā reize. Mani gan, jo kaut kur te pa burzmu, biju atstājusi somu. Nē, nu diena! Sarunāju, ja atradīs, tad dos ziņu. Pēkšņi sapratu, ka ar visu to jezgu esmu nokavējusi autobusu. Nolēmu, ka tas ir jāpārtver. Pa rokai bija kaut kāds braucamais, tāds, kā ziemas visurgājējs... uz trim slēpēm. Man līdz uzprasījās pāris paziņas. Kāpām tam verķim virsū un tas pats sāka braukt. Skuķi aizmugurē jautri čaloja, bet es pēkšņi atskartu, ka neko neredzu priekšējā stiklā. Braucamais pats uzņēma ātrumu un nebija citas izvēles, kā to apmest riņķī. Uzsaucu skuķiem, lai turas, un griezu stūri. Un tas bija tieši laikā, jo priekšā bija pagrieziens un luksofors. Braucamais bija pagalam- visas slēpes nokrita un arī palika saprotams, kāpēc es neko priekšā neredzēju, jo verķim bija dubulta stūre. Nu ķipa tur kur beidzās pirmais motors ar stūri bija vēl viena ar tādu pašu motoru. Te es pamodos. Pagāja 15 minūtes.
-
likās, ka veļļukam stūre baigi par platu. Apzāģēju stūrei galus, beigās palika tāda maziņa, īsiņa un vēl gali uz sēdekļa pusi saliekti. Braucu kā duriks un domāju - a nafig tik daudz bija jāapzāģē, pastūrēt taču nevar
-
likās, ka veļļukam stūre baigi par platu. Apzāģēju stūrei galus, beigās palika tāda maziņa, īsiņa un vēl gali uz sēdekļa pusi saliekti. Braucu kā duriks un domāju - a nafig tik daudz bija jāapzāģē, pastūrēt taču nevar
Pirms iemigšanas skatījies filmu par ebrejiem?
:sarcasm: :mrgr:
-
Redzēju Minni sapnī un vēl kādas četras no SF, bet necentos atšifrēt.
Šķiet, Minne arī mani atpazina, bet es biju anonīms, tāpēc nesasveicinājāmies.
-
Daudz cilvēku, steigšanās un vertikālas pārvietošanās ;)
Sabiedriskā ēkā tiek izmēģināts jauniebūvēts lifts. Cilvēki nāk iekšā (es jau priekšā un skatos uz visiem no augšas pie griestiem), bet visi sastājas vienā lifta pusē, un tas zaudē līdzsvaru un sašķiebjas kā tādas līdzsvara šūpoles. Kāds ātri uzņemas iniciatīvu un izvieto cilvēkus vienmērīgi.
Uzbraucam kkādu kalnu virsotnē. Tiek secināts, ka kaut ko kavējam, ka jāsteidzas lejā. Ir ideja braukt ar funikulieri, bet, izrādās, tam galapunkts lejā sanāks patālu no mūsu mērķa. Saņemam ziņu, ka mūs vedīs helikopteri. Jā, no virsotnes nedaudz zemāk stāv divi armijas helikopteri, viens mazāks, mīlīgāks, otrs lielāks, haki krāsā. Gribas tikt mazākajā, kur varētu būt omulīgāk, bet jāiet tomēr uz lielo. Eju klāt, helikopters tuvumā izrādās pavisam neliels, apmēram 4vietīgs. Pilots skaists kā bilde, gaiši zilām acīm, Holivudas smaidu, blondīns. Ļoti draudzīgs, saka - viņam viena vieta vēl papildus brīva, jo I.(nosauc manu vārdu), tātad Minne ;) nav ieradusies. Jokoju pretī, ka tieši I., Minne IR ieradusies. Pamejamies par tādu sakritību. Sēžos iekšā. Salons kā tādā kanoe laivā, sēžam viens aiz otra. Pametu skatienu uz aizmuguri - mani divi ceļabiedri uzlikuši austiņas. Meklēju savējās, atrodu uzkarinātas uz sānu paneļa, bet tādas lielas, man nepatīk, biedriem ir mazākas, glītākas. Nav variantu, mēģinu uzstutēt uz galvas, par lielu, nav ciešas, un secinu, ka skaņu tās neslāpē, un dzirdu motora rēkoņu. Pa ceļam putuplasta 1xlietojamos traukos saņemam kkādu ēdienu. Pēc atlidošanas raušamies laukā, nododam traukus kādā noteiktā vietā. Pilots izliekas mūs vairs nepazīstam, nevaļīgs.
-
Sapnis tāds haotisks. Atceros tikai dažas epizodes. Druška atvainojās, ka atļāva, kādam svešam saimniekot uz lodžijas. Aizgāju paskatīt. Moins, kaut kāds vecis uz lodžijas remontē vilcienā lokomotīvi. Nu ķipa, pats kaut ko lodē no bleķiem, bet to lokomotīvi ceļamkrāns stutē pie lodžijas malas. Dusmās izskrēju ielā, kur pēkšņi aptvēru, ka esmu tikai vienā īsā spilgti sarkana zīdā "kombinē". Tā kā man tāda garderobē nav, nodomāju, ka tā varētu būt arī kleita. Kaut kādā bārā apsēdos pie letes ar martiņi glāzi. Tauta īpaši nereaģēja, tāpēc nolēmu, ka tā tomēr ir kleita. Ceļā uz māju pagalms bija pilns ar kaķiem. Pārbijos, ka manējais ir izsprucis no mājas. Pārbijos, ka sīkais dabūs no tiem savvaļas vazaņķiem kādu slimību. Dažus noķēru, - nē, neviens nav manējais. Vienu atceros, tāds perlamutri zilgans ar rozā pumpiņām. Kašmars. Vairs neko neatceros.
-
Tukšā vēdera uz nakti murgs - citi saka, ka pēc pieēšanās rādās murgi, man diemžēl ir otrādi. Sapnis bija garš un patiešām murgains, atstāstīšu tikai spilgtākās detaļas. Es un manas vidusskolas draudzenes, ar kurām mēs joprojām uzturam sakarus, kaut 3 no piecām dzīvo ārzemēs, esam kaut kādā lielpilsētā un kaut kur baigi dodamies, ieejam tādā lielā ēkā - faktiski debesskrāpī, kas vidū ir bez stāviem - tāda milzīga vertikāla caurule, kurai gar sienu spirālveidā vijas pakāpieni, kas izskatās pēc ziedlapiņām - cits garāks, cits pavisam mazs, pārklāti ar pūkainu bēšīgu audumu, bet visi tādā izmērā, ka es saprotu, ka es tak agri vai vēlu uz tādiem nenoturēšos un nokritīšu. Saku: meitenes, es uz šitiem nekāpšu! Viņas: labi, labi, mēs tik gribējām tev parādīt - sekoja nekad nedzirdēts vārds, ko tagad neatceros, bet saprotu, ka tas ir kaut kas virs tā debesskrāpja piekārts. Vēl man tajā sapnī saplīsa zābaki (kurus realitātē es jau pavasarī izmetu) un es domāju - kruta, nopirkšu sev tajās ārzemēs jaunus foršus. Tad izrādījās, ka tā draudzene, kas dzīvo Briselē, tagad ir pārvākusies uz kādu dīvainu vietu Velsā, dubultnosaukums - kaut kāds Šeng-Šang vai tamlīdzīgi, un es tagad meklēju Anglijas kartē to pilsētu un purpinu - nu kurš kartē sauszemi zīmē zilā krāsā, jo Anglija uz kartes bija tumši zilā krāsā izzīmēta un apkārt jūra kā balts laukums.
-
Iesnaudos pirms naktsmaiņas.
Gribu nosūtīt māsai kādu humorīgu bildi no darba, tādēļ filmēju sevi no malas (no aizmugures) kā cits cilvēks. Skrienu lejā pa trepēm savā baltajā darba formā kko runādama. Uz galvas uzmaukts balts plastmasas spainis
-
Izskatās, ka līdz ar apņemšanos neēst uz nakti es te bieži rakstīšos :mrgr:
Murgu bija daudz, bet šito es nevaru aizmirst :rofl: Tāda kā reklāma vai - rāda zīmētu stilizētu večiņas galvu, apaļu ģīmi, palielu degunu, copīte lai, un pāris zobi mutē. Un teksts -par čipšiem Potrimps (Potrimps! - es Pumpura Lāčplēsi tikai vidusskolā lasīju, no kuras manu smadzeņu pažobeles šitais izlīda :faint: ), kurus, ja večiņai bez zobiem reizēm tāpat gribas pārīti nokrimšķināt, tad varot ilgi glabāt atvērtus. :rofl: [size=78%] [/size][/size][size=78%] [/size]
-
Mēs ar Oliveru Kromvelu rāpāmies pa kaut kādas upes klinšainajiem krastiem. Kromvelam bija bailes nogāzties, jo viņš neprata peldēt.
Vēl viņš man jautāja, vai neesmu stāvoklī no kāda tur hercoga (tas saistībā ar sapņa pirmo daļu) :mrgr:
-
Amālija čatā par savu sapni ieminējās, un tad atcerējos divus sapņus, kas te iederētos. Vienā es biju kopā ar labajiem, kuri ar kaut kādiem cigārveida vienvietīgajiem braucamajiem (bez riteņiem un kādu gabalu virs zemes, bet redzamu gaisa spilvenu nebija) vajāja ļaunos :mrgr:
Otrais bija šonakt - tik vien atceros, ka, šķiet, tika apspriesta topoša datorspēle, jo gāja runa par diviem slepkavotājiem - viens tāds inteliģents, ar brillītēm un melnu gumijas priekšautu, parasti citus indēja, bet otrs tāds brutāls tēviņš - mats matā kā vienas grupas solists - liels, rudmatains, ar gariem matiem un bārdu, un mežacirtēja rokām, tikai skraidīja apkārt un šķaidīja visus ar cirvi :rofl: Un tādu es arī izteicu savu viedokli - ka pirmais tēls vēl ok, jo viņam ir kaut kāda loģika, kurus viņš mušī nost, bet otrs tikai bezjēgā šķaida visus pēc kārtas.[size=78%] [/size]
-
man šoreiz bija ne tik sarežģīti. Sēžu cietumā. Atnes radu sagādātas paciņas. Kaut kas ēdams vienreizēji lietojamā traukā. Vairāk, nekā ēdamais man piesaista uzmanību maziņa dakšiņa, kas salocīta no papīra. Nedaudz to pavirpināju starp pirkstiem, izdevās to papīra gabalu iztaisnot. Sanāca divas lapas drukāta teksta. Atcerējos, ka iepriekšējā dienā bija tāda paša paskata nazītis. Nedaudz rosības un man rokā jau vesela grāmatiņa no līdzīga materiāla. Saprotu, ka tā ir slepena informācijā kuru ir jādabū tai pus ķurķa žoga. Pa kaut kādu pazemes eju es ar saviem apsargiem tieku brīvībā. Iesēžos pirmajā tramvajā, kas brauc garām. Man blakus kāds vecis no vajātājiem. Par grāmatu vairs neuztraucos, mēģinu flirtēt ar blakussēdētāju lai šams zaudētu modrību un palaistu mani garām. Beigās izrādās, ka viņš tāpat mani vairs nevajā, jo viņam ir beidzies darba laiks. Pārējos sīkumus vairs neatceros
-
O, man bija jābrauc uz Maskavu, lai izšķirtos no reāli eksistējoša vīrieša, ar kuru es dzīvē nekad neesmu bijusi precējusies. Vispār mums bija tās dīvainās attiecības no sērijas - nekā personīga, tikai sekss :) Bet esmu spiesta reizi gadā par viņu atcerēties, jo viņam ir vārda diena tajā pašā dienā, kad vienai manai draudzenei arī ir vārda diena, bet otrai - dzimšanas diena, un šis datums kā reiz bija nesen. Anyway, atpakaļ pie sapņa - esmu saputrojusies, vai man jākāpj ārā no tramvaja pieturā Zimņij sad vai Višņovij sad (aha, Čehovs). Aiz tuneļa izkāpju, eh, nepareizā pietura. Prasu kaut kādam meiteņu bariņam - ja viņām kā reiz jāiet uz turieni, tikai viena pietura jāiet atpakaļ caur to tuneli. Aizeju, satieku to čali, vispirms kaut kādi dokumenti jāpārbauda pie cita lodziņa, ierēdnis tā aizdomīgi lūr uz manu pasi, bet mans "vīrs" izvelk no kabatas un nočaukstina žūksni eiro piecdesmitnieku (tipiski viņam arī īstajā dzīvē rīkoties ar vērienu) un tiekam tālāk, kur tādā kā Ļeņina (laikmeta) kabinetā jāparaksta šķiršanās papīri. Es taisos parakstīt, bet viņš prasa: Tu tiešām gribi to darīt? Es apmulstu: Ko darīt? Viņš pievelk mani sev klāt: nu, šķirties, vai mums to vajag? Karoče, mēs no tā Ļeņina zagsa aizjājām saulrietā :D
-
Bija izraktas bedres sētas stabiem. Tādas paliekas, jo vienā bija iekāpis Baidens.
-
Jau vēlēšanu noskaņās. Kaut kādiem priekšniekiem centos iestāstīt, ka jābeidz reiz ar tām n-tajām partijām katrās vēlēšanās, kas vairojas kā sēnes. Limits 5 un punkts, kas pirmās piesakās, tās piedalās :evil: Lielākajai daļai šī ideja šķita nejēdzīga, bet viena dāma teica, ka tajā kkas esot.
-
Gāju ciemos pie bijušās darba kolēģes. Viņa dzīvoja kaut kur Iļģuciemā daudzstāvu mājā, laikam 3. stāvā. Kāpnes uz augšu tādas kā agrākajās mājās ar tukšumu liftam pa vidu. No pirmā stāva uziet uz otro, bet no otrā stāva tas kāpņu laidums, kam būtu jāiet uz augšu, atkal aiziet uz leju. Staigāju, skatos, bet uz augšu tikt nevar, abas kāpnes uz leju. No augšējā stāva tālāk iet normāli, to tajā šahtā var redzēt, bet pirms trešā stāva pārrāvums un viens posms aiziet atpakaļ. Vienīgais, tajā augšupejošajā pusē kāpņu margām pēdējais stienis aiziet līdz trešajam stāvam, pa to jārāpjas, lai tiktu augšā. Kamēr staigāju, divas dūšīgas tantes pa to stieni rāpjas uz augšu, mierīgi klačodamās.
Laikam rāpos es arī, bet vairs neatceros, uzrāpos vai ne.
Sapnis bija krietni garāks, bet aizmirsās kā pamodos, jo problēmas aizslaucīja. Žēl, jo ir sajūta, ka šis bija no zīmīgajiem sapņiem, bet nesaprotu tulkojumu.
Ka man nevajag līst tur, kur šķiet, ka vajag? Realitātes akūtā problēma ar to dāmu nav nu nekādā sakarā, kaut gan paralēles var savilkt. Manai šodienas problēmai attāli līdzīgas problēmas risināšana (gan ne tādā veidā, kā es gatavojos) viņai beidzās ar vēl lielākām problēmām.
Man tās uz augšu neesošās kāpnes nav pirmo reizi. Secinājumu vai sakritību ar realitāti nav nekādu, pat neatceros situācijas, kurās tās kāpnes rādījās.
-
Man tās uz augšu neesošās kāpnes nav pirmo reizi. Secinājumu vai sakritību ar realitāti nav nekādu, pat neatceros situācijas, kurās tās kāpnes rādījās.
Trix, bet vai nevar būt vnk atsauce no kā tāda? Man ir gadījies, piemēram, pa sirreālistu gleznu motīviem maldīties :)
-
Man arī uzreiz Ešers ienāca prātā!
Sapnis par tādām kāpnēm , kur vidū tukšums, man šad un tad gadās, vecajā darbvietā tāda kāpņu telpa bija. Sapnī kāpnes kļūst aizvien sadrupušākas un šaurākas
-
Da nē, parastas plikas paneļmājas trepes, tikai ar tukšumu, tur nevis parastās 3 dzīvokļu durvis bija, bet vairāk. Manā Maslova līmenī ne līdz mākslai...
-
oi, sirreālās un nepareizās kāpnes sapņos mani bieži vajā. Arī vecajā mājā.
-
tāds, dīvains sapnis.... Sākumā skraidīju pa kādas poliklīnikas gaiteni, meklēdama kabinetos vismaz kādu drēbju gabalu, lai piesegtu plikumus. Nu ne tā kā būtu pavisam plika, bet tomēr prasījās pēc zināmas virsdrēbes. Vienā no kabinetiem uz pakaramā atradu tādu, kā baltu halātu, kas uzvelkot izradījās tīri sakarīga kleita, es pat teiktu, ka modelis man patika. Tad reālā dzīvē sākas negaiss. Zibeņoja, lija ne pa jokam un dārdēja pērkons. Piecēlos, aizvēru logus un atkal aizmigu. Sapnī jau bija vēls vakars, es stāvēju pieturā un gaidīju autobusu. Pretī, pāri ielai atradās intīmpreču veikals ar garu pircēju rindu. Ienāca prātā, ka varētu iegādāties dāvanai (izrādās, ka bija jābrauc ciemos) kādu pikantu nieciņu, jo puķēm jau bija par vēlu. Palūdzu, kādam no rindas priekšgala, lai kaut ko nopērk. Biju pārliecināta, ka tas būs kāds sīkums un tā neuzkrītoši iesaiņots. Puisis, kam palūdzu izpalīdzēt bija diezgan ilgi jāgaida, bet tad tas parādījās ar iepirkuma celofāna maisu kaut kur 80 x80 cm lielu. Spilgti rozā krāsā ar nepārprotamu sex šopa reklāmu uz malas. Biju apstulbusi, bet neko darīt, jāņem. Tad sākas vispārēja uzmanība no tautas puses. Sākumā, pie manis pienāca pāris draiskules, kas nepārprotami vaktēja klientus pieturas robežās lai noskaidrotu manus nodomus un izslēgtu konkurenci. Tad man pievērsa savu uzmanību kāds intīmi ieinteresēts virišķis, kas nelikās mierā ar saviem mājieniem pat tad, kad es jau braucu autobusā. Īsi sakot, tas "pikants nieciņš" man lika sarkt un bālēt. Liekas, ka no autobusa tomēr tiku ārā sveika un vesela. Vai tiku uz to saviesīgo pasākumu, nezinu, jo pamodos...
-
visu nakti cīnījos ar PVN deklarācijām. Rādījās tādi cipari :alt: , ka bailes :rat: . Jo vairāk iedziļinājos, jo skaidrāk sapratu, ka tūlīt es šamos ar vienu taustiņa piesitienu dobeigšu. Rādījās trīs iespējas - vienkārši nesniegt deklarāciju ( par kavējumu jāmaksā mazāk), nomainīt šaubīgam rēķinam datumu (ļaut uzņēmumam vēl mēnesi elpot), atlaist sevi no darba un izlikties, ka manis tur nekad nav bijis. Ceturtais variants ienāca prātā tikai pēc pamošanās - pārbaudīt, vai nav kļūdas ierakstot darījumu. Atvēru deklarāciju, viss OK.
-
Strādāju kriminālizmeklēšana un mans šefs (kaut kāds franču aktieris) pirms došanās ilgākā komandējumā, pasauc uz pārrunām un pa viņa prombūtnes laiku man esot jānopērk auto ( viņš sauca konkrētu modeli, bet to es vairs neatceros).
Un vēl jāiegādājas leļļu māja, jo ik pa laikam mēs visi un apkārtne samazinās līdz tādiem izmēriem, ka tā māja būs vadzīga, kur dzīvot un veikt izmeklēšanas darbus.
Es vēl sapnī ar šausmām prātoju, ka man tagad vajadzēs mācīties autoskolā un nolikt tiesības līdz šefa atbraukšanai.
-
man atkal cope, šoreiz brekši :)
pāris dienas atpakaļ bija āliņģu cope, istabas stūrī izurbu caurumiņu, bet zivs bija liela un nelīda caurumā, notrūka... tad pārmetos uz līdakām - 1 liela un 3 mazas ...
i ko nu?? ar zivīm viss traki niansēti...
Zivis
[/color]nauda, dāvanas, laba veselība, arī viesības; dzīvas- laimīga mīlestība; dažādas- strīdi; daudz un lielas- laime un labklājība, peļņa, 'n ceļojums, art auksts laiks; mazas- nepatikšanas un īgns garastāvoklis; to zvīņas- laime spēlē vai derībās; bez zvīņām- šķēršļi, arī pagurums darbā; glumas- veltīgas pūles, nepiepildīsies cerības; sapuvušas- strīds ar laulāto draugu; smirdīgas- necerēta vai negaidīta bagātība; beigtas - laika pārmaiņa, slimība, tenkas, zaudējums, arī sarūgtinājums; beigtas jūrā- veltīgas cerības; daudz- laime naudas lietās, arī labklājība; makšķerēt vai ķert - nepiepildīsies vēlēšanās, vilšanās un briesmas; zvejot- jaunas ziņas, peļņa vai nauda, apprecēt niknu vīru vai sievu; ļoti lielas {dzīvas) noķert-liela veiksme, an labas laulības, sievietei - izturēt kādu pārbaudījumu, dažiem - lieli panākumi; ķert un noķert {.izsprūk no rokām) - veltīgas cerības; lasīt- saņemt naudu; pirkt- vilšanās cerībās, kāds strīds; mazas pirkt- sēras; tīrīt- ielūgums kristībās; vārīt- viesības; cept- liela laime; vārītas- laba dzīve; ceptas- negaidītas ziņas; ēst lielas, ceptas- laba zīme; ēst mazas, ceptas- nepatikšanas; ēst vārītas- zaudējums[/size]
-
Gatavojāmies liet slidotavu uz ieliņas pie mūsu trīsstāvu trīs kāpņu mājas. Tāpa puskrēsliņa, kā vakars, rudens. Sala gan vēl nav, bet slidotava būs. Vienā ieliņas galā ir liela ala zemē, kur onka, galvenais lējējs saliecies stumj iekšā ūdens šļūteni, kamēr vairs nelien. Tad velk ārā. Kamēr pārēje (tā kā pusaudži, kā bērni, bet man sveši) stāv pie alas un skatās, ko onka tur dara, eju atpakaļ pa ieliņu un skatos, ka apmēram vidū, bet ne pret mājas kāpnēm, ir ierīkotas kāpnītes no topošās slidotavas uz malu. Un ieliņa izrakta kādu 70-80 cm dziļumā, apakša noflīzēta, malas arī gandrīz visur noflīzētas ar lielām flīzēm, kā baseins. Mājas galvenā, vāciete, saka, ka to esot viņas vīrs Mustafa izdarījis.
Kamēr skatāmies baseinu, redzu, ka no otras puses šurp lido lidmašīna, bet man ir sajūta, ka jābēg, jo bombardēs. Lai lidotājs mani nepamana, mēģinu ātri pazust vispirms ceriņu krūmā pie durvīm, tad pirmajās kāpnēs, kas nav manējās, bet vienalga. Retais sapnis, kad paskriet nesanāk, kūņojos pa zemi, bet kāpnēs tieku. Stāvu kopā ar dažiem no tiem pusaudžiem un domāju, vai iet uz pagrabu, ja bombardēs, vai palikt tepat, augšā kāpt nav jēgas, kāpnēs tik un tā nav mans dzīvoklis. Lidmašīna rūc aizvien tuvāk. Pirmā stāva dzīvoklim, ko var redzēt no ieejas (realitātē - mans bērnības dzīvoklis), ir nevis durvis, bet restes durvju vietā, aiz restēm ārdās trīs sargsuņi, stāv arī mužiks melnā formā. Pasveicinu, viņš paskatās, ka mēs savējie, apsauc suņus.
Paskatos pa ārdurvju spraugu, aiz mājas nekā nav, pļava, sīki krūmeļi, var tālumā redzēt lidlauku, no kura paceļas lidmašīnas, milzu daudzums, blīvā pūlī, un ar līkumu uz mūsu pusi - sākumā paceļas mūsu mājas virzienā, tad pagriežas gar mājas galu ar sānu un lido projām. Izskatās kā vakara debesīs sazīmētas baltas svītriņas, milzīgi daudz, troksnis no dzinējiem. Var redzēt, kā divas kukuruzņika izmēra lidmašīnas paceļas zemu zem visa pūļa, saskrienas un nokrīt, aiz inerces pret zemi noplēšot apakšdaļu, paliek tikai kabīne, bet tas ir tur tālumā pie lidlauka. Izeju un skatos uz to pusi, kurp aizlidoja viss pūlis un vēl pēdējās lido, prom, aiz mājas, un domāju, kura pilsēta tur, ir, kuru lido bombardēt.
-
Viens sapnis par kādu kriminālu, taču būtību neatceros. Tikai to, ka kādā dzīvoklī/viesnīcas nr. gāju iekšā trīs reizes, katrreiz ar bažām, ka tur noticis noziegums. Trešo reizi, šķiet tā arī bija - aizdomīgi kluss (iepriekš tur kāds ar mani runāja), grīda slapja (asinis?), taču neko nevaru saskatīt, jo no dušastelpas nāk tvaiks, un visu laiku aizsvīst brilles.
Otro atcerējos, pateicoties Daddy zvejnieksapņiem. Pārbaudes darbs - ir 19 pīļu (pilnīgi noteikti) dīķi un jāaprēķina, cik zivju kopā visos var nomakšķerēt, ja zināms, ka makšķere un aukla veido trīsstūri, kura hipotenūza ir tāda un tāda (šo skaitli gan neatceros). Un es meklēju, vai nav norādīts vēl kāds leņķis, jo jāaprēķina, cik gara aukla; mēģinu atcerēties formulas, prātoju par sinusiem un kosinusiem. :b:
-
Es sapnī klīdu gar kādas ūdenstilpnes krastu, tur bija cilvēki, laikam notika kaut kāds pasākums. Satiku ļoti sen neredzētu pirmā vīra draugu. Sākām ar viņu bučoties un viņš man teica, ka tik ļoti esot pēc manis ilgojies.... :?: :blushing:
-
Vīram bija sadzīves atkritumu norokamā mašīna, vecais ZILs, kam apakšā bija tāds snuķis, kas ieurbās zemē, izurbtajā caurumā iebira atkritumi, zeme sabira atpakaļ un palika tikai smilšu čupiņa. Divas tādas čupas uz braucamā ceļa riteņu risē uztaisīja. Kaimiņiene iznāca un sarausa sev to pāri palikušo smilšu čupiņu spainītī.
Šis gan šoreiz bija īssapnis, bet atkritumu norokamā mašīna bija laba. Atceros, ka mēģināju domāt, vai ir labi tā norakt visu miskastes saturu zem zemes un kāpēc bija jārok tieši uz ceļa, nevis malā zem zāles.
-
Sapnī biju Japānā un liela kompānija devāmies uz "kultūras centru"-lielu daudzstāvu māju. Nostājāmies pie pārpildīta restorāna durvīm gaidīt rindā, laiž iekšā pa vienam un izsēdināja atsevišķi. Beigās bijām palikušas divatā ar nelaiķi vīramāti. Ikuko ar mazdēlu laikam jau paēduši aiziet spēlēt videospēles. Es beidzot tieku iekšā -lielā telpā ar galdiem un soliem, nu jau patukšā. Parādās skaļa latviešu kompānija, nospriežu, ka kaut kāda uzņēmēju vizīte. Viņus nosēdina visus kopā, man iefiltrēties neizdodas, esmu palikusi viena. Ikuko ir pateikusi, ka man neko neieteiks, lai pati izvēlos. Saprotu, ka nav nekādas ēdienkartes, visi tik kaut ko pasaka. Tad aptveru, ka man ir tukšas rokas -ne bankas karte, ne telefons. Kaut kā aizbildinos un eju ārā. Kultūras centrs tādiem tumšiem gaiteņiem. Atrodu veikaliņu rindu, kur ir arī RPF trauki, no japāņu bļodiņām nevaru neko izvēlēties. Un nauda jau arī nav un visi pazuduši...
-
Tramps izrādās tīri sakarīgs puisis. Man augstskolā ieskaite "deg", viņš palīdz pārtulkot kaut kādu random tekstu uz latīņu. Vajag tikai dabūt 'ieskaitīts'. Tad es ar šausmām saprotu, ka teksts ir no SNor izteikumiem :smej:
-
Kaut kāds japānis manā vecajā dzīvoklī nejauši atrod vecu kladi ar jau sabrūnējušām lapām, kurā man Gorbačova un vēl kaut kādu slavenību autogrāfi, sajūsminās un grib notirgot, bet prasa, vai man mamma ļaus. Es tajā sapnī jauniņa, bet lepni atbildu, ka man jau ir 18 gadi :)
-
Tramps izrādās tīri sakarīgs puisis. Man augstskolā ieskaite "deg", viņš palīdz pārtulkot kaut kādu random tekstu uz latīņu. Vajag tikai dabūt 'ieskaitīts'. Tad es ar šausmām saprotu, ka teksts ir no SNor izteikumiem :smej:
:smej: grīda...
-
Es veicu deguna plastisko operāciju divām dāmām. Tā, kaut kā diezgan vienkārši - nogriežot degunu ar visu pamatni no sejas un tad pieskrūvējot atpakaļ. Viss it kā sanāk, bet ir divas problēmas - izrādās, man nav pareizā izmēra uzgriežņatslēgas un vēl es nezinu, cik stipri jāpieskrūvē. Kavēties nevar, jo deguni momentā pieaug. Beigās saprotu, ka skrūvējas viegli un var pieskrūvēt ar pirkstiem. Kad deguni saskrūvēti, viena dāma sūdzas, ka asarojot acs. Es saprotu, ka viņa sūdzēsies un man būs baigie sūdi, jo man nav ārsta sertifikāta. Bet to es novērst nevaru un man jāiet ar viņu kopā pie valsts labākā ķirurga. Aizejam, šis izpēta degunu un pēc nelielas pauzes saka, ka tik labi un perfekti saoperētu degunu vēl nav redzējis. Un asarošana esot normāli, kkādas zāles tikai jāpadzer. Man tāds atvieglojums, nebūs cietumā jāsēž....
-
Epizode no sapņa (kopā bija vairākas savstarpēji nesaistītas)...
Dejoju tādā kā deju kolektīvā. Mūzika kā no baleta, kustības arī. Partneri ik pa laikam pamainās, nav tā, ka visu laiku viens un tas pats. Un vienā brīdī es dejoju viena pati, neviens man netuvojas, lai gan daži ir bez pāra un pat izskatās, ka gribētu ar mani dejot. Nu ja ne, tad ne, dejoju viena, turklāt sapnī esmu jauna un smuka :) Kādā brīdī visi dejotāji sastājas skaistā aplī, priekšā iznāk princis (īsts!), skatās uz mani, saka, ka mīl un "Karolīna, vai kļūsi mana sieva?" Karolīna ir kāda cita nevis es, un viņa ar prieku piekrīt. Bet es nebiju vīlusies :)
-
Ar gaļas āmuriņu nogalināju krokodilu, kurš gribēja ierāpties pa logu :f-palm:
-
Ar gaļas āmuriņu nogalināju krokodilu, kurš gribēja ierāpties pa logu :f-palm:
Un šļop uz pannas... :D
-
Un šļop uz pannas... :D
Vispār es gudroju, kā viņam novilkt ādu, to nesabojājot :mrgr:
-
Es ļoti asiņoju. Nekādi nevarēju saprast no kurienes tā gāžas asinis.
It kā no kājas, bet noslaukot izrādās, ka nē. Tad no zoda. Arī nē, bet zem manis visu laiku asiņu peļķe.
Saprotu, ka šitā asiņojot man vairs ilgi neizvilkt un gatavojos atslēgties. It kā sāk ļoti nākt miegs, pilnīgs bezspēks. Škiet apjēdzu, ka lūk šādi ir mani pēdējie mirkļi.
Paša attieksme nekāda. 0 emociju.
Šitā, ja? Ā, nu ok, sapratu.
... nezinu, kā viss beidzās.
-
Brom, tas nebija sapnis, bet murgs! Tieši tāpēc man nav, ko piebilst šajā sadaļā, jo redzu tikai murgus! :mrgr:
-
Nodarbojos ar pētniecisko žurnālistiku pārī ar simpātisku čali, kurš tā kā galvenais, bet es viņam palīgos. Pētījām kaut kādus valdības šmuguļus ar starptautiskajiem aizdevumiem. Viņš man aizrautīgi skaidro to shēmu, piemin LIBOR un tad prasa man: tu zini, kas ir LIBOR? Es: Protams, ka zinu (es tiešām zinu). Pēc brīža piemin vēl kādu abreviatūru - BAIL (izrunā pa angļu modei) un atkal prasa, vai es zinu. Es tik māju ar galvu, kaut šitādu tiešām nezinu, bet neiešu takš blamēties :)
-
Bija jānokļūst Ķīpsalā. Braucu pa Valdemāra ielu gar Nacionālo teātri uz dīvāniņa (matracis uz kājiņām) starp mašīnām un autobusiem. Normāls ātrums...
-
Bija jānokļūst Ķīpsalā. Braucu pa Valdemāra ielu gar Nacionālo teātri uz dīvāniņa (matracis uz kājiņām) starp mašīnām un autobusiem. Normāls ātrums...
Gadījumā nebija intensīvās terapijas gulta? ;)
-
skrēju pa sniegotu ielu ar basām kājām. Gar ielas malām Gaudi stilā cementēti krūmi. Arī apsniguši. Pamodos - deķis sarauts uz augšu, kājas līdz potītēm plikas. Tiešām nosalušas
-
vismaz nebija sapņu grāmata jāmeklē
-
Gadījumā nebija intensīvās terapijas gulta? ;)
Nē, matracis parastais, padomju, tikai gaišs nevis svītrains, un uz kājiņām. Koka, 60x60x20 mm. :taunt:
-
Nē, matracis parastais, padomju, tikai gaišs nevis svītrains, un uz kājiņām. Koka, 60x60x20 mm. :taunt:
Ķīpsalā, šķiet, vairs NAV vakcinācijas centra... :fp:
-
Gadījumā nebija intensīvās terapijas gulta? ;)
Slimnīcā visas gultas uz riteņiem
-
Alkohola pudeles varēja atvērt vienīgi pieliekot korķim ID kartes čipu :f-palm:
-
Alkohola pudeles varēja atvērt vienīgi pieliekot korķim ID kartes čipu :f-palm:
a ko, pilnīgi normāla nākotnes realitāte :)
-
Sapnī redzēju Kundali, un viņš visiem priecīgi paziņoja, ka esot savakcinējies :D
-
Stāvam uz perona - mēs ar vīru un mūsu vecākais. Parasts lauku perons, mūsējais, divi sliežu ceļi, tikai virziens otrāds. Uz tālākajām sliedēm stāv vilciens - mēs esam tieši pie lokomotīves. Vilciens nespodri zils, kantains ar noapaļotiem stūriem, kā vecie metro vagoni. Tikko vilciens sāk kustēties, tā puika pielec tam priekšā. Es pat nepaspēju ne iebļauties, mēģinu skriet pakaļ, bet vilciens sāk kustēties aizvien ātrāk, riteņi lieli un spoži griežas, un es viņam klāt vairs netieku. Saprotu tikai to, ka mašīnists bērnu neredz un nevar redzēt. Vilciens brauc, un puika notupjas un paliek starp sliedēm. Stāvam un blenžam, jo izdarīt neko nevaram. Vilciens aizbrauc, uz sliedēm neviena nav. Domāju, ka noteikti aizķēra aiz drēbēm un aizvilka... Un ko tagad darīt? Kamēr stāvam, puika priecīgs pielec no aizmugures - bū! Izjokojis mūs.
Beigas neatceros, kaķis pamodināja, atceros tikai nenormālas izmisuma dusmas un vēlmi gāzt pa to smiekliņu.
-
Vakarnakt biju pagātnē. Staigājām ar bērniem pa 80. gadu Rīgu. Saulaina vēlas vasaras diena. Gājām pa Ļeņina ielu no Merķeļa ielas krusta. Rādu, kādas agrāk bija mājas, kur bija kāds veikals, ka šai mājai mēs studentu praksē flīzes pie sienas līmējām. Stāstu, rādu, ka tas, kas tagad pareizticīgo katedrāle, manā laikā ir Planetārijs. Šīs mājas šodien vairs nav, nojauca, bet te vēl stāv. Ļeņina pieminekli var redzēt, kioski, kvasa muca, cilvēki diezgan daudzi krieviski runā. Aizgājām līdz Dailes teātrim, pa ceļam skatoties mājas un cilvēkus. Pēc tam gājām atpakaļ. Pilnīga pagātnes aina.
Kad pamodos, tad gan sapratu, ka viena otra māja ne tur, ne tāda, skvēriņš ar kiosku arī nevietā, un ka mēs mājas neapflīzējām. :D
-
Sapnī strādāju. ES dokuments par vides aizsardzību. Atnāk ziņa no projektu menedžera, ka tas, kas tekstā esot green fox, latviski esot zaļā cauna. :confused:
-
Meklēju baltu, pūkainu kaķi lielā telpā, kas pārpilna baltiem, pūkainiem kaķiem :)
-
Seriālā Aģentūra bija epizode - lidostā Arta atvadās no Martas līgavaiņa (Oskars?). Artai maska. Atvadu skūpsts cauri maskai.
Nodomāju, nez, kāda sajūta ir skūpstoties, kad maska uz sejas.
Lūk, šonakt izjutu šo sajūtu. Man kā apzinīgam pilsonim bija maska. Un es skūpstījos ar kaut kādu drošības dienesta darbinieku. Viņš bija bez maskas. Sajūtas bija dīvainas. Labas. Man patika :mrgr:
Nākamā epizode. Esmu, šķiet, Grieķijā (nekad neesmu bijusi). Ar paziņu sievieti, kura nez kāpēc ir ar kailām krūtīm, bet garos svārkos, cenšamies izkļūt uz pareizā (?) ceļa. Priekšā stāva nogāze. Augsta. Apaugusi ar zaļām sūnām. Šļūcu lejā, redzu, ka apakšā jūra, bez smilšu strēles. Saprotu, ka sūdi būs. Bet izdodas tomēr ieraudzīt dzeltenas smiltiņas un kaut kā tālāk tikt uz priekšu. Vispār skaisti skati tai Grieķijā :)
-
Pagalmā izeju un ieraugu 2 mazus dzīvnieciņus, šķiet, ka truši vai zaķi. Beigās izrādās, ka kaķēni, un ar tiem sākas kaut kāda ņemšanās. Viņi man ir bagažniekā, sprūk laukā uz visām pusēm. Vienīgā iespēja savākt ir ar kaķenes palīdzību, viņa laikam kaut kā sasauc. Man kāds saka, ka vajag atstāt tepat, es neesmu ar mieru, tas būs necilvēcīgi -tiešs teksts no sapņa
Tālāk epizode kaut kādā izstāžu telpā. Pie sienas krēsli, sēž Nac. muzeja direktore Lāce un vēl kāda, abas beidz izteikt savas domas kādam jaunajam māksliniekam, kas skriešus aizmetas. Es tā diezgan frivoli saku "ko tad jūs viņu tā nolikāt" un apsēžos uz brīvā krēsla viņām pa vidu. Mani mudina iet tālāk apskatīt kaut kādas ļoti košas, pilnīgi spīdošas gleznas
-
Strādāju es kaut kādā slepenā zinātniskā institūtā. Tur tiek izgudrota ierīce cilvēku digitalizēšanai. Pēc skata kā elektrošoks, bet pieskāriens dematerializē cilvēku un izveido digitālo kopiju.
Es tīri intereses pēc dematerializēju vienu nejauku tipu (dzīvē tādu nezinu).
Ielādēju viņu grāmatā (nezinu, kāpēc vismaz ne datorspēlē :?: ), skraida hologramma pa lappusēm un nejauki lamājas.
Pienāk mani bērni (sapnī pirmstīņu vecumā) un prasa: Mammu, iedod mums arī to onkuli pakaitināt :mrgr:
-
Spārk, te nav kaut kāda poga "Nu ļoti patīk"? Es reti lasu un smejos, pat par anekdotēm, bet digitālā onkuļa pakaitināšanu iedomājos tik dzīvi, ka smieklus izsauca. :rofl:
-
Spārk, te nav kaut kāda poga "Nu ļoti patīk"? Es reti lasu un smejos, pat par anekdotēm, bet digitālā onkuļa pakaitināšanu iedomājos tik dzīvi, ka smieklus izsauca. :rofl:
Ja ļoti patīk, tad var iekomentēt :)
-
Pienāk mani bērni (sapnī pirmstīņu vecumā) un prasa: Mammu, iedod mums arī to onkuli pakaitināt :mrgr:
mazbērni/ padušīt/lai var jūtūbā ielikt... :yes: :yes: :yes:
-
Spārk, ko tu pīpē?...baigi labi sanāk! :smoker:
-
... slepenā zinātniskā institūtā. Tur tiek izgudrota ierīce cilvēku digitalizēšanai... dematerializē cilvēku un izveido digitālo kopiju.
Es tīri intereses pēc dematerializēju vienu nejauku tipu (dzīvē tādu nezinu).
Ielādēju viņu grāmatā...
Man no šī sapņa auksts pār kauliem skrēja. Kādā seriāla Krēslas zona sērijā izveido bagātniecei digitālo kopiju - faktiski verdzeni, ielādē kaut kur mājā bez miesiskas formas, lai bez teikšanas darbinātu visas mājas ierīces, ieskaitot tosteri, precīzi atbilstoši oriģināla vēlmēm. Tad no kopijas ar attiecīgām metodēm panāk piekrišanu strādāt par verdzeni.
Savai digitālajai kopijai neko tādu nenovēlētu.
-
Biju kopā ar māsīcu LIDLā, – neliels veikaliņš, patumšs, ejas šauras. Lieku pirkumus groziņā, mums pa priekšu lēnām iet divas dūšigas tantes, pļāpā, pa plauktiem krāmējas. Mēs viņām garām netiekam, nākas arī vilkties. Vienā eju krustojumā izdodas viņas apdzīt, ejam tālāk, ņemam pirkumus. Atceros krēmsieriņus, kantainus, ar zaļu etiķeti, par 36 centiem.
Tās abas tagad min mums uz papēžiem, palaikam pagrūstot ar groziņu. Pie kases samaksāju par manām un māsīcas precēm, salieku maisiņā. Daudz nav, tāds pusmaisiņš. Aiz kasēm viena pasirma kundze ar pelēkiem, pussirmiem ilgviļņainiem patiem man prasa dziednieka telefona numuru. Kamēr meklēju pa kabatām, viņa saka, ka aiznesīšot manu maisiņu uz mašīnu, pagriežas un aiziet. Cilvēku padaudz, es muguru redzu, un tad vairs neredzu. Saprotu, ka es viņu nepazīstu, bet viņa ir smuki nospērusi visus mūsu iepirkumus un ka maisiņā palika arī mans telefons. Pastaigāju, bet to kundzi vairs neredzu. Domāju, ka kaut kā stulbi sanāca, māsīcas pirkumi arī tur bija. Zvanu no otra telefona, lai nobloķē to nozagto telefonu. Man atbild: – Nesatraucieties, jums tāpat tur kontā nekā nav!
Stāvu un domāju, ka man taču tur kredītlīnija.
Sēdāmies mašīnā un braucām projām pa ceļu uz kalna kores.
[Koroče - uz LIDLu es nebraukšu! :D ]
-
sapnī uzsniga sniegs. Paskatījos pa logu. Stāvlaukums tukšs, tur kur bija mans autiņš nav neviena. Skrēju lejā, varbūt sniegā būs palikušas kādas pēdas. Prātā, - baigā ķeza, būs jāpērk jauns braucamais, diez vai kāds te veco meklēs. Pagalmā neredzu nekādu pēdu, viss skaisti apsnidzis. Neraža. Atpakaļ ceļā pēkšņi pamanu gar krūmiem apsnigušu mašīnu rindu, tostarp arī manēja.
pamostos. Paskatījos pa logu. Stāvlaukumā skaisti apsnigušu autiņu rinda. Pie sevis nodomāju,- Nu ko, pirksim jaunu vai tīrīsim sniegu no vecās?
-
Pēdējā laikā redzu daudz sapņus
Šorīt, pēc veiksmīgas vēlreiz aizmigšanas
Esmu pie pastkastēm, kādas kādreiz bija ielu stūros, vesela dubultrinda. Manā pastkastē bieza vēstule, kartiņas, daļa sabirušas kastē, kas zemāk. Vēl arī konfektes, visu vācu un lieku plastmasas maisiņā
( sapņu tulks -veiksme, bagātība izdošanās)
Pēkšņi sākas liela burzma, jo ieradusies Vaira VF, saradušās vēl visādas kundzītes un mums kopā jāfotografējas. Taisnojos, ka es jau tik pēc pasta atnācu, sienu nost lakatu un mēģinu sabužināt matus. Stājamies grupā un mūs fotografē kaut kāds zināms fotogrāfs, kārto grupu un lēkā apkārt. (vīrs saka, ka esmu miegā reaģējusi uz viņa fotoaparāta izmēģinājuma klakšķiem. Sapņu tulks -tikt fotografētam -tevi gaida liela veiksme)
Tad tas vispār ir kaut kāds brīvdabas pasākums, kur taciņas malā uz jūru ir kaut kāda lupatiņu krāsošanas darbnīca. Beigās var izvēlēties pie ēdināšanas stenda un es paņemu upeņu sorbetu. Pa to laiku ir pazudis mans maisiņš ar vēstulēm, staigāju un prasu, vai kāds nav redzējis oranžā krāsā. Atrodu un smejos par sevi, jo maisiņš ir gaiši zils
-
Sapnī pieskatu Valentīņa bērnu - foršu puiku, gaišiem matiem, ap 4 gadi, jautrs un dzīvespriecīgs :)
Vienreiz aizeju, puika man saka: "Paps un mamma nomiruši, abi tagad debesīs"
Es: "Ko tu man te stāsti, tavi vecāki visnotaļ dzīvi. No kurienes tev tas?"
Puika (lepni): "Es pats to izdomāju!"
-
Biju atstājusi somiņu kaut kādā svešā auto un centos pierunāt Silvestru Stalloni aizbraukt tai pakaļ.
-
Vīrs stāsta, ka ciemata otrā galā pārdod zemesgabalus, un ka mums vajadzētu. Par 7000 eiro. Pie sevis domāju, ka naudas nav un ka mums taču pietiek ar to, kas ir, bet, lai nebūtu kašķe, kam nekas nav labi, braucam skatīties.
Tur viens pie otra sadalīti ar maziem žodziņiem 1x2 metrus lieli laukumiņi, katram abās pusēs kastes ar augiem, vidū kāpnes uz leju. Pa kāpnēm lejā var redzēt lielu gaišu telpu, kas stiepjas zem visiem dārziņiem. Tur vidū vairāki lieli galdi, uz kuriem ir kastes ar dārzeņiem un augļiem. Visi, kam paliek pāri un ir par daudz, tur var nolikt un atstāt savu ražu, lai ņem, kam vajag.
Dārziņu mēs nenopirkām. :D
-
Sapnis par mašīnām.
fonā ir doma, ka ar vienu automobīli jau esmu iegrābies un pazaudējis daudz naudas. Bet sākusies auksta ziema un saprotu, ka man vajag ziemas auto - kārtīgu, siltu un ziemas izturīgu Volvo. Ir kaut kādi deviņdesmitie un es Rumbulas tirgus versijā pērku automobīli - tumši zilu Volvo (tātad sapnī ir krāsas). Pārdevēji ļoti līdzinās seriāla "Tunelis" Kauņas bandītiem. Bet tā visāci citādi - goda čaļi, neko neiesmērēs. Mašīna kā nākas, vecais Volvo labā stāvoklī. Pirkšana pa vienkāršo - viss it kā ir, iedodu skaidru naudu, man tiek atslēgas un kaut kāda cedele, ar ko varēšot reģistrēt. OK, es auto savācu, aizbraucu uz veco darbavietu. Sāku apskatīt - priekšā it kā Latvijas numurs, bet aizmugurē pavisam cits - igauņu numurs. Bet zem priekšējā numura apakšā vēl divi - Krievijas un vēl kaut kāds nezināms. PPaskatos to cedeli - nu tas galīgi nav nekas tāds, ar ko varētu reģistrēt mašīnu. Tad pa kanāliem uzzinu, ka mašīna ir iesaistīta kaut kādā krimunālprocesā kā pierādījums un tā kā tas process ir iestrēdzis, mašīna nekad dzīvē nebūs reģistrējama. Labi, atstāju turpat, it kā slēgtā pagalmā. Nākamā rītā skatos - vienā sānā izņemtas abas durvis. Saprotu, ka esmu ielidojis, sameklēju telefonu un zvanu vienam bandītam/pārdevējam. Tas, protams sola, ka viss ir kārtībā, tiks nokārtots utt. Kaut kādi plāni man pašama arī veidojas, kā tomēr panākt reģistrāciju, bet saprotu, ka tādas durvis nekur nedabūšu un vienalga pasākums ir pakaļā un nauda vējā.. Un tad jau glābējzvans - modinātājs..
-
Rumbulā ne tā vien var iepirkties...
-
Sapnī ir ne tikai krāsas, bet smaržas, garšas un skaņas arī. Un ar segu daudzumu nesaistīta temperatūras izjūta (biežāk gan saistīta). :smile:
-
Mani arī pārsteidza "tātad sapnī ir krāsas" :scratch:
-
Mani arī pārsteidza "tātad sapnī ir krāsas" :scratch:
Tāpēc, ka daudzi redz melnbaltus sapņus. Tikai.
-
sapņi panesās :)
vienvārdsakot, ja ģimenē sievai vai bērniem ir kāds untums ar to cīnīties ir bezjēdzīgi. Tā arī šoreiz. Manējie izdomājuši, ka mums vajag tīģeri kā mājdzīvnieku. Nu, lai tā būtu, es neko nesaku, tikai piekodinu, lai paši rūpējas, kur viņu turēt. Mēs tā kā dzīvojam kādā mazdārziņu kolonijā kkur Saulkrastos. Tīģeris ir sagādāts un tam ierīkots aploks - drāšu žodziņš augstumā apmēram cilvēkam līdz krūtīm, ar lielām žoga "acīm", ap 20x20 cm. Tīģeris tāds pajauns, bet ne galīgi maziņš, tur dzīvojas. Kādā brīdī, kad es eju garām - tīģeris - pļukš - izbāž galvu caur žoga drātīm, tad arī priekšķepas, vienvārdsakot, līdz vidum ir jau ārā. Man rokā ir dzīvžoga šķēres, es šo iebakstu atpakaļ. Tīģeris tā kā saprot, ka nevajag līst, bet arī es saprotu, ka tas nav uz ilgu. Pa vidam vēl parādās tāds kā kurmja un bebra hibrīds, kas izlec cauri žogam un skrien prom. Tas noteikti arī kādam nodarīs skādi, tāpēc pasaku junioram, lai et un piebeidz to radījumu. Tas arī tiek izdarīts, uzkāpjot mošķim ar kāju. Bet tālāk esmu neziņā, ko darīt. Manējie uzskata, ka viss ir kārtībā, bet es jau iedomājos to jezgu, kāda sāksies no rīta, kad tīģeris brīvi staigās pa dārziņiem un vēl nokodīs kādu govi tuvējā lauku mājā.. Bet tad.. risinājumu palīdz rast modinātājs..
-
Bet tad.. risinājumu palīdz rast modinātājs..
Tu par agru celies, vai par vēlu sapņo :D
Man bija totāli labs dižsapnis, bet kā pamodos, tā aizmirsu. :( Žēl...
-
Man palīdz, ja, tikko pamostos, sapni izstāstu sev pašai. Ja nē -pilnīgi jūtami, kā dūmi, aizslīd
-
Man palīdz, ja, tikko pamostos, sapni izstāstu sev pašai. Ja nē -pilnīgi jūtami, kā dūmi, aizslīd
tā es arī parasti daru. Bija arī vēl pirmais sapnis, bet tas ir pārāk personisks, lai stāstītu.
-
20.00 jābūt lidostā sagaidīt vienu zināmās aprindās pazīstamu ārzemju latviešu kundzi (uzvārdu nerakstīšu, tam nav nozīmes). Ir 17.00, man laika pietiek, bet pamazām gatavojos. Lidostā (vairāk pēc centrālās dzelzceļa stacijas izskatās :D ) satieku divas pārējās sagaidītājas - bijušo kursabiedreni un meiteni no bijušā darba. Man ir līdzi biljarda kija, kam resnajā galā ir piestiprināta neliela kamera un tranzistoru radiouztvērējs - plakana, ap 4 cm augsta ieapaļa kastīte, kam korpusa apakšā ap 1 cm augstumā jāielej ūdens, tad uztver daudz tīrāk. Vairāk nedrīkst, tad var nosvilt tranzistori. Kursabiedrene saka, ka viņai ir dzimumloceklis ar lampiņām sānos un kameru galā. Neticam, sakām, lai parāda. Aizejam nelielā pustumšā telpiņā, viņa atvelk rāvējslēdzi horizontālam ādas čeholam apmēram pareizajā vietā - jā, ir, tiešām 4 LED kvadrātiņi netālu no gala, galā kaut kāds aparātiņš. Bet nu nepārliecinoši - tumšs, metāliski matēti mirdzošs, precīzs cilindrs ap 2,5 cm diametrā. Pamēģinu palocīt - mazliet liecas, tātad metāls nav. Viņa apgalvo, ka esot īsts. Nu labi, lai ir, bet es tik un tā neticu.
Ejam iečekoties. Meitenei aiz letes rādu savu radiouztvērēju, stāstu, kā darbojas. Viņa izvelk no atvilktnes līdzīgu, bet, protams, bez ūdens. Klausās vienu, otru, apsauc man aiz muguras pļāpājošos, lai ir klusums. Secina, ka patiešām tas darbojas, pārbauda manu pasi un palaiž uz lidmašīnu. Eju, kaut kur priekšā redzu abas manas kompanjones, bet izrādās, ka esmu aizmirsusi biljarda kiju pie pasu pārbaudītājas. Skrienu pakaļ pa īsāko ceļu - tur caur otro stāvu ir taisnāka eja, zinu, es tur regulāri [sapnī] eju pēc vilciena biļetēm. Tā kā tas ir jau pie iekāpšanas, tad stāv apsardze, bet palaiž mani. Vēl mazas kāpnītes uz zināmajām durvīm, kas ir sienā telpas augšā. Durvis atveru, bet tagad tur ir liels baseins, man jāiet gar malu, bet tur milzu kaudze ar plēvēm sakrauta. Laužos cauri un baidos, ka neieslīdu baseinā. Aiz manis nāk abas meitenes, brīnos kāpēc, viņām taču nekas nav pazudis.
Pasu pārbaudes zālē apsardzei skaidroju, ko man vajag, atļauj iet un paņemt bez rindas. Stāv mana kija, pieslieta zem letes. Paņemu un skrienu atpakaļ, laika jau ir maz. Gar baseinu nelauzīšos, skrienu caur lielo uzgaidāmo zāli pirmajā stāvā. Aizskrienu līdz pēdējai telpai pie iekāpšanas, neviena pasažiera vairs nav, zinu, ka abas manas meitenes jau ir iekāpušas. Zālē krēsla, gandrīz tumsa, blāva gaismiņa no dažiem spilgtiem bet maziem prožektoriņiem (kā izstāžu zālē), visa grīda ar paklāju, soļi klusināti. Telpas vidū kāpnes uz lidmašīnu. Es tikai domāju, kur tad man jālido, kā mēs to ienākošo lidmašīnu taisāmies gaisā sagaidīt? Gabaliņu pirms kāpnēm stāv personāla meitene formā. Paskatās uz mani:
– Trix?
– Trix!
– Labi, ejiet, pēdējā minūte.
Pasi nepārbauda.
Pie pašām kāpnēm vēl viena meitene:
– Trix?
– Trix!
– Ejiet!
Kāpju pa kāpnēm augšā. No lejas uz augšu neko neredz, tumšs. Kad uzkāpju tad gan redzu, ka aiz durvīm ir tāda kā arēna ar pelēkiem sēdekļiem visapkārt. Gaišs. Paskatos – sēž manas kompanjones un māj ar rokām. Eju apsēsties un paskatos uz augšu – sēžam gaisa balonā ar milzīgu grozu, kur kādi cilvēki 30 sēž trijās rindās un vēl dažas vietas brīvas. Gaišs, redzama ieslīpi saule virs horizonta, mazliet spīd acīs. Pāri malai var redzēt vēl otru tādu pašu gaisa balonu – tur cilvēki mums māj ar rokām.
Par lidojumu un kundzes sagaidīšanu noskatīšos kādreiz citreiz... :D
-
Pārējo sapni sakarīgā veidā vairs neatceros, bet šī epizode palika.
Eju ar kaut kādu svarīgu cilvēku grupu, priekšā melns limuzīns, un visiem par pārsteigumu traušas ārā pāvests spilgti sarkanā mantijā. Pirmie jau liecas pāvestam pie rokas un bučo. Es pieeju un pastiepto roku nevis bučoju bet paspiežu un tā viegli pakratu. Rociņa tāda mīksta un maza. Pāvests smejas, bet man doma, nu tu zini, kas ir rokas spiediens. Bet stipri jau nespiedu un viņš arī tā vārgi atbildēja
-
Pārējo sapni sakarīgā veidā vairs neatceros, bet šī epizode palika.
Eju ar kaut kādu svarīgu cilvēku grupu, priekšā melns limuzīns, un visiem par pārsteigumu traušas ārā pāvests spilgti sarkanā mantijā. Pirmie jau liecas pāvestam pie rokas un bučo. Es pieeju un pastiepto roku nevis bučoju bet paspiežu un tā viegli pakratu. Rociņa tāda mīksta un maza. Pāvests smejas, bet man doma, nu tu zini, kas ir rokas spiediens. Bet stipri jau nespiedu un viņš arī tā vārgi atbildēja
otru roku nedeva saspiest? tad nebija īstais pāvests, bet kaukāds ziemsvētku vecītis... :D
-
notika kaut kāds teroristu iebrukums toļi lielveikalā toļi stacijā. viss sadauzīts izdemolēts.
Nolēmu kā jāņem pēda.
Te pēkšņi pretī nāk Kundalis ar kaut ko tanku dūrei līdzīgu, apjozies ar ložmetējlentu
-
notika kaut kāds teroristu iebrukums toļi lielveikalā toļi stacijā. viss sadauzīts izdemolēts.
Nolēmu kā jāņem pēda.
Te pēkšņi pretī nāk Kundalis ar kaut ko tanku dūrei līdzīgu, apjozies ar ložmetējlentu
UUUN? Tu uzreiz - esi čalis vai neesi, jeb par Munameģi iesāki??
-
Man sapnī bija jenota rociņas. :D
-
Biju kaut kādā pusnelegālā grupējumā koka graustu rajonā kaut kur Maskavā.
Bija kaut kāda 1. kursa augstskolas desmit-padsmit meiteņu grupa, ar ko mēs tā kā tusējām.
Viena no viņām uzdevās par "manu meiteni".
Nedaudz bija līdzīga kaimiņienei jaunībā.
Man nebija iebildumu.
No rīta biedrs uzcienāja ar brokastīm, es neēdu brokastis, bet meitene kaut ko apēda.
Izrādījās, ka grupējuma biedri vienmēr kaut ko pievieno ēdienam (vienkārši ikdiena, nevis speciāli), tipa narkotikas kādas.
Tad nu pusdienā mēs visi tusējām to meiteņu kopuškās.
Tur bija kaut kādas pirtis, mēs bijām puskaili.
Bet mana meitene pēkšņi uzradās pilnīgi kaila un iesēdās man klēpī.
Bija ļoti griboša.
Sāku viņu apmierināt ar roku.
Viņas kursa biedrenes apgalvoja, ka manai meitenei esot ļoti skaista "vāvere".
Tā arī bija.
Tur bija ne tikai lielās un mazās lūpas, bet daudz vairāk - atkarībā no uzbudinājuma pakāpes, sākot no orhidejas līdz pat dālijai.
Un krāsas nenormāli spilgtas - no maigi rozā līdz tumši sarkanam, un no balta līdz spilgti dzeltenam.
-
Eju pa ielu, pie mazas guļbaļķu mājiņas ar sētu meistars remontē pastkasti. Man jāuzlīmē adrese, bet pastkaste ieliecas un līmējamās strēmeles vidus paliek gaisā. Plēšu nost, lai pārlīmētu, bet uzlīme saplīst kā papīrs. Saku, ka sameklēšu baltu papīru, ko uzlīmēt vietā un eju meklēt papīru. Pārskatu visādas avīses, lapas, bet visur vai nu par maz, saburzīts vai apdrukāts, baltu laukumu neatrodu.
Satieku kursabiedrus, kas gājuši pārgājienā. Esam nonākuši Rīgas centrā, jau vakars, piedāvāju ieiet manā bijušajā darbavietā padzert tēju. Durvis ir vaļā, ieejam, parādu, kur virtuvīte, kur var tēju uzvārīt. Apstaigāju telpas. Otrajā stāvā tāda kā izstāde, kā tirgus - salikti galdiņi, kur pie katra meitenes gatavo auduma pušķus, lakatiņus, visādas rotas. Gatavās sakārtas uz stendiem virs galdiņa. Pilna telpa ar tādiem galdiņiem un stendiem. No rīta esot jābūt visam gatavam, skaidrs, ka nakšņos, tātad ārdurvis nebūs slēgtas, mēs ar savu baru ārā tiksim. Eju pa pimo stāvu, tur zāle ar vismaz trīsmetrīgu galdu, ar saliktiem šķīvjiem un vidū gandrīz kalns ar uzkodām. Saprotu, ka rīt 11.00 būs kaut kāds tusiņš, bet galds sakārtots jau vakarā. Durvju nekur nav, telpas viena aiz otras, noslēgt nevaru. Aizeju pie saviem kursabiedriem, kas jau paklīduši pa telpām, sēž bariņos un pļāpā, saku visiem, ko satieku, ka galdu aiztikt nedrīkst, tas nav mums.
Eju pa kabinetiem, meklēju baltu papīru, bet neatrodu nevienu pietiekami lielu strēmeli. Kaut ko beidzot atrodu, saprotu, ka jau vēls, viņi gaida. Eju pie pastkastes līmētāja. Atrodu, salīmēju, kā vajag, un skrienu atpakaļ uz darbavietu. Ieeju, tauta tusē pa bariņiem, ieeju zālē un skatos, ka (protams!) galds norīts, pustukši šķīvji stāv. Panikā mēģinu izdomāt, kura no darbiniecēm galdu organizējusi. Zvanu vienai, otrai, neviena neceļ, sazvanīt nevaru.
Kā kursabiedrus aizvadīju, neatceros. Ir 8 no rīta, turpinu zvanīt, jo saprotu, ka jāpaspēj atvest un salikt jaunu ēdienu. Saku, ka samaksāšu par zaudējumu. Esmu satikusi divas dāmas – viena no darba, kas organizējusi mielastu, otra bijusī klasesbiedrene, kas lidzīgā jomā strādā. Sēžam ielas kafejnīcā pie galdiņa. Darbavietas dāma saka, ka summa ir 750 eiro. Domāju, ka padaudz, bet skaitu piecdesmitniekus. trīsreiz sajūk, beidzot saskaitu. Klasesbiedrene saka, ka viņai arī 750, tā ir summa, kas katrai pienākas. Domāju, ka to nu es vairs nevaru atļauties, un ka par daudz izklausās tam, kas tur bija, vispār diez vai vairāk par 500 tas galds izmaksājis.
-
sapnīša sākumu un beigas neatceros, bet pa vidu... Ciemos atnāk paziņas, sēžam pie kafijas galda, pēkšņi pamanu, ka kaut kas notiek ar griestiem - parādās kādas plaisas, ūdens plankumi. Tas viss mērkaķa ātruma palielinās. Droši vien kaimiņi no augšas "savārījuši kādas ziepes". Knapi paspējam tikt ārā no istabas, ka griesti sabrūk. Bieziem gabaliem krīt apmetums, ūdens straumē. Tik skumji, pavisam nesen viss remontēts, tad atskārtu, ka jāglābj vēl ko var - kompi, dokumentus un telefonam arī kaut kur jābūt... Metos istabā iekšā, griesti tādi netīri pelēki, kaut kur pie izejas tāda, kā burbuļa pumpa ap pusmetru platumā. Pārduru to, noskrien pēdējais ūdens un viss norimst. Laikam jājiet skaidrot attiecības ar kaimiņiem. Trepēs dažus satieku, bet neviens nav īpaši uztraucies, izskatās, ka tā viņiem ir tāda parasta padarīšana. Skaidrs, vienoties par jebkādu atlīdzību no vainīgā puses būs sarežģīti... Neatceros kas bija tālāk, bet atpakaļ neatgriezos un par remontu vairs neiespringu..
-
Piedalījos bankas aplaupīšanā. Maskavā.
Aizbraucām. Tur jau mūs gaida. Čemaodāni ar naudu jau smuki rindā salikti. :smoker:
Atcerējos ka man kaut kādas steidzamas darīšanas, pateicu ka pēc savas naudas atbraukšu vēlāk , jo neparocīgi ar koferi apkārt vazāties.
Pēc laika atgriezos un ilgi meklēju savu koferi , beigās kaut kādā kapķorkā atradu.
Pavēru vaļā - jā krievu rubļi iekšā.
-
Biju palīdze kaut kādam ārstam/zinātniekam. Pa slimnīcas gaiteņiem lielā ātrumā lidojām ar automašīnu, ar kuru pēc tam aizbraucām tikties ar kaut kādu galveno inspektori. Priekštelpā stāv varens, muskuļots medbrālis zilā medbrāļu ietērpā un saka, ka būs jāpagaida. Ieved mūs tādā garā, jocīgā telpā, kur ir skapji, bet arī klona grīda, no kuras vietām aug ārā zāle. Man nez kāpēc ir līdzi mans kaķis, kas izrāda lielu interesi par vienu no tiem augiem, kam lapas zilganzaļā krāsā. Tas ir zilais katnips (runājam latviski, bet kaķmētru tomēr saucam pa angļu modei). Tur apkārt vēl ir tādi paši mazāki stādiņi, un es dikti gribu vismaz vienu izrakt un paņemt līdzi, ieaudzēt, bet nav lāpstiņas. Kad tikšanās ar inspektori ir galā, es bikli ieprasos, vai nevaru citreiz atbraukt ar lāpstiņu, un viņa saka, ka varu, tikai stundu iepriekš esot jāpiesakās. Manam kaķim piemetās gļuki no tās kaķmētras (dzīvē viņu tā neinteresē, varbūt vairs nevar saost) un viņš vārtījās pa ūdeni dušā. (Šī daļa man ļoti nepatīk, ūdens sapnī esot uz slimību, bet cerēsim, ka kaķis ieklīda sapnī tikai tāpēc, ka es nesen tikos ar mūsu vetārsti, lai paņemtu jaunu zāļu porciju).
-
Skatījos zeķbikšu reklāmu. Bija interesanta, skaista un pēdējās zeķbikses tādas kā želejveidīgas un mirdzošas.
-
Stāvu pagalmā, tā kā pavasaris apkārt. Iznāk no mājas vīrs un saka, ka kaķis nomiris. Nupat vēl ēda, it kā viss normāli, bet vienkārši nomira. Domāju, - kā tā, nav taču tik vecs, un ko tagad? Kur apglabāt? Kaut kāda bezpalīdzības sajūta - tipa, kā tā var būt? Mēģinu iztēloties, kā kaķis istabā guļ, bet nez kāpēc iekšā neeju.
Tāds īss fragments, ko atceros.
-
Pirmo reizi sapnī redzēju masku.
Stāvu palielā veikalā, runāju ar kādu sievieti. Pēkšņi attopos, ka sertifikātu pie ieejas man neviens nav prasījis un ka mums abām nav masku. Paskatos apkārt - veikals paliels, cilvēki padsmit, maskas ir tikai kādiem trijiem. Nopriecājos, ka beidzot tas murgs beidzas.
-
Sapnī rakstīju romānu par divām sievietēm, kuras organizē draudzenei ballīti. Teikumi virknējās cits pēc cita, risinot jautrus notikumus. Atceros, ka sapņa nobeigumā bija dilemma, kurai izdevniecībai sūtīt manuskriptu - Zvaigznei ABC vai tai, kas izdod Vakara romānu sēriju. :)
-
kāpēc gan Tev nepamēģināt ārpus sapņa?
-
kāpēc gan Tev nepamēģināt ārpus sapņa?
Man nav nekā, ko teikt. :?:
-
visādas epizodes juku jukām, druskas no iepriekšējo dienu notikumiem
Apgrābju puspamestu lauku kapsētu ar skaistiem bet sarūsējušiem vārtiem. Ejot tālāk -bet tas ir samērā netālu mājām, milzīgi plašs lauks, sadalīts un notiek talka, sievietes stāda kartupeļus. Es pēkšņi jūtos apmaldījusies, stāvu 2 ceļu krustojumā un mēģinu pēc saules noteikt, pa kuru man iet -taisni vai pa labi. Abi ceļi pilnīgi taisni un tukši
Beigas tādas jautrākas. Joprojām saulaina pavasara diena, es ieraugu, ka ielas grāvja krantī starp lapām vairāki mazi lāčpurniņi. Gribu nofotografēt, vīrs iedod fočuku, guļu uz muguras sausajā grāvī, bet nekādi nevaru iestādīt asumu. Pasaku, ka bildēšu ar telefonu, ka nevaru pat saprast, vai digitālais vai filmenieks.
Sēnītes mazas un smukas, jāskatās sapņu tulku.
-
Viens kārtīgs sapnis -man rokās ir avīzes, ko gribu lasīt, pienāk krieviete un rauj ārā no rokām. Es izrauju atpakaļ un sāku tādā nicīgi augstprātīgā tonī mācīt, ka, ja kaut ko vēlas, jāsaka "lūdzu", un gribot tikt garām "atvainojiet"
Otrā sapnī redzēju Diddly -mēs abas ieskatījāmies telpā, kur bija viņas šūšanas klase, tur 2 vecas šujmašīnas un telpas daļa, kur acīmredzot notiek adīšanas mācīšana, jo uz galdiem iesākti adīklīši un Diddly tā nicīgi nosmejas.
-
Sapnī sapņoju, atmodos sapnī, sapratu, ka tas ir sapnis, turpināju sapņot, tad atmodos pa īstam, atkal sapratu, ka tas ir bijis sapnis(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/rofl.gif)
Šobrīd, pieņemu - esmu nomodā un 21.gadsimtā (https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/smiley-happy119.gif)
Vēl nesen 2x divas naktis pēc kārtas skatījos sapņa 1. sēriju vienu nakti, bet otru nakti 2. sēriju.
Šoreiz tikai par struktūru un sapņošanas kārtību.
-
Man sapņos ir ienācis karš.
Aizvakar.
Bija kaut kāda vasarnīcu īpašnieku sapulce. Visi sagāja namiņā, tādā kā Jūrmalas pārģērbšanās būdiņā - koka sienas gabaliņu virs zemes, bez jumta. Es nez kāpēc zināju, ka nevajag iet lielā barā, stāvēju pāris metrus nostāk, aiz diviem platiem vertikāliem dēļiem ar spraugu vidū. Lidoja lidmašīnas un šāva pa to būdiņu. Man pa dēļu spraugu izlidoja trīs lodes - tādas resnas patronas sardeles lielumā, bet lidoja lēnu, jo, spraucoties caur spraugu, sabremzējās, ar klusu paukšķi atsitās pret ziemas jaku (to realitātē valkāju kopš skolas gadiem, līdz sāka jukt ārā, un savu laiku beidza kā dārza jaka pirms gadiem pieciem) un nokrita zemē.
Kad lidmašīnas aizlidoja, mēs pārgājām citur, bet es atkal stāvēju aiz pīta žoga attālāk no citiem. Lidmašīnas atkal zemu lidoja un šāva, šoreiz man netrāpīja. Kad aizlidoja lidmašīnas, pie manis pienāca karavīrs - zināju, ka vācu, zināju, ka Hanss - un jautāja, kāpēc es stāvu nost no citiem. Neatceros, ko runājām, bet runājām vāciski, angliski, laikam krieviski arī... Smuks bija. Pagarš, slaids. Teica, ka man būs jāsēž viņam klēpī. Es nesapratu, kā viņš to bija domājis, te taču visur cilvēki skatās...
Vakardienu vairs neatceros, bija kaut kas par (metro?) vilcieniem. Uz perona gaidu vilcienu, cilvēku daudz. Kāpjam vilcienā, durvju nav, cilvēki saiet vagonā, es palieku tamburā, negribas iet tālāk. Man prasīja biļeti, rādīju grāmatu, konduktors paskatījās, pamāja ar galvu un iegāja vagonā.
Šonakt.
Rīts, jāved bērni uz skolu, bet es meklēju pa skapi drēbes. Man noteikti vajag dzeltenus svārkus un zilu blūzi, jo skolā tā prasīts. Zinu, ka man mani vecie dzeltenie svārki ir par šauru, bet es iegriezīšu un derēs. Tikai nevaru atrast. Krāmējos pa skapi, tādu kā manas bērnības mājā, un nekādi nevaru atrast tos svārkus. Un zilu blūzi arī neatrodu. Domāju, ka derēs džinsu jaka, bet tie svārki... Nu tepat taču bija... Skatos, ka jau pāri astoņiem, jau kavējam. Vīrs stāv un gaida, puikas (jaunāki nekā tagad) kaut ko sarunājas, bet es nēsājos pa māju, jo man vajag dzeltenus svārkus un zilu blūzi. Velku kaut kādas dīvainas drēbes, bet nekas nav "pareizi"...
-
Parasti tie sapņi ,kuriem gribētu turpinājumu, kaut kā apraujas nelaikā, bet tie ,no kuriem gribi pamosties, reizēm pat saproti, nu tas ir sapnis, vienalga notikumi turpinās savērpjot vēl trakākas lietas. Bet ir tādi sapņi, kas pa dzīvi atkārtojas, pilnīgi precīzi, nu vai ar mazu sižeta maiņu. Tad lūk mani vajā sapnis(pagājušonakt atkal bij klāt), kad es pēkšņi uzzinu, ka sācies karš vai (parasti tie ir vācieši )jau pa aleju tuvojas, un izbēgt no mājas var pa nelielu pļaviņu līdz mežam.Un tad tiek haotiskā steigā mests segā siets kāds apģērbs, kaut kas ēdams, ari bērnu drēbes, tie vēl mazi ,un parasti laukā ir ziema, vai vēls rudens, un esmu šokā, kā mums paglābties. Zīmīgi, ka vīrs tur vispār nefigurē, pat neatceros ka tāds man ir. Un pašā grūtākajā brīdī, vai nu bēgot vai jau dzirdot ,ka šauj, beidzot pamostos. Bet pagājušo nakts es jau biju nākamajā līmenī, es mēģināju dokumentus, izglītības papīrus atrast ,līdz paņemt:) Un tad es domāju, kāpēc es bēgu, kur man tāda pārliecība ,ka mani nošaus, vai ari es bēgu ,jo zinu ka esmu atbildīga par bērniem. Kaut kas tur ir no zemapziņas ,ne pa velti neskaitāmas reizes jau redzēts.
-
Kaut kāds vienas dienas pasākums it kā Stokholmā. Es tur it kā neesmu bijis nekad, vnk lidoju līdzi, mani aizved uz viesnīcu, saliekamies pa numuriņiem, pēc tam tiekam nogādāti uz konferenci vai pasākumu, nezinu, kas tas tur īsti bija. Pasākums beidzas, visi pamūk. Nezinu kā, bet ir nākamā diena plkst 10 no rīta, zinu, ka lidmašīna apmēram 14. Esmu uz ielas, bet nezinu, kur ir viesnīca. Tad it kā esmu pie viesnīcas, bet nezinu, kurā numurā esmu apmeties, kuros ir mani kolēģi. Kur ir lidosta man nav nekādas nojēgas, kāds metro vajadzīgs, ne tik nezinu. Mēģinu ko darīt ar telefonu, bet tas ir tik sarežģīts, ka nevaru atrast, kā vispār kādam var piezvanīt. Tad visu laiku iet kaut kādi atjauninājumi, uznirstošie logi, reklāmas un kaut kas instalējas. Telefons nav lietojams, kolēģu numurus no galvas nezinu. Izdomāju, ka pofig, man nevajag no viesnīcas nekā, tur tikai nevajadzīgas drēbes un peldbikses (!) es esmu aizmirsis paņemt, tātad nav ko satraukties. Tad piepeši man it kā ir karte, bet tāda, pasaules mēroga. Pēc brīža gan karte pietuvinās un attālinās, safokusēt tus neko nevaru un tā ir fizioģeogrāfiskā karte, kā izrādās. Laiks iet un es netieku nekādā jēgā ne ar ko. Modinātājs pārtrauc šo murgaino situāciju, pamostos un žigli izdomāju, kā elementāri visādos veidos varēju rīkoties un tikt uz lidostu. Diena var sākties.
Līdzīgs sižets ar bezjēdzīgo telefonu mani vajā neskaitāmas reizes.
-
Līdzīgs sižets ar bezjēdzīgo telefonu mani vajā neskaitāmas reizes.
Nu, man ir pazudušās kurpes. Uzrakstīt/ izstāstīt nepalīdzēja :)
-
Nu, man ir pazudušās kurpes. Uzrakstīt/ izstāstīt nepalīdzēja :)
to var izdarīt, ejot gultā ar tām kurpēm kājās! ;)
-
Nu, man ir pazudušās kurpes. Uzrakstīt/ izstāstīt nepalīdzēja :)
kurpes... man vakardien pēc Rajeva un Emīlijas 6. sērijas noskatīšanās granātmetējs pazuda :(
-
Es sapnī biju asiņaina pēc sieviešu protesta akcijas bilžu skatīšanās
-
Nāku mājās, bet tur gatavošanās svinībām notiek, laikam meitas kāzām. Vienā istabā jau iekārta liela zaļumu vītne, turpat sēž viņas vīrs, bet ne galīgi tas, kas tagad. Kompānija tā pozitīvi apdzērusies -viena draudzene galīgi šķībi nāk pretī un meita arī tāda jocīga. Es dusmojos -tā kā uz savu tēvu, ka tas nav kontrolējis, kas notiek. Ierodas 2 strādnieki, kuriem ir bijis jāsagatavo vakariņas. Izeju laukā un tur -beidzot! arī manā mauriņā saauguši lāčpurni, bet tādi milzīgi masīvi un smagi. Nesu vienu iekšā un saku, nu būs vakariņas. Meita ir atsākusi strādāt un viņai uzdots projektēt kafejnīcas saulsargu, rāda man juceklīgas piezīmes blociņā un saka, ka mežģīnes nevarot dabūt. Pamodusies turpinu domāt par saulsargu un tad atjēdzos, ka tas bija sapnis
-
Sapnī biju aizkavējusies savā pēdējā (ceturtajā) darba vietā. Līdz brīdim, kad kabinetā ienāca jaunā darba vadītāja. Kaut ko sāka gudri jautāt, es tik pat apzinīgi skaidroju. Pulkstenis rādīja ap 9 vakarā, kad kāds gaitenī sāka šrubīt grīdu un abas sapratām ka laiks tīties uz mājām. It kā bija pa ceļam. Tad kundze jautāja, kas ir sieva kaut kādam kioska īpašniekam. Teicu, ka noskaidrošu. Tad viņa vēlējās ienākt kaut kādā bodītē. Saimnieks jau vēlējās to vērt ciet, bet uz jautājumiem atbildēja. Tai mirklī es ieraudzīju, ka tā vairs nav direktrise, bet gan PU. Mani tas nemaz neizbrīnīja. Kad iznācām ielās, tā atkal bija šefiene. Tad bija brīdis, kad pienācām pie manas (bijušās) mājas. Pagalmā notika motokross, mēģināju šefieni dabūt nost no trases , tāpēc uzaicināju ciemos. Man pa brīnumu viņa piekrita. Mājās piedāvāju kafiju vai tēju. Bija ar mieru. Gājām uz viesu istabu. Čerts, tur divas uzklātas gultas, kas vienā guļ nesapratu, bet otrā, labi pazīstams džeks, kuram gadus 25 atpakaļ iedevu kurvīti. Cik zinu, šams vairs nav starp dzīvajiem. Jautāju, ko šeit meklē. Saka, ka noilgojies. Tā man vēl trūka... Izvēles nebija, tāpēc pamodos
-
...nu, gan babulis...mirušais tā nopūlējies, lai iekļūtu sapnī, bet pat pēc 25 gadiem nesaņem bučiņu! :mrgr:
-
Kopš pamodos mani nodarbina viena doma - ja man sapnī bija 2 maisi ar kaķa kastes atkritumiem un es palūdzu māsasvīru iznest vienu, bet viņš iznesa abus, tad kurš no mums tagad kļūs bagāts - es vai viņš? :rofl: Jo ir tak ticējums, ka sūdi sapnī ir uz naudu
-
Mums mājās [manā bērnības dzīvoklī] ciemiņi, kādi 5 cilvēki, saklātas gultas visur. Kāds ir atstājis pieskatīšanai cūku, viņa staigā pa dzīvokli, - parasts rozā ruksis, mierīgs, savā nodabā staigā, kāpj gultā. Vienā brīdī iedomājos pajautāt – vai cūku kāds ir pabarojis?
Istabā ir tikai mani puikas, rausta plecus, ka nezinot, un aiziet. Paskatos vienā gultā - izrādās, ka cūka ir apkakājusi segu. Vācu, eju mainīt tīru segas pārvalku. Skatos - vēl vienā gultā kaut kas pieķēzīts. Vācu to arī. Trešajā tā kā sīrups ieliets, bet nodomāju, ka to gan pats gulētājs ir ielējis, un man tik un tā nav vairāk tīru pārvalku...
[Vells, nez no kurienes man tā nauda radīsies? :D (Sk. iepriekšējo komentu.)]
-
Sapnī es pamodos un paskatījos kas notiek aiz loga. Mājai pretī bija ar kaut kādu raķeti izsists robs triju stāvu augstumā. No debesīm krita neto sniegs, neto pelni. Cilvēku bija daudz un visi lēni gāja vienā virzienā. Viņiem bija aizvērtas acis, kā sapratu, tā viņi aizsargāja sevi no starojuma. Kāpu mašīnā un braucu prom. Kaut kādā mazpilsētā man ceļu šķērsoja džeks uz moča, sapratu, ka tas ceļu negriezīs un apstājos. Tad man doleca, ka laikam policists. Lika man izkāpt. Pagājām kādu gabaliņu uz priekšu. Sapratu, ka viņš grib manas tiesības. Sāku meklēt somā. Parastā vietā to nebija, bet skaidri zināju, ka jābūt . Somu pārmeklēju reizes trīs. Atradās tehniskā pase, tiesību nav. Atcerojos, ka iepriekšējā reizē biju kaut ko pārkāpusi, policis tās paņēma un es neatradu laika aiziet tām pakaļ. (faktiski nekā tāda nebija).Te policists bija pazudis, arī autiņa nekur neredzēju. Sāku meklēt, šķērsoju dažas ieliņas, nekur nav. Atjēdzos kaut kādā citā valstī, tā kā Čehija, vai Spānijā. Skatījos uz daudz stāvu celtni ar fantastisku gleznojumu Art Deko stilā, ļoti gribējās nobildēt, bet atcerējos, ka man nav fotoaparāta. Sāku meklēt kādu autobusu pieturu, lai tiktu līdz mājai. Ceļā iegriezos nelielā krodziņā, kur man ielēja kaut ko glāzē, bet nezināju, vai man pietiks naudas ko maksāt. Pienāca dīvains vecis, paņēma mani aiz rokas un kaut kur veda. Domāju, ka varbūt varēšu ko noskaidrot par autobusu pieturu, vai arī sarunāt kādu darbiņu lai nopelnīt naudu ceļam. Mani ieveda kaut kādā ūķī, kur bija vēl kāds meitēns. Vecis apsēdās, un parādīja uz savas kājas kaut kādus briesmīgus vēnu mezglus, tad paķēra aiz gala vienu no tām vēnām, izvilka metrus divus pagalam netīru vēnu un sāka to skalot vašbļodā. Es sapratu, ka man nafig nevajag tādas atrakcijas un jātinas no šejienes prom. Paldies Dievam ieradās kaut kāda pārbaudes komisija un es izspruku pa durvīm ārā. Skrēju caur ielu labirintu līdz apstājos nelielā laukumā. Pacēlu no zemes kādu blociņu, kas sākumā likās nekas īpašs, dažas lapas saplēsu, lai vieglāk būtu izmest. Tad ieskatījos, izrādījās, ka tā ir kāda ar roku rakstīta memuāru grāmata ar ļoti skaistām akvareļu ilustrācijām. Pārbijos, ka būšu sabojājusi kaut kādu vēsturisku artefaktu un ka diez vai varēs restaurēt to, ko jau saplēsu... Pamodos.
-
sapnī es atrados savā bērnības dzīvoklī, kur nodzīvojām kādus 17 gadus. Bakstījos ap datoru, līdz izdzirdēju kādus saucienus. Aiz loga uz pretējās mājas jumta rosījās kādi trīs puišeļi. Savos sārtajos kombinezonos izskatījās pēc rūķīšiem. Liekas viņiem neveicās, viens dikti spirinājās, tūlīt novelsies no jumta un tie divi viņu mēģināja saturēt ar trosēm. Tai laikā kliedzieni nerimās. Pamanīju uz zemes cilvēku pūli un kādu, iespējams jau nokritušu no jumta, kam veica elpināšanu. Te pie manis sāka nākt ciemiņi, viens pēc otra. Dažas sen neredzētas paziņas, citus redzēju pirmo reizi, bet kaut kā tomēr pazināju. Savācās kupls pulciņš un es kā namamāte īsti nezināju kā dāmas izklaidēt. Līdz vienā brīdim kad tomēr izdevās atrast tēmu kas visas vieno. Liekas, ka viņām tas nebija aktuāli un visas pa kluso izklīda. Atviegloti nopūtos - paldies dievam, tā vairs nav mana rūpe. Te izrādās, kā esmu jau ielās un tautas drūzmēšanās nav beigusies. Uz staba ielas vidū stāv kāds džeks un taisās ne to krist ne to lekt. Visi gaida ar ko tas beigsies. Pamanīju, ka esmu bez mēteļa un somas. Kā tikšu mājās bez atslēgas. Mēteli izdevās atrast uz blakus soliņa, soma pazuda ar galiem. Gāju uz mamuča mājas pusi, varbūt aizdos kādu rubli. (priekš kam man rublis joprojām nesaprotu). Tuvojoties mājai pamanīju, ka kaimiņi beidzot uzcēla jaunu žogu mājai apkārt. Pamodos un pirmā domā, nāfig man no mammuča rublis ja viņai ir rezerves atslēga...
-
Oooh, šī bija murgu nakts... Mani viena sapņa laikā pamanījās apzagt divreiz (!). Vispirms pārgrieza somu, bet tādā īpatnējā tehnikā - garāmejot uzgrūdās tieši somai, kas bija uzkārta plecā, ar tādu švunku, lai tā bez maz vai uz riņķi apietu, un tad iegrieza somai dibenu. Bet maks, par laimi, tomēr bija palicis somā. Otrs gadījums bija sāpīgāks - man nospēra laptopu, ko es nezkāpēc biju uzstellējusi kādā krogā, kas atradās aptuveni turpat, kur Lauvas nams. Kamēr es ar paziņu čaloju un ar savu kaķi čubinājos, laptops tu-tū. Draudzene saka, ka vajag pasūdzēties vadībai. Jā, vajag gan, eju meklēt vadību telpas dziļumā un otrā stāvā, kur uzskrienu virsū slapstīgai jaunkundzei maskēšanās tērpā un ar lielu brezenta somu, ko es brutāli izrauju viņai no rokām, jo domāju, ka tur paslēpts mans laptops. Somā ir laptops, bet tas nav mans - atvainojos un atdodu to atpakaļ. Atgriežos pie draudzenes, viņa stāsta, ka nopirkusi uzliekamo grebeni (konkrētajai draudzenei galīgi nav sakara ar pankiem vai citām brutālām subkultūrām). Es paužu savu izbrīnu par šādu aksesuāru, bet viņa saka, ka negrib šokēt savu veco tēvu ar īsto grebeni.
Vēl viena epizode tajā pašā krogā - pie stūra galdiņa divi džeki (pārītis) krāmē ārā savu ēdamo un gatavojas romantiskām vakariņām. Es garāmejot dzirdu, kā viens no viņiem otram pārmet - mēs tik ilgi mocījāmies, kamēr uztaisījām zilo, bet tu vienkārši aizmirsi paņemt dzelteno! Smadzene uz pauzes, bet tad uzmetu skatu galdam un viss top skaidrs - uz galda ir bļoda ar zilo saldējumu un tukša bļoda, kur bija jābūt dzeltenajam (pēdējās dienās visur ziņu portālos figurē tas saldējums Ukrainas karoga krāsās).
Vispār es gribu par to parunāt :mrgr: apzagšanas epizodes man rādās sapņos diezgan bieži, un pārsvarā tas ir maks, kas tiek nozagts. Nez ko tas varētu nozīmēt?
-
par pazaudētu maku neko neatradu. Bet par pazaudētu naudu - nepatikšanas biznesa. Ja no labās puses, tad kas to zina vai tev tai makā bija nauda. ;o)
-
sapnis bija garš. Neko no tā neatceros, tikai vienu momentu. Kaut kādās mazās pilsētās kultūras iestādes zālē bija beigusies tikšanās ar autoru. Pie galda stāvēja rinda ar grāmatām no tiem kas vēlējās autora autogrāfu. Tās parakstīja mana jaunības Lielā mīlestība. Paņēmu arī kādu parakstam. Protams, ka viņš mani atpazina. Neatceros, ko jautāja. Atceros, ko atbildēju,- "Nē, vienkārši gribēju redzēt, Kā tu to dari". Kad pamodos, nekā neatcerējos tikai šo mazo gabaliņu. Un to, ka viņš tur bija ļoti daudz ko sarakstījis. Žēl, ka nepaguvu izlasīt.
-
Kā filmā redzu, kā Mērija Morgana ap 16xx. gadu uz savas lauku mājas sliekšņa pēkšņi nomirst, – nokrīt, ar roku noslīdot gar kumodi, kas tur stāv, un gar tajā iestrādātu sudrabbaltu, mazā pirkstiņa lieluma dekoru. Taču viņa nevis nomirst pavisam, bet nonāk uz citas planētas, kur cilvēki nemirst. Cilvēki tādi paši, runā nesaprotami, bet apkārtne savādāka, urbānāka. Es arī tur esmu, bet kā ekskursijā, – neesmu vietējā. Staigājam ar vīru pa ielām, viņš saka, ka esot aptaisījies, ieiešot dušā, lai es viņam sameklējot tīras apenes. Viņš ieiet nišā starp mājām, kur ir duša, un mazgājas, es staigāju pa tādu pašķidru tirdziņu pa ielu un mēģinu sarunāt, ka man vajag vīriešu apenes, bet neviens nesaprot, ko un kāpēc man vajag. Apenes es kaut kur nospēru, bet palika sajūta, ka visi zina, un ka "tā pie viņiem nedara".
Mērija ir tā kā cietumā, kā slimnīcā, kā pētniecības institūtā, bet nelaimīga, ka nevarēja normāli nomirt, un ka viņai te jādzīvo starp nesaprotamiem cilvēkiem.
Ārpus pilsētas ir dārziņš, kur ir arī dobītes krustmātei. Eju skatīties, ka sen nav aplietas, ar šļūteni leju, bet izgaismots ir tikai tas, kur es skatos [acīmredzot modos :D ], leju tālākajā stūrī, bet, kad paskatos, redzu, ka tur ir gulta, ko esmu aplējusi. Ejam projām, pa ceļam nonāku tādā kā pamestā angārā, kurā mēs ar trim bandītiem skaitām, cik mums naudas, jo jāatdod Vasīlijam 3 eiro. Parādās kādi svešie, un izraisās apšaude. It kā no tā paša sapņa, bet ne tie nemirstīgie. Viņu revolveru lodes lido daudz, bet lēnu. Varu izvairīties no visām. Tie svešie aiziet. Turpinām skatīties, ko atdot Vasīlijam. Pie manis ir viss, kas mums ir, bet tur ir divi kaklarotas piekariņi, kas katrs ir 1 eiro vērts, un kaut kādi sīkumi, ar ko nepietiek. Ejam uz pilsētu.
Vienā brīdī telpā sēžam mēs ar dažiem vietējiem, blakustelpā ir Mērija, un mēs mēģinām saprast, kā šis fenomens ir noticis. Es nu jau saprotu, ko viņi runā.
Atveras tārpeja – tā kā acs formā paklāja mala no grīdas, tikai ar biezām malām, un tajā parādās trīs policisti un Mērijas mazmazmaz....dēls. Bet puika pēc brīža nozūd atpakaļ. Tad man pielec, ka viņš, acīmredzot, bija vienkārši aizmidzis, un ka Mērijai ir iespējams tikt atpakaļ. Bet tie policisti tārpejā ir, eja nav ciet. Man ir ideja, ka atslēga ir tā sudrabbaltā kamīna detaļa, un mēs ar Mēriju atgriežamies uz Zemes pie viņas vecās mājas. Māja ir tā pati, sēta ir tāda pati, durvis un logs turpat, bet kumodes pie durvīm nav. Ejam meklēt, staigājam pa māju. Mērija atrod daļu no kumodes uz bēniņiem, un tur ir tā plāksne ar sudrabbalto ieslēgumu.
Tad atkal ir viņas nāves diena (vai viņa nomirst tagadnē, neatceros), bet krītot viņa tai detaļai nepieskaras, un es zinu, ka viņa ir nonākusi tur, kur vajag, nevis uz tās planētas pie nemirstīgajiem (nenomirušajiem?).
-
Trix, vai ienāca kāda nauda? Re, tagad vīra sakarā aŗī kkam vajadzētu parādīties ;)
Nīke, vai ir kkas, par ko Tev iekšēja trauksme? Ko baidies nespēt paveikt, kas novestu pie ev.zaudējumiem (ne obligāti materiāliem)?
-
Trix, vai ienāca kāda nauda? Re, tagad vīra sakarā aŗī kkam vajadzētu parādīties ;)
Vīra ieskaitījums no algas rēķinu nomaksai skaitās? Nekam jau diži vairāk kā rēķiniem un dažām lietām ģimenei tur nesanāk.
-
Esmu kādā lielā cilvēku grupā, tā kā reabilitācijā, viena starp austriešiem un nevaru iejusties, neiederos, jūtos neveikli un sveši. Tad visi esam kādā lielā hallē, sēžam priekšējās rindās, es pie tam vēl pašā sānu malā. Uz skatuves Fredijs Merkūrijs sēž tuvāk manai malai un ķīķerē tādā kā mikroskopā, kā teleskopā. Skatāmtrubas savienotas visādos leņķos, un es saprotu, ka viņš skatās no augšas, bet objektīvs vērsts uz zāli, tā ka viņš, tieši neskatoties uz skatītāju, tomēr redz tos pietuvināti. Vienā brīdī objektīvā redzu viņa papielināto aci caur visādām lēcām, un tā raugās tieši uz mani. Es tā jautājoši skatos pretī. Fredijs pieceļas, nolec no skatuves un dodas pie manis. Es apmulsusi ceļos kājās un dodos pretī. Nezinu, ko viņam vajag, bet jūtos atbildīga par savu vaicājošo skatienu. Nezinu, ko darīt, bet kkā dabiski apskaujamies un es viņam saku, ka viņš ir ļoti lielisks.
Runājos ar nu jau pieaugušajiem sava dēla draugiem. Tad eju laukā un saprotu, ka no dēla palicis lielisks Ducati motocikls, ko nez kādēļ mēs viņam pusaudža gados esam nopirkuši. Pabrīnos, ka pat aizdedzes atslēga ir stāvējusi iekšā, un neviens nav motociklu nozadzis un aizbraucis. Sēžos virsū, griežu atslēgu, uzdodu gāzi ar rokturi un sāku piesardzīgi braukt. Izbraukalēju Siguldu, izvairīdamās no policistiem, jo vienā brīdī saprotu, ka man taču vispār nav motocikla vadīšanas tiesību. Bet braukt ir tik superīgi, ka nolemju kkad tiesības nokārtot. Tad pamanu, ka Gaujas senlejā aiz muguras sāk krāties auto rinda, bet nezinu, kur ieslēgt pagrieziena rādītāju, lai nobrauktu malā. Izdomāju, ka tas ir tāpat kā auto, bet tikai kā uz velosipēda stūres bremžu slēdzīši, kuri vnk jāpaslēdz vertikāli uz augšu vai uz leju. Bingo! Nobraucu malā, palaižu auto rindu. Braucu atpakaļ, prātodama, nez vai ķiveres aizsargstiklu varētu nolaist pār seju manu briļļu dēļ, vai netraucētu? Jo nedrīkst taču bez ķiveres, bet nevaru aŗī bez brillēm. Tā nu turpinu ar nenolaistu aizsargstiklu. Manu, ka rokturu grozīšana vairs nelīdz ātruma uzņemšanai, saprotu, ka beidzies benzīns, kuru pirms braukšanas neesmu pārbaudījusi. Bet motocikls ir viegls un ērts, stumšu tāpat pie rokas.
-
Vīra ieskaitījums no algas rēķinu nomaksai skaitās? Nekam jau diži vairāk kā rēķiniem un dažām lietām ģimenei tur nesanāk.
Nu, jā :scratch: Jebkura nauda
-
Nu, jā :scratch: Jebkura nauda
Īstenībā jau tā nav man. Tieši man no tās tiek necik. Rēķini principā ir kopējie, nekas daudz pāri nepaliek, tas pats aiziet pārtikai (ja nebūtu bērnu un vīra, aizietu par kārtu mazāk, vasarā vispār gandrīz nemaz). Tad jau bankas darbiniekam, kas dienām skaita svešus miljonus, caurām naktīm fekālijas vien rādītos.
-
sapnis bija garš un interesants. No sākta gala biju pārliecināta, ka esmu jau to redzējusi un zināšu kā rīkoties sarežģītā situācija. Pamostoties viss izkūpēja no atmiņas, mēģināju kaut kā salikt kopā vēl kādas drumstalas no redzētā, bet arī tās mirklī pagaisa. Atceros tikai vienu momentu,- atrodos kaut kādās pils lielā zālē ar kādiem par desmit cilvēciņiem. Redzu, ka dažiem izdodas no tās tikt prom. Bet jāizpilda kaut kādus pagrūtus uzdevumus. Esmu pārliecināta, ka esmu pietiekoši gudra lai uz tiem neiespringtu un atradīšu vienkāršu šīs problēmas risinājumu. Te pēkšņi man dod ziņu, ka ar šo brīdi šī pils pieder man ar visu iedzīvi, pienākumiem un saistībām. Esmu "uz pakaļas", jo esmu stulbā situācija. Vispirms, pat bēgot prom būšu ar to saistīta, otrkārt, varu iedomāties cik par tādu erbēģi man pieprasīs nodokļus... un tas mani noteikti izputinās.
-
Nīke, vai ir kkas, par ko Tev iekšēja trauksme? Ko baidies nespēt paveikt, kas novestu pie ev.zaudējumiem (ne obligāti materiāliem)?
Ak vai, mūsdienās vispār ir kāds cilvēks bez iekšējas trauksmes?
-
Ak vai, mūsdienās vispār ir kāds cilvēks bez iekšējas trauksmes?
Mani naktīs neviens neapzog :?:
Droši vien man citi trauksmes simboli ;)
-
Šonakt bija pēc izvēles jāiemācās no galvas viena autora, šķiet Jeseņina, dzejolis, kurš ar izteiksmi jānoskaita, lai tiktu pie atzīmes/ieskaites sazin kādā priekšmetā. Dzejoli izvēlējos, iemācījos - labas atskaņas, viegli gāja galvā. Par nelaimi kāds cits pirms manis bija izvēlējies un skaitīja to pašu dzejoli, tāpēc izlēmu, ka jāizvēlas cits. Nez kāpēc izvēlējos dīvainu dzejoli, kas sastāvēja no skaitļu rindām. Iemācīties no galvas paspēt vairs nevarēju, dabūju nolasīt, turklāt, dažus skaitļus lasīju kā atsevišķus ciparus (1, 8...), dažus kā skaitļus (18)... Vēl domāju - kāpēc esmu tik nekonsekventa? nu, un kāds tur var būt izteiksmīgums... Vārdu sakot - dabūju "neieskaitīts"
-
Bugaltēra sapnis :rofl:
-
Bet neesmu bugaltērists... Grāmatvedība man uzdzen šermuļus
-
Man šonakt sapnī kvadriciklu nospēra. Bija tāds smuks, spilgti sarkans, sievišķīgs. Atstāju pie bodes. Iznācu ārā, tai vietā kaut kāda komunālo apkopes braucamais. Arī sarkans, bet vecs, liels, lietots un netīrs.
-
Šonakt sapnī nolēmu palikt darbā. Gaitenī man kāds pārmeta, ka manam autiņam ir pārāk spēcīga signalizācijā. Taisnojos, - nekad neesmu to dzirdējusi, nebija iemesla. Pamanīju vecu paziņu un izlikos, ka mums kas svarīgs runājams. Blakus kabinetā vesels pūlis lika kaut kādu eksāmenu. Paziņa teica, ka tas ir obligātais pasākums,- ja nepiedalīsies atņems licenci, ja noliks vislabāk būs jāstrādā Tieslietu ministrijā par ministru. Laiki grūti, neviens negrib, tā kā tā ir baigā loterija. Aiz loga lija lietus, debesīs ļoti augstu lidoja gājputni. Ieskatījos uzmanīgāk, tā bija kaut kāda smalku autiņu korteža, kurai apkārt riņķoja policijas apsardzes ekipāžas, un nedaudz attālāk nebeidzama ( līdzīgi skudrām) autiņu kolonna no pietuvinātām personu un pārējo pielīdēju braucamajiem. Uz kurieni šie visi laidās, kas viņus zina, es teiktu ka no labās puses uz kreiso. Pamodos, aiz loga joprojām lija lietus
-
Ierakstīšu pagājušās nakts sapni.
Satiekos Latvijā ar Amāliju Dipu. Viņa tāda pamaziņa, man līdz plecam, ok, līdz ausij :mrgr: . Frizūra kā Amēlijai no filmas Amēlija, tikai mati gaiši rudi. Abas kkur ejam, es viņu apķeru un saku -"re, kā tu saņēmies"(satikties).
Abas pēkšņi esam manas māsas mājā, māja plaša, milzīga, griesti vismaz 4m augsti, logi no augšas līdz grīdai. Bet aizkari gan dīvaini - neregulāras formas tamborējumi, viens gabals sarkans, viens balts. Istabā tik slīpa grīda kā nokalne laukā. Brīnos par tādu dīvainu istabu
Man jātaisās lidot prom, kko ņemu, kko kārtoju, bet nekas uz priekšu neiet. Amālija arī kkur klīst, bet pagaidām it kā viss labi, iejutusies. Staigādama atklāju, ka mājā 3 skaistas vannasistabas ar milzu vannām, viena no tām no koka dēlīšiem. Prātoju, ka dēlīšiem jābūt smalki apstrādātiem, lai mitrums nebojātu. Nožēloju, ka tik vēlu esmu atklājusi tās vannas, iepriekšējā vakarā būtu varējusi izgulšņāties ūdenī.
KKāds bariņš sanākam pagalmā, sasēžamies zālājā, Amālija maliņā. Laikam vairs nejūtas tik labi, jo piezvanījusi mammai. Abas runājas, Amālijas mati vairs nav pieglausti, bet vējā visi pa gaisu, un saule mirdz tiem cauri kā noziedējušām, bet rudām pieneņpūkām
-
Varbūt tomēr tā arī biju es :smile:
-
Kalna pakāje, vietām skupsnaina zāle, mežs, līkumota taciņa ved augšup. Tā kā pievakare, mežs ir tādi skraji lapu koki, bet apakšā pakrēsla. Pie taciņas koka soliņi, staigā jauni puiši mazos bariņos pa divi, pa trīs, smejas, runājas. Es lasu sēnes. Smukas beciņas, pusplaukstas izmērā, bet stingras. Līdzīgas baravikām, blīvas, resniem kātiem, tikai gaišas, mazliet zeltainas. Pagara zāle aug kumšķos, gar taciņu izmīdīts. Sēnes aug zem soliņiem, gar taciņu, tāpēc mazliet smilšainas. Lasu, traušu nost smiltis. Tā kā nav neviena trauka, tad lieku atlocītā jakas apakšmalā. Sēņu daudz, vismaz pusspainis. Domāju, ka dīvaini, kāpēc neviens tās sēnes neredz, vai varbūt viņus neinteresē, jo jaunieši. Bet es esmu priecīga. Vienā brīdī rodas sajūta, ka viņi neredz ne tikai sēnes, bet mani arī. It kā es tur esmu, bet vienlaikus neesmu. Un ka es taču negāju sēnēs, bet nevar atstāt, pārāk labas, tikai būs smiltis jānomazgā. Tomēr es nezinu, kas tās par bekām, nav nevienas no man zināmajām. Iedomājos, vai nav kaut kādas indīgās raganu bekas, bet pie mēles nepieliku, izlēmu, ka ir labās bekas.
-
Oooooo, sen nebjia bijis eksāmens!
Eju pie zobārsta, rādu rokā savu zobu ar tumšu maliņu, saku, ka vajadzētu saplombēt. Zobārste stāsta, ka jārauj ārā. Mēģinu ieskaidrot, ka izraut vienmēr paspēs, jārauj ir otrs, tas tiešām nav labojams, bet šo es gribu plombēt.
Kā beidzās, neatceros, bet pēc zobārsta jāiet uz eksāmenu.
Jāliek eksāmens. Kaut kādā socio.... pat nezinu kas tas par priekšmetu. Neko neesmu lasījusi, neko nezinu. Sēžu pie auditorijas, pa stikla durvīm var redzēt, ka vairāki tur runā. Man ir A0 lapa (pusgultas izmērā) ar pierakstiem, tipa konspekti, katra biļete vienā rindkopā. Kaut ko mēģinu lasīt. Kāds iet iekšā auditorijā, dzirdu, kuru biļeti atbild, tātad to varu nelasīt. Bet tā lapa ir tā kā elektroniska, kā šķidra, ka nevar atzīmēt to biļeti.
Tur ir arī uzņēmumu logotipi ar skaidrojumu, kāpēc šāds dizains. Domāju, ka vismaz tos es varu paspēt kaut cik iegaumēt. Viens ar bultiņu uz augšu un bultiņu uz leju tika skaidrots, kā vecie darbinieki nodod zināšanas jaunajiem. Bija aplītis lielākā aplītī ar stūrīti un iekšā uzraksts VPN – tas ir ķīniešu uzņēmums, kas tulkojams kā "Jūsu Dārza Mellenes". Kamēr mēģinu aptvert, kāds zvana. Apkārt diezgan troksnis, saku, ka man ir eksāmens, nevaru runāt, ar labu nakti! Pati saprotu, ka laba nakts dienas vidū ir stulbi, bet kaut kā automātiski pasaku kā sīčiem gulētejot.
Turpinu lasīt par logotipiem, pienāk mana klasesbiedrene un vēl divas dāmas. Viņa saka - es tev zvanīju. Nupat uzzināju, ka Hitleram bija zelta zobs! Saku - man ir eksāmens, un Hitlers ir pēdējais, kas mani interesē!
-
" tā lapa ir tā kā elektroniska, kā šķidra, ka nevar atzīmēt to biļeti." Šī epizode ir kā no maniem sapņiem :)
-
Man bija tāds kā padomju laiks un es tieku apsūdzēta, bet pagaidām tā ir tikai kā biedru tiesa. Es sēžu centrā pie galda, apkārt krēslos tādi drūmi vīrieši un sievietes, daži man liekas pazīstami -tā kā mūsu nākošie ministri. Man priekšā ir paplāte ar konfektēm -bumbiņām-ledenēm, un es sāku ar tām apmētāt savus tiesātājus, mēģinot trāpīt pa sejām. Visi vairās, es tik nomērķēju un metu, un liekas, ka viņi nesaprot, no kurienes lido bumbiņas
-
Ar kaut kādu nepazīstamu sievieti gājām makšķerēt. Ledū āliņģis, viņa uz ledus nolikusi statīvu ar prožektoru, tas izgaismo ūdeni zem ledus, - var redzēt līdz dibenam, dziļš tur nav. Viņa iedod man makšķeres trijžuburu āķi, uzspraužu mazu tārpiņu, viņa iemet āliņģī. Skatos, kā apakšā peld zivis. Viena piepeld pie āliņģa, bet āķi neaiztiek. Neiešu gaidīt, ņemu aiz žaunām un ceļu ārā. Šī tāda mazliet apdullusi un nemūk. Ar otru roku noķeru baltu zaķi, bet to mirkli neatceros, kur tas zaķis radās. Tā nu stāvu pie āliņģa, vienā rokā zivs, tāda kā store, kādu pusmetru gara, otrā balts, pūkains zaķis. Domāju, vai tā zivs nav upju zivs ar dūņaino garšu, tad priekš kam man viņa, ja nebūs garšīga. Kamēr stāvu un skatos āliņģī, redzu, ka tur dibenā guļ zirgs, - var redzēt galvu un mazliet no ķermeņa priekšas. Zirgs iesirmi pelēks. Bet tā īsti beigts nav. Domāju, ka tas taču tas zirgs, ar kuru mēs atbraucām, un ja viņš tur ilgi gulēs, tad noslīks. Nolieku savu zaķi un zivi, un mēs abas ejam vilkt zirgu. No krasta puses ledus nav, tur zirga pakaļgals. Aiz iejūga siksnām un pakaļkājām mēs to zirgu izvilkām no ūdens, lai atgūstas.
Es ar savu zivi un zaķi eju gar tantes dzīvokli, no kura īrnieki aizgājuši. Ieeju skatīties, vai kaut kas nav jāremontē. Kaut ko es tur darīju, to neatceros.
Atkal uz ielas, bet mans zaķis ir noplucis un pelēks. Skatos un žēlojos, ka viņam bija tik skaists kažoks, bet tagad visa spalva nogājusi, bija pūkains, tagad asu, īsu, pelēku spalvu.
-
foršs zaķis ar slapju vāveri...
tā laikam bija tam džekam, kurš sev dzīvi izpostīja, šādu vēlēšanos izsakot - "lai man vienmēr blakus būtu foršs zaķis ar slapju vāveri"... :f-palm:
...piedomājam, ko vēlamies, ko sapņojam...
-
Nevis ko vēlamies, bet kā izsakām savas vēlmes.
Nu jau viss līdz absurdam nonācis, ko tu, cilvēks, arī neteiktu, viss tiek saprasts zemtekstos, pārnestās nozīmēs. Nekur īpaši tālāk par akmens laikmetu neesam tikuši, tur arī bija ''debesu laivas'' un ''ugunīgās dakšas''.
-
sapnī ar paziņām bijām kaut kādā pārgājienā. Vakars, sveša pilsēta, kaut kāds skuķis uz stūra pārdod sulu. Man arī tā kā gribētos, viņa krievu mēlē prasa man 73 kapeikas. Skaidri zinu, ka man tādas naudas nav. Makā kaudze visādu valstu valūtas (mans krājums no citu valstu apmeklējumiem), rubļu vai jebkas krievu mēlē - nav. Meitēns piedāvā iedot uz parādā. Man princips- nekādu parādu. Iedomājos, bet var taču izņemt bankomātā, bet pa tīro esmu aizmirsusi kodus. Neviens ciparu salikums neliekas uzticams. Atmetu ar roku un kāpju ar saviem skuķiem kaut kādā klintī. Pēdējais posms tāda pašaura smaile, knapi kur pieturēties, bet veiksmīgi tieku galā. Tur neliela platforma istabas lieluma. Jau nakts un kaut kur lejā var redzēt pilsētas uguntiņas. Skaisti. Tagad jātiek lejā. Čerts, neredzu kur varētu pieturēties, novelties lejā arī kaut kā, ne īpaši. Noguļos uz vēdera un mēģinu saskatīt kādu drošāku ceļu. Man kāds saka,- nesarežģi visu. Pastiepju roku un jūtu, ka tas pilsētas nakts skats ir tāds redzes apmāns. Īstenībā tas ir kaut kāds grīdas segums kuru droši var ar roku sataustīt. Nākošajā sapņu daļa ņemos ar dārza darbiem. Sastādīju kaut ko vagās, aplēju, pagriežos darbu ievērtēt - viss jau smuki paaudzēs. Nopriecājos, ja tādā tempā augs, tad vēl paspēšu kaut ko iekonservēt ziemai. Vēl kāda vaga brīva, pienāku klāt, jau aizņemts - vesela rinda ar grāmatplauktiem. Pilns ar grāmatām. Nesaprotu, kam tā ideja prātā ienāca, solīja taču lietainu laiku. Nekas, sadalīšu kaimiņiem, būs ko ziemā darīt. Viss pamodos.
-
...Mājas pagalmā auga milzīgs kaktuss. Nu, līdzīgi kā akācija, bet kaktuss. Milzīgs, pārstiepies pāri pagalmam, Es saku mājniekiem, ka vajag piesiet pie jumta, lai negāžās cilvēkiem virsū...
-
Pēc gandrīz 3 gadu desmitiem ne no šā, ne no tā sapnī redzēju savu jaunībsdienu Lielo Mīlestību.
Esmu kkādā palielā telpā, kur apmetušies viesstrādnieki no ārzemēm, tajā skaitā Tas Vīrietis. Kā jau pie večiem, kārtības maz, nospiedoša atmosfēra. Liels saviļņojums, jo pēc tik ilga laika atkal redzamies, izdomājam iziet pastaigā un nošķirties no pārējiem, parunāt. Ārā patumšs, ejam uz kkādu parku, pēkšņi traki dubļi, ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet, man kājās balti snīkeri. Vīrietis, gandrīz līdz potītēm brizdams, tiek pāri, pēkšņi viņam rokās spieķis. Es kā kaza lēkāju uz visām pusēm, meklēdama sausākas vietas.
Aizejam līdz parkam, apsēžamies, aizkustinājumā glāstu viņa seju, kaklu un redzu, cik ļoti novecojis. Pirmkārt jau tas spieķis. Un tagad, kad esmu tuvu klāt, redzu, ka, viņam runājot, liekie zobi, cilājas, ļurkājas un nestāv mutē. Tāds pavecs vīrs. Un stāsta, ka esot nokrities par 50kg. Pie sevis nodomāju - ak, jēz, cik tad tu biji uzēdies pa šiem gadiem, ja vēl tagad, pēc 50kg nomešanas, ir manāms paapaļš vēders?
Pēc laika turpinām ceļu, ielas malā stāv līdz zobiem bruņoti karavīri aizsargtērpos. Cenšamiem pēc iespējas neuzkrītoši paslīdēt tiem garām, nepievēršot uzmanību. Kkādā posmā mums sāk sekot vēl viens no maniem bijušajiem, mums jāslēpjas un jābēguļo. Vīrietis ar spieķi ielien kkādā šķūnī, es saucu pakaļ, ka tā nav laba doma, bet viņš nedzird. Tā ir - pēc brīža šķūņa platākā siena paveras kā priekškars un kā uz ekrāna redzams milzīgs Pundura Pu ģīmis. Un tiem bruņotajiem kareivjiem tagad būs šaušanas treniņš - jāsašauj lupatās tas portrets. Saprotu, ka šķūnis tiks burtiski sacaurumots.
Mūku tālāk, tumsa, kkādas augšupvedošas mežu takas. Pa starpu akmens trepes kā kādā klosterī, tur lavos garām mūķeņu korim, kas tur rokās svešturus ar aizdegtām svecēm un dzied ziemassvētku dziesmas
-
Kkāds starptautisks liela mēroga pasākums. Milzu zāle kā stadions, pilns ar pajauniem cilvēkiem. Mēs ar kori arī klāt. Pienāk mūsu kārta iet centrā. Viena sīka dāma, vācu valodas skolotāja, ņem un mikrofonā kko sāk runāt latviski. Runā un runā. Un tad man pielec, ka nav jau tulka, un tas, ko viņa tur latviski saka, ir priekš kaķiem, nevienu tas neinteresē. Šķiet, ka uzvelkam aŗī kādu melodiju.
Tad pēkšņi mūsu priekšā ir putins - burtiski metra attālumā. Un viņš savā mierīgajā, mazliet ironiskajā tonī ar pārliecību mums saka - Nato tiks iznīcināts, tas neeksistēs - ar to automātiski domājot arī Latviju. Man neomulīgi no viņa un viņa miera un pārliecības.
Šķiet, ka beigās vēl bija kāds svarīgs sīkums, bet esmu aizmirsusi
-
"patīk" gluži nespiedīšu..
-
Esmu pie kkādas sievietes un man jāpieskata viņas mazais zīdainis, kurš ir maza, pelēka, ļoti pūkaina kaķēna veidolā. Ņemos, bužinu un spēlējos. Pa starpu jāuztaisa viņam aŗī ēdamais - auzu pārslas ar samīcītu banānu. Kkas noiet greizi, ēdiens pazūd, esmu trauksmē, ka tik māte neierauga manas neveiklības. Istabā ir neliels, sekls baseiniņš paplatākas bļodas izmērā, zīdainis-kaķēns pēkšņi spēlējas tur. Uzmanu, bet burtiski sekundes simtdaļā viņš ir zem ūdens un nekustas. Tagad kaķēna ķermenis ir bez spalvām, tāds mazs plikas miesas kamoliņš. Panikā, ka māte ieraudzīs, rauju viņu laukā un pielietoju Heimliha metodi. Izdodas atdzīvināt, viss labi, bet drošības dēļ vēl masēju viņa sirdi. Ir vēl šādas tādas neizdošanās, ko metodiski mēģinu paslēpt. Spēlējamies tālāk, esam laukā, zīdainis-kaķēns draiskuļojas, kamēr iesprūk kkādā caurumā-alā, un es nespēju viņu vairs sasaukt. Lienu iekšā pazemē, bet tur vesels bars mazu kaķēnu, un neviens nav manējais. Pa vidu parādās mežonīga, paplukusi, agresīva kaķene, un man bail, ka viņa nonāvējusi svešo, t.i., manējo. Esmu kārtējā uztraukumā par atbildību, ko neesmu attaisnojusi, turpinu saukt un meklēt zīdaini-kaķēnu. Šķiet, beigās tomēr viņš parādās un dodas man rokās.
Kkur sēžu, nez kādēļ kaila. Blakus burtiski 50cm attālumā no manis cieši saspiedušies kopā, arī kaili, stāv daddy un Luīze. Es neceļu galvu augšup, tā ka redzu viņus abus apmēram līdz augšstilbiem. daddy kko glaimīgi bubina, un viņa rokas grābājas gar Luīzi. Luīze tā kā mazliet kautrējas, bet neprotestē. Redzu Luīzes pēdas, tās ir tik miniatūras kā kādai ķīnietei. Padomāju - nebija priekšstats, ka Luīze ir TIK maziņa. Cik noprotu pēc tekstiem, daddy ticis līdz krūtīm, kko piezīmē - te taču nekā nav. Luīze mazliet apvainojusies, sāk vairīties no daddy ķetnām, tad apsēžas man blakus, skatās uz manām krūtīm un tad kā ārste sāk tās pārbaudīt, palpēt un spaidīt
-
sapnī klīstu pa kādu mazpilsētu. Sīkas ieliņas, maz cilvēku, man nav nekāda pilsētas plāna, lai saprastu kas te kur atrodas. Tieku līdz nelielam ezeriņam, tam vidū kāda sievietes skulptūra. Nolemju, ka man jāieskicē tas objekts no iespējami vairākām ezera malām, tad varētu saprast, kas te kur atrodas. Izvelku bloku, bet neko daudz nepaspēju, man kāds pasaka, ka pulksten divos kaut kāda sanāksme pie šefa. Esmu kādā kantorī, kolēģi liekas sakarīgi. Līdz brīdim, kad viens pienāk un parāda man meilu, kur rakstīts, ka sapulcē būs runa par kāda objekta renovāciju un arī tas, ka jāierodas man. Man nekādas poņas, kas tas par uzņēmumu, cik tam vispār struktūrvienību, vai ir pašiem remonta brigāde un kas ar finansēm un ko vispār var atļauties - nu lai ir kāds materiāls, ja man ko jautās. Mēģinu ko noskaidrot, džeks, kuram ar to varētu būt kāds sakars izliekas, ka nesaprot par ko runa. Jāatrod kadru daļa, lai vismaz noskaidrotu par to vai uzņēmumā ir remontu brigāde un cik liela. Neviens no kantora nezina kur kadru daļa ir. Uz paziņojuma dēļa kaut kur augšā ir telefona numuru saraksts, varbūt izdosies sazvanīt, bet es tik augstu neredzu. Uzkāpju uz kāda krēsla, lai redzētu tuvāk. Te man pasaka, ka tūlīt sanāksme sāksies un vairs nav laika. Sapulcē šefs stāda mani visiem priekšā un paziņo, ka es ar šo dienu vadīšu kantori. Čerts! Man būs jāvada šis aunu bars, kuriem nav nekādas poņas par to ar ko nodarbojās!!! Lai nesapņo,... un es pamostos.
-
Bija jāsagaida stacijā suņi no Jūrmalas, un jāved uz Siguldu. Laika daudz, eju pirkt biļeti [pa sapņos jau daudzkārt redzētām zālēm]. Aizeju līdz kasei un saprotu, ka man kabatā ir tikai sīknauda – tādas mazas monētiņas, divreiz mazākas par reālajām, - bet somas ar maku nav. Kasiere saka, ka viņai ir iespēja iedot man īpašu atlaidi, biļeti par 37 centiem. Skaitu to naudu, bet 37 nesanāk. Neatceros, vai to biļeti paņēmu, bet eju meklēt savu melno somu, kuru, šķiet, atstāju pie kādas citas kases (kafejnīcas?). Atrodu savu somu - baltu – visi rāvējslēdži vaļā, maka nav, telefona nav, atslēgu nav, ir kaut kādi sīkumi un pie somas vidējās, izņemamās daļas (soma kā iepirkuma maiss un otra tāda, tikai mazāka, iekšā) apakšas pielipušas divas ļoti svarīgas atslēgas. Vismaz tās ir palikušas. Baigais besis, ka atkal visi dokumenti jātaisa jauni, visas kartes jābloķē. Mēģinu izdomāt, cik naudas bija makā, laikam ne vairāk par piecdesmit eiro.
Eju uz peronu, viss pelēks, vēla rudens pēcpusdiena, stāv liels, melns vilciens, pieeju no pēdējā vagona, tur lokomotīves nav.
Aizbraucu līdz Siguldai (bez suņiem, tie tā arī neatbrauca), bet saprotu, ka man vēl mājās būs jātiek, bet naudas biļetei nav. Eju uz mammas dzīvokli, domāju, palūgšu tik daudz, cik biļetei. Durvis nav aizslēgtas, ieeju. Pirmajā telpā (dzīvē vannasistaba, sapnī mazliet lielāka telpa) vanna, gulta un televizors gultas galā darbojas, bet neviena nav. Nodomāju, ka tur viņas draugs dzīvo. Eju tālāk, mamma gala istabā guļ zem segas un neliekas traucēties, ka es esmu ienākusi. Eju projām, lai netraucēju. Krēsla, taksometru rinda pie stacijas. Eju gar sliedēm.
-
Manai draudzenei krāpnieki pieprasīja krietnu summiņu dolāros. Mēs aizgājām tā kā uz VIDu tā kā policiju, paziņojām par krāpniekiem. Mums iedeva iezīmētos dolārus - vienpusēji izdrukātas dolāru banknotes ar zīmējumiem, bet bez uzrakstiem, tur tukši, balti laukumiņi. Man esot jāuzraksta ar roku cik dolāru vērta ir katra banknote, bet tā kaudzīte vismaz centimetru septiņu biezumā. Kā lai es uzrakstu visām vienā rokrakstā? Redzēs taču, ka nauda nav īsta! Es biju sašutusi, ka viņai par to bija jāsamaksā 47 eiro, skandalējos, ka par to naudu es ieskenēšu, izdrukāšu abpusējā drukā, sagriezīšu un vēl ar speciālo markeri uzrakstīšu "paraugs" un ar UV lukturīti pārbaudīšu uzrakstu! Man ir tāds atslēgu piekariņš ar UV markeri un lukturīti!
Bet citu variantu nav, esot jāņem un jāraksta ar roku. Prasīju, lai vismaz iedod man īstus dolārus apskatīties, kuram kāds nomināls, jo tās izdrukas atšķīrās izmēros un krāsās - no zaļpelēkās līdz gaiši zilai.
-
Neizmantotie talanti :mrgr: Trix, izrādās, varētu būt naudas viltotāja :rofl:
-
Ar mammu un krustmāti jābrauc uz Siguldu. Rīgas stacijā pērku biļetes. Man rokā noķerta muša, kurā biļešu pārdevēja ielādē elektroniskās biļetes – man muša jāuzrāda vilcienā. Kamēr ar vienu roku turu mušu, ar otru mēģinu izgriezt sērkociņu kārbiņai virsū caurumu, lai ielīmētu caurspīdīgu plēvīti un mušu varētu redzēt (neturēšu taču visu laiku rokā!), šī izraujas un aizlido. Nu un ko tagad bez biļetes? Eju ķert citu mušu, noņeru, tikai mazāka, bet tas nekas.
Izejam uz perona, viņas apstājas un gaida vilcienu. Saku, ka nav īstais perons, jo, lai arī šis ir īsāks par blakus esošajiem, mūsējais ir pašā malā, aiz stacijas ēkas taču to nevar redzēt! Ejam, un patiešām ir 1. perons, stāv vilciens. Iekāpjam – tā kā 80. gadu električka, tā kā plackarts, diezgan pilns. Viņas nosēžas nākamajos krēslos, es ar savu mušu sēžu un gaidu kontrolieri...
-
Ar mammu un krustmāti jābrauc uz Siguldu. Rīgas stacijā pērku biļetes. Man rokā noķerta muša, kurā biļešu pārdevēja ielādē elektroniskās biļetes – man muša jāuzrāda vilcienā. Kamēr ar vienu roku turu mušu, ar otru mēģinu izgriezt sērkociņu kārbiņai virsū caurumu, lai ielīmētu caurspīdīgu plēvīti un mušu varētu redzēt (neturēšu taču visu laiku rokā!), šī izraujas un aizlido. Nu un ko tagad bez biļetes? Eju ķert citu mušu, noņeru, tikai mazāka, bet tas nekas.
Izejam uz perona, viņas apstājas un gaida vilcienu. Saku, ka nav īstais perons, jo, lai arī šis ir īsāks par blakus esošajiem, mūsējais ir pašā malā, aiz stacijas ēkas taču to nevar redzēt! Ejam, un patiešām ir 1. perons, stāv vilciens. Iekāpjam – tā kā 80. gadu električka, tā kā plackarts, diezgan pilns. Viņas nosēžas nākamajos krēslos, es ar savu mušu sēžu un gaidu kontrolieri...
Ja muša mazāka, tātad līdz Inčukalnam vai Egļupei? :) ...zemapziņu neatslēgsi :D
-
Nē, kompaktais modelis - funkcija nemainījās. :D
Tāpat kā aiziet no punkta A līdz punktam B var neatkarīgi no apavu izmēra.
-
tātad bija 128GB muša, ja? :D
-
Nepaskatījos apakšā, vai nav uzrakstīta ietilpība. :D
-
Nepaskatījos apakšā, vai nav uzrakstīta ietilpība. :D
galvenai jau ir CE (cece-muša) :confused:
-
Pamodos ap 5 un piespiedu sevi aizmigt. Sapnī klīdu pa Dzintariem upes pusē un nevarēju atcerēties, kur esmu nolikusi mašīnu. Saprotu, ka somiņa arī nav. Sāku raudāt, jo saprotu, ka zaudēju atmiņu. Tuvumā dzīvo draudzene, bet arī viņas ielu nevaru atrast, viss svešs un pat virzienus vairs nesaprotu. Pēkšņi somiņa rokā atrodas, tur kaut kas smags. Velku ārā, sākumā liekas, ka vecmodīgs telefons, bet izrādās, kaut kas līdzīgs pistolei. Klīstu tālāk un nonāku tādā kā pasta nodaļā, kur man sola, ka piezvanīs manam vīram. Es stāvu un uz papīra izmēģinu rakstīt un atcerēties telefonu, bet man protams nekas neizdodas.
Vīra telefonu arī dzīvē no galvas nezinu, bet vajadzētu gan
-
Vīra telefonu arī dzīvē no galvas nezinu, bet vajadzētu gan
Vajadzētu gan. Lai, negaidīti paliekot bez telefona, nepaliktu kā bez rokām. Kādreiz, kad zvanījām no būdiņām, taču spējām atcerēties pat vairākus numurus :mrgr:
Es reiz pēc gadījuma, kad gandrīz pazaudēju mežā telefonu (tomēr atradās), telefongrāmatas saturu mājās nodublēju uz papīra. Un labi noderēja vēlāk, kad gadu gaitā nelietotie numuri no aktuālās telefongrāmatas bija pagaisuši, bet kaut ko piepeši savajadzējās.
-
tagad par laimi ir Google konts, nav vairs trīssimt telefonu un epastu jāpārraksta ar roku uz lapiņas ;)
-
man ļoti noderēja vecās kalendārgrāmatas ar telefoniem, kad pazuda pilnīgi viss
-
tagad par laimi ir Google konts, nav vairs trīssimt telefonu un epastu jāpārraksta ar roku uz lapiņas ;)
Bob, tev ir 300 telefoni?...nevajag tā dzīvi sarežģīt...cilvēks reāli var kontaktēt ar 100...viss pārējais ir lieks...
-
Bob, tev ir 300 telefoni?...nevajag tā dzīvi sarežģīt...cilvēks reāli var kontaktēt ar 100...viss pārējais ir lieks...
es tieši otrādi, vienkāršoju. Uzreiz zinu, kas zvana, nav pēc balss jāzīlē. Daudz vajag darba kontaktus, tas gan. Pārsvarā jau tie numuri ir statiski, bet reizi piecos gados ievajagas
-
Nu, man ir zvanījuši arī 15 un 20 gadus seni īslaicīgi kontakti. Un ir patīkami, ka tu redzi, ka zvana "Andris no Kurmja", un atceries, ka šitais negribēja maksāt, labāk atšūt uzreiz, vai "Līze Riepas", kas bija laba kliente.
-
Man tādi, 10 gadus nelietoti, numuri atbirst. Nu tur, telefons nomainās vai simkarte, ko pārnesu, ko nepārnesu, ko vienkārši pati izdzēšu, lai telefongrāmata nepievairojas grūti menedžējamos izmēros, kad vairs pati nespēju atcerēties, kas tas, piemēram, Pētera Jānis vispār tāds bija :mrgr: Ja kāds pats piezvanīs, tad jau stādīsies priekšā un vajadzības gadījumā tiks atjaunots. Bet tādi "a ja nu kādreiz tomēr ievajagas" mājās ir atrodami papīra formātā.
-
sapnī sēdēju kaut kādā kantorī un aiz gara laika sāku šķirstīt dokumentu kaudzīti kas mētājās uz galda. Tas bija kaut kādas fiziskā personas gada pārskats. Jau pēc pāris lapām man bija skaidrs, ka tas ir tas maniaks kuru te visi apkārt meklē. Un kā savādāk, skaidrs kā diena - garš kā sieksta, dzīvo laukos, ienākumi gadā 675 eiro (ciparu labi atceros), no kā iztiek? Protams, ka laupa un mušī nost apkārtējos iedzīvotājus. Skaidrs, kā diena, man tie dokumenti jānogādā uz policiju, jo te kamēr kāds tos sāks lasīt paies kāds laiks un vispār vai kādam doleks par ko runa. Paķēru labu žūksni no kaudzītes augšas steidzos uz policiju. Pa ceļam šķirstīju dokumentus, tur bija arī noskenēti ģimenes fotogrāfijās. Biju pārliecināta, ka kaut kur ir arī dokumentu iesniedzēja adrese, tā kā būs viegli to džeku atrast. Tuvojoties pilsētai sāka līņāt, ar katru soli peļķes palika dziļākas, līdz beidzot visapkārt jau vesels ezers. Garām aizpeldēja kādi trīs veči. Nav ko gaidīt, es arī metos peldus. Pēc pāris metriem dokumenti jau slapji - jātiek mājās, jāžāvē. Mājā manu dzīvokli pārmeklē policija. Protams, varētu viņiem tos dokumentus atdot, bet pēc manām domām viņiem cita specifika, man vajag to grupu, kas maniakus meklē. Te es pamodos un pirmā doma - vista, droši vien tie policisti tieši meklēja tos manis nospertos dokumentus.
-
njā... ar netīru sirdzapziņu guļot, visādi murgi rādās... :D
-
[Sapnī] pamostos, paskatos pulkstenī – ir dažas minūtes pāri 5, bet man celties par agru, domāju, ka jāguļ tālāk. Dzirdu, ka pirmajā stāvā kaut kas runā, paeju kāpnēs skatīties - pie vīra ir atbraukuši viņa kolēģi, kādi trīs cilvēki. Domāju, ka nejaukšos, lai paši runā, ko vajag, ko es naktskreklā tur iešu. Uzkāpju otrajā stāvā, paskatos pa logu – pagalma vārti vaļā (jo kolēģi iebraukuši), tumsa, bet gaismās no kaimiņu mājas un mūsu logiem var redzēt, kā ap vārtiem staigā jaguārs. Gar vārtiem staigā, pasper dažus soļus pagalmā, bet tā īsti iekšā nenāk. Man tā kā mazliet kļūst bail, domāju, ka par šo gan jābrīdina, lai kolēģi neiziet un nesatiekas ar plēsoņu. Eju, stāstu par jaguāru pie vārtiem. Tikmēr jaguārs paiet mazliet tālāk aiz sētas, kur viņu labi neredz. [Te fragmentu neatceros], tie kolēģi kopā ar vīru, kuram jābrauc uz darbu, pagalmā sakāpuši mašīnā un šausmīgi skaļi rūcina motoru, lai aizbaidītu jaguāru. Saprotu, ka loģiski, - nevis signalizēt, bet izlikties par lielāku un skaļāk rūcošu zvēru. Tas pamūk malā.
Māja vairs nav tāda kā mūsu māja, kur pirmā daļa ar jaguāru, bet ir kļuvusi mazliet savādāka, ar atvērtām kāpnēm vidū. Pamazām aust rīts, kaut kādi sveši bērni staigā pa mūsu māju, manējie kaut kur skraida. Tādā kā kāpņu laukumā pa grīdu locīdamās lien pelēkraiba čūska – liela, ap pusotru metru, bet tāda jocīga - galva ar kādu sprīdi ķermeņa un astesgals ir apmēram divu īkšķu resnumā, metrs vidusdaļas - krietni resnāks, kolas divlitrenes diametrā. Man tā kā bailīgi, izskatās indīga, ka neiekož. Nostājos aiz kaut kāda sveša bērna, bet izskatās, ka tikmēr čūska ir kādam iekodusi, bet bez trokšņa, kliedzieniem, neviens neko nemana. Nodomāju, ka indi viņa jau būs iztērējusi un mēģinu noķert. Izdodas saķert kādu pussprīdi zem galvas, viņa lokās, mute plati vaļā, tad izlokās un iekož man pirkstā. Nesāp. Noplēšu viņai žokli, laikam galvu arī un iemetu miskastē. Sūcu no pirksta indi un spļauju zemē. Pēc kāda sestā spļāviena domāju, ka nu jau būs nekaitīgi. Staigā vēl kādi sveši cilvēki, tā kā tusiņš, bet joprojām ir tas pats rīts. Paskatos uz pirkstu, tur divi caurumiņi, tā kā krevele, kā pumpa uz locītavas.
Eju augšup pa tām kāpnēm, caurspīdīgas margas. Man pieķeras puisis, tievs, plikpaurains [mazliet līdzīgs Donam], apskauj kājas, spiežas klāt un nelaiž vaļā. Mēģinu grūst projām, bet nevaru, viņš neatlaižas. Spārdos, bet vaļā netieku. No augšas man garām kāpj cits jauns vīrietis zilā kreklā. Lūdzu, lai man palīdz tikt vaļā no tā uzbāzīgā, bet viņš aiziet garām. Sāku kliegt: "Palīgā! Izvaro!". Man rokā telefons, kas manus saucienus pārvērš par rakstītu tekstu un uzreiz publicē feisbukā, watsapā vai tamlīdzīgā sociālajā tīklā. Nodomāju, ka es tādu programmu neesmu instalējusi un ka negribu, lai viss tūlīt publicējas, bet turpinu kliegt, jo tas plikpaurainais bāž galvu starp kājām un nelaiž vaļā. Ar pusaci redzu, ka zem tās kliedzienu publikācijas parādās daudzi riebīgi komentāri, ka pati vainīga, ko kliedz un tamlīdzīgi. Domāju, ka izlasīšu vēlāk, [neizlasīju], un kaut kā no tā uzbāzīgā vaļā tiku.
Uzeju pa kāpnēm, otrajā stāvā lieli logi, diezgan gaišs, saprotu, ka ir ap deviņiem, un ka es esmu nokavējusi puikas aizvest uz skolu. Viņi ar draugiem mierīgi pļāpā, viens no klasesbiedriem nāk ar mani runāties. Saku, lai visi taisās, ka uz skolu jābrauc, domāju, ka jāraksta e-klasē par pirmo divu stundu kavējumu, jo uz trešo paspēsim. Visapkārt bardaks, izmētāti papīri, cepumu iepakojumi. Kaut kādai dāmai stāstu par čūsku, pirmajā brīdī mazliet pārspīlēju izmēru, bet laboju teikto, ka tomēr mazliet mazāka nekā sākumā teicu, rādu ar pirkstiem resnumu. Viņa smīn un netic.
[Beigas vairs neatceros, žēl. Domāju, cik ļoti šim ir saistība ar realitāti, kāreiz esmu iesaistīta īpašuma pārdošanā, tur divstāvu māja un līdzīpašniece "interesanta".]
-
Man bija tāāds sapnis, romantika/erotika. Un tad zvana telefons. Man ir jārunā un viss pagalam. Zvans arī sapnī :rofl:
-
sapnī pie manis ar kādu draugu iebrauca mana pirmā Lielā jaunības mīla. Jauki paciemojās. Nekas viņā nebija mainījies, biju patīkami pārsteigta ka manī vairs nebija tās iepriekšējās jūsmas. Forši - beidzot miers. Nē, nu protams, jāatzīstas, nedaudz no malas ar smaidu vēroju, kā lab ne. Vairāk komunicēju ar šā draugu un jūtos atvieglota kad šamie taisījās uz prombraukšanu. Kaut kā tā.
-
sapņoju ka sapņoju , tajā iekšējā sapnī pulkstenis rādīja vairāk nekā ārējā sapnī.
ārējā sapņa laiks atpalika arī no realitātes :smoker:
-
"Ir vēlāks nekā tu domā" :hi:
-
Eju pa mūsu ielu, atkusnis, viss slapjš, sniega nav, tikai pļavas vidū vietām mazliet, bet zeme sasalusi. Ar vīru skatāmies, ka ūdens stāv līdz zemes virsai un kanalizācijas attīrīšanas tvertne pārplūdusi. Domājam, ka nav jau iespēju sūknēt ārā, kur lai to ūdeni liek, jo apkārt viss ir tieši tikpat slapjš un zemē nesūksies. Eju uz māju. Sētas malā kādi trīs lielveikala maisi. Prasu vīram - kas tie tādi? Viņš neatbild. Ieskatos, ka iekšā mūsu lietas (visādas bundžiņas un citi saimniecībā noderīgi sīkumi). Ņemu un nesu atpakaļ uz māju. Ielas malā zemē ierakts kaķis - "stāvus" līdz pusei, mazliet zem priekšķepām. Tāds sīki raibs, interesantā krāsā – rūsgans ar violetu nokrāsu. Viņam apkārt ceļa smiltis izskatās blīvas, kā piespiestas, kā nebūtu rakts. Kaķis mierīgi paskatās, ieņaudas. Saprotu, ka ar rokām neatrakšu, eju pēc lāpstas. Blakus ekskavatora un celtņa hibrīds kaut ko gatavojas rakt. Ekskavatora kabīnē jauna meitene ar matiem astē. Paskatos uz augšu gar strēli, kam galā kauss - gandrīz pie paša kausa karājas otra puse no kaķa, ar skaistu kuplu asti. Nekur ne asiņu pilītes, ne kaķim spalva netīra. Saprotu, ka viņa ar kausu to kaķi ir pārgriezusi, un ka viņai vienalga. Sāku raudāt, ar visiem maisiem rokās brienu uz māju un raudu balsī. Kakls iet ciet, paelpot grūti, bet raudāt nevaru pārstāt. No mājas iznāk vīrs
[bet ko teica - neatceros, modinātājs sāka dziedāt.]
Kaķa žēl. Skaists bija.
-
vāks... :fp:
padomā, ko esi sadarījusi, ja Tev tādus "sapņus" sūta...
Runcis - tikties ar laulības pārkāpēju, pielūdzēju; pelēks- pazemīgs līgavainis vai mīļākais; melns- greizsirdīgs vīrs vai līgavainis, vai mīļākais; raibs- kāda viltība; trekns- bagāts līgavainis vai mīļākais; maigs un mīlīgs- viltīgs līgavainis; mājā- bildinājums; aiziet no mājām- zaudēt draugu; sk. arī Kaķene.
Kaķene - apmāns; vilšanās; slikts cilvēks; balta- viltīgs draugs, taču ļaunums neko nevar izdarīt; melna- nepatīkama tikšanās; vilšanās; raiba- nepatikšanas; ruda- liela vilšanās; svītraina- jūs pievils; pelēka- tikšanās ar blēdi; veca- jūs apskauž, jo labi izskatāties; netīra un vāja- sliktas ziņas; var saslimt kāds draugs; traka- nikna sieva; klēpī- nepatikšanas; gultā- slimība; ieskrāpē vai iekož- jūsu uzticība tiek negodīgi izmantota, arī iesnas; ņaudoša- asaras, nepatīkamas ziņas; uz ceļa - neapprecēties; to glaudīt- nelaime un atriebība; skriet tai pakal - izšķērdēt mīlestību necienīgam part¬nerim; to pērt- atbrīvoties no viltīga cilvēka; to nosist- atbrīvoties no liekuļa; to aizdzīt- pārvarēt šķēršļus; to slīcināt- laime; to pārdot- tikt vaļā no nepatikšanām; to barot- izbaudīt nepateicību; daudz kaķu- viltīgi draugi; sk. arī Runcis.
-
Tā kā kopmītnēs, kā manā mājā ieeju virtuvē, tur uz plīts mazs kausiņš, mazliet lielāks kā turku kafijai, iekšā viens nomizots, gareniski uz pusēm pārgriezts kartupelis, bet bez uguns. Virsū uz šķīvīša sardele. Izvāru to kartupeli, domāju, ka paēdīšu. Ienāk kaut kādi džeki, meklē savu kartupeli. Atdodu, lai ēd, gan kaut ko atradīšu.
Bija jābrauc ekskursijā. Laukumiņā pulcējas kādi padsmit cilvēki. Runāju ar kādu, pagriežos atpakaļ – tur pie betona apmales mans skolas laika pielūdzējs ar kādu runā. Nodomāju, ka nekas nav mainījies, - kāds bija skolas laikā, tāds nekāds joprojām, noplucis un izspūris.
-
...atrados vienā auto kopā ar prezidentu Zelenski un viņa dēlu, kurš jautāja - ko man atvedi no Amerikas?....Zelenskis izvilka zelta monētu 1 centa izmērā, ko Makrons viņam uzdāvinājis priekš dēla...ļoti skaists dizains tai monētai un teksts par dalību Irānas karā...puika paņēma un iebāza ķešā! :)
p.s.
saprotu, ka sapnis radies Zelenska vizītes ASV ietekmē
-
Tūlīt Tev daddy iekomentēs, ka sapnī ņemt zelta naudu ir uz nelaimi, nabadzību, spitālību vai zārka vāku! :P
-
... nu, tā kā zelta monēta tika ukraiņu zēnam, bet es tikai no malas vēroju, tad daddy teiktais būs tuvu patiesībai.. vēl jau sapni varētu iespaidot tā LTV akcija ar ziedošanu ukraiņu bērniem, kas pāris nedēļas skanēja sabiedriskajos medijos.. monēta nebija nauda, bet militārs apbalvojums!.. jocīgi, ka par karu Irānā..
-
Polis ar klēpja sunīti vārdā Kšištofs.
-
šonakt sapņoju, ka transportā ar vienu krievu sākām sarunu par fašistiem Ukrainā... šis saka, ukrainā visi fašisti, es (sapnī) jautāju konkrētus piemērus par fašistiem krievvalodīgajā Harkivā, Mariupolē... kādi fašisti bija Hersonā, Zaporižjā... atbilde - tukša dir@ana...
tad (sapnī) izdomāju šo patroļlot - izliekos, ka zvanu policijai:
- hallo Policija
- ..
- kremļa aģentu atklāju autobusā, aicina uz vardarbību, slavina Putinu...
- ..
- 3. autobuss uz Pļavniekiem...
- ..
- esam pie pieturas Grīziņkalns, jā sagaidiet!
Kā tas urla (sapnī) metās ārā no autobusa... :f-palm: :f-palm:
-
Biju ieradusies uz eksāmenu augstskolā. Kā parasti manos sapņos - pirms tam daudz kavējusi un attiecīgi ņifiga nejēdzoša un nemākoša. Uzdevums izklausījās vienkāršs - no kaut kāda plastilīnveidīga materiāla izveidot figūriņu un izkrāsot košās krāsās. Visi ņemās mīcīdami, es arī. Par spīti jebkāda treniņa trūkumam man itin veikli izdevās uzlipināt rūķīti ar lielu smailu cepuri, tik smuku, ka pašai prieks! Vēl atliek tik nokrāsot! Noleju cepuri ar koši sarkanu krāsu, bet tā krāsa tāda briesmīgi šķidra kā atšķaidīts akvarelis un notek neaizķeroties, bet mans rūķītis no tādas apstrādes saplok un izčākst kā sniegavīrs pavasara saulītē... Visas cerības uz veiksmīgu eksāmena nokārtošanu pagaist, un saprotu, ka man būs jāpārliek, tik nav skaidrs, kad un kā... :mrgr:
-
Bija iespēja redzēt kā Īlons Masks ir pirmais cilvēks, kurš izkāpj uz Marsa. Esam delegācija, kādi cilvēki 20. Nolaišanās aparātu neatceros, bet visi kā autobusā, parastās drēbēs. Masks izkāpj pirmais, mēs pēc tam. Apkārt tikai plikas smiltis, sarkanīgas, bet gaišas kā pie mums. Mēģinu atcerēties, vai Marss bija lielāks par Zemi un vai man ir jābūt vieglāk vai grūtāk iet. Nevaru atcerēties, iešana tāpat kā pa zemi. Gaišs, tālumā var redzēt sauli, bet diezgan blāvu. Gaiss parasts, tikai sajūta, ka nav nevienas smaržas. Ejam kaut kur visi, Masks pa priekšu.
Ejot ieraugu māju - līdzīgu parastās 103. sērijas ķieģeļu/paneļu mājai, esam jau gandrīz blakus. Izskatās, ka to vēl būvē, nav logu, pirmajā stāvā pie loga ailas stāv trīs celtnieki ar dzeltenām ķiverēm. Neviens to māju reredz vai izliekas, ka tādas te nav vai ka viss ir normāli. Mēģinu saukt:
– Ē, kas tie ir par cilvēkiem? Ko viņi te dara? Tātad mēs neesam pirmie!
Daļa delegācijas apstājas, daļa iet tālāk. Pie manis pienāk Putins, augumā man līdz plecam, diezgan aizpampis, vicina dūres un draud. Tekstu vairs neatceros, naktī zināju. Paeju tālāk, jo galīgi negribu ar viņu iesaistīties nekādās darīšanās.
Paliek kaut kāda sajūta, ka mēs esam piečakarēti.
-
Varens komplekts, Masks un Putins vienā sapnī!
-
atsauca atmiņā šito (https://youtu.be/Jg734O_ct6c?t=259)
-
Super, paldies
-
Nezin kādēļ šo visu nosapņoju... Es, kā vērotājs no malas, vismaz sākumā. Kalni, klintis, ala. Pūķis sargā olas. Saliktas tādās kā atvilktnēs, kastītēs uz baltām salvetēm, vienā apmēram vieta 4-6. Konkrētajā brīdī tikai 4 olas - 3 sarkanbrūnas ar dzelteni oranžiem rakstiem, zināms, ka ugunspūķa, viena - zilgani violeta. Telpa ļoti karsta, kuras tāds kā kamīns, un sarkanās olas arī kā sakarsētas, bet zililillā - vēsa. Kaut kāda "konkurējoša firmai" (nezinu, kas konkrēti par cilvēkiem, bet bija sievietes) olas mēģina nozagt. Pūķis tāds vai nu naivs, vai akls, nezinu, bet lāgā pats, kas notiek ar tām olām nevar kontrolēt, jo prasa zaglēm, vai olas uz vietas. Šīs virina atvilktnes, čamda olas un, protams, atbild, ka viss kārtībā, bet patiesībā izrādās, ka sarkanās olas nočiepušas jo, kad atvilktnes pārbaudu es, izrādās, ka tur vairs ir tikai zilā ola. Atceros, ka salvetēs bija palikuši apaļi nospiedumi no vietām, kur bijušas sarkanās. Un tad man rodas apjausma, ka sarkanās tiek karsētas, lai no tām izšķiltos ugunspūķi, un loģiski, ka, ja vēso noliks aukstumā, no tās izšķilsies leduspūķis...
-
Apkures sezonā vairāk noder ugunspūķi :?:
-
k
Apkures sezonā vairāk noder ugunspūķi :?:
Baidos, ka sanāks perebors - šis kā iepūtīs, tā visa māja nosvils :D
-
Palasi sapņu tulku par pūķu olām un to krāsām. :)
-
Braucam trijatā tādā kā ceļojumā un visas mantas un telts tiek atstāta kaut kur , bet paši esam atnākuši uz ekoproduktu izstādi. Tās ir ārzemes, varbūt Vācija, kas esam tie trīs, īsti nevaru saprast -sākumā laikam vīrs un arī mana māsa. Staigājam gar stikla skapjiem, laikam var arī degustēt. Māsa paņem maisiņu ar āboliem, ierauga, ka galīgi štrunti, netīri un pat iepuvuši, kāds tur eko un dusmīgi atstāj pie kases. Izrādās, esam 4. stāvā, ejot lejā no citām telpām nāk ārā bariem cilvēki no sapulces.
Izejam ārā un tur notiek gadatirgus. Milzīgam nekoptam laukumam apkārt tirgus uz izpriecu būdas, aplis tik milzīgs, ka tālākās knapi var saskatīt, un viss briesmīgi noplucis. Sākam iet gar būdām un esmu kopā ar Diddly. Skatāmies kaut kādus audumus, izšuvumus. Es saprotu, ka D. ar mani kopā ir tikai uz brīdi, cieši apskauju viņu, tā, ka sapnī jūtu siltu ķermeni, un saku paldies, ka ar mani te pastaigā.
Te jāiestarpina, ka dzīvē mēs nekad neesam pat lāgā sasveicinoties pieskārušās, kur nu vēl apskāvušās. Pati brīnos tagad, ka tik bieži izjūtu trūkumu, jo dzīvē mēs nebijām viena otrai tuvākās draudzenes, drīzāk ceļa biedrenes. Tādēļ arī pierakstu šo jocīgo sapni
Tālāk esam pie kaut kādas krāmu būdas, un pie pamales nāk milzīgs melns mākonis, būs vētra. Prasu, kur visi slēpsies -būdas īpašnieks saka tepat zem pažobeles. Beigās es esmu būdā, kas piekrauta ar visādiem it kā antikvāriem krāmiem. Ipašnieks noņem mici un skatos -tīri normāls vīrietis, varbūt varētu pie viņa ieriktēties. Pēkšņi pie durvīm dauzās, paveru spraugu, un tur laužas iekšā 3 tādi kā pasaku tēli, noskranduši briesmoņi. Man rodas kaut kādas superspējas un es ar spērieniem viņus trencu prom un rauju durvis atkal ciet
-
Par tām pasaku būtnēm... Laikam tāpēc, ka vakar noskatījos pa 3TV "Fantastisko būtņu..." otro sēriju, šonakt atbilstošs sapnis. Sīkumus vairs neatceros, bet situācijā līdzīga. Dzīvoju pasaulē un valstī kur visas sievietes piemīlīgas raganas, vīrieši burvji, apkārt visādi mazi meža dīvainīši. Bet normāla dzīve, neviens nebur, nekādas ziepes nevāra, bet noturīga sajūta, ja būs vajadzība, tad viss apkārt sprāgs un aizies pa pieskari, tikai iemesla trūkst. Pati arī liekas biju ragana, jo bailes nebija, pat otrādi, domāju, lai tikai kāds mēģina mani aizskart, tad redzēs ar ko darīšana. :shock:
-
Lasīju Balodes gramatu- tur vairāki sapņu apraksti. Laidu pāri, nelasu. Vakar lasu kādas grāmatas apskatniekces tekstupar Liepnieka grāmatu, viņa arī atzīst, ka sapņu aprakstus grāmatās nelasa un zina, ka daudziem lasītājiem tie neinteresē.
Kas jums liekas interesants tajos sapņos :rat:
Jāpiezīmē gan, ka es, ja arī redzu kādu dapni, tad tie ir parasti nieki, kam nepiešķiru nozīmi.
Kur nu vēl lasīt citu sapņus un vēl tik garus un izverstus. Nav slinkums rakstīt? Būtu labāk ko reālu tik gari izstāstījušas :)
-
Pirms dažām dienām es strādāju google mapā. Man vajadzēja kartēt kapus. Kapu vidū bija kaut kāda ēka. Brīžiem tā bija baznīca, kapliča, brīźiem dzīvokļu nams.
Es staigāju ar mērlenti un kaut ko skatījos skapīšos. Tālumā, lielas telpas galā, starp svecēm stāvēja mans sen mirušais tētis un apkārtējiem stāstīja, ka es tā drīkstot, jo man ir atļaujas un pieejas jebkurai informācijai.
Tuvumā bija zārks ar nelaiķi. Jutos neomulīgi, bet nu šis darbs ir jāpadara. Kad mironim iedegās spožas, kā auto lukturi, acis es sāku bailēs kliegt.
Tajā brīdī mani sieva pamodināja. Esot smagi elsojis un tad sācis dīvainā balsī kliegt.
-
Lasīju Balodes gramatu- tur vairāki sapņu apraksti. Laidu pāri, nelasu. Vakar lasu kādas grāmatas apskatniekces tekstupar Liepnieka grāmatu, viņa arī atzīst, ka sapņu aprakstus grāmatās nelasa un zina, ka daudziem lasītājiem tie neinteresē.
Kas jums liekas interesants tajos sapņos :rat:
Jāpiezīmē gan, ka es, ja arī redzu kādu dapni, tad tie ir parasti nieki, kam nepiešķiru nozīmi.
Kur nu vēl lasīt citu sapņus un vēl tik garus un izverstus. Nav slinkums rakstīt? Būtu labāk ko reālu tik gari izstāstījušas :)
Šo es pierakstīju, lai atcerētos. Citās reizēs -lai pati par sevi pabrīnītos un pameklētu, no kura āķīša tas pavediens vērpās. Tādēļ arī citu sapņus šeit palasu, kādas fantāzijas cilvēka smadzenēs var rasties. Grāmatās nelasu, bet neatceros arī kad būtu tādi gari apraksti gadījušies.
-
Kas jums liekas interesants tajos sapņos :rat:
Jāpiezīmē gan, ka es, ja arī redzu kādu dapni, tad tie ir parasti nieki, kam nepiešķiru nozīmi.
Kur nu vēl lasīt citu sapņus un vēl tik garus un izverstus. Nav slinkums rakstīt? Būtu labāk ko reālu tik gari izstāstījušas :)
...redz, Nāra, tev ir nabadzīga iztēle, fantāzijas nav...arī neredzi dzīves krāšņumu...attiecīgi arī sapņi nabadzīgi...viss ir saistīts
-
Grāmatās parasti raksta pravietiskos sapņus. Vispirms sapnis, tad notikums.
Man ir bijuši pravietiskie. Par vīra satikšanu, par tuvinieku aiziešanu, par nepatikšanām.
Vienmēr krāsaini.
-
Sākam iet gar būdām un esmu kopā ar Diddly. Skatāmies kaut kādus audumus, izšuvumus. Es saprotu, ka D. ar mani kopā ir tikai uz brīdi, cieši apskauju viņu, tā, ka sapnī jūtu siltu ķermeni, un saku paldies, ka ar mani te pastaigā.
Te jāiestarpina, ka dzīvē mēs nekad neesam pat lāgā sasveicinoties pieskārušās, kur nu vēl apskāvušās. Pati brīnos tagad, ka tik bieži izjūtu trūkumu, jo dzīvē mēs nebijām viena otrai tuvākās draudzenes, drīzāk ceļa biedrenes. Tādēļ arī pierakstu šo jocīgo sapni
Diddly bija atnākusi atvadīties. :big_hug:
Man pašai ir bijis sapnis, ka pavadu laiku ar skolas laiku draudzeni, pastaigājamies, runājam, nu gluži kā dzīvē. Diemžēl viņa gāja bojā pāris gadus pēc skolas beigšanas, sapni redzēju vēl pēc vairākiem gadiem. Vairāk viņu sapnī neesmu redzējusi.
-
Tuvumā bija zārks ar nelaiķi. Jutos neomulīgi, bet nu šis darbs ir jāpadara. Kad mironim iedegās spožas, kā auto lukturi, acis es sāku bailēs kliegt.
Tajā brīdī mani sieva pamodināja. Esot smagi elsojis un tad sācis dīvainā balsī kliegt.
Visādi gadās :?: Esmu sapnī raudājusi, no rīta pamostos saraudātām acīm, bet pašu sapni vairs neatceros :?: Vai arī erotisks sapnis ar orgasmu, bet no rīta nevaru saprast, tiešām bija vai nosapņoju :blushing:
Pirms daudziem gadiem naktī pamodos, jo vīrs pilnā balsī smējās. Mēģināju šo pamodināt, bet neizdevās, vismaz apklusa. No rīta prasu, par ko tāda jautrība naktī? Esot redzējis sapnī, ka pārvērties par mazu karbonādīti, noslēpies radiatorā, visi viņu meklējuši, un pašam par to bija baigi jautri :mrgr:
-
sapnī aizgāju uz pilsoņu un migrācijas lietu pārvaldi. Izsauc mani uz kabinetu. Pie galda sēž Putins. Šams paceļ galvu un klusi jautā,- Cik bieži jums ir sex? Drusku tā kā apjuku, vai to vajag anketai, vai šams piedāvājas, vai arī vienkārši neprot sarunu uzsākt? Un kā lai ar godu tiek no šejienes prom... Tad šams novelk žaketi un saka, man te vajag palīdzēt... Skatos, uz labā pleca viņam labs gabals miesas izrauts. Da nu k Čertu, kas te vispār notiek? Te PU izsauc uz citu kabinetu un es smuki aiztinos. Skrienu uz autiņa pusi, bet pāri pagalmam izrakts baigi dziļš ierakums. Tai pašā laikā stāvvietā grozās policisti un evakuē autiņus. Knapi paspēju pie sava. Murgs kaut kāds
-
Nu ka' cilēks citādi nejēdz, tad zemapziņa ieņem putina veidolu, uzdod jautājumu un parāda, kas būs ja seksa par maz :)
-
Ejam trijatā pa ielu – es, meitene un puisis (ap 25) nepazīstu, bet esam kopā. Skatāmies vitrīnas, ieejam telpās, kā veikaliņos, kaut kādi tekstilizstrādājumi, bet viss izskatās mazliet dīvains. Tā īsti nesaprotu, vai esmu paralēlajā realitātē vai citā laikā, bet saprotu, ka cilvēki mūs neredz. Atklāju, ka ja piespiež zem zoda, tad var tajā laikā "nostabilizēties" - vispirms apkārtne kļūst strīpaina, kā kad kadri saiet kopā, tad saliekas kontrastainākā un krasainākā attēlā. Uzreiz nesanāk, bet dabūju pilno bildi - tātad mēs tajā universā esam stabili iegājuši.
Domājam, ka kaut kas jāapēd, ieejam tā kā bārā, kā kafejnīcā. Telpa maza, gar sienu lete, pretī kādi trīs galdiņi, vēl viens galdiņš letes galā. Patumšs, koka apdare.
Skatāmies ēdienkartē - tur trīs veidu dīvainas desas (bildē vienkārši nogriezts žāvētas vai vārītās desas gabals ar visu "ādu" un mērci), kaut kādas bulciņas. Būdīgs vīrs aiz letes, vēl pāris cilvēku. Tie mums uzmanību nepievērš. Pie letes atveru ēdienkarti un rādu, ka mums vajag šīs desas. Vīrs aiz letes izskatās pārbijies. Es jautāju, vai viņš mani dzird? Dzirdot, bet es runājot tā ļoti lēnu un izstiepti. Tikai viņš mani neredzot. Šķiet, teicu, ka tas tāpēc, ka mēs esam no cita laika. Prasu trīs porcijas desas, viņš nogriež vienu gabalu, ieliek salvetē un iedod man rokā. Bulciņas arī pasūtīju. Gribu kafiju, skatos ēdienkartē, ka kafija "Amanda" maksā 44. Tik dārgu negribu. Jautāju, vai viņam ir parasta automāta kafija, skatos, bet automātu neredzu pārdevējam aiz muguras, un viņš izskatās nobijies. Verot ciet ēdienkarti, nejauši pieskaros pārdevēja rokai, viņš atraujas, ka viņam mans pieskāriens sāp. Atmetu ar roku tai kafijai. Saprotu, ka mūsu nauda ir pie tā mūsu puiša, bet viņš ir pagājis nostāk, tur vēl ir kāpnes uz augšu. Saucu, lai nāk samaksāt. Tikmēr eju uz stūra galdiņu, kas uz maza paaugstinājuma, ar desu rokā. No letes gala paņemu apakštasītes, bet tās ir krietni slapjas pēc mazgāšanas. Nopurinu ūdeni un paņemu trīs - negrauzīsim taču to desu no gala, kaut kā sadalīsim.
Kamēr lieku tasītes un desu uz galda, pienāk pasīks vīrietis – no tā pāra, kas arī bija kafejnīcā – arī bailīgs, viņš paņemšot savas atslēgas, kas stāv uz palodzes blakus galdiņam, bet tāds raustīgs, ka tik kādam no mums nepieskartos. Kaut kā viņi visi no mums baidās.
[Bet kā parasti - modinātājs un nevarēšana piefiksēt tūlīt pēc pamošanās, dara savu. Tur vēl bija visādi notikumi.]
-
Biju uz kuģa, iespējams jahtas, jūŗā. Man vajadzēja izšaut raķetes uz ķīniešu kuģi Klusajā okeānā.
4 raķetes bija pievienotas 4 laptopa USB portiem.
Štukoju kā šās notēmēt, ar kaut ko diskutēju vai labāk šaut pa vienai vai visas uz reiz.
Jautra kompānija visu laiku maisījās pa vidu.
-
Esmu kaut kādā "pieņemšanā" - greznā pilī. Cilvēku daudz. Visiem vietas nepietiek. Galdiņu vietā ķeblīši apsegti ar galdautu. Bet...izrādās, ka pasākumu riko putins. Visi tiekam iepazīstināti ar kaut kādu dāmu.Viņa plāns atjaunot monarhiju Francijā, lai pēc tam ar Francijas monrahijas atbalstu, savukārt atjaunotu monarhiju Krievijā.
-
Es divas dienas atpakaļ sapni redzēju, ka RUAF atkal aplenkuši Harkovu - sapnī skaļi lamājas, nu kāda s... pēc k nogalina k - tā ir slepkavība pēc definīcijas.
Protams šodien paskatījos, kartē - nekas nav izmanījies, laikam slikts laiks, tipa, augsts spiediens bija. ;)
-
Šonakt man atkal uzmācās PU. Laikam jābeidz tās Youtube Ukrainas ziņas skatīties. Kas tur konkrēti bija vairs neatceros, bet ja atkal redzēšu, šams man norausies...
-
Vismaz sapnī šim nākamreiz izskrāpē acis! :mrgr:
-
Vismaz sapnī šim nākamreiz izskrāpē acis! :mrgr:
aziāts no tā tikai ļaunāks paliks... ievilini teltī un ar matadatu nodur, kā Čingizhanu... jeb nolaid no kalna ar visiem lielgabaliem, kā Suvorovu...
-
Biju pie klasesbiedra palīdzēt viņam uzmērīt vienu telpu - viņa mājā ieejas halli. Mērām sienas, mērlente 2 metru gara. Pie sevis škrobojos, ka ar to īso mērlentu būs jāmēra ilgi. Mēru sienas, viņš pieraksta. Klasesbiedrs uz brīdi ieiet tālāk mājā, es stāvu un gaidu, bet viņš kaut kur kavējas. Eju skatīties, - māja liela, galā izeja uz milzīgu siltumnīcu. Atgriežos atpakaļ hallē un turpinu flīzēt grīdu. Jāflīzē pa virsu vecajām flīzēm. Jaunās nelielas – 15 x 30 cm, ar nelieliem, košiem, krāsainiem laukumiem. Esmu kādu kvadrātmetru noflīzējusi, kad saprotu, ka tām flīzēm ir raksts - ja saliek četras gareniski vienu virs otras, tad veidojas tāda kā impresionistu ainava. Domāju, ko tālāk, jo nost plēst negribas, neviens neteica, ka tās ainavas ir jāsaliek. Un domāju, kā salikt ainavas, lai neizskatās briesmīgi. Atnāk klasesbiedrs un viņa mamma un sāk izvākt no halles plauktus. Tur telpas vidū stāv tādi kā veikala kurpju plaukti ar apaviem un cenām. Gar sienu sekcija. Nesam tās kurpes un liekam plauktā pie sienas, man aizrāda, ka es neesmu pareizi salikusi. Pie ieejas uz grīdas ir citas flīzes, domāju, ka daudz korektākas un dārgākas nekā tās krāsainās impresionistu ainavas, kas būs ļoti raibas un acīs lecošas. Pie pašām durvīm ir pazemināta grīda, tātad tas viens pakāpiens gar padziļinājumu arī jāflīzē, bet flīžu griezēju man neviens neiedeva. Skatos un domāju, vai tur ar vienu veselu flīzi pietiks vai tomēr būs jāgriež mala.
Flīzēt nepabeidzu, jo pamodos, – aizrijos ar siekalu.
Ejam ar puikām pa Rīgu, gribu parādīt māju, kur es agrāk dzīvoju. Iekšā netiekam, noejam garām. Ir ap vienpadsmitiem, zinu, ka viņi kavē skolu, un kaut kad mums tomēs līdz skolai ir jāaiziet. Laikam mazliet jāpasteidzas. Domāju, ka iziesim cauri vienai mājai, es tur esmu vairākkārt gājusi. Otrā pusē gan parasti [citos sapņos] apmaldos un aizeju uz otru pusi, bet šoreiz es uzlikšu Wazi. Ieejam, tur jāiziet cauri telpām, un pa otrām kāpnēm uz otru pusi var nokļūt uz blakus ielas. Ieejam, bet kaut kā aizeju par tālu un nokļūstam lielā zālē. Paskatos atpakaļ, ka tur bija tās kāpnes, pa kurām jāiet lejā, bet paliekam zālē. Tur kaut kāds bankets, pustumsa, krāsainas gaismas, mūzika, padaudz cilvēku. Zālē ir liels metāla galds ar maliņām, kur bārmenis bērniem dala eklērus - virs galda plakāts ar bildēm un uzrakstiem, jo ir dažāda mīkla ar dažādiem pildījumiem, katrs var izvēlēties. Manējiem arī piedāvā, viens no variantiem ir šokolādes eklērs ar saldējuma pildījumu. Bārmenis visiem lēnām pilda un dod tos eklērus – tur kādi 10 bērni –, es stāvu un gaidu, kamēr visi dabūs, lai varam iet tālāk, jo uz skolu tomēr jāaiziet. :D Uz galda palicis ļoti maz, bārmenis saka, ka iedošot man arī eklēru. Mēģinu atkratīties, ka nevajag, bet viņš ļoti uzbāzīgi piedāvā un sāk kombinēt nu jau kā saldējumu vafelē. Bet dara to tik nenormāli lēnu, ka domāju, ka iešu projām. Saldējumu tomēr man iedod, eju projām. Pēc pārsimts metriem pa ielu saprotu, ka man ir pazudusi soma. Eju tā kā atpakaļ, tā kā uz priekšu, un ielas malā zem krēsla ar metāla kājiņām ieraugu savu somu. Paņemu - tur ir abi telefoni, bet viens ir iztīrīts tukšs, nekā nav - ne aplikāciju, na kontaktu saraksta, otrā kaut kas vēl ir. Somas kabatā ir fotogrāfiju paciņa, nopriecājos, ka tās nav paņemtas. Vispār soma tā kā tukšāka, bet tā kā nekas netrūkst. Maku gan neredzu, bet tas neliekas kaut kas īpašs. Zvanu puikām, lai nāk ārā no tā banketa, ka uz skolu jāiet. Puikas iznāk, sēžamies mašīnā, braucam uz skolu. Pa ielām, kas sašaurinās, paplatinās, visur sniegs, brīžiem mēģinu apgriezties un braukt atpakaļ, jo braucu pa vienvirziena ielu pretējā virzienā.
Eh, sen jau sapņoju par sapņu ierakstītāju, varētu pēc tam tās filmas skatīties....
-
Pilnīga mistika. Vīrs lasa krievu autora grāmata "Petrovs ar gripu", darbība notiek ap 2000. gadiem Čeļabinskā ar ekskursiem pagātnē. Vīrs komentē stāstu par dzīvokļiem. Sākam atcerēties visādus, kur esam bijuši padomju laikos, un arī viena konkrēta cilvēka, kas jau gadus 10 miris. Atceramies, kur viņš dzīvojis, kāds tas dzīvoklis izskatījās. Un pēkšņi atceros -es tak to cilvēku šonakt sapnī redzēju! Pamodusies vēl nodomāju, cik jocīgi, es par viņu neesmu pat iedomājusies gadu gadiem.
Varbūt kaut kāda zemapziņa sāka darboties, jo vakar izvilkām un notīrījām vecu Reiss dēli. Vīrs teica -beržot to dēli, sakustinājām viņu neredzamajā pasaulē
Sapnī (citā) arī Midsomeras vecenītes ielīda, vispār baigais juceklis
-
Man pie skolas jāsagaida skolēnu bariņš un kopā ar viņiem jāiet ekskursijā uz Alsviķiem. Tā kā rudens, sniega nav. Lēnām visi pulcējas, es mēģinu uzsēsties zirgā, zem dibena seglu vietā palikusi tādu šauru porolona klucīti penāļa lielumā. Uzkāpju, nokāpju, uzkāpju vēlreiz. Lēnām jāju ar zirgu, un redzu, kā tas bariņš meiteņu jau sāk iet. Piesienu zirgu pie velosipēdu turētāja un eju pakaļ. Lielā sabiedriskā ēkā man vajag uz tualeti. Atrodu, tur vairākas kabīnes, bet ar caurumu grīdā kā agrāk centrālajā stacijā. Notupjos zemāk, lai nerēgojos pāri sienai, jo blakus arī kāds ir. Nolieku savu čupu, bet man garš mētelis, visu laiku baidos, ka neiemērcu. Paņemu paciņu baltu salvešu no plauktiņa, bet kamēr grozu rokā, jo izskatās vietām netīras, tās kļūst aizvien netīrākas. Skatos, ka tās visas ir mitras un apķēzītas. Kaut kā mēģinu atrast tīrāko stūrīti un mēģinu slaucīties, bet tā īsti nesaprotu, vai tīrāks kļūst vai ne. Izeju gaitenī, tie pusaudži kaut ko runā, gids rāda pa logu. Ejam pa to gaiteni. Viņas kāpj pa kāpnēm augšā, es no kāpņu laukumiņa ieeju krustmātes dzīvoklī. Tur tā kā pamests, kā nepabeigts remonts, bet viss vecs, grīda no dēļiem. Ieeju virtuvē, tur stūrī pods un izlietne. Mazgāju rokas, bet no izlietnes tek uz grīdas. Aiztaisu krānu, bet vēl turpina tecēt. Kamēr skatos, ko palikt apakšā, esmu podam nolaidusi ūdeni, un tas arī tagad tek uz grīdas. Poda kaste noslēdzas, nekas vairs netek, bet uz grīdas ir pamatīga peļķe, turklāt grīda slīpa, tas stūris ir zemāks, uz grīdas tā kā remontam domāta plēve. Ar kaut kādu lupatu slauku, bet nezinu, kur likt. Tas ūdens kaut kā sasūcas grīdā, paliek plēve uz grīdas, virsū mazliet ūdens, slauku, apakšā iztrupējuši grīdas dēļi, zem plēves žļurkst. Pa durvīm dzirdu, ka kāpnēs runā, ka pirmajā stāvā tek no griestiem. Skatos uz grīdu, tur nu jau gandrīz nemaz nav ūdens, gan jau izlikšos, ka nav mans.
[Nez, tie sūdi ir uz naudu vai uz mēsliem? :D]
-
Mistika. Juceklīgajā sapnī pēdējā epizode, ka saku -mēs vēl uz Dundagu aizbrauksim un sāku meklēt karti, lai uz īstā ceļa trāpītu, un tā arī neatrodu.
Šodien apvācu mašīnas pakaļējo sēdekli -sniega slotas un taml.,no sēdekļa kabatas velku ārā salocītu karti un pašā centrā DUNDAGA
(Īstais ceļš ir caur Vīdali, kur Lorumupe, avots un smilšakmens klintis)
-
Rakstīju kontroldarbu lielā klasē. Bija kādi 10 jautājumi. Visus apmēram biju uzrakstījusi (pat nezinu par ko), bet viens par ērgļa uzbūvi vēl jāraksta. Nezināju neko, visu laiku cerēju atvērt grāmatu un norakstīt, bet kaut kā nesanāca, jo visu laiku skolotājs staigāja pa klasi. Ko uzrakstīju, neatceros, bet pēc kontroldarba pamanīju, ka skolotājs ir ar Dauna sindromu, vārdā Raimonds. Tāds smaidīgs neliela auguma. Stāstīja, ka viņš visiem liekot 3, ko pēc tam katedrā labojot uz 4 un 5.
-
Nu šoreiz kaut kas vēl nebijis - man grasījās izpildīt nāvessodu! Nav ne jausmas, kas un par ko. Paziņoja tik, ka izpildīs, un veids būšot - ar tādu īkšķa resnuma stibu precīzi pa galvasvirsu... Uzlūkoju to stibu, kura man šķita par tievu, vieglu un tādam mērķim nepiemērotu, un uzjautāju - a nošaut nevar? Jo gribētos tak bez mokām, ātri un viegli, nevis tikt nez cik ilgi šitā slānītai... Nē, nošaut nevarot, bet lai es nepārdzīvojot - pietikšot ar vienu stibas uzsitienu, un viss. Pavisam humāni. Neko darīt, samierinos, stāvu gaidu savu likteni... Saņemu liktenīgo sitienu, bet, kā jau biju paredzējusi, man no tā ne silts, ne auksts. Esmu tikpat dzīva un vesela, un nesaprašanā, kā ar tādu stibu domāts nosist? :?:
Bet to tā arī nenoskaidroju, jo zvanīja modinātājs, kuru... biju apzinīgi pagriezusi par stundu nevis uz priekšu, bet atpakaļ :mrgr: Attiecīgi nogulēju, darbu nokavēju un, kad beidzot ierados, mani jau sagaidīja ar :fryingpan: Tā ka, sapnis bija pravietisks :mrgr: :mrgr: :mrgr:
-
... Saņemu liktenīgo sitienu. Attiecīgi nogulēju, darbu nokavēju un, kad beidzot ierados, mani jau sagaidīja ar :fryingpan: Tā ka, sapnis bija pravietisks :mrgr: :mrgr: :mrgr:
Es ne vienmēr ticu pravietiskumam, bet tas sitiens varēja būt ķermeņa brīdinājums par kaut nepatīkamu veselībai...ja pa galvu, tad varbūt pirmais signāls par tuvojošos insultu? ...iesaku pārbaudīt savu veselību
-
Otrādi, nakat, otrādi - man visi sitieni (lasi - visas nepatikšanas) bijuši nebijuši. Kur beigtai bij jābūt, tur man pat galva nesāka sāpēt :talking: :mrgr:
-
Sapnī klīstu pa lielu stāvvietu, viens laukums, ap stūri otrs, Saprotu, ka nevaru atcerēties, ku esmu nolikusi mašīnu. Kad liekas, ka esmu ieraudzījusi, eju tuvāk, nē, nav.
Kā modos, tā gandrīz vēl sapnī pirmā doma -es tak melnu meklēju, bet man tagad sudrabaina!
-
Joprojām turpinu sapņot. Šoreiz nekas īpašs. Klīstu pa biroju, papļāpāju ar paziņām, uzzinu jaunumus. Kad beidzot tieku līdz savam kabinetam, izrādās, ka esam izformēti un visi jau tinās prom. Pa ceļam uz māju birojā satieku kādu džeku, kas liekas tīri sakarīgs un piedāvā pievienoties šama biznesam. Lai notiek, nu nav jau citu variantu. Nez kāds tas bizness bija domāts, bet liekas, ka nu pat būs jādala ar viņu arī dzīvojamo platību. Labs ir, pasaku viņam, ka vakarā kādu laiku būšu prom, jāapciemo kāda paziņa. Šams paziņo, ka principā viņam nav nekas pretī, bet labais tonis nosaka, ka ar šo brīdi mums būtu uz viesībām jājiet abiem kopā un vispār, viņš neiesaka čupoties ar vecām paziņām!?? Karl! Liekas esmu iegrābusies! Kas nu, tagad man tā būs jādzīvo? Nē, nu k čertu! Klusi padomāju, labi ka neesmu viņam pateikusi, ka man ir pašai savs dzīvoklis (sapnī, pat divi) un pastāv iespēja klusi nozust. Bet izskatījās tāds sakarīgs vecis! Ar šo domu arī pamodos.
-
Atkal pēc ilgāka laika "skolas sapnis" un tāds dzīvs... Šoreiz neesmu skolā bijusi kādu pusotru gadu. Diesviņzin, kā mani vēl nav izslēguši, varbūt uz veco nopelnu rēķina, jo mācījos agrāk labi un pa olimpiādēm staigāju. A varbūt ir izslēguši, tik es to pat nezinu? :?: Domāju iet uz stundām, sameklēju kaut kādas burtnīcas, bet man nav ne jausmas, kas vispār tagad skolā notiek, kādas rīt stundas :?: Un kā tas vispār būs, kad es tā pēkšņi ieradīšos. Es pat nezinu, kurā solā es varu apsēsties - laikam būs jāgaida, līdz visi citi sasēžas, un jāskatās, kur kāda brīva vieta... Un tad jāklausās, ko man sacīs, prasīs, kur biju, bet es to nezinu, jo neatceros neko...
Tāda laime nakts vidū atjēgties, ka to sasodīto skolu sen esmu beigusi, tagad sapņoju, un laimīgi apgriezties uz otriem sāniem :mrgr:
-
Sapnī pie reno mājās filmas skatīšanās vakars. Filmu neatceros. Bet pirmā asociācija par reno dzīvokli (tas, šķiet, bija paliels dzīvoklis) - kā filmā Buržuāzijas diskrētais šarms. Bet kā bija tajā Šarmā, nemaz neatceros.
Līdz galam filmu nenoskatījos, bija jāpavada mans paziņa, kurš bija uzradies. Apsolīju reno, ka atgriezīšos. Vēl nodomāju, nez, viņa zina, ka esmu Amālija?
Pēc tam ar reno un vēl kādiem klīdām pa Ganību dambi. Pa visādiem sabiedriskiem bomžatņikiem. Rīgas Dīzeļa rajonā.
Sapnis bez beigām.
Jānoskatās Diskrētais šarms.
Jā, reno vīram kājās bija smalkas kurpes :mrgr:
-
...dziļš, dziļš sapnis...esmu baltā virsvalkā...skatos, ka man uz baltās kabatas ir skaisti izšūtiem burtiem rakstīts - Dr.Nakata ....hmm, vismaz mans apģērbs un nav kā tai anekdotē - kurš pirmais pamostas un uzvelk balto halātu - tas ir dakteris!
Eju pa gaišu, tīru gaiteni...no labās puses spoži spīd saule pa logiem, kreisajā pusē ir slēgtas telpas....man pretim nāk nopietna medicīnas māsa, uz krūtīm zīmotne - māsa Rečida un mani sveicina:
- labrīt, dok Nakata kungs!
- labrīt, māsa Reičida! kādi jaunumi?
- dok, pie mums ir jauni pacienti! ...profesora Preobraženska mazmazmazdēls vairs nevar par tiem rūpēties St.Pēterburgā, tur esot pilnīgs zinātnes bloks, viņa pacienti nonāca pie mums...lūk, pirmais -
...redzu uz palātas durvīm uzlikta plāksne - "E5i8"! Kas tas?
- dok, esam uzmanīgi, jo tas ir pretīgi un nesaprotami!
-??
- profesora Preobraženska mazmazmazdēls ir tālāk aizgājis par sava senča eksperimentiem...ja vecais sunim ieoperēja cilvēka hispotēzi un dzimumdzierus, tad šajā gadījumā tas nav suns...tas pat nav skaidrs, kam veiktas šīs operācijas... vienīgās skaņas, ko šis subjekts izdveš ir -EEE...tāpēc tā viņu sauc!...5 ir viņas ekstremitātes - 4 parastās + zvīņaina aste ...i apzīmē, ka stulbs, bet 8 ir vecums ...citu zinu nav!
- labi, skaidrs ...ejam iekšā!
Pienāk sanitārs, kurš atslēdz durvis un piekāpjas sānus..
Telpā ir krupjveidīgs eksemplārs ar izvalbītām sfēriskām acīm, kuras riņķo...mazs, apmēram 1,50 m augumā, klāts ar zvīņām un smirdīgs...
- dok, viņš nokārtojas un ar fekālijām pēc tam iesmērē savu ķermeni...lieko smērē uz sienām...sanitāri atsakās iet iekšā, negrib bez papildus samaksas smērēt savus Hugo Boss baltos ķiteļus un saulesbrilles!
- lobotomiju mēģinājāt, māsa Reičida?
- bija mēģinājums, bet šim subjektam nav galvas smadzeņu...rezultātā tikai vairāk dir@ un smērē!
- būs jākonsultējas Ārlietu Ministrijā, ko darīt ar šo!....ar ko ēdiniet?
- ēd tikai cigarešu izsmēķus, tāpēc ir atcelts aizliegums trako mājā smēķēt...izsmēķu šobrīd pietiek!
Dodamies tālāk pa gaiteni - uz nākošām durvīm uzraksts - "???"
...smirdoņa jau jūtama ārpusē...
- dok, varbūt šajā sapnī tur nedodamies?
-
Nakat- Tavā sapnī trakais dabūjis halātu ar personisku uzrakstu.
Trako nams paredzēts H.sapiens, situācija nekavējoties jādara zināma dzīvnieku aizsardzības organizācijām, policijai, dzīvnieki jāpārvieto uz patversmi, jānoskaidro suga, barība un turēšanas apstākļi, kā ievests valstī vai tas ir eksperimentu rezultāts.
Labi, vismaz ienāca pŗātā doma par ĀM, bet viņi tik konsultēsies tālāk..
Smirdēšana ir aizsargreakcija.
Visi citi jautājumi jārisina pēc tam.
Es tā sapņot neatļautos, katrs, lai kas rādās, sapņo savās šķietamās gudrības vai aprobežotības robežās(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/rofl.gif)
-
...sanda, būsi sapņu tulks? :)
-
Sapņu tulkošanā citiem ambīciju nav, knapi tieku galā ar saviem sapņiem un sajūtu rītos, kad jānoskaidro, kur atrodos - sapnī vai īstenībā, nu tur, ko parasti uzskata par īstenību(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/rofl.gif)
Bijis tā, ka sapnī atmostos no viena sapņa, bet tas atkal ir sapnis.
-
Biju svaigi apprecējusies ar Juru - tāds inteliģents krieviņš, ar brillēm lai, tikai dzīvo kopā ar mammu, un tajā dzīvoklī ir tikai viena izolēta istabā, kurā, protams, dzīvo mamma :rat:
-
Bučojos ar svešinieci.
-
Bučojos ar svešinieci.
nu kā tā var, nu kā tā var... :f-palm: zobus pirms tam izmazgāji?? :taunt: [size=78%] [/size]
-
Vienā vakarā 4 reizes ukraiņu portālos kā nākamo rfijas mērķi minēja Šuvalkus un... Daugavpili. Tik konkrēti par draudiem LV nebiju dzirdējusi. Tad nu sapnis vēlāk atbilstošs.
Beidzot ir nolijis lietus un tik dāsni, ka ūdens ir viscaur un skalojas verandā līdz grīdlīstes malai (reāli - naktī tiešām labi lija). Taču manu uzmanību saista kas cits - spārnotā raķete, kas spēcīgi dzirksteļodama un šņākdama lido pāri manam dārzam. Gaidu, ka tūlīt jo@bņīs, bet nē, piezemējas un tūlīt labības laukā redzamas zilas ķiveres. Nevaru saprast, krievi vai nato?
Izcili krāsains un efektīgs sapnis. Ļoti ceru, ka nebūs viedais...
-
Ļoti ceru, ka nebūs viedais...
Būs, būs!
Amerikāņi pieliek visas pūles, lai Eiropā sāktos karš.
Prognozes, ka muzikanti ieies Suvalkos (tā drusciņ), jo, pēc diriģenta izlēciena, Putins visādi ir no viņiem formāli norobežojies.
Tāpēc, ja tas notiks, Krievija tur oficiāli ņi pri čom.
Versija, ka tas būšot tests, kā reaģēs NATO.
Visādā ziņā, ja nogriezīs koridoru, Baltijas valstis paliek bez sauszemes sakariem ar Eiropu, un tur jau tad visādi var sanākt...
-
Spļauj pār plecu un sit pie koka... izstāstītie sapņi nepieildoties.
-
Da nu. Daži simti bandītu pret Voisko Polskoje?
-
Laikam mani ietekmējusi Kunturu veikala slēgšana, cūkaudzētāju grūtības un garda speķa nepietiekamība uzturā.
Sapņoju:
pavārs uz iesma pie dīķa atrāda gabalu pagatavotas krokodila astes, turpat ugunskurs, grils. Krokodils no dīķa.
Nopētu gabalu - 1/3 daļa speķis, bet konsistence šķiet ne tāda, tā kā grubuļains(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/nee.gif)un tā "ādiņa" (https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/smiley-confused004.gif) iekšas saraujas - neko tādu neņems pretī (https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/smiley-devil07.gif)atmostos no kuņģa krampjiem :f-palm:
Pēc tam internetā cenšos noskaidrot kā ēdami krokodili, neko par to nezināju.
Atrodu – vislabāk ēst krokodila asti, bet tauki jānosmeļ, laikam par zupu lasīju, tauki specifiski.
Cik pareizi sapņoju :rofl:
Bērnībā saucu frikadeles par krokodilliem un biju pārliecināta, ka tās no krokodilu gaļas, man varēja būt dabisks process turpināt ēst krokodilus.
Vēl no https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/virtuve/receptes-ka-majas-pagatavot-krokodila-sautejumu-un-kengura-steiku.a135693/ (https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/virtuve/receptes-ka-majas-pagatavot-krokodila-sautejumu-un-kengura-steiku.a135693/)
“...latvietis stāsta par savu pieredzi krokodila gaļas nogaršošanā: „...Tas bija Bolīvijā - robežsargi nomedīja krokodilu ... pārsteigums, ka no milzīgā krokodila ēdama ir tikai astes daļa, astes daļas resnākā daļa, jo viss, kas vēderā ... Lai krokodils peldētu, tur ir zarnas un citas lietas, kas notur viņu uz ūdens.”
Rakstā tālāķ par sautētu un ceptu krokodila gaļu.
-
Man piedzērušies ķīnieši nozāģēja dzīvžogu :?:
-
Vakar laikam visi sapņojuši ko īpatnu. Vakarā ar vīru runājam par lietaino laiku un darbiem, tukkungs rezumējot nosaka, dievs, daba, darbs.
Tad nu, man jāreferē kongresā par Brigaderes daiļradi jo viņa no Latvijas tiek izvirzīta Nobela prēmijai. Atnāku un satraukusies ziņoju, ka nereferēšu, izvirzīšanu neatzīstu, jo naktī internetā konstatēju, ka visi viņas darbi ir rupjš plaģiāts. Rādu pārējiem komisijas locekļiem izprintētās lapas. Saceļas baigā šūme un mani cenšas pierunāt slēpt šo faktu un referēt, jo dokumenti un pieteikums jau izsūtīti, tas būšot starptautisks skandāls un Latvijas vārda nomelnošana. Ko es naktī rakājoties pa internetu, vai man nav ko darīt... Es tomēr saku, ka nevaru referēt un virzīt prēmijai, ja atklājušies šādi fakti. Visi brūk man virsū kāda es neliete. Beigās vienojamies ka es iesniegumu neparakstīšu, nereferēšu un mani vispār izņems no komisijas, bet man jādodas uz NDK parakstīt papīrus, ka nacionālās interesēs es atklātos faktus nevienam neizpaudīšu.
-
sapnis garš, tur viss kaut kas bija... neko neatceros. Liekas, ka nekā briesmīga. Pašreiz atmiņā tikai, ka pagalmā ziema un visi kaut kur pazuduši. Pēkšņi parādās kaut kāda japāņu meitenīte, tā ap gadiem 8-9. Skaistā kažociņā, novelk pūkainus cimdus, uzsmaida un brauc lejā ar sniega dēli. Viņai no pakaļas kādi trīs veči ( miesassargi) un kliedz,- Nevajag, uzmanīgi, jūsu Augstība!!!!... un visi pazuda. Es gāju tālāk.
-
Šonakt piedalījos atentātā pret PU. Biju kaut kādas ne to apsardzes ne to kosmonautu grupas sastāvā. Pārītim no komandas vajadzēja kaut kur lidot ar raķeti, bet vienu no tiem vadība atmaskoja. Kaut kāda dīvainā kārtā. Visi stāvēja rindiņā, kāds gāja garām un uzmanīgi visus vēroja un nekļūdīgi atlasīja vainīgo. To aizveda uz neatgriešanos. Tad paziņoja, ka nākošā lidošu es, tātad man vajadzēja sagatavot to atentātu. Es pa kluso tai raķetē ielēju kaut kādu vielu ( līdzīgu krējumam, varbūt inde vai sprāgstvielā). Atlika gaidīt nākošo dienu, kad visus atkal pārbaudīs un liks lidot. Rītdiena pienāca, es visu laiku sev piekodināju, ka galvenais ne par ko nedomāt, jo spriežot pēc visa šie nolasa domas. Cik atceros, mani it kā neatmaskoja, liekas tur sākās kaut kāda jezga un lika pagaidīt. Es protams negaidīju un veiksmīgi pamodos.
-
sākuši sapnīši mocīt... zināmā mērā "slapjie" :D
atvaļinājuma beigās (svētdien) - PLŪDI - kaut ar liekšķeri grāb...
šonakt (šodien svarīga vadības sapulce) - IZKLAIDĒ ZVIEDRIJAS PRINCESI (priekšnesums) :fp:
:mrgr: :mrgr: :mrgr:
varat ko ieteikt??
-
Varam. Raksti scenārijus seriāliem!
-
šonakt (šodien svarīga vadības sapulce) - IZKLAIDĒ ZVIEDRIJAS PRINCESI (priekšnesums) :fp:
varat ko ieteikt??
tak aizved to princesi makšķerēt, to viņa mūžam atcerēsies, varbūt tev kādu Bikšu lences ordeni piešķirs :mrgr:
-
Šausmas, man sapnī izkrita augšējais priekšzobs un es jau sāku štukot, kad tagad pirmais būs jāliek tas, nevis tur, kur man sānos izrāva zobu. Tad pamodos - vispirms ar atvieglojumu, ka priekšzobi vietā, bet pēc tam atcerējos, ka zobu izkrišana sapnī nozīmējot tuvinieka zaudējumu un, jo vairāk uz priekšu zobs, jo tuvāks rads. Nezinu, kur es šitos pesteļus agrāk dzirdēju, bet tagad kāds informētāks sapņu tulks varētu mani nomierināt.
-
Varu nomierināt. Man bieži krīt ārā zobi sapnī. Ar tuviniekiem nekāda sakara. Bet man ir cits sapnis, kas vēsta par zaudējumu. Tev tāds 1.reizi?
-
Tagad atceros, ka kaut kad ļoti sen arī bija līdzīgs sapnis, bet nekas tāds briesmīgs nenotika. Varbūt man vienkārši zemapziņā maļas tā doma, ka jāieliek zobs.
-
Ka ļodzīgām kāpnēm rāpos kautkādā šķūņaugšā. Tur priekšā jau bija Raimonds Pauls
-
Vakar vakarā noskatījos dok filmu par dzīvnieku glābšanu Ukrainā. Tad nu sekas...
Skatos pa 2. stāva logu -ārā krēsla, uz ielas un arī mūsu sētā lien kaut kāda ballītes kompānija, arī visi tādi pelēki un zinu, ka krievi. Skatos, ka viņi krāmējas gar mūsu gāzes skapi (zog gāzi) Izliecos, kaut ko kliedzu uz viņiem, neviens neliekas ne zinis. Draudu ar policijas izsaukšanu, un mani kāds brīdina, ka labāk nevajag, atriebsies. Sapnī vaļā no viņiem netieku, kaut kādi bērni jau ielīduši dziļāk sētā pie durvīm...
-
Sapnis bija garš, murgains, bet no detaļām neko daudz neatceros, tak pietiek jau ar to, ko atceros, proti, biju kaut kādā armijas vienībā, mums pēkšņi izziņo taktiskās mācības pilsētā (Rīgā), bet es, sēžot mašīnā starp citiem karavīriem maskēšanās tērpos, purpinu, ka es nekādās mācībās nepiedalīšos, jo netaisos klenderēt pa bruģi savās augstpapēdenēs - neērti taču un kurpes arī būs beigtas :D
-
Mana karošana ar iebrucējiem turpinās.
Atkal mājas . Dzirdu mašīnas rūkoņu, no sākuma domāju, ka pie kaimiņiem Norba. Paskatos -jēziņ, nē, lielā atkritumu mašīna brauc pāri manam dārzam, pie stūres jauna sieviete. Saka, ka te būšot jauna iela, esot jau sarunāts. Metos kliegt uz viņu -salašņas, kas te salīduši.
Beigās kļūst jautrāk -viņa ir ārā no mašīnas, mēģina man spert kik boksa stilā. Bet es esmu saķērusi viņas kāju, turpinu apsaukāt par salašņu , bet viņa tik lēkā uz vienas kājas
-
šonakt bija kāds dīvains sapnis. Dīvains tāpēc, ka es biju divās personās. viena rosījās, otra viņu kontrolēja no malas. Pirmā kaut kā dīvaini pārvietojās, ne to telpā ne to laikā. Tagad īsti neatceros, kādā veidā un kādu iemeslu vadīta, liekas ka draudēja kādas nepatikšanas. Metode, kādu es pārvietojoties izmantoju, bija ļoti vienkārša un tieši tas baidīja, jo varēju aizrauties un trāpīt vēl lielākās nepatikšanās. Cilvēki apkārt bija, bet ar tiem nekomunicēju. Tā otra persona, kas arī biju es, uzmanīgi sekoja pirmās aktivitātēm un vienlaikus domāja,- dīvains sapnis, noteikti jāatceras visus šos notikumus. Tieši tad, pēkšņi atvērās ieeja kādā alā, no tās izrāvās pelēks virpulis un kā korķi iekšā ierāva cilvēku, pat īsti nesapratu, vai tā biju pirmā es, vai kāds cits. Bet vairāk es viņu (sevi) neredzēju un visbriesmīgākais, neatcerējos visus tos spilgtos sīkumus, kurus gribēju paturēt prātā. Pamodos, jo zvanīja telefons.
-
ko lai saka. pravietisks sapnis. ar vienu Labu cilvēku uz šīs zemes ir mazāk.
-
šonakt sapnī skrēju uz māju... ziemā, tumsā, plika, ietinusies tikai deķī... :blushing: Pa ceļam satiku pietiekoši daudz cilvēku, neviens neizrādīja izbrīnu. Vai nu tauta bija atturīga, vai arī visi jau pieraduši, ka es esmu nedaudz ar švilpi.
-
Manā sapnī Liepājā pārbūvēja tramvaja līniju -slīpi cauri kādai lielai stūra ēkai, laikam tirgum. Slavēju, ka visiem būs interesanti. Pagaidām tikai lieli caurumi fasādēs izcirsti
-
tikko redzēju sapni. Dzirdu dzīvoklī kaut kādas dīvainas skaņas. Eju skatīties kas tur notiek. Virtuvē mudž ar kaut kādiem knišļiem un tos knābā nez no kurienes ielidojis zvirbulis. To dzenā mans kaķis. Labi, domāju, lai parotaļājas. Bet kā tas ir ticis iekšā? Pieeju pie loga, aiz tā tāds kā novakars. Pēkšņi tāds, kā gaismas zibsnis un pretējas mājas logos sāk tā kā sprakstēt, parādās dūmi, nu ir ziepes, tūlīt sāks degt! Bet manā dzīvoklī arī kas nelāgs - raustās elektrība, izslēdzās TV... Skaidrs, kā diena, beidzot kāds mums uzmetis to atombumbu jo tad taču iziet no ierindas visi sakari un datori. Steigšus skrienu, visas ierīces atslēgt. Pie loga stāv liels procesors un tas sāk kūpēt, mēģinu atrast kontaktu lai izrauti. Nez kāpēc, tai sakarā atkal ieskrienu virtuvē. Tur stāv kaut kāda jauna nepazīstama sieviete un kautrīgi smaidot, saka ka viņai te ir kaut kādas neskaidrības ar dokumentiem. It kā mana paraksta trūkst. Es šai jautāju, kā jūs tikāt iekšā? Rāda man uz durvīm, atveru tās vaļa, aiz durvīm divas pensijas gados kundzes,- jautā man, kas man par neskaidrībām ar 37 dzīvokli. Es pat nezinu, kur tāds atrodas, saucu tās iekšā lai tiktu skaidrībā, jaukums ar dokumentiem joprojām steberē man no pakaļas. Pa to laiku no griestiem sāk tecēt ūdens, mēģinu glābt kaut kādas elektro iekārtas. Augšā pie lustras jau pludo un parādās brūni plankumi. Tā man te vēl remonts būs jātaisa! Istabā ienāk vēl kaut kādi divi meistari... Čerts! Kas te - ne dzīvoklis bet iebraucamā māja!! Paņemu no jaukuma tos sasodītos dokumentus, labi parakstīšu, tāpat dators izslēgts, pie informācijas netieku. Te istabā iesteberē drausmīgi garš (galva griestos) pavisam pliks vecis un pa taisno dodas uz loga pusi, kur atvērtā vēdlodziņā iesprūdis paliels suns... Viss, man pietiek! Saprotu, ka tā dzīvē nenotiek, pamostos. Kaķis guļ, TV strādā...
-
Skaļi zirdzu! Olguc, labais! Vēdlodziņā iesprūdis rivkabīlis vien ir ko vērts!
Mums, laikam, kāda helovīnu nobīde. Es šodien tramvaja pieturā (VEF?) kaut ko darīju ar interesantu uncifurķi - sekstanta un gaļašīnas apvienojumu. Pirms tam bija sižets televīzijā, kur stāstīja par asins lāmu šajā pieturā, kura tur uzrodās bezmaz katru nakti, bet nekāda nozieguma nav, mistērija esot.
Nu lūk, darbojos es tajā pieturā un redzu, ka zemē veidojas asins peļķe. Paskatos tuvāk, a tur maisiņš ar kaut ko, kuram mans uncifurķis malu izrīvējis. Saprotu, ka tās nav asinis, bet smalki rīvētas bietes. Pie sevis nodomāju, ka televīzijā atkal par asins peļķēm tervelēs, lohi - neatšķir biešu sulu no asinīm.
-
Sapņos biju biroju ēkā, man viena meitene deva pasūtījumu, lai iztaisu viņai beidžikus, kā vizītkartes iepakojumā. Es paņēmu pasūtījumu, jocīgi ka viņai pats samaksāju nelielu naudu, un aizgāju pie paziņu firmas - pirkt vizītkaršu materiālu, beigās nopirku tā kā uzlīmju papīru, bet meitene teica, ka tas būs par švaku, vajag stingrāku papīru, beigās man apnika ar viņas pasūtījumu ņemties un lauzām līgumu, es vēl parakstīju kādu cedeli, ka atsakos no tā visa darījuma. Tad braucu autobusā un rēķināju, cik es būtu vinnējis, cik izdevumi, blakus sēdētājai nepatika, ka čaukstinos ar papīriem un tur ņemjos ar rēķināšanu. Tad atkal tajā pašā ofisu mājā atrados, tur blakus telpās tā kā žurnālistu kompānija, viens teica, ka rekur tas džeks, kas gandrīz piekrita uz tik neizdevīgu pasūtījumu. Beigās tas pats žurnālists pienāca klāt man, lai iesaku populārākos vēdiskos speciālistus , es tā padomāju, un arī tiešām nosaucu divus, par ko pats biju pārsteigts, ka sapnī tas tā iespējams.
-
Tiku iecelts par Krievijas centrālās bankas direktoru.
Kad sapratu ka tā taču naidīga iestāde un sāku štukot ko ar to darīt , laikam pamodos
-
Es biju nogalinājusi kaimiņieni ( draudzīga, mirusi pirms gada) iesitot pa galvu un apbērusi ar grants kaudzi savā pagalmā :fp: :fp: :fp:
-
Es sapņoju, ka jāiet uz darbu, kavēju, jo jau 9.15. Meklēju telefonu, lai uzrakstītu īsziņu, ka būšu vēlāk, bet ik pa brīdim sajūta, ka kaut kas nav pareizi, tas ir sapnis, jāpamostas, bet, lai gan skurinos, purinos, nekā, tad jau laikam pa īstam. Apkārt viss arī izskatās ļoti reāli. Un atkal atgriežos pie tā, ka tomēr - tāda nepareiza sajūta...
Un vēl man kāds bija uzdāvinājis biļetes uz Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, bet, kad vajadzēja uzrādīt, protams, nevarēju nekur tās atrast. Izvilkās visādi citādi papīri, bet tikai ne biļetes.
-
Senāk man sapņos transformējās kaut kas, kas redzēts, lasīts pirms apm. 2 nedēļām. Tagad spoguļojas burtiski nupat redzētais vakara filmā vai par ko ir domāts. Pēdējā laikā guļu slikti, savas 6-7 stundas kaut kā izvelku, bet saraustīti, ar pamošanos un arī ne vienmēr. Pamosties 6 ir norma, un tad vairs aizmigt neizdodas. Varbūt tādēļ arī tie stulbi sapņi, tikpat saraustītas epizodes.
Apbērt līķi ar grantskaudzi -nu kur tādus murgus!!
-
Sveicu Tevi, reno, pulciņā. Līķu slēpšanas pulciņā. Es vairāk pa skapjiem, pagrabiem.
-
Akdies, akdies! Pilni skapji ar skeletiem! :smej:
-
Senāk man sapņos transformējās kaut kas, kas redzēts, lasīts pirms apm. 2 nedēļām. Tagad spoguļojas burtiski nupat redzētais vakara filmā vai par ko ir domāts. Pēdējā laikā guļu slikti, savas 6-7 stundas kaut kā izvelku, bet saraustīti, ar pamošanos un arī ne vienmēr. Pamosties 6 ir norma, un tad vairs aizmigt neizdodas. Varbūt tādēļ arī tie stulbi sapņi, tikpat saraustītas epizodes.
Apbērt līķi ar grantskaudzi -nu kur tādus murgus!!
līķi caurullēs jāslēpj!! :talking: kurš tad to nezina??
pēc tam, pēc labi padarīta darba, viegla sirdsapziņa un salds miegz! :sleep: :sleep: pamēģini, nenoželosi!
-
Līdz šim nekāda pieredze ar līķiem nebija bijusi. Tagad mācos :mrgr:
-
Līdz šim nekāda pieredze ar līķiem nebija bijusi. Tagad mācos :mrgr:
man jau arī tikai sapņos pieredze! :big_hug:
Savukārt, ja sapņo par karu, desantniekiem, tad izpletni nekādā ziņā nevajag peļu alā stūķēt... :sad_smiley: [size=78%] [/size]
-
redzēts pāris naktis atpakaļ - pilsēta praktiski tukša, visi kas palikuši slēpjas pa pakšiem. Pa ielām klīst ierēdņi un ja redz kādu aizdomīgu aizved kaut kur prom un to vairs neviens neredz. Palikušie ir pārliecināti, ka tos pa kluso nomušī. Neviens no tiem, kas vēl palikuši nesaprot kādus likumus, (noteikumus, pantus, punktus) vainīgie ir pārkāpuši.
-
nesaprot kādus likumus, (noteikumus, pantus, punktus) vainīgie ir pārkāpuši.
Kafka
-
Kafka pat prātā prātā nebija ienācis. Bet ja padomā, tad man ar Kafku līdzīgi sapņi rādījušies.
"Kafkas visslavenākais darbs, bez šaubām, ir romāns "Process (https://lv.wikipedia.org/wiki/Process_(rom%C4%81ns))". Tajā atspoguļoti galvenā varoņa Jozefa K. centieni izbeigt tiesas procesu, kas pret viņu sākts, lai arī viņš neko nav noziedzies. Viņam tā arī netiek paskaidrots, par ko viņu grasās tiesāt. Romānam ir absurda literatūras (https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Absurda_literat%C5%ABra&action=edit&redlink=1) iezīmes, ko jau sastop viņa agrākajā literārajā darbā "Pārvērtība" (Die Verwandlung, 1915). Jozefs K. sastopas ar likuma sekām, taču nezina pašu likumu (un to, vai tas vispār pastāv). Šī tēma tālāk turpināta Kafkas romānā "Pils", 1926)," (c)
-
Mājas pagalms. Māja bieži redzēta sapņos, pēc sajūtām kā tēta vecāku māja, bet iekšā vairāk pēc pirmā drauga vecāku mājas. Ierodas pajauns vīrietis, it kā kaut ko remontēt (neatceros, ko darīja), tā kā pie kāda ciemos. Zinu, ka mājā ir kaut kādi cilvēki. Pēc laika ierodas otrs, arī pajauns. Tad pagalmā stāvam četratā – es, tie divi vīrieši (nu tā ap 30) un vēl viens mazliet iesāņus, tā kā ēnā, – tas vecāks, bet tā īsti neatceros, kas tas tāds. Pirmais man saka, ka man tagad jāizvēlas viens no viņiem, tā kā par vīru, tā kā nezin kāpēc. Stāvu un domāju, ka tas, kas atnāca otrais, man patīk labāk, gan smukāks, gan kaut kādus darbus labāk izdarīja. Bet tas pirmais tomēr atnāca pirmais. Tā arī neizvēlējos, pamodos.
Pirms pāris dienām mani uz seksu mēģināja pavilkt tāds deviņpadsmitgadīgs jauneklis. Klusībā pie sevis brīnījos, kas viņam prātā, jo man sapnī tikpat, cik dzīvē... Bet šis bija ļoooti neatlaidīgs.
Kaut kā man pēdējā laikā sapņi par jaunekļiem rādās, lai arī dzīvē nekad nav bijuši interesanti "sīkie" kā partneri. Laikam veca kļūstu... :rofl:
-
Ejam ar vīru pāri Vanšu tiltam, satiksme slēgta , cilvēku staigā un bariņi gar margām. Ejam tuvāk -vai, kā mēs nokavējām -krastmalā pie prezidenta pils stāv liela, tumši sarkana lidmašīna, ar kuru ir atlidojis Zelenskis. Esam jau gandrīz pāri tiltam. Daugava aizsalusi, uz ledus cilvēki, kas grib tuvāk redzēt. Vīrs arī nokāpj, bet es sāku saukt, lai uzmanās, nemaz tik aizsalusi nav, ledus čagans un tālāk vaļējs ūdens.
Esam nonākuši otrā krastā un ejam par tādu kā tuneli, kam gar vienu malu laikam kanāls, cilvēku maz. Pēkšņi pa kanālu parādās laiva un tajā Zelenskis ļoti košā kreklā (vismaz man liekas, ka laiva, jo tā kā slīd un ir zemāk) Mēs mājam, viņš māj un tad dod zīmi, ka tūlīt būs atpakaļ. Gaidām un es zinu, ka apsardzei teikšu, ka mums viss ir norunāts. Un jā, ir klāt vēlreiz, tagad uzvalkā un rokās kaut kāds suvenīrs -kā koka kaste. Viņš mani ierauga, nāk klāt un uzdāvina man to kasti. Pie sevis nodomāju -krāms, bet liels gods. Kaut ko sākam draudzīgi runāties, es gudroju, ko tādu gudru viņam pajautāt. Vīrs ar telefonu fotografē. Es pēkšņi atceros, ka pavisam nesen esmu nofotografējusies ar karalieni (nav īsti skaidrs, laikam ar Kamillu) Meklēju to bildi telefonā, lai varu parādīt Zelenskim, kāda man veiksme, bet, kā jau sapnī, nekā nevaru nospiest telefona pogas. Tas viss notiek tajā tunelī, cilvēku bariņi netālu grozās.
Tas arī viss...
-
Sapņa epizode. Zīmēja MI.
-
šaušalīgi, gan pirkstu skaits, gan MI.
-
Izeju laukā, dzirdu kaut kādas skaļas sarunas, smieklus ap stūri. Ieraugu divas jaunas sievietes rok ārā manu puķu dobi un tā, kas pie durvīm, jau izrakta un zeme nolīdzināta. Sāku sašutusi kliegt, ko jūs te darāt. Meitenes izbrīnīti saka -jūs taču pasūtījāt. Prasu kādā adresē. Izrādās, šīs sajaukušas. Sola vismaz miskanti un lavandas iestādīt atpakaļ. Ejam kopā pa ielu meklēt īsto māju.
Laikam tas nozīmē, ka pavasaris un dārza darbi nāk
-
pirmajā brīdī nodomāju kāpēc jāstāda miskasti :mrgr:
-
https://stadiblidene.lv/stadi/zalveida-ziemcietes/product/592- (https://stadiblidene.lv/stadi/zalveida-ziemcietes/product/592-)
Foto ilustratīvs. Manējai cita suga, zied. Sākumā tikai tā varēju šai milzu smilgai nosaukumu atderēties. Sāk ziedēt septembra beigās -oktobrī, ja sniegs nenoliec, skaista un stalta līdz pavasarim
-
Reno sapnī redzēju. Esot iegādājusies dārzu, kurā audzēs puķes pārdošanai.
Veda mani pa īsākiem ceļiem uz kaut kādu mērķi. Rezultātā es biju līdz jostai ūdenī. Nospļāvos un bridu atpakaļ. Kur reno palika, nezinu.
-
Varbūt tajā grāvī arī palika... :thinking:
-
Bet es Minni :) un viņas darbavietu ar visādiem akvareļgleznošanas lietām.
-
Abos sapņos vienojošais ir ūdens... :b:
-
Varbūt tajā grāvī arī palika... :thinking:
Nē, nē, viņa strauji no manis attālinājās.
-
Dzīvē es tevi grāvī nepamestu :big_hug:
-
Abos sapņos vienojošais ir ūdens... :b:
slapjie sapnīši, mjā.. :alt: :hi:
-
Beidzot man murgu vietā bija komēdija :)
Sižets: dāmīte labākajos gados ir slepenā dienesta aģente, maskēšanās noūkos viņai pieder saldumu veikaliņš tur, kur kādreiz bija Doma (?) kafejnīca - uz tā stūra pretī biržas mājai. Un vēl viņai ir trīs brīvprātīgie palīgi - 2 večuki un tantuks, kuri nez kā ir uzzinājuši, ka dāma ir spiedze un grib viņai palīdzēt. Viņi arī zina, ka filmās slepenie dienesti vienmēr izseko ļaunos, maskējoties par sētniekiem. Tad nu palīgi sadabū uzkopšanas firmas kombinezonus - pelēki, ar uzšūtiem logo - un slotas, tādas riktīgas veco laiku, no žagariem, un dodas izsekot aizdomās turamo - zosu gājienā viņam pakaļ pāri Doma laukumam, vienā ritmā vicinot tās slotas mazu gabaliņu virs zemes. Nu ļoooti neuzkrītoši :rofl: Sapnis bija diezgan garš un šitā "neuzkrītošā izsekošana" atkārtojās vēl vairākas reizes. Pamodos labā garastāvoklī.
-
Vecā darba vieta. Pāri ielai sākas ugunsgrēks, bet es tik meklēju kaut kādas paroles.
-
SNīke :rofl: :rofl: :rofl: iedomājos to skatu... :rofl:
-
Mans teātra sapnis:
Esam jau Nac. teātra zālē, kāds no aktieriem iznācis priekšā, bet joprojām zālē nāk nokavējušies skatītāji. Kaut kur piemin iemeslu, ka sniegputenis. izrāde tomēr kaut kā sākas, un šķiet, ka Skroderdienu variants. Aktieri ir starp skatītājiem, mums netālu aktrise kaut ko skaļi penterē un deklamē un skatos, ka cilvēki ceļas un iet ārā no zāles, aizvien vairāk. Man tā kā žēl aktrisi, kas nometusies turpat, rindu tālāk. Viena cita, vecāka, metas viņu aizstāvēt, cik tas esot grūts darbs, un esot tikai pirms 2 dienām saņēmusi lomu. Man tā kā žēl un būtu gatava vēl mazliet palikt, lai gan nevienu vārdu nevar saprast. Tomēr esam aizgājuši no teātra....ejam pa tumšu ielu... un tālāk vairs neatceros....
-
Kādu laiku vēl cietīšu to brīnumtabletīti, jo izguļos kārtīgi, bet tie sapņi...
Visādas drumslas.
Kā parasti sapnī, māja vecā, pirms pārbūves. Piedalās arī mamma un tēvs. Kaimiņi (vecie, kas māju pārdeva) būvē terasi tieši pie robežas, pretim mūsu durvīm.
Ir atbraukusi meita ar visu bērnu, esot pašķīrusies, jo vīrs viņai pārmet, ka pārāk daudz drēbju. Es piekrītu, jo sapņa skapis piebāzts tā, ka ārā gāžas (dzīvē pavisam citādi). Viņa savukārt, ka vīrs tīra mašīnas paneli ar indīgu šķidrumu. Bērnu atstāj pie mums, jābrauc nopirkt viņam drēbes.
Tālāk esmu dziesmu svētkos, gājienā, tautastērpā, bet Barselonā. Nesu pasniegt puķes, un atpalieku no sava pasvešā kora -ne zinu, kā sauc, ne no kurienes. Spraucos cauri rindām, pēkšņi izejam pie lielas šķērsielas... un gājiens pazudis lai paēstu. Tad sākas klīšana pa Barca ielām, meklēju latviešus kam pielīmēties, beigās kliboju. Pamostos un stipri sāp labās gūžas kauls
Rakstu šo visu, lai pati varētu tos pekstiņus, pilnus ar sīkām detaļā un sajūtām atcerēties, lasīt nav obligāti
-
Vēl vieni neprātīgie pekstiņi. Cēlonis gan ir grāmatā ko lasu -Sieviete 1000 grādos.
Tātad darbība atkal vecajā Rīgas dzīvoklī. Virtuvē mamma (tādos vidējos gados) vētraini gatavo visādus ēdienus, kas paredzēti tēva bēru mielastam, jau šodien. Bet tēvs guļ istabā un vēl nav nomiris, pie tam tāds diezgan mundrs, bet saīdzis par visu jezgu. Plānojam, kā brauksim uz bēru vietu. Tagad būs jāņem arī taksis, jo tēvs būs ar mums mašīnā un visiem vietas nepietiek, pie tam jāsaliek arī visas ēdienu bļodas. Jau ierodas bēru dalībnieki -tante (35gadus kā mirusi) ar pusaugu bērniem. Nolemjam, ka ja jau tēvs dzīvs, mielastu neatcelsim, bet būs kā radu sanākšana
-
Sapnis bija pēc tam, kad vienu dienu apēdu speķi, garšīgu, nākamajās pāris dienās gandrīz aizmirsu paēst, kaut ko iekodu.
Tajās pāris dienās sapnī vietējā Maximā x aiz apelsīnu un kā tur vēl kaudzēm ēdu turpat uz vietas no kārbas gatavo ēdienu - vārīti kartupeļi, tiem pie sāna mērce un atsevišķa kārba ar brīnumgardu zivi – pēc garšas jūras zivs kaut kādā rozā marinādē, stingras, bet mīkstas filejas strēmeles, tinu ap dakšiņu ēdu nost. Burvīgi, ņamm... :in-love:
Nākamajā naktī atkal ēdu Maximā, tinu ap dakšiņu gardo zivi, bet modos – ap dakšiņu sapnī vēl neapēsta zivs. Atmodos un biju neizpratnē – nu kur tā zivs(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/smiley-confused004.gif)
Sapnī paēst var, bet kāpēc nevar apviņķelēt ap dakšiņu zivi un izvilkt līdzi :?:
-
Tajā brīdī kad nez kāpēc biju tur iemaldījies, Kongress pieņēma 50 miljardu palīdzības paku Ukrainai .
Sapnī viss likās loģiski :smoker:
-
Ā, tad tāpēc mēs ar bērniem skautu nometnē stāvējām uz lielas jumta terases, no kurienes varēja redzēt krieviju – kremli, katedrāli, vēl kaut kādas ēkas, aizkurām pelēkas debesis kā lietus mākoņi, bet vakara saule spīdēja aiz mums –, un no krievijas izklaidus šurp lidoja tumši pelēkas lidmašīnas ar pelēkiem dūmiem aizmugurē. Nevarējām saprast, kur lai slēpjas, jo uz terases tikai telpas ar stikla sienām. Lidmašīnas meta bumbas, bet tās bumbas arī lidoja lidmašīnām līdzi mums pāri. Kāda kaut kur lejā uzsprāga, bet nekas nesabruka.
-
Kaut kāds kinoļaužu pasākums - galdiņi, skatuve, ekrāns, mūzika, ļaudis bariem un čupiņām. Mums ielūgums uz 3 personām - 3. ar roku vēlāk pierakstīts, apakšā labotāja, t.i. pasākuma organizētāja, paraksts.
Ilgi grozāmies,viss svešs, atrodam klātu galdiņu tādā kā nišā. Labi pārredzama skatuve.
Un saruna par to, ka ballē vinnē tās dāmas, kam pašām sava kleita, kaut vai par 3-4 Eu, nevis smalkāka, bet nomāta, Jo tās ar nomātajām kļūst stīvas, lai nesabojātu tērpu, bet, kam savējā - dzīvīgas un atraktīvas un dabū izdejoties.
Man arī klēpī kleita (neprasiet nomāta vai sava), kuru gribētu uzvilkt, tik nesaprotu, kur to izdarīt. Labi atceros augšdaļu - neliels apaļš kakla izgriezums bez krādzīņas, sīkām podziņām, smalks pelēks audums ar tikko manāmām svītriņām.
-
Man viss bija brutāli, kaut kādās haotiskās jaunbūvēs, kur beigās, lai tiktu ārā, pārgāju pāri tikko nobetonētam laukumam un pēc tam peļķē mazgāju kurpes un kājas...
-
Vakar jūtūbē skatījos Ievas Pīgoznes lekciju par latviešu vēsturisko darba apģērbu, tad nu šonakt...
Esmu devusies uz tādu kā garāžas izpārdošanu, tā notiek... kapos. Pēdējā pārdošanas diena un viss pa 0,39 centiem. Kapu metāla žodziņi akarināti ar apģērbu ķīpām, šo to pacilāju, neko īsti jau man nevaj un viss tāds nonēsāts, salāpīts, pleķains. Bet tautas ka biezs, cilvēki lec pāri bukšu dzīvžodziņiem, mēra viskautko, atstiepts pat liels spogulis... Pie sevis nodomāju, paiešos tur kur trauki, varbūt kas interesantāks, bet tie trauki arī tādi, cits saplaisājis, cits ar izsistu robu, lēti jau ir, bet nu kur tādus. Nospriežu, ka jādodas mājup un virzos uz kapu izeju. Pretī ar milzu apģērbu ķīpu smaidīga nāk kolēģes meita kura studē Anglijā, piestājam patērzēt, jautāju vai mamma arī šeit. Esot, bet palikusi kaulējoties. Ak kungs, ko tur vēl kaulēties par tādu cenu, nodomāju. Meita priecīgi rāda savus pirkumus, tādi ļoti novalkāti es saku... Viņa priecīgi - bet cik autentiski, Anglijā tādi milzu naudu maksā! Nja...
-
šonakt Kara Delavinja ceļā uz kādu tusiņu sita man kanti. Gluži ieinteresēta nebiju bet arī neko daudz pretī nespārdījos. Sapnītis bija par ko citu, ļoti saistošs, bet no visa atceros tikai šo momentu ;o)))
-
Ui, šonakt gan bija oriģināls sižets kā nekad :mrgr: Pie manis jau otro dienu pēc kārtas nakšņoja jauns divdesmitgadīgs pusis. Absolūti platoniski! :mrgr: Sēžam abi gultā, spilvenos atspiedušies, un es šim klārēju, ka viņam vajag jaunu meiteni, ka es viņam gandrīz par vecomāti deru un mūsu attiecībām nav nākotnes, bet šis man pretim, ka viņam vajagot mani, un punkts :fp: :mrgr: :mrgr: :mrgr: Labi atceros, kā izskatījās - smuks tāds puisis :D , i ko es lauzos ?! :rofl:
-
Es dejoju kaut kādā deju kolektīvā. Mums mēģinājums. Četri aplīši pa četri dejojam, visi tādos violeti pelēkos kamzoļos, melnās biksēs. Bet vienā četriniekā trīs vīrieši un viena dāma, vienā, šķiet, tikai vīrieši, savējo neredzu, bet, šķiet, arī trīs vīrieši, galvastiesu par mani garāki. Vienā četriniekā viens vīrišķis tāds 2 m un 130 kg (vispār pēc violetas muciņas uz kājām izskatās), divi vidēji un sīka meitenīte tāda ap 1,50 m. Domāju, ka vajadzēja taču salikt dejotājus vismaz puslīdz līdzīgos garumos, būtu smukāk... Kaut ko mēģinu organizēt, ka jāmainās, bet visi kaut kur aiziet projām. Eju pakaļ...
[Ne mūžā dejojusi, ne organizējusi... :D Un kur nu vēl tautas deju kolektīvā vīriešu pārsvars! :D]
-
nakšņojām dēla mājā, šie uz tusiņu, mēs sīkos pieskatām.
Naktī mazdēls (3) ielien pa vidu, sagriežas šķērsām un sāk mani tūcīt ar kājām...
sapnis - eju pa Tērbateni uz Vērmaņdārzu. a tur uz ielas, bērni basīti spēlē, un kā met, tā man ar bumbu pa vēderu... nekādi netieku garām, :rat: domāju, kur policija skatās... tad sapratu, kas par lietu, pavirzījos tālāk un tiku līdz vērmaņdārzam... FUU! :clap: te arī sapnis beidzās...
-
Es tik ilgi skaudu, sēņu FB skatoties, kā groziem lāčpurnus lasa, ka pat sapnī redzēju, kā eju, ieraugu un jau tūlīt sākšu lasīt.
Šodien sapnis piepildījās -manā sēņu vietā (kaimiņu vecā ābeļdārzā) tomēr 3 lāčpurniņus atradu :)
-
Es tik ilgi skaudu, sēņu FB skatoties, kā groziem lāčpurnus lasa, ka pat sapnī redzēju, kā eju, ieraugu un jau tūlīt sākšu lasīt.
Šodien sapnis piepildījās -manā sēņu vietā (kaimiņu vecā ābeļdārzā) tomēr 3 lāčpurniņus atradu :)
lai saindētos - pietiks :veee:
-
Kāpēc jāsaindējas? Tāpat kā ar visām citām sēnēm - ņem, ko pazīsti, un neņem, par ko neesi pārliecināts.
Starp citu, es pati pirms kādiem gadiem 10 biju salasījusi, kā domāju, lāčpurnus, bet tās bija bisītes, kas skaitās indīgas. Neko, garšīgas bija... :mrgr:
-
daddy, tāda tumsonība, lāčpurnus ar bisītēm jaukt!
-
daddy, tāda tumsonība, lāčpurnus ar bisītēm jaukt!
piedo, pavasara sēnes nav pavasara medus :D
-
Bēgšana kravas furgonā. Šoferis inscenē avāriju ar aizdegšanos. Vajātāji no attāluma spriež, ka izskatās šaubīgi. Tikmēr pie avarējušās mašīnas rosāmies, un šoferis saka - visu bagāžu jāsadedzina. Sāku mest apģērbu, brīžam iepauzēju ar domu - varbūt šo tomēr nesvilināt, bet, ek!, ja dedzina, tad visu. Sākumā nedeg, tad ar tādu zilganu liesmu kā gāzes plītij. Nodomāju vai tik neizdalās kādas indīgas vielas.
Un neierasti, ka sapnī nebija neviena pazīstama vai šķietami pazīstama personāža.
-
Bēgšana kravas furgonā. Šoferis inscenē avāriju ar aizdegšanos. Vajātāji no attāluma spriež, ka izskatās šaubīgi. Tikmēr pie avarējušās mašīnas rosāmies, un šoferis saka - visu bagāžu jāsadedzina. Sāku mest apģērbu, brīžam iepauzēju ar domu - varbūt šo tomēr nesvilināt, bet, ek!, ja dedzina, tad visu. Sākumā nedeg, tad ar tādu zilganu liesmu kā gāzes plītij. Nodomāju vai tik neizdalās kādas indīgas vielas.
Un neierasti, ka sapnī nebija neviena pazīstama vai šķietami pazīstama personāža.
Bet beigas, beigas kādas - paliki plika, vai trusikos?? ,)
-
Tak teica tev -bagāžu :mrgr: :mrgr:
-
Jūrmalā apm. Dubultu laukumā ir liels ūdenstornis, tagad skatu platforma. Uzkāpjot pa šaurām vītņu kāpnēm, liela stiklota telpa, var redzēt jūru, baigi uzplūdušu. Nākošajā sapņa daļā es to kā nosapņotu atstāstu mēram (ne Gatim)
-
Manā dārza mājiņā dzemdē mana mamma, sapnī reālais vecums (75 gadi, dzīvē mirusi). Domāju, kā viņai tas izdevies tādā vecumā. Skan kaut kādi kliedzieni. Mēs ar kaimiņu pāri tajā mājiņā esam, bet viņu pašu neredzam. Saskatāmies, secinām, ka mūsu palīdzība nav vajadzīga, jo vecmāte ir ieradusies, ejam ārā. Staigāju pa tomātu dobēm, skatos, ka jāravē. Redzu, ka mamma iziet no mājiņas un aiziet pa taciņu. Eju uz mājiņu skatīties. Ieeju, istabas vidū galds, uz galda zīdainis. Eju tuvāk, un zīdainis kļūst krunkaināks, pieeju tuvāk, izrādās, ka tas nav zīdainis, bet citu kaimiņu vectēvs, kurš brūnā apmetnī tup pie tā galda uz ceļiem, galva ar zodu uz galda, un nu jau pamatīgi krunkaina.
[Vajadzēja no rīta pierakstīt, beigas neatceros.]
-
Bieži tie sapņi tādi, ka liekas, nu kā var tādi murgi sakombinēties
-
Garsapņa fragments.
Esmu iestājusies jaunā darbā, izskatās, ka kāds dizaina birojs. Pagara telpa ar galdiem gar logiem, pie datoriem sēž un strādā trīs sievietes. Gaidu priekšnieci, kas man pateiks, kur sēdēt, kas jādara, stāvu, skatos apkārt, – projekti, bildes pie sienas, saprotu, ka tie ir darbi. Savajagas uz tualeti. Otrā telpas pusē logiem pretī ir vēl divas durvis. Nekādu uzrakstu nav, nevaru saprast, kuras ir īstās. Atveru vienas, kuras pa labi, – neviena nav, telpa paliela, kādi 4x6 metri. Pretējā stūrī stāv pods, pabalējušā ķiršu krāsā, bet podam priekšā gar sienu ar logiem acīmredzami darba galds kādiem 2 cilvēkiem, pārējā telpa tukša, vēl kādi skapji gar sienām. Datori, papīri. Bet pods ir. Ieeju, aizveru durvis, aizslēdzu. Pods diezgan tuvu pie galda gala, bet kājām vietas pietiks. Apsēžos, izdaru, kas darāms, paceļu acis – galds ir 2x īsāks un pretējā galda galā sēž sieviete, viņai priekšā šķīvis ar 4 šnicelēm, rokā dakšiņa un nazis... Kad iegāju, tur neviena nebija... Izeju atpakaļ tajā pirmajā telpā, kāds man parāda, ka tām durvīm blakus ir otras, uz kurām [nu jau ir] uzzīmēts tualetes simbols.
Bet no darba, šķiet, mani neizmeta...
___
Iebraucam ciemos pie vīra vecākiem, man jāsagriež kaut kāds ļoti sulīgs auglis, varbūt melone, varbūt kaut kas līdzīgs. Visi paliek istabā, t.sk. vīramāte (dzīvē mirusi). Ieeju virtuvē paņemt šķīvi. Virtuve liela, plaša, diezgan moderna. Meklēšu pa apakšējiem skapīšiem. Pirmajam skapītim kā veru durtiņas, tā nolūst rokturis – tāds centimetru liels knibucītis –, paliek man pirkstos un durtiņas izgāžas no eņģēm, bet eņģes vecas klaviereņģes un durtiņas tādas kā no padomju laika sekcijas. Skapītis tukšs, iestutēju durvis atpakaļ, nolieku to rokturīti uz galda. Nākamajiem skapīšiem durvis neizkrīt, bet šķīvju nav, daži vispār tukši. Brīnos, kāpēc tukši, viņi taču sen jau pārcēlušies uz šo dzīvokli. Apakšējos skapīšos šķīvju nav, paskatos uz augšējiem, bet tie ir lieli un augstu, pat es nevaru aizsniegt (trīsmetrīgo cilvēku zirgu tēma! :D ), taču vīramāte ir maziņa.
Tā arī šķīvi neatrodu, bet atrodu lielu paplāti. Griežu uz tās, palielos gabalos. Tas auglis ir ļoti sulīgs, sula tek. Virtuves galā liela vanna, tajā iekšā otra vanna. Saprotu, ka tā augļa sula teleportējas un krājas iekšējā vannā, bet ārējā vannā vīra brāļasieva ir satecinājusi kaut kādas saskalas, duļķains ūdens ar kaut ko peldošu. Bet ārējā vannā ūdens ceļas un vienā brīdī redzu, ka skalojas pāri iekšējai vannai – tātad visa mana sula ir sajaukusies ar notekūdeni. Brāļasieva saka, ka viss normāli, tā jābūt. Es saprotu, ka sulu atdalīt nevar, nu i štrunts, ne mana vanna, ne mana sula. Bet tagad sula krājas uz paplātes – tā tāda paliela, centimetri 80, bet nav ļoti dziļa. Domāju, ka vajadzētu nosūkt, lai netek pāri, bet negribas liekties, lai mati nemērcas augļos. Sūcu pa gabalu, sula mutē rodas un uz paplātes samazinās, – paplāte uz galda kāda metra attālumā. :D Bet garšīga, drīzāk pēc ananasu sulas garšoja.
Ar tiem augļiem ejam uz pasākumu (nesaprotama kompānija, bet vīra vecāki nenāk, drīzāk studiju biedri), vēl līdzi ir vārīti kabači un kaut kas līdzīgs. Pavēls vakars, ārā tumsa. Pieejam pie mājas uz ielas stūra, tai durvis vaļā, mūs sagaida paresna sieviete, esot muzeju nakts, lai nākot iekšā. Telpās viss pustumsā, tiek gaidīts pasākuma sākums. Ir daži mani kursabiedri, bet vispār cilvēku padaudz, kaut kur nolieku tos atnestos augļus, jāpaēd vakariņas. Kamēr ar šķīvi rokā stāvu, skatos, ka divi džeki, ar ko kopā atnācu (viens mans sen bijušais, arī tagad miris) sēž pie divvietīga galdiņa, ēd un par mani neliekas ne zinis. Es ar savu šķīvi tā arī stāvu, jo brīvu galdiņu nav, mazliet nesaprašanā, jo atnācām taču kopā, viņi aizgāja meklēt galdiņu, un tālāk pilnīgs ignors.
Eju uz citu telpu, nelielā caurstaigājamā telpā, tādā kā virtuvītē, redzu savus vārītos kabačus, ko neviens nav sagriezis, lai uzliktu uz galda, tur bija citi ēdieni. Ieeju blakus zālē, tur būšot kāzas. No sāna redzu tādu kā altāri, pie tā stāv pārītis, gar malām cilvēki. Pie altāra pieiet mācītājs – zilā saburzītā kreklā, apkaklīte vaļā un šķība – un sāk stāstīt, kā viņš nesen bijis braucienā un ko redzējis. Saku kādam blakusstāvētājam, ka visi viņi šitā – par sevi vien runā. Šķīvis ar tiem augļiem joprojām rokās. :D
_____
Nez kas tas bija par augli? Melone galīgi ne, lielāks, bet sagriezti gabali pēc konsistences līdzīgi melonei. Un garšo līdzīgi ananasam. :D
Un mūžīgā podu tēma – vienmēr izrādās, ka sēžu publiskā vietā, kur kāds staigā garām. :D Vai durvis nevaru aizvērt, vai aizslietnis līdz jostasvietai, bet pods uz paaugstinājuma vai vēl visādi brīnumi.
Nē, gulta pēc tam nav slapja... :D
-
Man arī šorīt sapnis. Ar draudzeni esam smalkā audumu veikalā, draudzene grib nopirkt lina audumu vasaras tērpam, jo sola baiso karstumu. Pētam baltu lina audumu, bet tāds diezgan blīvs, saku, būs karsti tādā vienalga. Pārdevēja atstiepj citu baķi, bet tas atkal tāds reti austs, ļoti plāns, caurspīdīgs un tur tad jāliek odere. Vai tad tiešām nekā sakarīga baltā krāsā nav, jautājam. Esot viens nupat no Francijas, bet ļoti dārgs, jo jaunākās tehnoloģijas, uzspiežot maina krāsu, var dažādus zīmējumus veidot. Draudzene saka, cena nav būtiska, lai tik nesot šurp. Pārdevēja atnes to baķi, jā, tas ir ideāls, smalks, vieglu spīdumu, uzspiežot un pavelkot parādās zīmējums rubīnsārtā tonī. Rēķinām, cik īsai bezroku kleitiņai vajadzēs. Pārdevēja jau atmēra, satver šķēres un... tad man acu priekšā pazib baiss skats, kas notiks, ja draudzene apsēdīsies un no spiediena parādīsies tā krāsa... :rat: Un es iebrēcos STOP! par izbrīnu dzirkles vicinošajai pārdevējai un draudzenei. :mrgr:
-
Rinkēvičs ir atpakaļ Ārlietu ministrijā un es pie viņa strādāju, uz tāda kā milzīga kopētāja un vēl ar papildu ekrānu virs galvas meklēju viņam bildes prezentācijai.
-
"Slaucīsiet vai prom lidosiet?", es teicu.Tā kundzīte kam to teicu turēja kaut kā trubu nevis slotu.
-
Laikam seriāla "Profilage" iespaidā man bija jāpiedalās kaut kādās kriminologu mācībās, uz kurām neesmu gatavojusies, bet ceru izmantot detektīvromānos sagrābstītās zināšanas. :) Kurss tika sadalīts grupās, tika izdalītas lapas ar uzdevumu. Teksts bija latviski, tikai tiešā runa nez kāpēc nebija iztulkota, bet atstāta spāņu valodā. "No comprendo!", es skaļi paziņoju. :?:
-
Jau vairāk kā nedēļu neēdu maizi, kartupeļus, makaronus, rīsus utt
Šonakt sapnī Bulciņas un Pīrādziņi!
Esam pie stenda, kur pats paņem un atstāj naudu. Pīrādziņi un kafijas maizītes, viss vēl karsts no Smiltenes(!). Meita un dēls lasa sev šķīvjos, es gudroju, kā to visu sarēķināt. Beidzot arī es iekožos vienā bulkā, košļāju ... un pamostos ar tukšu muti :mrgr:
-
Jau vairāk kā nedēļu neēdu maizi, kartupeļus, makaronus, rīsus utt
Šonakt sapnī Bulciņas un Pīrādziņi!
Esam pie stenda, kur pats paņem un atstāj naudu. Pīrādziņi un kafijas maizītes, viss vēl karsts no Smiltenes(!). Meita un dēls lasa sev šķīvjos, es gudroju, kā to visu sarēķināt. Beidzot arī es iekožos vienā bulkā, košļāju ... un pamostos ar tukšu muti :mrgr:
sapnis sapnī? :D ekur dažiem veicas
-
Esmu lielā kinozālē un tiek rādītas filmas. Kādas -nezinu. Aizmugurējā rindā sēž Gvineta Paltrova. Starpbrīdī visi staigā, tad sēžas atpakaļ un Gvinetai būs jāsaka uzruna. Viņa no savas vietas paziņo, ka, kamēr neatradīs pareiza toņa acu ēnas, nerunās un lai viņu nerāda.
Meklē kādu citu, kas runās, un tā izrādās es. Man pasniedz tādu kā vesti un mikrofonu. Es esmu izbrīnīta, bet vienā mierā ceļos un sāku teikt, ka man liels prieks, ka visi līdz pat vakaram skatās filmas. Mani palabo, ka vēl tikai pusdienas laiks. Tajā brīdī ieraugu, ka zāle ir galīgi patukša. Bet Gvineta savā vietā.
Sākas jauns uzvedums, ne vairs filma. Tie izrādās Kosmoss ar savu rūķīšu dziesmu. Jau nopriecājos, ka būs interesanti, bet galīgi nav tas, visi kaut kādos kankaros un nez no kurienes izlien Meža vecis, kas nemaz nav vecis, bet vecene sarkanā mētelī. Ar to arī mans pasākums beidzas.
-
Manā kabinetā bija melns ādas klubkrēsls, uz kura ar krītu apvilktas sēdoša līķa kontūras.
-
Man mājā bija ieviesies pielūdzējs. Kamēr nebiju mājās, viņš bija pārbīdījis mēbeles. Velkot skapi bija aizvilcis arī grīdas laminātu, – uz grīdas pussprīža platuma šķirba, kur var redzēt grīdas sijas. Izkarinājis savas drēbes un pie izlietnes pliks mazgāja traukus. Paskatījos, ka vispār tāds diezgan nesmuks džeks. Es viņa drēbes vācu un krāmēju kaudzēs jo galu galā man ir vīrs, kurš rīt atbrauks mājās, un ko viņš nodomās?
Ar to pielūdzēju es pat nesarunājos. Tad gludinu saburzīto gultu, tad slauku smiltis pa grīdu, tad skatos, ka tās mēbeles vispār atvestas tādas kā nebija manas. Beigās pagalmā sapulcē (vai koncertā?) sēdēju – vienā pusē tas pielūdzējs, otrā – vīrs, bet es tā kā tam pielūdzējam galvu uz pleca nolikusi.
-
Karš. Ar vīru mašīnā cenšamies tikt ārā no kara zonas. Braucam pa tiltu pāri upei. No krūmiem redzu kā uz mums šauj. Mašīna apstājas, sāk ripot atpaļ, kritīs upē. Es saprotu, ka tas ir viss. Vispirms gaidu šāviņu mugurā. Nav. Tad saprotu, ka jauksimies no tilta upē. Ahā, piepildīsies horoskopā minētais. Kaut kā mašīna apstājas. Mēs dzīvi.
-
Pļāpu atsitiens
Sapnī man bija eksāmens matemātikā, bet pamatskolu beidzot. Vienalga, neko nezināju. Man skolotāja saka -izrēķini vismaz vienu, tad būs ieskaitīts. Pie sevis domāju -man nemaz nevajag to pamatskolu pabeigt, tāpat viss ir kārtībā. Sapnī vecums mainās no skolnieces uz tagadējo
-
Biju zaudējusi derībās, tāpēc man bija viens vakars jānostrādā par bārmeni alus krodziņā.
:f-palm:
-
Biju pasākumā "tusiņš ar pirti". Pagalmā visur pa kājām auga ananasi – uz kāta, tievi, un visi ar nazi apgraizīti – kam puse nogriezta, kam no abām pusēm nogriezts. Domāju – kāpēc tik tievi, tur tak tikai serde un miza, pat nav ko ēst.
-
Servisā teica, ka manai mašīnai jāņem nost tilti. Nezinu kāpēc, bet vajag. Bet lai tos noņemtu, esot jānogriež jumts. Arī nezinu kāpēc. Bet kad viens "meistars" ar konservu griežamo lupināja nost jumtu, es pamodos :?:
-
Sapnī pamostos gultā, jo nakts vidū pie manis ielaužas padomju miliči ar suņiem un meklē manu bijušo. Iztapīgais kaimiņš (dzīvē man tāda nav), viņiem stāsta: jā, jā, sākumā viņš te piestaigāja, tad viņi dzīvoja kopā, bet tagad gan kādu laiku vairs nav manīts.
-
Mēs ar Lumbergu posāmies , ģērbāmies un ieradāmies rokkoncertā, kur arī mans dēls kaut kur aizskatuvē grozās. Sāk laist iekšā, mēs ar Lumbi skrienam apsēsties labās vietās, bet viņa negrib pašā priekšā. Zāle vēl patukša, bat tad sāk nākt kaut kādi pazīstami -aktieri_- cilvēki, dāmas ar cepurēm, kā uz Askotu. Bijušais pielūdzējs arī ar kaut kādu dīvaina paskata dāmu. Koncertu tā arī nesagaidīju, pamodos
-
Šonakt, kamēr es kaut ko laiski pindzelēju mājā sāk čupoties visādi radu gabali. Noskaidroju, ka būšot kāzas... man. Man protams, par to nav ne jausmas, bet pēc brīža sāku uztraukties. Vispirms, kādas kurpes vilkšu, tad, vai kāds ir padomājis par vietu, kur visi tusēs. Jo vairāk domāju jo lielāks stress! - pasākums liekas divos un vai kāds ir pieteicis frizieri!!!! Un kleita!, kur kleita? Vienīgais, kā tikt ar to visu galā bija ... pamosties. Un tad es tā skatos griestos un prātuļoju,- labi, kurpes, frizieres.... Kāpēc nenoskaidroju, kur (un kas) līgavainis?
-
Ir šis rīts, tikai vēlāks, vētra beigusies, bet elektrības vēl nav.
Ejam ar S k-gu aplūkot postījumus. Nu tur zari šādi tādi, nekas graujošs. Nonākuši līdz šķūnim, spontāni sākam mīlēties. Bet, sasodīts, nāk kaimiņu meitēns ar suni, kurš sāk interesēties par kaķiem šķūnī. Iespējami delikāti pārvācamies uz māju, turpinām. Sasodīts, pie durvīm klauvē.
Tā ir pastniece. Atvedusi man baltā pasta busiņā kaudzi kokmateriālu, rāda sūtīšanas deklarāciju - no Nāras, dāvinājums Sarunu forumam.
Nodomāju, Nāra gan detektīvs, manu vārdu uzvārdu vēl var samedīt, bet adresi...
Sāku atcerēties, ka čatā viņai stāstīju, ka jāceļ jauns šķūnītis, bet bik kokmateriālu pietrūkst. Nu tad atsūtījusi no savas remontējamās lauku mājas smukas durvis un vēl visko.
Man jāsaraksta savas deklarācijas - viena tāda kā amatpersonas deklarācija - amati, īpašumi, ienākumi, radinieki utt. Labi, sāku pildīt tos papīrus, skaidroju, ka SF nav juridiska persona, bet privātīpašums. Apmaina man to veidlapu, bet tur nez cik jautājumu, kas sākas ar kafijas dzeršanas paradumiem... Lūst un zūd pildspalvas. Eju iekšā meklēt, bet tur S k-gs ar pasta šoferi olimpiādi skatās, omulīgi konjaku dzerdami. Es priecīga, ka elektrība atjaunota, bet bik šokā par konjaku no rīta :mrgr:
Negribu vairs ar tām deklarācijām ņemties, sarunāju, ka pastniece nākošā rītā paņems.
Nu, fū, pamodos.
-
Man nākamais murgu seriāls. Uzaicināti viesi. Daudz viesu. Un neko nevaru atrast. Trauku nav, gaļas nav. Tik liela bļoda ar rosolu. Visi gaida svinību sākumu, es kaut ko haotiski meklēju. Un nesameklēju.
Iepriekš bija eksāmeni un diplomdarbi.
-
Sapnī darbā puiši bija iemetuši tualetes ūdens skalojamajā kastē kaut ko, kas ūdeni pārvērta sniegā un tualete nebija lietojama. Varēja redzēt nevis vienkārši sniegu, bet sniega pikas.
-
Krievijā, kaut kur Eiropas puses z-daļā atrasta kāda pils, tāda tipa lielākā Eiropā. Labi saglabājusies, pinībā autentiska, krustnešu vai kā tur celta. Saglabājusies, jo apaugusi ar mežiem, aizmirsta, tagad atvērta apmeklētājiem, muzejs utt. Attēlā kaut kas līdzīgis lorda Fārkvata pilij no Šreka tikai balta un ar vienu stūra torni, kā Pulvertornim. Ļoti augsta. Mēs ar vīru braucam ekskursijā. Pils tiešām pamatīga, zemāk vēl visādi ķieģeļu aizsargmūri, kas attēlā nebija redzami, muzejs arī atvērts, bet priekšā latviešu tūristu grupa un pie biļešu kases baigā rinda, kas galīgi nekust. Pie sevis pukojos par atpalikušajām tehnoloģijām un veco kases aparātu, turklāt, kasieris paņem pusdienu pauzi... Bet mums plkst. 15 atpakaļtransports. It kā vēl viens ap 19, taču tas šķiet ļoti vēlu. Tad nu atlikušo laiku aizpildu, līmējot pret Putinu un Krievijas valdību vērstus uzsaukumus. Izlīmēju 3 piemērotākos, bet mapē bija čupa dažādiem protestiem paredzētu. Ar lipināšanu gāja visādi, jo bieži līmi ziedu uz nepareizās puses, rokas visas līmē.
-
Kaut kāda apokalipse Krimsona stilā. Bet beigās viss sāka sakārtoties, telefonam parādījās zona, internets gan vēl nebija
-
Uzdāvināju Čārlzam III pāri zeķu :mrgr:
-
Vot neraža - kad beidzot ir brīvdiena, nav jāceļas un varētu ilgāk pagulēt, tad še tev! - uztrūkos pati no sava sapņa :angry: :mrgr:
Gribu kāpt mašīnā un braukt prom, jo esmu noparkojusies tādā kā vecpilsētā, kur citu auto neredz un droši vien vispār vispār iebraukt nedrīkstēja... Tad nu gribu ātri notīties, kamēr vēl policija nav paņēmusi mani pie dziesmas. Eju pie mašīnas, kāpšu iekšā un pēkšņi pamanu, ka labās puses riteņi tai stāv līdz ar pašu stāvas kraujas malu, priekšējais pat pa pusei pāri...Un kā man sanācis tā noparkoties?! Tumšs bija, lāgā neredzēju, kur lieku, nemanīju, ka tur krauja... Laime, ka neiegāzos! Bet tagad ta ko darīt?! Kā sākšu kustēties, varu nobrucināt malu un nogāzties. Un man vispār bail ir iekšā kāpt... Paņemt trosē nav kam, un vispār kurš tad gribēs šādā situācijā pie sava auto kabināt... Citi cilvēki arī pēkšņi visi pazuduši. Stāvu bailēs un nesaprašanā, ko iesākt, un šķiet, ka pat par policijas uzrašanos būtu nopriecājusies, bet arī tās nav...
Šito laimi, kad apjēdz, ka mierīgi guli zem sava deķīša un auto tikpat mierīgi turpat zem loga :mrgr:
-
Man paretam rādās sapņi, kur ir it kā Rīga, bet citāda. Kaut kad atkārtoti rādījās kāda "cita " iela starp Stabu un Ģertrūdes, tāda šaura un viduslaicīga
Bet šonakt abas ar meitu ejam pa Brīvības ielu un apm. kur bij. Operete iela sazarojas, nami milzīgi un meitai rādu -re, tādas ieejas arkas 2-3 stāvu augstumā ir Barselonā. Uz stūra ieraugām veikalu, it kā nejauši atrastu. Un tad sākas mans "vācējas-krājējas"īstais sapnis.
Jau skatlogā redzam zemus galdus, piekrautus ar Rīgas Porc. Fabr. traukiem. Ieejam iekšā, dziļumā kāpnes gan uz pagrabu, gan augšu. Sākam apstaigāt lielas telpas, kur skapjos izliktas visādas veclaicīgas lietas -trauki, rotaslietas, audumi. Viss skaisti iekārtots, vairāk kā kāds muzejs, ne veikals. Meita priecīgi nes lielu stikla boles trauku un glāzes. Pēc tam atrod lielu vīna glāzi, viņa arī sākšot vākt tādas masīvas lielās glāzes.
Ieraugām bufetes ar lellēm. Kad atver durvis, tur ir saliktas vēl. Fotografēju, lai aizsūtītu māsai. Cilvēki staigā, izvēlas. Nokļūstam pie kaut kādiem apģērbiem, vecām brokāta kleitām. Visa atmosfēra ir tāda mierīga, mazliet sapņaina, neviens nesteidzas. Man gan, verot vairākas skapju durtiņas, tās izrādās tikai iestutētas un gāžas ārā. Atceros krāsas , faktūras, priekšmetus, ko ņēmu rokās, pagrozu un lieku atpakaļ. Beigās esmu mazliet neapmierināta -meitai pilnas rokas, bet es nekā nevaru atrast...
-
Murdziņi par eksāmeniem ir zināma lieta, bet es šonakt stājos vidusskolā, savā reālajā vecumā. Pirmām kārtām man paprasīja ar bankas karti apmaksāt kaut kāda projekta dalības maksu :f-palm:
-
Iedomājieties, ko es sapnī redzēju - Spārku! :mrgr: Blenzu diezgan nekautrīgi virsū, jo es ta zinu, ka tā ir Spārka, bet viņa nezin, ka es esmu es, un pie sevis brīnījos, ka galīgi neatbilst tam priekšstatam, kas man bija izveidojies, nu nepavisam neatbilst :mrgr:
-
man šonakt piegulēja (jā, tieši piegulēja, glaudās klāt) skaista un smaržīga sieviete. Muļķis, vārdu nepaprasīju :f-palm: :f-palm: :f-palm:
avosj...
-
man šonakt piegulēja (jā, tieši piegulēja, glaudās klāt) skaista un smaržīga sieviete. Muļķis, vārdu nepaprasīju :f-palm: :f-palm: :f-palm:
avosj...
Oi, daddy... Ja tā būtu tā, ko ES redzēju, tad diezin vai Tu būtu dikti priecīgs :mrgr:
-
murgains sapnītis. Sākumā es ar kādu cilvēku pulciņu sēžot laivā attālinājāmies no krasta. Tad redzēju, ka kāds pliks vecis nosēdās krasta malā lotosa pozā un sāka meditēt. Tad viņam aizmugurē nogranda pamatīgs sprādziens, pēc kura sekoja kāds ducis mazāku, līdz viss krasts pazuda dūmos un ugunī. Nākošais moments, pelēks rīts mazpilsētā, sievietes lēnītēm brien uz darbu. Pirms tiek uz ražotnes teritoriju visām jātiek caur būdiņu, kas paredzēta dzimstības veicināšanai (valsts demogrāfisko rādītāju uzlabošanai). Visas atbilstošas manipulācijas veic kāds tīnis. Tad dabū papīru kuru jāuzrāda uzņēmuma caurlaidē. Vīriešus vispār neatceros, bija kāds vecītis dzīvoklī, liekas kontrolēja kārtību.
Laikam, jābeidz ziņas skatīties.
-
Eju pa ielu, ieeju biroju ēkā. izkāpju no lifta – pelēka, diezgan moderna telpa, kādi trīs rakstāmgaldi, tipa birojs. Saku, ka es te atnācu strādāt. Viena pajauna sieviete [sekretāre vienā no manām bijušajām darbavietām], saka, ka es varu viņas vietā strādāt, savāc savus papīrus un taisās iet projām. Apsēžos pie galda, sakārtoju, skatos, kas tur ir, – dažādi kancelejas piederumi, rakstu uz līmlapiņām kaut ko, kāda no citām meitenēm jautā, vai es iešu pusdienās, velku zābakus, bet vēl kaut ko sakārtoju. Tad atceros, ka pat nezinu kur iegāju. Pajautāju – ja nav noslēpums, kas šī ir par firmu? Man tā mierīgi: Bosch filiāle [īsti neatceros, bet kaut kas īss, no starptautiski ļoti lielajām kompānijām].
Izejam no kabineta, skatos, ka mēs taču esam Preses nama gaitenī.
Atgriežos mājās – māja liela, puspabeigta, tur kaut kādas viesības. Ieeju vestibilā, tur tauta uzvalkos. Paskatos apkārt, saprotu, ka šī ir viena no nedaudzajām pabeigtajām telpām, uz grīdas marmora flīzes. Nosaku, ka šī telpa man mājā patīk vislabāk. Jaunības draugs stāv man blakus un komentē, ka es esot auksta un noslēgta personība, ja man patīk vestibils.
Zinu, ka jāaiziet līdz virtuvei. Aiz vestibila ir zāle, tur notiek balle – pustumsa, dzīvā mūzika, bet dejo trīs pāri. Grīda dīvaina – kā puscaurspīgīga plastmasa, un slidena. Cauri zālei es izslidoju ar visādiem līkumiem un piruetēm, kājās parasti apavi, bet pa to grīdu var vienkārši slidot.
[Un tālāk vēl daudz un ilgi par puspabeigtu 2. stāvu, putekļiem, kaut kādām plāksnēm, balkonu bez margām, no kā neko neatceros.] Pagalmam blakus būvbedre, tur milzīgs ekskavators kaut ko rok, skatos, ka bedres dibenā pie ekskavatora riteņa iekritis kaimiņa zemes urbis. Viņš pats jau pamanījis, rāda ekskavatoristam, lai apstājas. Izvelkam to urbi.
-
Aizbraucu uz dzīvokli, ko noīrēju kaut kad pirms mēneša [citā sapnī]. Tā īsti neatceros, kāda man bija doma, to darot. Atslēdzu abas durvis, ieeju. Virtuvē nolaistas žalūzijas, nodomāju, ka, jā, es nolaidu, lai pārāk viss neizbalē saulē. Dzīvoklī krēsla, bet gaismu neieslēdzu. Istabas tukšas, uz grīdas divi palieli podi ar istabas augiem. Nodomāju, ka jāaplej taču, sen neesmu bijusi, izskatās, ka zeme sausa. Ieeju trešajā istabā, tur arī gandrīz tumsa, bet ir istabas vidū dīvains galds. Pēkšņi dzirdu krācienu. Paskatos pa kreisi krāciena virzienā – tumšajā stūrī aiz galda uz sienas var redzēt pēdu ēnu – tur kaut kāds vīrišķis guļ uz gara sola un krāc. Secinu, ka saimniece ir kādam iedevusi atslēgas, kā gan citādi tur kāds var gulēt, un ātri taisos projām. Aizslēdzu gan tikai ārējās durvis, lai ar troksni nepamodinātu. Eju pa kāpnēm un pēc tam pa ielu, telefonā meklējot Olgas numuru – jāpiezvana un jānoskaidro kas tas par tipu dzīvoklī, ko īrēju es. Atrast grūti, rokās sīpolloki un salātu bunte, tie traucē, un numurs jāmeklē kaut kādā čatā, jo nez kāpēc neesmu saimnieci ierakstījusi kontaktos.
Apstājos pirms šķērsot ielu, līdz ar mani kādi padsmit cilvēki sastājušies. Asfalts slapjš, pēc lietus, jau tumšs, spīd ielu apgaismojums - nu pilnīgs decembris bez sniega. Pārejam ielu visi reizē, ejot joprojām telefonā meklēju Olgas numuru, kas nu jau izskatās kā kaut kāda spēlīte. Pielieku soli, lai nav jāiet kopā ar pārējo baru un aizeju pa priekšu. [Vieta – reāla iela un reāls krustojums].
-
Nevajag uz nakti skatīties šaudenes, pat aci iemest nevajag...
Tas turpinājās sapnī - kaut kāda pakaļdzīšanās, kaut kādi sliktie kaut kādā ēkā tvarsta labos, apšaude. Īpaši izcēlās 2 slikteņi. Manis pašas šajā stāstā nebija, bet vislaik sekoju vienam no vajātajiem, kā pār plecu skatījos. Viņam bija pistole un, šķita, ka tūlīt, tūlīt viņš tiks galā ar vismaz vienu no sliktajiem, bet... spiež gaili un nekas nenotiek.. sliktie tik smejas. Un šis atkal spiež to gaili un pa tukšo un atkal, un atkal... nezinu, kā viņš paglābās, bet vienbrīdi šim bija iespēja apskatīt (līdz ar to arī man) šaujamo sīkāk. Varbūt aptvere vispār tukša. Tātad - Sig Sauer pistole (neprasiet, no kurienes tas :D ); aptverē viena patrona, bet vēl viena kaut kādā bundulī blakus. Un iekšā vēl veltījums iegravēts plus Ļeņina profils... :faint: Bet aptverē vēl kas cits iekšā ne tikai patrona. Ahā, laikam tāpēc sprūda... Tad nu šis izķeksē ārā lieko un ieliek to vēl vienu patronu, un dodas tvarstīt sliktos. Protams, atrod, mēģina šaut un atkal nekā... Un pamodos. Cik var... Un pamodusies nodomāju - tas džeks vispār drošinātāju noņēma?
-
Man atkal Threadus nevajadzētu lasīt pirms miega. Visādas sapņu driskas, jo naktī vairākas reizes pamodos.
1) Skatos no malas, ka vecāki dala bērnus. Vīrietim paliek viens, bet to atstās pusaudzei auklei uz ilgu laiku. Viņam prasa, vai viņš vispār atbrauks. Dažreiz būšot
2) piedalos arī es. Kaut kāda ņemšanās pa virtuvi, jo ir vienas manas vectantes bēres. Viņas māsa, mana vecāmamma briesmīgi sēro. Zārku iznes kaut kādā pagalmā, bet nez kādēļ vēl atver, un vecāmamma, melnā ziemas mētelī, ieguļas tajā (!!)un apkampj mirušo. (abas tai saulē jau gadus 30)
3) pēdējais, pēc aizmigšanas 4os.Meita ar savu skolas laiku draudzeni rīkos klases balli un man pasūta ēdienu gatavošanu. Pirmajā žuljenu. Es viņai mēģinu ieskaidrot, ka 20 cilvēkiem vienlaikus no mājas cepenes tas nav iespējams. Pamostos, un turpinu domāt argumentus. Tad atjēdzos, ka tas ir sapnis
-
Es šonakt sapnī arī uzņēmu viesus. Tā haotiski. Zigmārs Liepiņš arī bija. Tad pie durvīm piezvanīja krietni ierāvusi māsa. Negribēju viņu laist tik smalkā kompānijā :mrgr:
-
Es šonakt sapnī arī uzņēmu viesus. Tā haotiski. Zigmārs Liepiņš arī bija. Tad pie durvīm piezvanīja krietni ierāvusi māsa. Negribēju viņu laist tik smalkā kompānijā :mrgr:
māsa piezvanīja sapnī vai īstenībā?
-
Sapnī.
-
Par krāsainiem sapņiem.
Esmu atbraukusi pie savas kursa biedrenes, apm. tur, kur Daugmale, jo netālu Daugava. Viņi izbūvējuši kaut kādu piedzīvojumu pasākumu a la Straume, un istabas ir spilgti rozā. Jautāju, vai ir apdomājuši par atļauju par Straumes vārda izmantošanu. Ka pašlaik jau brīdina to nedarīt. Palika tādi domīgi
-
Sasmējos par savu sižetu :mrgr:
Mani sasniedza ziņa, ka manai bijušajai klasei jāiet par jaunu skolā, 9.klasē. Nav īsti skaidrs, kāpēc vispār un kāpēc 9., kad jau videne pabeigta, bet ja reiz vajag, tad vajag, neko nepadarīsi. Bet vēlēšanās ta nav nekādas! Kā bija, kā ne, 1.septembri es nobastoju, neaizgāju. 2. tomēr saņemos un eju, tikai ar novēlošanos, un es jau kavēju. Ceļš ved caur kaut kādu gauži nepievilcīgu rajonu, abās pusēs nelielas sašķiebušās koka mājeles... Nez, vai es pareizi eju? Atceros ceļu uz savu skolu, tur tādu mājeļu nebija vis pa ceļam... Bet būs vien pareizi, jo ieraugu no vienas tādas mājeles iznākam divas savas klasesbiedrenes. Ar bleķa spaiņiem rokās. Izbrīnījusies prasu - ko tad jūs te? Un kam tie spaiņi?! :thinking: Meitenes man paskaidro, ka šajās mājelēs esot sausās tualetes (kas man šķiet visnotaļ ticami) un viņām skolā dots uzdevums vienu tādu tualeti iztīrīt :alt: Es uz pauzes... Tad krasi izlemju - da nu nafig to skolu ar visu viņu 9.klasi! Ko man padarīs, ja reiz esmu videni jau pabeigusi, neatņems tak atestātu! Lai nu ko, bet sausās tualetes smelt es neparakstos! :mrgr: :mrgr: :mrgr:
-
Noskaņa aptuveni kā Fanfana Tulpes filmā (un es sen neko tādu neesmu skatījusies). Mēs ar S k-gu cīnāmies ar zobeniem :D Tas pie realitātes, ka es zobenu nez vai varu pacelt :mrgr:
-
Ar zobenu nav tik traki. Tāpēc zobenam ir masīvs roktura pagarinājums, lai tas izlīdzsvarotu garā asmens svaru un to varētu vieglāk ar roku novaldīt.
-
Vēsturiski ņemot, tas varēja nebūt viduslaicīgs zobens, bet "spalvas" zobens, līdzīgāks rapierim :) Dīvainākais sapnī, ka realitātē man nav pat ne slēptas agresijas pret duelantu, un, otrkārt, realitātē viņš mani ar knipi varētu gar zemi nogāzt :D
-
Tad jāsecina, ka tas bija korekts sportisks treniņš, nevis cīņa uz dzīvību un nāvi :mrgr:
-
Rāpoju pa palielu zālienu puskrēslā – tā kā nakts, bet zālienu izgaismo prožektors. Zālienā dažādi dzīvnieki izklaidus, vēl daži cilvēki. Pamanīju čūsku, parāpos tālāk no viņas. Bija lapsa, kurai iespēru tā, ka viņa aizlidoja, bet sapratu, ka man tā lapsa ir jānobeidz, citādi [nezinu, kas būs citādi, bet lapsai nedzīvot], kamēr lapsa nav atjēgusies, iespēru vēlreiz un uzkāpu viņai uz kakla. Stāvēju, nēģināju aizspiest kaklu, bet šī kā nemira, tā nemira.
["Lapsu nogalināt − tikt vaļā no nepatikšanām." Hmmm.]
-
Slepkavnieciska Tu zemapziņā, odnako :smile:
-
Man bija pravietisks sapnis. :mrgr:
Neatceros neko ne pirms, ne pēc, bet kā tāds apturēts kadrs acupriekšā mūsmāju pastkastīte un tajā līdz pusei iebāzta kā kāda lapele, kā aploksne... pie sevis pikti nodomāju, vai tiešām normāli nevar ielikt, ja nu lietus vai vējš izrauj...
Šodien nolēmu paskatīt to pastkasti, atveru un tur aploksne. :rofl:
-
Nopietni sarunājos ar kādu vecu kungu, bagātu investoru. Man mazliet glaimo, ka manus padomus uzklausa, jo paša bērnus neņem vērā. Krīt nekustamā īpašuma cenas, un viņš nopietni jautā, vai to māju Pārdaugavā nevajadzētu nodedzināt un saņemt apdrošināšanu. Es tā kā šaubos, bet tad piekrītu viņa domai. Beigās man uzdāvina ļoti smagu dīvainas formas nosūbējušu karoti. Redzu, ka sudrabs, tikai jānotīra
Apskatījos tulkā -nekas labs, jāpiesargājas no zagļiem
Amālijai labāks tulks -sudraba karote-tas uz pieņemšanu :mrgr:
-
Drošības labad zagļus uz pieņemšanu tomēr neaicini... :mrgr:
-
Vai arī -pieņemšanā sargi somiņu :smej:
-
Ja sapnī ēd ar sudraba karotīti, tad aicinās uz pieņemšanu...
-
N gadus sapņoju, ka vēlreiz studēju tajā pašā fakultātē, bet nekādi nevaru pabeigt, kaut kāds kurss ceturtais, gadi iet, man eksāmeni nekārtoti, citreiz ieeju auditorijā, kursabiedri sen jau jauni, bet man vēl diplomdarbs netaisīts utt utt. Un visu laiku sajūta, ka kaut kad taču jāpabeidz tā augstskola, kāda velna pēc es tur līdu otrreiz, bet skaidrs, ka nepabeigšu.
Šonakt sapņoju, ka esmu aizgājusi uz savu augstskolu uz eksāmenu. Tā pilnīgi no zila gaisa, neko nezinu, domāju, ka mani izmetīs, jo ieskaišu grāmatiņā vispār tukšums. Bet pasniedzējs man uzdod vienu jautājumu, galīgi nesaistītu ar priekšmetu, ieraksta ieskaitītu un iedod sagrieztus papīra kvadrātiņus (tādus ap 3x3 cm) ar numuriņiem virsū, tie jāiedod citiem pasniedzējiem. Bet vienlaikus es zinu, ka tie numuriņi paši tur nonāks. Eju uz nākamo eksāmenu, kur arī neko nezinu, bet ir tāda vispārējā sajūta, ka šoreiz es visu nokārtošu un tak beidzot pabeigšu.
:?: A dzīvē kā bija sūdi tā ir, un nekas netaisās mainīties, tikai problēmas vairojas...
Varbūt tas uz jaunām problēmām?...
-
Varb'ut ziime, ka viss jau ir zinaams (lapinjas ar cipariem), tas nav atkariigs no Tevis , neplosies.
-
Oi, es šonakt pa sapņiem tusēju ar Holmsu un Vatsonu :rofl: Vatsons apakšā tēloja apsargu, Holmss izlēca pa logu no diezgan augsta stāva, bet mani kundzīte Viktorijas laikmeta tērpā iekārtoja uz gulēšanu.
-
Esmu kopā ar divām draudzenēm (neatceros kas par cilvēkiem), viņas ieiet mājās pie Skaidrītes, vienas senas manas mammas draudzenes. Mājā īpatnēji gaiteņi zigzagā, visas durvis ir ļoti šauras. Skaidrīte priecīga par apciemojumu, runājamies, bet vairāk runā tās divas meitenes. Projām ejot, ieejam citā istabā, tur istabas vidū uz krēsla sēž pajauna sieviete, bet redzams, ka ne pie pilna prāta, viņai klēpī zīdainis bez rokām un bez kājām, tāds stīvi iestutēts. Sieviete to zīdaini netur, skatās sānis un runā kaut ko bezsakarīgu. Ejam projām.
Nonākam kaut kādā pilsētas tusiņā, liela platforma–skatuve. Tās divas draudzenes kaut kur pazūd. Cilvēki staigā, ansamblis taisās uz muzicēšanu. Pienāk man klāt pajauna sieviete, tā īsi zem 30, ļoti labi ģērbusies, kvalitatīva kosmētika – nu tāda acīmredzami bagāta smalku aprindu dāma – un sāk ar mani runāt. Jautā kāda ir mana mīļākā krāsa. Paraustu plecus, saku, ka zaļa. Ai, viņai arī zaļa ir mīļākā krāsa (skatos, ka kleita tiešām zaļa). Jautā – kāda mašīna man patīk? Pie sevis nodomāju, ka [pieņemsim] dzeltena Citroen Xsara, tāda kā ir man, bet Latvijā tādu nav daudz, taču skaļi nepasaku. Viņa saka, ka viņas mīļākā mašīna ir dzeltena Citroen Xsara. Nodomāju, ka tādas dīvainas sakritības, un ko viņai no manis vajag? Viņa saka: "... un tavs tētis ir nomiris". Nodomāju, ka sen jau miris, gadi 30 pagājuši. Un ka viņa pārāk daudz zina par mani un ne jau nejauši sāka ar mani runāt.
Kad garām iet cilvēku bariņš, aizslēpjos un bēgu, jo neko labu neparedzu.
Man kājās tenisčības ar zemām malām, bet ar ielocītām kapēm, neērti skriet. Skrienu garām apavu veikalam, domāju, ieskriešu ātri nopirkšu skrienamos apavus. Veikalam ārdurvis vaļā, apkopēja ar lielu lupatu mazgā nodilušu bēšu grīdu, divas paresnas pārdevējas stāv pie durvīm, un es saprotu, ka man tur nesanāks ieiet, jo neielaidīs. Atloku un uzvelku tās savas čības pareizi un skrienu tālāk.
Vēlreiz ieeju pie Skaidrītes, bet viņas nav mājās. Gaiteņi ir vēl šaurāki un stūraināki, durvis gaiteņa stūros tik šauras, ka knapi varu iespraukties. Tajā istabā joprojām sēž dīvainā jauniete ar to pašu zīdaini klēpī un runā. Sajūta ne pārāk omulīga, eju projām un skrienu tālāk.
Saprotu, ka man dzenas pakaļ, bet tā īsti nevienu neredzu. Izskrienu caur tuneli, pa šaurām ieliņām un esmu kaut kādas mājas 4. stāvā, lielā tukšā istabā ar lieliem logiem. Viens logs vaļā. Aiz manis ienāk bārdains tumsnējs vīrietis baltā arābu apģērbā ar elektrošoku rokā. Saprotu, ka viņš ir vienā komandā ar to dārgi ģērbto sievieti un ir man sekojis. Ko viņam vajag, – nesaprotu. Atpakaļ izejas nav, viņš stāv durvīs. Paskatos pa logu – ārā vasara, vējiņš šūpo loga vērtni, lejā rūsgans purvs. Izlecu pa logu, cerībā, ka apakšā nebūs ciets. Patiešām nolecu kā uz mīkstām nezāļu čupām, kas peld ūdenī. Tai mājai 1. stāvs kā vaļēja galerija, kas pieiet tieši pie purva, grīda ar purvu vienā līmenī. Ieeju tajā 1. stāvā – arī tukša telpa, betona grīda, betona kolonas, bet viss tāds applucis. Tur izklaidus stāv trīs jauni sīrieši gaiši zilās drēbēs (un kā es zinu, ka sīrieši? :D ), bet viņi man nepievērš uzmanību, vienkārši stāv. Ieeju pirmajā gaitenī pa kreisi, jo man ir jātiek projām.
Tālāk neatceros, bet bija vēl un daudz.
Bet kas interesanti – tam sapnim bija trīs dažādi nobeigumi. Pirmajā versijā mani noķēra un mēģināja nogalināt tunelī. Pēdējā brīdī pa pusei pamodos, izlēmu, ka man tomēr ir jāaizbēg, aizmigu, un skrēju tālāk līdz tam 4. stāvam. Tur tas arābs mani gandrīz nogalināja, bet atkal pēdējā brīdī pa pusei pamodos, izlēmu, ka var taču lēkt pa logu, aizmigu un sapnis turpinājās – izlēcu pa logu, redzēju tos trīs sīriešus utt. Pēdējā variantā, šķiet, tie trīs sīrieši man skrēja pakaļ, vicināju kaut kādu zobenu, lai tiktu no viņiem vaļā.
-
Šausmas. Tik traki man nekad nav bijuši
-
Ja es visu atcerētos, ko sapņoju sērijām, un ja to varētu ierakstīt, Holivuda varētu iet atvaļinājumā. :D
-
Es laikam baidiitos aizmigt. Man shausmenieki no nervu ripaam, beigaas konstateeju, ka pat nervostrong vai baldriaans tikpat pretiigi iedarbojas. Fui.
-
Zīdainis nebija uz labu, cik atceros...
Man mēdz būt reizēm tādi atkārtojojušies sižeti ar dažādām modulācijām, kur ir kādi tumsnēji (?) laudis kuri iemitinājušies mūsu garāžā, vai saimniecības ēkā, ar stroķiem un tā... kas no 90tajiem vai mafijas... sajūtas baiselīgas, grūti ar viņiem ko sarunāt lai pamet mūsu īpašumu, atceros, apelēju pie tā, ka iepriekš viņiem samaksājām prasīto summu un viņi solījās mūs vairs neapmeklēt, bet vārdu netur. Viņiem savi argumenti un stroķi... baiselīgi.
Ļoti nepatīkama sajūta visu dienu pēc tādiem sapņiem, labi ka nav bieži.
-
Manos sapņos nekas tāds varmācīgs nenotiek, bet darbība parasti vai nu mājā, kāda tā bija pirms pārbūvēšanas, vai kādreizējā Rīgas dzīvoklī. Mirušos vecākus redzu bieži
-
Oi, šonakt sekotajām ASV sarunām attiecīgs sapnis...
Pārbraucu mājās nez no kurienes un pagalma mastā uzvilkts ASV karogs, pilns greznos vakartērpos ģērbtu ļaužu, kungi smokingos, dāmas greznās, vasarīgās vakarkleitās, augspapēdenēs, kuru papēži grimst pagalma mauriņā kuru klāj ap 10cm svaigi sniguša sniega. Izbrīnīta ieeju mājā, tur neviena, eju uz saimniecības ēku, tur tādās spožās nerūsējošā tērauda bļodās - ap 30l tilpumā tiek griezts rasols, rosās n-tie pavāri baltās micēs. Rosols sagriezts, tiek lieta virsū majonēze no milzu kannām, bet kā samaisīt... Te uzrodas Tukkungs un saka, varētu ar kādu dēli, viens pavārs piecīgi paķer kur pieslietu, netīru dēli, un tik maisīs, tukkungs izrauj no rokām - ne jau tādu un dodas ēvelēt un slīpēt a'la airi. Es stāvu, skatos un jautāju, kas šeit, sasodīts, vispār notiek??? Tukkungs atbild, ka arī īsti neesot lietas kursā, bet itkā Trampa un Melānijas kāzas...
Nesam to airi - karoti uz šķūni un pamanām, ka uz tādas kā griezošās platformas, valša pozās stāv Donalds ar Melāniju. Izskatās kā vaska figūras, saku. Tad jau laikam patiesi kāzas...
Atdodam rasolu jaucamo airi un Tukkungs saka, ejam gulēt, mūs neviens par neko nav informējis, lai paši ņemas...
Agri no rīta pamostamies no ļoti skaļas mūzikas - uz tās griezošās platformas Tommy Cash ar savu Expresso... pagalms piemētāts ar plastmasas vienreizlietojamo trauku drazu, šur tur vēl pa kādam atlūzušam kāzu viesim. Pienāk tas Tommy Cash dejotājs kurš no Daugavpils un jautā, cik vēl reizes viņiem jāizpilda tas Expresso, skatītāju jau tāpat vairs nav, varbūt var doties mājās...
-
Mēs ar Joko Ono vadījām kaut kādu lielu pasākumu.
-
Sapņa noslēgumā man bija iedota kaut kāda baigi zema sporta mašīna un Miera iela bija galīgi izrakāta, meklēju citu ceļu un tur tas pats
-
Rīta sapnītis.
Neko nenopirkusi veikalā, iestājos rindā pie kioska, kur pārdod saldētus dārzeņus. Būda netālu no kanāla, centra pusē. Pēkšņi skatos -pa otru krastu tā kā no krūmiem izbrien alnis, tad vēl viens un kopā 8! Beigās viņi nāk ārā no lielas alas Bastejkalna pakājē un rindā kāpj augšā pa nogāzi. Pa to laiku pienākusi mana rinda, meklēju pleca somu. Tā mētājas zemē, jau paceldama zinu, ka maks nozagts. Nu neko. Eju uz stacijas pusi un pēkšņi satieku kursabiedru PB, kas pērk avīzi. Lūdzu, lai nopērk man arī, jo maks nozagts. Kāda laime, viņš varēs piezvanīt manam vīram, lai nobloķē karti. Bet viņš tik runā un stāsta, telefons jau rokā, bet nezvana
-
Man vispār bija kreizī sapnis, ar reālo dzīvi nekādā sakarā... :) Ciemojos pie draugiem citā valstī, un šie man piedāvā seksu trijatā. Nekādas vēlmes man nav, bet atteikties nebūtu pieklājīgi. Šie redz, ka neizrādu nekādu entuziasmu, un piedāvā man kaut kādu tableti, kas it kā uzbudina un stimulē. Noriju un atslēdzos, izrādās, ka tās bija miegazāles. :) Tā arī sapnī nenoskaidroju, ar ko tas viss beidzās, bet bija smagas aizdomas, ka mani vienkārši izjokoja. :)
-
skatos, neviens neko nesapņo, sarijās uz nakti jēlus tomātus un tad svaidās pa gultu bez sapņiem :f-palm:
toties ES - aizvakar noskatījos filmu par Trampu dinastiju Donalda Trampa privileģētā dinastija. Dokumentāla filma / Ieraksts / REplay.lv (https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/352824/donalda-trampa-privilegeta-dinastija-dokumentala-filma) (vispār baigi dzeltenā, ar Melānijas kailbildēm) un naktī sākās...
sapņoju, ka esmu uzaicināts pie Trampa uz neformālu tikšanos... ne ASV, bet Latvijā, ķip Vecrīgā... nāku, šis pie durvīm sagaida, zilā uzvalkā, sarkanā šlipsē "līdz kulei" /sapnīts krāsainais/ :D
sasveicinos, dodu roku, saku (angliski) - es esmu ... /oi, čuķ izpļāpājos/, no Latvijas.
šis tā ironiski - ar publisko tramvaju atbrauci??
a man uzreiz škrobe, es saku - privātais tramvajs not efficient!!
šis saverkšķī ģīmi un sāk spiest man roku, bļe!!
es spiežu pretī!!
viņš vēl vairāk saverkšķījās... un iesper man pa kāju!!
...pamodos
:lv:
-
daddy sapnis līmenī, frāze par tomātiem vispār hīts, es reāli lokos, cenšoties nesmieties :smej:
-
Ar ko nu kurš pavada kopā laiku... Es biju kopā ar faraonu Ramzesu. Tulks tulkoja angliski. Pamodos un domāju - Ramzesa laikā par britu ciltīm neviens nezināja :fp:
-
Tā iet, ka uz nakti ziņas par ātro palīdzību palasa...
Tādā pļaviņā ieraugu, kā spēlējas maza stirniņa un neliels brūns sunītis. Nopriecājos, ka stirniņa gandrīz ļauj sevi noglāstīt un ieraugu, kā abi blakus sagūlušies. Pēkšņi saprotu, ka sunītis stirniņu smacē! Tur ķepās tādu kā to poda štopējamoun piespiedis pie purna. Es atrauju nost, bet stirniņa jau neelpo. Tad es sāku viņu mākslīgi elpināt!! No mutes mutē! Vienlaikus apjēdzot, ka nemaz neprotu, kad jāpūš un kad jāspiež uz krūšukurvi. Brīnumi nenotiek un stirniņa ir beigta...
-
Pat zinu kuru rakstu vakar lasīji :rofl: bet nosmacēt ar vantūzi, oriģināli... :)
-
Pat zinu kuru rakstu vakar lasīji :rofl: bet nosmacēt ar vantūzi, oriģināli... :)
tas jau gandrīz kā plāns, ne? :mrgr:
-
Man atnests biezs sējums parakstīšanai. Jāparaksta katra lapa. Paskatos -tas ir līgums par bērna pieskatīšanu. Man jautā, kad tad nākšu uz darbu -nedēļa jau pagājusi. Sabīstos un pamostos. Un saprotu, ka man ne uz kādu darbu nav jāiet :clap:
-
Man atnests biezs sējums parakstīšanai. Jāparaksta katra lapa. Paskatos -tas ir līgums par bērna pieskatīšanu. Man jautā, kad tad nākšu uz darbu -nedēļa jau pagājusi. Sabīstos un pamostos. Un saprotu, ka man ne uz kādu darbu nav jāiet :clap:
laimīgie pensionāru sapnīši... :yes: :yes:
...man vēl 4 gadi jāmokās, līdz ko tādu varēšu nosapņot :(
-
Esmu aizbraukusi uz palielu iestādi (Cēsīs?), nolieku mašīnu pie ēkas, ieeju. Nalielā zālē, tadā kā palielinātā bērnudārza grupiņas telpā, sēžu, man blakus akla apmēram 10-11 gadus veca meitene, ļoti simpātiska (tipa bildē no filmas, tikai acis vaļā, bet nekustīgas), rāda burtnīcas, kurās pieraksta savas domas. Lasu un saprotu, ka tas ir izcils talants, un tos ierakstus ir vērts publicēt. Ir vēl apmēram 12 gadus vecs puika ar dzejoļiem. Arī izcili talantīgiem. Lasu vairākas reizes (meitenei ir sarakstīts kā grāmatas saturs, bet katra rinda ar kolosālu domu). Nojaušu, ka esmu kādā bērnunamā. Stāstu skolotājam, ka bērnu rakstītais ir izcils, ka vajag izdot grāmatiņu, es presē strādāju, redzu, ka ir vērts. Ka mēģināšu izsist finansējumu, uzrakstīšu projektu. Vienojamies, ka izdosim grāmatiņu, viņš man iedod parakstīt līgumu – plastmasas plāksni ar bumbuli galā, kā saplacinātu atsvara cilindru –, bet skatos, ka līgumu jau ir parakstījusi mana krustmāte. Pabrīnos, bet nodomāju, ka viņa ir nodomājusi, ka tas attiecas uz viņu, jo ir tuvu Cēsīm. Ielieku līgumu kabatā. Eju projām, pa ceļam vēl runāju ar galveno medmāsu par talantīgiem bērniem. Eju pa šauriem gaiteņiem ar slīpām sienām, griestiem, viss ar padzeltējušu koka apdari. Izeju ārā. Lai tiktu uz ielu, pie ēkas ir tikai liels, slīps panduss – ap 20 m platumā un vismaz stāva augstumā, bet tik slīps, ka noiet nevar, jāšļūc. Man blakus vairākas kundzes, kam arī jātiek lejā, izturas tā, it kā tas normāli, runā, ka nav taču problēmas noslīdēt, bet pašas stāv. Atceros, ka es nepierakstīju galvenās medmāsas telefona numuru, eju atpakaļ. Vestibilā no tālāka stūra mani apsauc kāda sieviete – kur es ejot. Pagriežos, saku, ka es nepajautāju dažas lietas, viņa paskatās, atpazīst un saka, lai es eju tālāk.
Aiz vestibila caurstaigājama zāle, tur vairāk cilvēku. Man garām apķērušies kā čomaki, iet MP (bijušās darbavietas direktora vietnieks) un MT (tās pašas sfēras augsta līmeņa darbinieks), abus pazīstu dzīvē, ar pirmo vienmēr laipnas un sirsnīgas sarunas. Tagad viņš ir dusmīgs – ko es te meklējot, ko spiegojot. Saku, ka es pavisam citā jomā, kas ar viņu darbību nav saistīta. Viņi aiziet tālāk, nobrīnos, kas ar viņu noticis. Ieeju blakus telpā – lielā tukšā gaitenī – satieku to medmāsu, viņa mani atceras. Parunājam vēl, lūdzu, lai viņa man atsūta uz e-pastu arī citu bērnu sarakstīto, jo noteikti ir vēl daudz pērļu. Eju projām atkal pa to šauro, šķībo gaiteni, bet izeju grūti atrast. Trāpu tualetē, kādā kabinetā, nonāku pie sienas, kur var atvērt nelielas durtiņas tādā kā liela, resna, izgriezta burta (H?) formā. Izspraucos ārā, pagriežos – tieši blakus tam H burtam atveras normālas durvis. Šoreiz normālas kāpnes noved līdz ielai.
Atceros, ka atkal es tai galvenajai medmāsai nepajautāju telefona numuru un neiedevu savu e-pastu, bet nodomāju, ka līgumā taču ir, un ka man jābrauc projām. Meklēju savu mašīnu, bet neredzu. Atceros, ka jāmeklē ēkas otrā pusē, jo esmu izgājusi cauri ēkai. Eju gar māju, nonāku līdz otrai pusei, kur trīs ielu krustojums un mikroskopiska stāvvietiņa pie laternas staba, kur stāv mana mašīna. Paskatos atpakaļ uz ēkas durvīm – pie ieejas uzraksts "Ģintermuiža". Iekapju mašīnā, saku braukt, bet vai nu bremzes nestrādā, vai uz ielas nenormāls ledus – mašīna praktiski nav valdāma. Ieliņas tur ar slīpumu, slīdu šķērsām, jau gaidu, ka tūlīt būs ar pasažiera durvīm pret stabu, bet trieciena nav, nesaprotamā veidā esmu paslīdējusi tam stabam garām un braucu tālāk...
* Par ģeogrāfiju sapnī, lūdzu, nepiesieties!
-
Esam ar ģimeni aizlidojuši uz Spāniju. Pēs pastaigas pa kaut kādu abstraktu pilsētu ieejam paēst mazā pašapkalpošanās kafejnīciņā. Tāda vienkārša ieskrietuve. Daži cilvēki izvēlas ēdienu, mums vsiem rokās šķīvji, esam uzlikuši ceptas zivis. Sāk šūpoties grīda, ārā var dzirdēt sirēnas, saku, ka zemestrīce. Kafejnīcā esam mēs, pārdevēja, vēl daži cilvēki. Viņa saka, ka jāiet ārā un dodas uz tumšu gaiteni blakus letei. Es vēl uzgrābju uz šķīvja rīsus, jo ēst gribas, un mēs sekojam viņai. Zemestrīce nav stipra, bet grīda kustas.
Izejam aiz kafejnīcas lielā terasē – kā uz balkona. Zeme vairs nešūpojas. Uz ielas mazliet zemāk par mums stāv cilvēki un skatās debesīs aiz kafejnīcas, mums aiz muguras. Pagriežamies, bet ēka aizsedz skatu. Paejam līdz stūrim, lai redzētu uz ko viņi skatās. Tur terase nav plata, bet debesis var redzēt. Ārā patumšs, krēslo. Debesīs ap Mēnesi, no kura redzams neliels līkumiņš, ir sazīmētas baltas līnijas – kocentriski apļi, bultas no dažādām pusēm norāda uz Mēnesi, kaut kādi skaitļi un blakus mēnesim sarkans punkts.
Kamēr mēģinu saprast ko tas nozīmē, mēness vietā notiek violets sprādziens un tas violetais mutulis krīt zemē mūsu virzienā. Viss notiek ātri, daudz padomāt nepaspēju. Zemē nokrīt ne Mēness, bet tas sprādziena mutulis – starp mums un sprādziena vietu netālu no kafejnīcas. Kaut kur bēgt nav laika, pagriežu muguru, ievelku elpu, aizspiežu ausis, degunu* un aizžmiedzu acis.. No muguras uznāk stiprs silts gaisa vilnis, bet nenokrītu, jo stāvu pie margām. Kad vējš pāriet, atveru acis. Visi cilvēki uz ielas stāv tādām glupām sejām – kas tas tagad bija? Paņemam šķīvjus, ieejam atpakaļ, apsēžamies pie galda, tur arī divas manas klasesbiedrenes. Jautāju, kurš var piezvanīt pazīstamiem uz Zviedriju vai Somiju, vajag piezvanīt un pajautāt, kas pie viņiem redzams, jo ir neticība, ka tas ir reali.
Izejam no kafejnīcas, tāda trauksmaina sajūta, ka nu ir globāli sūdi, kā tikt mājās un ko vispār darīt. Bet tajā pašā laikā doma, ka kaut kā mūs čakarē kaut kas šajā visā nav kārtībā. Sēžam [viesnīcā?], paskatos telefonā, kur ir pieslēgums pie tās kafejnīcas novērošanas kameras – telpa pilnīgi tukša, bet var redzēt logu, aiz kura kustas ainava – tā māja brauc projām.
Kādā brīdī puikas ir noklīduši, nepasakot kur iet. Meklēju pa ielām. Satieku cilvēku bariņu tipa no bērnunama(?). Tajā mierīgi smaidošs mans jaunākais, viņam blakus neliela auduma sieviete pārjautā vai tas manējais, un aiziet pajautāt kādam vai drīkst puiku palaist.
Šoreiz Spanijā visi runāja latviski. :mrgr:
* Uzreiz skaidrojums, pirms kāds ir piesejies – ar īkšķiem aizspiež ausis, ar rādītājpirkstiem – nāsis. Es kaut kad bērnībā mēģināju vai to var izdarīt, lai nav tā, ka tikai aizspied degunu, bet bungādiņām "čau", vai aizspied ausis ar rādītājpirkstiem, un plaušas izbeidzas.
-
Joprojām lasu Neiburgas digitālo dienasgrāmatu. Viņa sapņo nemitīgi un pieraksta. Lielākoties visādas bailīgas šausmas, apdraudējumu. Tie, kas nelasa mūsu foruma sapņus, varētu brīnīties. Kopumā pie mums sapņi ir interesantāki
-
Ar vīru un bērniem sēžam istabā, spēlējam kārtis. Vakars, aizkari pa pusei aizvilkti. Aiz loga lidinās reaktīvais iznīcinātājs Pielido pie mūsu loga, nostājas gaisā vertikāli uz astes un stāv. Istabā ienāk kaut kāds armijnieks tipa pulkvedis un saka, ka mums jāatver logs. Peeju, atveru, bet atkāpjos. Iznīcinātājs tāpat vertikāli sāniski ielido istabā, ar visu uguns strīpu pakaļā. Nobrīnos, ka palodze neapdeg, ka lidmašīna tomēr tik maza, ka ietilpst parastā logā, un trokšņa nav nekāda. Tāpat stāvus iznīcinātājs izlido cauri istabai un izlido pa tām durvīm, pa kurām jau ir izgājis ienākušais pulkvedis. Tā arī paliekam īsti nesapratuši WTF.
-
Wow, Tu paguvi iznīcinātāju arī nofočēt :D
-
Lēni lidoja. :rofl:
Labi, labi, fotošops. :blushing:
-
Laba doma - vizualizēt sapņu ar AI palīdzību :smile:
-
AI es nemāku apseglot, pāris reižu mēģināju, – galīgi nesanāk tas ko man vajag. Bet varbūt tas bija sen un tagad šis ir progresējis... Protams, būtu vienkāršāk nekā pašai šņakarēties, meklēt, krāsot bildes un vēl piezīmēt trūkstošo.
Bet kaut kā gribas to vizuālo bildi, ja šī man acīs stāv. Apraksts tomēr nav tas.
-
Bet kaut kā gribas to vizuālo bildi, ja šī man acīs stāv. Apraksts omēr nav tas.
Vari necensties, tāpat nebūs tas. Sapnī ir emocijas, smaržas, taktīlās izjūtas...
Vienvakar izlasīju reno ierakstu par Andras dienasgrāmatām un sapņoju, ka bērnības dienu kaimiņiene sarakstījusi romānu un kā pielikumus beigās par savu laulības dzīvi ar vienu un ar otru vīru. Atšķīru to riktīgi biezo grāmatu un šķīru uz tiem pielikumiem :rofl: o, tik smalki pat papīrs izvēlēts - pirmajam vīram tik glāsmains, ne ta zīdpapīrs, ne ta krītpapīrs... otrajam ar tādu raupju graudu kā labam akvareļpapīram, bet asāks, kā ar skaidu vai smilšu piedevu... vēl padomāju, cik viņai bijis svarīgi to ne vien uzrakstīt, bet pat papīra tekstūrā ievīt...
-
Bija rauts.
Tramps nevarēja atrast vietiņu pie galda.
-
Tad laikam jācitē pats Tramps par uz sarunām neaicinātajām valstīm - ja neesat pie galda, tad iespējams, būsiet ēdienkartē... :mrgr:
-
Sapnī bija tuss ar bijušajiem kolēģiem un tāda kā maskarāde. Es izdomāju, ka būšu pulkstenis - tāds apaļš, klasisks analogais modinātājs. Vajadzēs tikai apaļu ciparnīcu no papīra un spiežampogas vietā man ir panama, ko uzlikt uz galvas. Visi tur drudžaini rosās, tā kā plāno vēl kaut kur braukt ar autobusu "uz pilsētu", izdomāju, ka nopirkšu tur papīra loksni, ja šeit uz vietas neatradīšu. Sāku pļāpāt ar vienu kolēģi - neidentificējams čalis, bet man labi pazīstams. Šis saka, ka aptīsies ar tualetes papīru un būs pulkstenis. Es saku, ka arī būšu pulkstenis, bet tas nekas - varēsim uzstāties kopā: "Tu būsi garais stacijas pulkstenis, bet es parastais modinātājs". Čalim doma patīk, ejam meklēt vienu kolēģi (šī ir ļoti konkrēta meitene ar vārdu un izskatu, kas atbilst tiem, kādi ir dzīvē), kas mums tāda kā "aktivistka", prasīt par papīru. Jā, viņai esot. Un te es biju spiesta pamosties, jo atkal zvanīja modinātājs... Bet bija jauki vismaz sapnī atkal izjust to kolektīva draudzību un vienotību, kas dzīvē ir reti sastopama, bet man bija prieks to baudīt ilgus gadus.
-
Sapnī bija tuss ar bijušajiem kolēģiem un tāda kā maskarāde. Es izdomāju, ka būšu pulkstenis - tāds apaļš, klasisks analogais modinātājs.
Pamatskolā Jaunā Gada sarīkojumos bija masku gājieni ar labākās maskas apbalvošanu. Labākā maska gadu no gada bija modinātājs - riktīga karkasa konstrukcija, pamatīgs veidojums, kurā vecmāmiņa uzvaroši iestūķēja mazu puikiņu no jaunākām klasēm ar nelaimīgu seju... vismaz gadus trīs to atceros, vēlāk laikam zēns izauga un neietilpa, vecmāmiņas triumfa brīdis apbalvošanās bija beidzies...
-
Sapnī biju iemīlējusies. Iemīlēšanās sākumā. Miers un maigums. Joprojām sapņa varā.
-
Sapnī biju iemīlējusies. Iemīlēšanās sākumā. Miers un maigums. Joprojām sapņa varā.
...te pienāca Kindzulis un pajautāja: dupsī dosi?? :mrgr:
-
...te pienāca Kindzulis un pajautāja: dupsī dosi?? :mrgr:
Iedomājies, kāds man tagad būtu aplauziens, ja iemīlēšanās objekts būtu Tu.
-
Iedomājies, kāds man tagad būtu aplauziens, ja iemīlēšanās objekts būtu Tu.
es neesmu Kindzulis :?: es pajautātu smalkāk!! :talking:
-
Nenormāli reālistisks sapnis -priekšmetu faktūra, smarža
Ievadā citāts no Pamestajiem noslēpumiem:
Mīlu lietas, ko radījušas cilvēka rokas-varbūt tas ir vienīgais, kas manī palicis no fiziķa. Kad skrūvēju vaļā vecu pulksteni un, paklājis apakšā samta drāniņu, kā reiz darīja vaciks, lieku citu citai līdzās sīksīciņas, ideāli precīzas -kā dzīvas būtnes- skrūvītes, un redzu vidū rūpīgi, kā ligzdiņā, ierīkoto saprātīgo mehānismu, man ir sajūta, kā man no iekšpuses it kā pieskartos silta ķepiņa: šīs lietas vēl ir dzīvas, tās elpo - atšķirībā no tām, kuras sērijveida lavīnā gāžas pār mums šajos laikos
Var jau būt, ka tieši šo rindu iespaidā manā sapnī mēs šķirojam mantas vecā rakstāmgaldā -kaut kāds neparasts zelta pulkstenis, pustukša sakaltušu akvareļkrāsu kaste, apbružātas kārtis
-
Liku kastē pudelītes ar tonālo krēmu – caurspīdīgas, no kurām var izspiest krēmu kā no šķidro ziepju pudelītes. Izcēlu vienu, rādīju kaut kādai sievietei:
– Un pēc tam viņi varēs katram iespiest vienu “šļuk!” tādā mazā trauciņā kolas korķīša lielumā.
Esam ārā, stāvam uz betona seguma, diezgan saulains. Izdomāju izķemmēt matus un secinu, ka man no to ārzemju (varbūt pat ārpuszemes) krēmu kārtošanas ir galvā kukaiņi. Noliecos uz priekšu un metodiski ar suku ķemmēju šos ārā no matiem, sabirst krietni daudz. Mati biezāki un garāki nekā man pašlaik. Kukaiņi ir trīs veidu: vieni apmēram kā parastas utis – gaiši, bet ap centimetru garumā, otri mazliet lielāki, kā uzbarotas skudras un melni un trešie ap 4-5 cm lieli koši zili tādi kā kāpuri.
Esam tur trīs, saku pārējām meitenēm, lai bradā nost tos, kuri lien projām (jo man šķiet, ka viņus kā jau ārpuszemes dzīvību nedrīkst palaist dabā), bet vidū lai atstāj, jo man tie kukaiņi jānofotografē. Fotografēju ar telefonu pāris kadrus, tad pasniedzos un paņemu no galda savu veco spoguļkameru. Safotografēju visādos veidos, beigās betona laukums ir kļuvis par telpu, no kuras izejam Preses nama gaitenī. Tur uz grīdas guļ liela dzīva zivs, tāda ap metru, krāsojums kā patumšai līdakai. Paņemu zivi un eju pa gaiteni. Nākamās durvis atvērtas, tur stāv viens ļoti sen bijis kolēģis un runā ar kādu vīrieti. Iedodu viņam to zivi, tipa viņš te strādā, gan jau kaut ko izdomās, bet es esmu tikai garāmejot ienākusi.
Atkal esam ārā, bet citā vietā, sēžam ar vēl kādu cilvēku uz betona bluķiem, un turpinu fotografēt visādus kukaiņus, kas nemaz negrib pozēt un izvairās. Bildes sanāk viduvējas, jo šoreiz slikti fokusējas kamera – asums uz fonu, ne kukaini. Ieslēdzu autofokusu, pafofografēju vēl. Vienā brīdī izvelku no kabatas veco mazo Nokia telefonu, ekrāns darbojas un izskatās normāls, mazliet apskrāpēts, bet baterijas vieta tukša, plakana un ieņurcīta. Noknibinu vāciņu – tur tikai kaut kāds šķidrums kā no iztecējušas baterijas. Tas cilvēks, ar ko esam kopā, saka:
– Re, no šejienes arī rodas tie visi kukaiņi.
[Šoreiz utis un zivis nezīmēšu. :D ]
-
Utis ir uz naudu.
-
Pīpēju
-
Šonakt bija sapnis par kurā notiekušo vēl tagad jūtu vainas sajūtu, gribas ko labot, vērst par labu, bet nav iespējams, jo esmu pamodusies un tas ir bijis tikai sapnis.
Ar meitu esam kaut kādā lielveikala ēkā, kur man konsultācija ar banku kredīta jautājumā. Pēc konsultācijas meita ierosina pastaigāt pa veikalu, jo nepieciešama kleita izlaidumam. Staigājam, viņa piemēra, bet nekas neder. Tad iekāpjam liftā, kas izrādās kaut kāds ātrgaitas. (vēl tagad jūtu, ka atrodos tādā kā bezsvara stāvoklī). Izkāpjam no lifta un esam kaut kādā pilsētā - rūpnieciskā rajonā. Izrādās - Krievijā. Lai tiktu atpakaļ, jāiet diezgan tālu līdz tiltam (tilts tāds kā Kuldīgā) un tas jāšķērso. Saprotu, ka esam briesmās, jo nav ne pases, nedz vīzas, nedz naudas. Nekā. Un tā ir ienaidnieku zeme. Ejam. Meita tā kā saniķojas un atpaliek. Es nonāku pie tilta un izrādās, ka ik dienu, reizi stundā, skrienot pāri tiltam var tikt pāri robežai. Kaut kā uzraušos un barā ar citiem skrienu un pārskrienu pāri. Esmu drošībā. Bet tad saprotu, ka meita palikusi tur. Viena. Briesmās. Un nezinu vai viņa sapratīs kas jādara, vai tiks drošībā.
Pamodos. Un jūtos briesmīgi, jo esmu kaut kā nodevusi pati savu bērnu.
-
Šonakt bija sapnis par kurā notiekušo vēl tagad jūtu vainas sajūtu, gribas ko labot, vērst par labu, bet nav iespējams, jo esmu pamodusies un tas ir bijis tikai sapnis.
Ar meitu esam kaut kādā lielveikala ēkā, kur man konsultācija ar banku kredīta jautājumā. Pēc konsultācijas meita ierosina pastaigāt pa veikalu, jo nepieciešama kleita izlaidumam. Staigājam, viņa piemēra, bet nekas neder. Tad iekāpjam liftā, kas izrādās kaut kāds ātrgaitas. (vēl tagad jūtu, ka atrodos tādā kā bezsvara stāvoklī). Izkāpjam no lifta un esam kaut kādā pilsētā - rūpnieciskā rajonā. Izrādās - Krievijā. Lai tiktu atpakaļ, jāiet diezgan tālu līdz tiltam (tilts tāds kā Kuldīgā) un tas jāšķērso. Saprotu, ka esam briesmās, jo nav ne pases, nedz vīzas, nedz naudas. Nekā. Un tā ir ienaidnieku zeme. Ejam. Meita tā kā saniķojas un atpaliek. Es nonāku pie tilta un izrādās, ka ik dienu, reizi stundā, skrienot pāri tiltam var tikt pāri robežai. Kaut kā uzraušos un barā ar citiem skrienu un pārskrienu pāri. Esmu drošībā. Bet tad saprotu, ka meita palikusi tur. Viena. Briesmās. Un nezinu vai viņa sapratīs kas jādara, vai tiks drošībā.
Pamodos. Un jūtos briesmīgi, jo esmu kaut kā nodevusi pati savu bērnu.
1. neitrāls zvans meitai, ķip kā vīrs, darbs, bērni, sunīc??
2. baznīca, svecīte
3. balzāms, šnabis, konjaks, martini (kas Tev garšo) dubulta deva
:big_hug:
PS. man ar šonakt kaukādi murgi bija par auto atstāšanu aizdomīgā vietā, no kā bija saliktas logā kvītis - gan par tuvu SLIEDĒM, gan par AZBESTA piesārņojumu, gan vēl kautkas... došu šodien sievai pastūrēt, ne? :D
-
Trauksmi izraisošus sapņus vajagot kādam izstāstīt :)
Man - nekā trauksmaina, tikai mājā dīvains lifts, kas ar kaut kādām maģiskām gliemežvāku kombinācijām jāvada :)
-
Trauksmi izraisošus sapņus vajagot kādam izstāstīt :)
Man - nekā trauksmaina, tikai mājā dīvains lifts, kas ar kaut kādām maģiskām gliemežvāku kombinācijām jāvada :)
Tieši tāpēc padalījos šeit :big_hug:
-
kolēģim no ledusskapja fenderēju Kāruma sieriņus
-
es pateicu vīram, ka šķiros no viņa :faint:
-
E-veselības lapā vajadzēja logoties caur TV6 lapu :alt:
-
Eju uz kaut kādu pasākumu pie klases biedrenes. Ceļš zināms -taisna iela, pāri sliedēm un tad jau tūlīt būs. Man pie saites arī mazs, balts sunītis.
Pārejam pāri sliedēm, tur ziedoši ceriņkrūmi un tālumā 2 meitenes(?) lauž zarus un skaļi sarunājas. Man pēc balsīm izliekas, ka tā ir J. un N. (mirusi) , eju tuvāk, izrādās, ka nē, svešas. Eju tālāk un pēkšņi kaut kā viss sajūk. Ielas nepazīstamas, lai arī rajons it kā īstais. Man vajag Āgenskalna ielu, bet neviens tādu nezin. Tālumā redzu baznīcas torni un pa ielu aizbrauc smagā mašīna, piekrauta ar ziedošiem ceriņiem
-
Dikti centos vienu puisi, narkomānu, atrunāt no viņa postošā ieraduma, ap kaklu apkritusi. Smuks tāds puisis bija, man patika :mrgr:
Tikai priekš kam tai pat laikā es pati pirku pulverīšus, ko lietot, protams, netaisījos, galīgi nav skaidrs. :mrgr:
-
Sapnī skrienu, aizķeras kāja. Pamostos no tā, ka noraustos kā paklūpot. Prātoju, kā tas viss sasaistīts :?:
-
Ka smadzenes reaģē momentā. Vai pat nojauš
-
Ja sapnī tiek nomušīts, tad jāmirī nost reāli?
-
Nu a ja sapnī redzi, ka bijušajam klasesbiedram tualetē uz papīra lapas nokrauta kaku kaudze, un vēl pāris čupas pie poda - tad mož jāzvana un jābrīdina? :D
Bet tas, ka miegā smadzenes mazliet savādāk izjūt laiku, ir fakts. Kermenis jau sāk just tuvojošos raustījienu, tu par to sapņo, un tad rumpis noraustās. Tās ir sekundes daļas, kas sapnī šķiet garas.
Es atceros bērnības sapni. Ar mammu sēžam pie galda, viņa šuj ar šujmašīnu. Pēkšņi nodziest gaisma, viss kļūst tumšs un kaut kāds krakšķis, blīkšķis... Es prasu mammai - vai tev šujmašīna nokrita?
Un pamostos gultā nakts vidū, vējš ir atrāvis logu un atvērtais logs nogāzis puķpodus no palodzes. Bet tak vēl paspēju pajautāt vai šujmašīna nokrita, lai gan uzlēcu kājās momentā.
Tumsa acīmredzot iestājās tad, kad logs sāka vērties un es sāku mosties.
-
Sapnī skrienu, aizķeras kāja. Pamostos no tā, ka noraustos kā paklūpot. Prātoju, kā tas viss sasaistīts :?:
Ko tad lai saka cilvēki kuri sapņojot runā vai smejas balsi, vai spiež auto pedāļus... viss jau kurā miega fāzē tiek sapņots.
-
Pamodos nesamērīgi agri, uztraukusies . Uff, autiņš stāv tak tepat sētā. Sapnī biju aizmirsusi, kur nolikta, prātā zīmēju plānus un staigāju pa apkārtējām ielām it kā pie Stradiņiem. Jo biju tur izsaukta un divas visumā simpātiskas un saprotošas dāmas man pasaka, ka par acu operāciju tomēr vajadzēšot maksāt 800 eur. Esot pārskatīti tarifi. Pretojos, un saku, ka labi, par to, kas vēl būs, maksāšu, bet par jau uztaisīto un samaksāto (15 eur) gan nē. Bet vispār apstrīdēšu un rakstīšu protestu. Tad eju ārā un sāku meklēt mašīnu
-
Jau pāris naktis redzu savu dzimto ciemu un skolu, kurā kārtojamas visvisādas darīšanas. Sapnī tiekos un komunicēju ar konkrētiem skolasbiedriem ar kuriem dzīvē nekad neesmu komunicējusi. Acīmredzot zemapziņā kaut kāda trauksme, jo tūlīt paredzams tāls, eksotisks ceļojums no kura nedaudz sāk palikt bail.
-
Galvenais -turi uzlādētu telefonu, pieraksti pinkodus un visu izdrukā uz papīra! :smile:
-
Vīrs Ziedoņdārzā kaut kur aizklīda, galvā sarkana berete
-
Vīrs Ziedoņdārzā kaut kur aizklīda, galvā sarkana berete
bija tāda dziesma: pimm-pamm /sarkans gals... :blushing:
es šonakt peldējos AFIFENNA netīrā baseinā... skaidri atceros, ka nodomāju, ka rūpīgi jānomazgājas un galva pat 2x jāmazgā...
tas varbūt ar darbu saistīts...ne jau visu ar baltiem cimdiem var izdarīt...
-
Sapnī, kad redzēju tālumā sarkano bereti, rokā man bija ļoti smagi iepirkumu maisi, gandrīz pa zemi velkami, viens ar jēlu gaļu. Mums bija sarunāts satikties, bet es nokavēju un vīrs aizklīda. Sēžu uz soliņa, gaidu un gudroju, ko darīt, jo viņš aizmirsis telefonu. Izdomāju, ka varētu būt aizgājis uz dēla studiju Tallinas ielā. Bet pirkumu maisi kaut kur jāatstāj. Beigās blakussēdētāja man sarunā, ka varēšu ienest vienā dzīvoklī. Jēlo gaļu -ribas un lielu mīkstumu gabalu bāžu saldētavā
Sapņa avoti -vakar aizmirsu iemarinēt kakla karbonādes gabalu, skatījos Book kungu, dēls pieminēja studiju. Stradiņos gaidot sēdējām rindā gar sienu
Jāskatās tulkā par jēlu gaļu
-
Paredzēta liela sapulce domē, darbā tiek dalīti pienākumi kas kuram jādara. Jautāju - ko man? Lai atnesu saceptus frī kartupeļus. Nobrīnos, bet labi. Mājās ejot nopērku palielu paku saldētus.
No rīta taisos, palūdz tukkngam uzcept. Uz pannas vai cepenē? Nav laika, uz pannas. Nu rezultāts ne visai, tādi salūzuši, bet nu kā ir, tā ir. Tukkngs iesaka traukam apakšā iebērt rīvmaizi lai uzsūc lieko eļļu. Tā arī darām.
Ierodos ar kartupeļu trauku tā kā baznīcā, prasu kur likt to kūpošo bļodu. Priekšā, altārdaļā blakus tādai ka tribīnei arī nolieku. Solos lērums ļaužu, tur jau katram pat pa drupačai nepietiks, nodomāju. Varbūt tas kāds ziedojums domāts.
Mērs kavējas jau kādu stundu, vairāk. Kartupeļi jau auksti un izskatās zilgani. Pielavos apmainīt, bet uzjaucas tā rīvmaize no apakšas, vēl tizlāk... Nokaunējusies lavos uz telpas aizmuguri. Tur tāda šūmēšanās, ka mērs beidzot ieradies. Izeju vestibilā tur liela rosība, galdi servēti ar produktiem un mērs rīko kulināru konkursu kurš pareizi pagatavos maizītes korejiešu gaumē. Ak kungs, nu kas tas par sviestu? Divas kundzes gatavojot maizītes runā, ka mērs tā demonstrē savu lojalitāti tautai...
Saprotu, ka tie frī kartupeļi arī laikam domāti kādam konkursam, nekāds tur vēl ziedojums uz altāra...
Savācu garderobē savu mēteli un nemanīti izslīdu ārā...
-
Vai ziniet, kas ir smilšu vāveres?
Smilšu vāveres dzīvo pludmales smiltīs, ne pārāk dziļās alās. Kad paskatās, var redzēt guļam saritinājušos. Kad sprūk ārā no alas, skrien un lec ļoti ātri. Zeltaini dzeltenā krāsā. Kājas ne visai garas. Rumpis kā zelta zivtiņai, apaļš, ar spīdīgām zvīņām, bet galva un purniņš kā trusim. Asti nepamanīju, laikam neliela. Izmērs drīzāk kā trusim, nevis vāverei.
-
Vai ziniet, kas ir smilšu vāveres?
Smilšu vāveres dzīvo pludmales smiltīs, ne pārāk dziļās alās. Kad paskatās, var redzēt guļam saritinājušos. Kad sprūk ārā no alas, skrien un lec ļoti ātri. Zeltaini dzeltenā krāsā. Kājas ne visai garas. Rumpis kā zelta zivtiņai, apaļš, ar spīdīgām zvīņām, bet galva un purniņš kā trusim. Asti nepamanīju, laikam neliela. Izmērs drīzāk kā trusim, nevis vāverei.
info no GPT:
Smilšu vāvere parasti apzīmē zemes vāveri, kas dzīvo sausās, smilšainās vai stepju teritorijās. Latviešu valodā ar šo nosaukumu visbiežāk saprot susliku jeb zemes vāveri no ģints Spermophilus.
Piemērs:
Eiropas susliks – neliels grauzējs, kas dzīvo stepēs un pļavās Austrumeiropā un Centrāleiropā.
Bieži sastopams, piemēram, Ungārija un Rumānija.
Raksturīgās pazīmes:
Dzīvo alās zemē
Barojas ar zāli, sēklām, kukaiņiem
Ziemā guļ ziemas miegu
Ļoti uzmanīga – stāv uz pakaļkājām un vēro apkārtni
Ja vēlies, varu paskaidrot arī, ar ko smilšu vāvere atšķiras no parastās meža vāveres.
-
Tavām vāverēm diez vai rumpis bija kā apaļai zivij, ar spīdīgām, zeltainā zvī'ņām. Manas sapņa vāveres lēkāja neparasti platai Kaltenes pludmalē
-
Hmmm, Kaltenes SMILŠAINAJĀ pludmalē? :thinking: :mrgr:
-
Man patīk, ka vairāk pārsteidz smiltis, nevis zvīņainais rumpis :smej:
Un tā jau nav, ka vieni akmeņi. Ir arī smiltis, tiesa, ne tik platā joslā, kā sapnī.
Pie mola jau īsta pludmale un jūra bez akmeņiem, bet tur jau būvējot molu iztīrīts
-
reno, ko Tu ēdi uz nakti?? :alt:
-
Nu, ja jau viņas pludmalē dzīvo, tad kaut kā ar zivīm sakrustojušās laika gaitā :mrgr:
-
aizpagājšnakt sapņoju, ka kaut kur Itālijā pakāsu dokumentus. Noliku maku kopā ar saldējumu uz kaut kādas malas pilsētas laukumā. Nafig tā darīju, nezinu. Tad skatos - jopcik, nav vairs saldējuma un dokumentu arī nav. Sākumā it kā vainīgais zināms kaut kur tuvumā, tad izrādās, ka nespīd atgūt, viss kaut kur jau pazaudēts. Nu, ko, jākārto kaut kas vēstniecībā, lai tiktu it kā vilcienā, kur pārbaudīs. Baigais čakars, es vēl padomāju, ka izdevīgāk būtu pamosties, lai tas viss nav jādara. Bet kaut kā uzreiz nesanāk pamosties. Beigās tomēr izdevās un ar atvieglojumu konstatēju, ka problēmas nav.
-
Man vajadzēja viltot Trampa parakstu uz čeka par 38 tk $ Nezinu, kur biju iepinusies un kāpēc summa tik maza :mrgr:
-
Man vajadzēja viltot Trampa parakstu uz čeka par 38 tk $ Nezinu, kur biju iepinusies un kāpēc summa tik maza :mrgr:
Tu tikai izmēģināji parakstu :mrgr:
-
Tramps gatavo milzīgu uzvedumu ar tautas piedalīšanos.
Esmu kā vadītāja 4 dāmu pulciņam, vidējos gados, vidējas miesas būves, sagērbušās tādos kā meksikāņu svārkos un ar pušķi pie galvas lentas. Gara, tukša telpa, mūs apsēdina pie galdiņa, ienāk Tramps, tāds vērtējoši dusmīgs un apsēžas galda galā. Man ir metāliska rokas somiņa garu rokturi -ķēdi, kas visu laiku slīd nost no krēsla (te ir atsauce uz reālu notikumu).
Tramps kaut kur aiziet, un telpā sāk nākt vēl līdzīgi saģērbtas dāmas, gan resnas, gan modeļtievas. Manējās saka, tas nav godīgi, tās tievās.
Tad ierodas arfistes, stumdamas tādas milzīgas zeltītas arfas, sakabinātas vagoniņā
Pa to laiku cilvēku jau tik daudz, ka galdiņi sastumti cits pie cita. atnes kaut kādus rīkus, bet ēst tā arī neatnes
-
Visādu citu raibu notikumu vidū man ir automāts un jāšauj kaut kādi sliktie. Šaujamais kaut kāds ļoti vintage, bet es protu ar to rīkoties.
-
Par skaņām, krāsām un smaržām sapņos man tā kā viss bija skaidrs. Bet es šonakt ēdu tāādu apelsīnu.. Nekad dzīvē nav bijusi tāda garšas un aromāta eksplozija, orgasms pilnīgais :)
-
a man nosapņojās Guiness alus.... :beer:
Elvī 3 bundžas paņēmu. skaisti. labi, ka Bridžit Bardo nenosapņojās :D
-
a man nosapņojās Guiness alus.... :beer:
Elvī 3 bundžas paņēmu. skaisti. labi, ka Bridžit Bardo nenosapņojās :D
tad Tev būtu jāiet uz kapsētu
-
Sapnis starp 6.30 un 8.30
Esmu viena pati meitas mājās, rīts. Telefonā ziņa, ka Odesā tūlīt iebruks krievi, cilvēki dedzina dokumentus un video, kā arī sievietes iet uz frontes līniju cīnīties. Znots saka, ka nevajag uztraukties lieki, tie krievi tur nemaz tā nevar uzbrukt. Un ka darbā viņam atkal viens saskaņojums pakāsts, tai sievietei neesot vērts 1900 eu maksāt. Man aizdomas, vai tik man negrib piedāvāt to skaņošanu pašvaldībās.
Tālāk esmu tādā kā izmēģinājumā pati priekš sevis. It kā ierēdnism vai pārvaldniekam, lai uzsāktu sarunu, jautāju, vai nezin kādu nostāstu par Auderu (!) kapiem. Ka tur it kā spokojas. Nē, nezinot. Un rāda 31. gada adresu grāmatu, bet skaisti iesietu. Redzu, ka nav orģināls -drukāts uz lapām ar vecās drukas rakstiem apakšā.
Paldies, tālāk nu mēs pašas pastaigāsim. Nē, šis nāks pavadīt un izrādīt, tā ir viduslaiku pils, telpas tukšas ar ļoti augstiem velvju griestiem. Tālāk nonākam pie durvīm, bet tās ir vismaz 1,50m augstāk. Viņš jau stāv augšā un mums ar meitu saka, lai sekojam, lai tik kāpjam. Un uzrodas tāds kā hologrammas kāpnes, pa kurām arī uzkāpjam un nonākam īstajā muzejā, kur visādi priekšmeti salikti.
Es esmu uzkāpusi uz tāda kā milzīga dzirnakmens, turos pie virvēm un meita un vēl kāda sieviete sāk akmeni griezt, tas riņķodams lēnām ceļas augšā. Es protams baidos, bet lēnām esmu pacēlusies līdz pat zāles ļoti augstajiem griestiem
-
Pēkšņi pratu kodēt un izdomāju, kā foruma ierakstam pielikt pogu "jautāt MI" (kā X un Grok). Pirms sāku realizēt, iedomājos, vai tik Aste Risks nedusmosies, ka viņa sfērā iejaucos :)
-
Fragments no garsapņa.
Esmu tirdzniecības centrā Ņujorkā. Izskatās gan kā 90. gadu Sporta pils vai tirgus. Nopērku bēšu mēteli bez laikošanas, man iesaiņo paciņā. Kamēr domāju, vai man tas mētelis tomēr nebūs par mazu, un skatos uz izkārtajiem mēteļiem divos stāvos, pārdevējs, tāds jauns puisis, saka, ka varbūt man tomēr vajadzēja kaut ko citu. Cilāju tumši zilu jaku, domāju par izmēru. Puisis iedod pielaikot gaiši salātzaļu pufīgo jaku. Uzvelku – piedurkņu gali par garu, jaka tā līdz pusciskai, un ļoti plata. Pārdevējs man aizmugurē savelk auklas jostasvietā, un es tajā jakā izskatos pēc sniegavīra. Jaka silta, viegla, un jūtu, ka mani ceļ augšup. Mēģinu elpot vai neelpot, lai izdodas pacelties. Lēnām paceļos virs cilvēkiem, stāvus slīdu pa gaisu. Nesaprotu kā īsti varu mainīt slīdēšanas virzienu, vieglas roku vai kāju kustības neko nemaina. Varu tikai iedomāties, ka tagad es slīdēšu atpakaļ, un virziens mainās. Paskatos, ka sēž mans puika un skatās telefonā. Uzsaucu, lai mani nofilmē ar manu telefonu. Viņš mēģina atrast manā telefonā kameru, es slīdu ātrāk, bet nevaru saprast, vai paspēja mani nofilmēt vai ne – pagriezties un paskatīties neizdodas.
-
Biju kaut kādos ezotērikas/numeroloģijas kursos. Stāstīja, ka Liepiņš esot ļoti labs uzvārds, bet Kalniņš - ne visai :mrgr:
-
Manam darba auto pēc atgriešanās no remonta stūre nez kāpēc atradās ne vairs priekšā, bet kreisajā pusē, kur šofera logs. Braukt bija dīvaini un neērti :mrgr:
-
Apmēram šitā :D
-
Dzīvoju kopā ar Deividu Boviju. Viņš bija vampīrs, un mati viņam bija dredos :mrgr:
-
Pieliekamās koka kāpnes. Man pa priekšu kāpj vīrietis, ar kuru taisos precēties. Viņš tur mani pie rokas un velk uz augšu. Man nav spēka pašai rāpties. Ar kreiso roku knapi piepalīdzu. Līdz augšai tiekam. Man uz sejas sejas maska. Vīrieša seju neredzēju, bet ir nojausma, kurš tas ir.
-
Stādīju kaut kādu augu šaurā un garā kastītē – tādā penāļa lielumā. Zeme kastītē pilnīgi šķidri dubļi, augam ir sakņu kamolītis izņemts no stādu audzējamā trauciņa, mēģinu to iekārtot tajos dubļos, bet katru reizi šis aizslīd. Bīdu pa to pļuru, lai augs atrodas zelta griezuma proporcijā, bat katrreiz kā noņemu rokas, tā šis atkal kaut kur ap vidu vai vienā galā. Laikam tā arī neiestādīju...
-
... laikam jau šis sapnis līdzīgā kontekstā atkārtojas nez cik reizes.
Man ir jātiek uz Parīzi. Protams, ka pastāv visa veida sarežģījumi sapnī, lai tas process nenoritētu vienkārši. Kaut kā tiku līdz lidostai, bija sarežģījumi ar nokļūšanu un autostāvvietu, bet to es vairs skaidri neatceros. Tad - figviņzin, kur ir saglabāta biļete. Telefonā neko nevar atrast. Rakņājos pa visām malām - biļetes nav. Tomēr kaut kā esmu iekšā lidostā aiz drošības zonas jau. Lidosta milzīga, informācijas nav. It kā man ir nojausma, ka uz Parīzi jālido no K2 sektora, bet tāda sektora nekur nav. Norādes, protams visas tik haotiskas, ka neko no tām saprast nevar. Bet labi, ka vismaz zinu, ka man ir 1,5 h laika. Braukāju pa eskalatoriem, nobraucu pārāk zemā stāvā, tur - peldbaseins, sauna un fitnesa zāle. Atpakaļ nevar tikt, nav atbilstoša eskalatora. Bet tad kaut kā tomēr esmu ticis, maisos pa tirdzniecības platībām, meklēju K2 sektoru. Pamostos un vēl domāju - kur tas K2 sektors varēja būt un kāpēc es neskatījos monitoros, tiem taču bija jābūt (sapnī tādu nebija). Pofig, gulēju tālāk, jo vēl bija 1,5 h līdz modinātājam :)
-
Dzēru trakoti garšīgu kagoru. Piedāvāju mellenei, viņa atteicās.
-
Baacien, man liekas tas kaut kā saistīts arī ar tava vīra kombučas pudelēm :)
Esmu pie manas tantes un onkuļa (nelaiķi, alko nav mutē ņēmuši). Māsīca rāda, ka viņi sagatavo ūdeni kandžai -tāda kā liela burka, piebāzta pilna ar spīdīgām lietām. Eglīšu bumbas derot jebkuras, pa vidu zeltītas šauras lentas. Tur jau ir ūdens, māsīca lej vēl. Notiekot kaut kāda elektrolīze un ūdens būs ļoti labs. Trauks ir nokarsis karsts, tā, ka roku pielikt nevar. (vakarā gludināju un lēju gludeklī ūdeni, ka čūkstēja vien)
Mani šī ideja spārno, pieeju pie tāda kā ekrāna un ar roku strīpiņā rakstu sapforumam: Esmu nolēmusi ražot moonshine viskiju
-
Mēs ar Amāliju strādājam kopā kaut kādā iestādē. Es nesen esmu pieņemta. Istabā gar sienām tādi mazi rakstāmgaldiņi, pie kuriem sēž darbinieces. Viena ienāk, paziņo, ka visiem jāiet uz sapulci. Man īpaši piesaka, jo pavasarī skatīšot rezultātus. Mēs ar Amāliju negribam iet. Amālija man piedāvā biļetes uz teātri, bet es atsaku, jo pēc tam tik vēlu ar vilcienu uz mājām negribu braukt.
Vācu mantas, lai ietu mājās, kaut kādas drēbes, kas jāsašķiro un jāsabāž 2 lielās somās. Galvenais, meklēju un nekā nevaru atrast papīru un rakstāmo, lai sapulcē varētu kavēt laiku un zīmēt. Redzu, ka jau 17, un man būs jāatsēž sapulces laiks līdz 18
-
Uz sapulci galvenais ir aiziet. Tad ieskatīties telefonā, atvainoties un notīties. Uz kādu teātri bija biļetes? :)
-
Man liekas, ka uz Jauno, un sapnī bija pat nosaukums, kaut kas antīks, viens vārds
Es tev gari skaidroju par to vilcienu vēlu vakarā, ka man nebūs, kas atnāk pretī 12os uz staciju
-
un sapnī bija pat nosaukums, kaut kas antīks, viens vārds
Kaligula , teiksim :mrgr:
-
Arkādija...